No trenera piezīmēm
FROM COACH’S REMARKS
Those who practice, do sports, have a coach by their sides, a teacher and pedagogue with knowledge in this complicated coaching, training, teaching and learning process. The material support and infrastructure system is of very high importance, it directs its actions at the athlete and the coach, ensures their maximally effective actions, and creates conditions for productive training. The article looks at the most characteristic threats to and gains of the coach’s work as evaluated by coaches with various levels of experience. The training session structure is looked at from putting forward the objectives to correcting the activities and evaluating results. In conclusion, several points evaluated in continued coaching process and practical points and advices gained in dialogues with the coaches are offered.
Lai runātu par trenera sūtību un viņa lomu sporta pasaulē, vispirms jābūt skaidrībai, kas šajā sporta pasaulē ir primārs un kas ir sekundārs. Jāmēģina noskaidrot sakarības. Jānoskaidro, kas ko ietekmē un cik lielā mērā ietekmē.
Vai olimpisko spēļu, Pasaules čempionātu medaļu spožums ir galvenais sporta attīstības virzītājspēks? Vai arī mūsu valsts visu iedzīvotāju regulāra nodarbošanās ar sportu, dažādām sporta aktivitātēm dažādos veidos kā galvenais sporta attīstības virzītājspēks pakāpeniski novedīs pie visaugstākajiem sasniegumiem sacensībās?
Patiesība, kā parasti, ir šo abu jautājumu optimālā mijiedarbībā, kur galvenā persona ir cilvēks, kurš sporto; sportists, kurš trenējas.
Tiem, kuri trenējas, sporto, pievēršas sporta aktivitātēm, blakus ir treneris, skolotājs un pedagogs ar zināšanām šajā sarežģītajā trenēšanas, trenēšanās, mācīšanas un mācīšanās jomā. Visiem ar sportu saistītajiem cilvēkiem un organizācijām sava darbība jāvirza uz sportistu un treneri, jānodrošina viņu maksimāli lietderīga darbība, jārada apstākļi produktīviem treniņiem
PLĀNOŠANA
Darbības patiesais nolūks nosaka tās rezultātus; ikviens nolūks ietekmē gan sevi, gan citus, un būtu gudri izšķirties, kuri no tiem izraisa attiecīgus rezultātus, un tātad — savu nolūku izvēli saskaņotu ar vēlamo rezultātu.
Uzsākot treniņu, nodarbību, sporta stundu (turpmāk — treniņš) plānošanu īsākam vai arī ilgākam laika posmam, jāizvirza noteikts mērķis un uzdevumi tā sasniegšanai.
Mērķis. „Ir vērts iztēloties pilnību, lai pastāvīgi uz to tiektos, pat zinot, ka tā mūžīgi paliks nesasniedzama” (Semjuels Džonsons). Mērķim ir jābūt augstam, nedaudz augstākam par reāli sasniedzamo. Visa darbība jāpakārto mērķa sasniegšanai.
Treniņa plānošana:
stundu skaits;
periodi, cikli;
vispusīgā un speciālā sagatavošana;
slodze;
atpūta.
Materiāli tehniskais nodrošinājums:
vieta;
treniņu laiks;
inventārs, aprīkojums;
finanses.
Darbība. Treniņu, treniņu procesa laikā mainīgos apstākļos noskaidrojas plānošanas un materiāli tehniskās bāzes atbilstība un piemērotība mērķu sasniegšanai. Treniņu plāns parasti tiek koriģēts uz vienu vai otru pusi.
Korekcija. Treniņu procesa gaitā parasti atklājas nepilnības plānošanā. Iespējamas izmaiņas treniņgrupas vai komandas sastāvā, atklājas trūkumi kādā no sagatavošanas veidiem. Plānu nepieciešams koriģēt, ņemot vērā izveidojušos reālo situāciju.
Darbības korekcija un turpmākā darbības mērķa sasniegšana. Minētajam mērķa sasniegšanas modulim ir viens trūkums, kas apdraud visu treniņu procesa optimālu īstenošanu. 2. attēlā nav redzama komunikācija, saruna, apspriešana ar sportistiem un dalībniekiem, kas piedalīsies mērķa sasniegšanas procesā.
