Oficiāli neoficiālais Intars Berkulis

Pēc 1992. gada
ziemas olimpiskajām spēlēm pie Latvijas vīriešu biatlona izlases durvīm nekad
nav stāvējusi tāda rinda kā šogad. Saslimstot Raivim Zīmelim, uz Soltleiksitiju
tika izsaukts juniors Jānis Bērziņš. Pie Turīnas durvīm, atgriezties gribēdams,
dauzījās Oļegs Maļuhins, bikli klauvēja Jānis Pleikšnis un Gints Rozenbergs.
Šoziem uz piecām Vankūveras ceļazīmēm pretendēja deviņi nikni biatlonisti.

Sešu atlases maču
sērija savija arī pašmāju biatlona faniem pievilcīgu intrigu, kura atrisinājās
dramatiskā pašas pēdējās sacensības pēdējā šautuvē, kurā pirmo reizi par
Latvijas čempionu 15 km ar kopējo startu kļuva 24 gadus vecais Priekuļu atlēts
Kaspars Dumbris. Kopā ar viņu šajā cīņā par olimpieti kļuva arī alūksnietis
Kristaps Lībietis, kurš ieguva bronzas medaļu. Bet vicečempions Edgars Piksons,
tāpat kā jaunais alūksnietis Andrejs Rastorgujevs, par olimpiešiem bija kļuvuši
jau iepriekš. Mūsu līderis Ilmārs Bricis no atlases bija atbrīvots. Tādējādi
olimpiskajā komandā ir trīs cēsinieki un divi alūksnieši.

Četru Alūksnes
biatlonistu spēja pretendēt uz vietām Latvijas olimpiskajā izlasē tiek saistīta
ar Intara Berkuļa darbību. Bet viņa vārds nav atrodams nedz sporta
skolas, nedz arī kāda kluba treneru štata sarakstā.

– Loģisks
jautājums: kas jūs esat, Berkuļa kungs?

– Šīs tūkstošgades
pirmos sešus gadus pastrādāju par Latvijas junioru izlases galveno treneri. Pēc
tam ģimenes apstākļu un biznesa interešu dēļ pievērsos uzņēmējdarbībai, kura
arī iepriekš ritēja paralēli trenera darbam, bet nu sākusi buksēt. Bija
jāizšķiras. Paliku pie mežapsaimniekošanas darbiem. Bet biatlonu jau aizmirst
nevar. Tagad varu kaut nedaudz atbalstīt savus sportistus.

– Bet Lībietis,
Pleikšnis, Rastorgujevs, Rozenbergs jūs joprojām sauc arī par savu treneri! Ne
jau tikai tādēļ, ka nopērkat viņiem biļetes uz Skandināviju vai Alpiem?

– Viņiem rūpīgi
sastādu treniņplānus, bet to izpildi kontrolēju epizodiski. Tiekamies ik pēc
dažām dienām, pārrunājam paveikto, apspriežam risināmās problēmas. Gribēju
oktobra beigās puišiem braukt līdzi uz pirmā sniega treniņnometni, lai labāk
sagatavotos atlases mačiem par iekļūšanu olimpiskajā komandā, bet diemžēl no
darba izrauties neizdevās. Var teikt, ka jūsu nosauktie puiši kopš pavasara
lielākoties strādājuši vieni paši.

– Esat viņiem
arī pirmais treneris?

– Nē, katram ir
savs pirmais treneris. Ar Pleikšni un Rozenbergu strādāju desmit gadus, ar
Rastorgujevu – piecus. Andreju uz biatlona pamatiem uzlika ļoti talantīgais
treneris Sergejs Sverčkovs. Es kā treneris viņiem it kā esmu, bet tajā
pašā laikā oficiāli neesmu.

– Kā iespējams
sekot jaunumiem treniņu metodikā un citām svaigām niansēm, esot ārpus lielā
biatlona virtuves?

– Cilvēka
fizioloģija jau nemainās. Pamatprincipi, kā no tās izspiest maksimālo izturību,
spēku un ātrumu, arī ir zināmi. Nianses jāmeklē, rokoties literatūrā, interneta
portālos. Mani ļoti interesē metodikas jaunumi.

Puiši vairāk zaudē
tāpēc, ka viņu treneris nav regulāri šautuvē pie skatāmtrubas. Tieši tāpēc,
piemēram, Rastorgujevam šaušanā trūkst stabilitātes.

– Pats esat
bijis biatlonists?

– Jā, pat cerēju
piedalīties Nagano spēlēs.

– Visai lielā
mērā jūsu audzēkņi ir Nagano panākumu inspirēti. Toreiz latvieši visās
disciplīnās iekļuva labāko sešniekā!

– Jā, toreiz bijām
zirgā. Likās, nu tik būs vēl labāk! Čakli strādājām, braukājām pa neskaitāmām
nometnēm… Tagad uzskatu, ka kļūdījāmies, ar junioriem tik daudz laika pavadot
koptreniņos ārzemēs. Protams, ļoti labi, ka bija tāda iespēja, bet būtiski
rezultātus tā neuzlaboja. Šogad Rastorgujevs, Pleikšnis un Rozenbergs no maija
līdz oktobra beigām visu laiku trenējās Alūksnē un sasniedza labu kondīciju.

– Izlases vīri
jau arī šovasar galvenokārt trenējās tepat – Priekuļos…

– Tomēr daži
izņēmumi bija.

– Kāpēc
junioriem tūkstošgades sākumā nevajadzēja braukt uz koptreniņiem ārzemēs?
Ziemas taču tad bija