Ir ļoti svarīgi jau plānošanas laikā, kā arī jau izstrādātā plāna apspriešanā iesaistīt visus tos, kas šo plānu realizēs, galvenokārt sportistus, treniņgrupu vai komandu dalībniekus. Jāļauj sportistiem izteikties par plānu un jāuzklausa viņu ieteikumi. Jau izstrādes sākumā plāns jākoriģē, ņemot vērā sportistu vēlmes un ieteikumus. Šī komunikācija bieži nenotiek vispār. Komunikācijā un abpusēju apmierinošu risinājumu pieņemšanā parasti:
Treneri:
• neklausās;
• izdara nepareizus pieņēmumus;
• vadās no iepriekš izveidotiem priekšstatiem;
• steidzas, jo nav pietiekami
daudz laika;
• domā, ka zina labāk par sportistiem, kas tiem vajadzīgs.
Sportisti:
• nezina, kas viņiem vajadzīgs;
• neprot skaidri formulēt, kas viņiem vajadzīgs;
• uzskata, ka sniedz pilnīgu informāciju;
• nezina par nepieciešamajiem resursiem;
• vilcinās pieņemt lēmumus.
Divas dimensijas. Plānojot panākumus, darbs notiek divās dimensijās. Vienu dimensiju raksturo emocionālās attīstības koeficients (EKA), otru — intelektuālās attīstības koeficients (IAK). EAK un IAK ir noteicošie faktori mūsu spējai būt reālistiem. EAK ir mēraukla tam, cik labi un ātri cilvēks kā dzīva būtne var panākt atklātu sarunu ar otru tādu pašu dzīvu būtni. Augsts EAK ļauj godīgi iekļauties tajā, ko īsti domājam, jūtam un par ko esam pārliecināti, — padarīt savas pārliecības pieejamas diskusijām. Daļēji EAK ir spēja uzticēties savam instinktam un emocijām līdz pat tādai pakāpei, ka tiek ignorēts IAK ieguldījums.
IAK ir mēraukla tam, cik kritiski spējam pieiet savai pārliecībai, cik intelektuāli nopietni analizējam to. IAK palīdz noskaidrot un pārbaudīt pieņēmumus, minējumus un garīgos modeļus; līdzsvarot iekšējo instinktu ar faktiem; savākt nepieciešamos pierādījumus galvenajiem strīda jautājumiem; atklāt viena risinājuma iespējamo ietekmi uz visu kopumu… IAK raksturo, cik esam gatavi pieņemt objektīvu, no aizspriedumiem brīvu viedokli par to, kas īsti notiek? Nepārtraukti palielinot savas spējas abās dimensijās, treneris būtiski attīsta savu prasmi palīdzēt sportistiem gūt panākumus.
Nolūks ir svarīgāks par paņēmienu. Ja treneris grasās palīdzēt sportistiem gūt panākumus, nepieciešama sportistu sniegtā informācija. Lai to iegūtu, ir jāuzdod jautājumi. To lietderīgumu būtiski nosaka jautājumu nolūks vai mērķis. Vai jautājumu nolūks ir palīdzēt viņiem iegūt vēlamo patīkamā veidā? Kuram no šo jautājumu loka jūs pievērsīsities?
Uzticības trauksmes zvans. Ikviens jautājums vispirms tiek sūtīts uz sportista smadzeņu stumbru, uz mazu tā daļiņu — amigdalu, kas nosaka bēgšanu, bailes un sastingumu, vārdu sakot, — rūpējas par izdzīvošanu. Atskanot jautājumam, cilvēka smadzenes nosaka, vai tas ir drošs vai nedrošs. Tikai tad, ja amigdala atbild, ka jautājums ir drošs, tas tiek pāradresēts uz smadzeņu garozu — uz to smadzeņu daļu, ar kuru domājam, jūtam un uzticamies. Ja sportisti neuzticēsies jautājumam, atskanēs uzticības trauksmes zvans, un tiks liegta piekļūšana tam, ko viņi uzskata par svarīgu, būtisku. Treneris tiks izslēgts.
Amigdalas lēmumu lielā mērā ietekmē noteikti atpazīšanas modeļi, kas pamatojas pagātnes pieredzē. Ja cilvēki ir iemācījušies neuzticēties un ja treneris sportistam atgādina kādu citu, izklausās pēc kāda cita un rīkojas līdzīgi kādam citam, amigdalas izpratnē treneris un šis kāds cits ir viens un tas pats. Treneris ir vainīgs, kamēr nav pierādīts pretējais. Treneris nevar paziņot, ka viņš ir nevainīgs. Viņš nevar vienkārši pateikt: Uzticies man, un tad sportists kā uz burvja mājienu uzticēsies. Trenerim ir jābūt uzticības cienīgam.
DAŽI PADOMI…
Trenerim jāizprot situācijas vai problēmas, raugoties no sportistu viedokļa, kā arī jāveido pozitīvas attiecības ar saviem audzēkņiem.
To, kas treniņa gaitā nedarbojas, labāk ir pamainīt, nevis turpināt trenēties pēc ieplānotās programmas.
Individuālā pieeja. Sportisti ir dažādi gan ar savām vajadzībām, gan ar raksturu. Trenerim ir jābūt labam psihologam, jo attiecīgās situācijās vienu vajag uzmundrināt, otru — nomierināt, citam — celt pašapziņu.
Trenerim jābūt ar pareizu verbālo un ķermeņa valodu, balss toni un acu kontaktu. Dažkārt jāprot noslēpt patiesās emocijas.
Viens no galvenajiem trenera pienākumiem ir palīdzēt sportistiem saskatīt viņu kļūdas un tās labot.
Treniņos jāuztur pozitīva gaisotne. Norādījumi jāizsaka pozitīvi, — saņemot padomu vai aizrādījumu, sportistam jājūtas labi. Saņemot pozitīvu atbalstu, sportists vairāk respektēs gan treneri, gan viņa sniegtos norādījumus.
Jācenšas pamudināt visus sportistus, sadarbojoties gan ar treneri, gan savstarpēji atbalstot vienam otru. Kopēja darbība vienā virzienā dod labu rezultātu.
Trenerim ir svarīgi mācīties no citiem arī to, ko nevajag darīt. Vēro, izvērtē, pielieto. Jāmācās no kļūdām, tās nedrīkst atkārtot!
Gudrais mācīsies no citu kļūdām, muļķis — no savējām.
Svarīgs ir veids, kā treneris nodod savas zināšanas sportistiem. Kad, kādā veidā… Nedrīkst pārslogot sportistus ar lielu informācijas apjomu. Trenerim jāmāk arī paklusēt un jāzina, kad neko neteikt.
Trenerim jādod sportistiem konkrēti, kodolīgi norādījumi. Tiem jābūt ar noteiktu mērķi, vienkārši izteiktiem.
Treniņos sportisti ir jāiedrošina, jāpaaugstina viņu pašapziņa. Pieaugot sportista pašapziņai, uzlabojas arī tehniskais izpildījums.
Trenerim jāiemāca spēlētājiem saprast savu lomu komandā, jo tad viņi varēs ātri un efektīvi pieņemt pareizo lēmumu.
Talantīgu spēlētāju nevajadzētu stingri ierobežot komandas spēles struktūrā. Trenerim jāspēj atrast līdzsvars starp komandas vajadzībām un spēlētāju stiprajām pusēm un priekšrocībām.
Trenerim jāprot sadarboties, pārliecināt, ka tas, ko viņš prasa no sportistiem, vajadzīgs, lai gūtu labus rezultātus gan treniņos, gan sacensībās.
Trenerim jābūt labam aktierim, ar humora izjūtu. Humora izjūta īstajā vietā un laikā var mazināt spriedzi grupā vai komandā un parādīt treneri citā, labvēlīgā gaismā.
Trenera un sportista atbildība. Darbā ar iesācējiem treneris ir atbildīgs par treniņu norisi. Pakāpeniski, sportistiem uzkrājot pieredzi, treneris kļūst par padomdevēju. Jo sportistam ir augstāka kvalifikācija, jo vairāk viņš ir atbildīgs par rezultātu. Treneris kopā ar sportistu izstrādā un apspriež treniņu plānus, piedalīšanos sacensībās. Treneris novērtē treniņu rezultātus, dod padomus tālākai darbībai.
Treniņam gatavojoties, jāatceras, ka nodarbībai ir galvenais uzdevums un vairāki papilduzdevumi galvenā uzdevuma ietvaros. Galvenais — treniņa slodzes regulēšana un pārvaldīšana noteiktu fizisku īpašību ietvaros.
Ķēdes posms — vingrinājumi saistīti gan ar iepriekšējo, gan ar nākamo treniņu. Treniņu efekts ķēdē atkarīgs no atpūtas ilguma (pauzes) starp treniņiem, tāpēc nepieciešams plānot ne tikai atpūtas ilgumu, bet arī saturu.
Treniņu ilgumu nosaka tuvākā treniņefekta plānošanas specifika, nevis oficiālais (reglamentētais) treniņu laiks.
Treniņi jāplāno, ņemot vērā sportistu individualitāti, ar atbilstošiem realizācijas uzdevumiem un līdzekļiem. Kopējā trenēšanās ir vienāda, atšķirības — detaļās.
Veselais saprāts ietekmē postoši — sīkumi nav galvenais, tos var neņemt vērā!
Viens no treniņu galvenajiem uzdevumiem — sportista apziņā jāievada zināšanas un tad jāliek tās realizēt treniņos.
Nevar zināt, kas ir galvenais, kas — atšķirīgs. Katrā treniņā, katrā treniņsituācijā, katrā treniņa daļā ir citādāk. Svarīgi ir, kā skatās, ko saredz. Ar kādām acīm skatās. Nedrīkst paiet garām sīkumiem; tas ir jāievēro, jāatceras. Jāpārvar arī adaptācija.
Jo mazāk apgūst jauno, jo vairāk aizmirst veco. Tas nav sīkums! Treniņos vissvarīgākais ir acis. Acis māca rokas. Rokas māca kājas. Redze, redzes atmiņa ir tā, kas galvenokārt ietekmē vingrinājumu, tehnikas un taktikas paņēmienu mācīšanu, pilnveidošanu.
Labāk vienreiz redzēt, nekā daudzreiz dzirdēt!
Pirms treniņa katram ir sava motivācija. Trenera motivācija ir visaugstākā. Spēlētāji uz treniņu nāk ar savu, ļoti dažādu motivāciju. Trenerim jācenšas spēlētāja motivāciju tuvināt savai motivācijai. Pirms treniņa, kad spēlētāji sēž un treneris noformulē treniņu uzdevumus, spēlētāji, negaidot trenera uzrunas beigas, jau ceļas kājās un grib sākt darboties. Neļaut piecelties! Šajā laikā, kad nav kustību, tiek aktivizēta domāšana, aktivizēti motorie centri. Pēc 10 — 20 sekundēm, atkarībā no konkrētās situācijas, jāļauj piecelties un uzsākt iesildīšanos. Efekts būs iespaidīgs.
Jābūt ļoti atšķirīgai pieejai gan indivīdam, gan grupai.
Sportā audzēkņiem jāiepazīst savs ķermenis, jāiepazīst kustības, visu laiku apgūstot ko jaunu. Sports — tā ir arī garīga darbība, kuru veicina dažādi fiziskie vingrinājumi.
Bērnam sporta nodarbībās ir jābrīnās, jābūt emocijām, jābūt interesanti, tad bez dažādām fiziskām īpašībām viņā attīstīsies domāšana, intelekts.
Nodarbībās jāsniedz dažāda informācija dažādos veidos, bet audzēknis parasti līdz galam nesaprot, vai arī domā, ka saprot.
Visiem sporta speciālistiem novēlu atcerēties, ka trenera kompetences ir dinamiskas un to pilnveide ir nebeidzama visas trenera karjeras laikā!
Nils GRASIS
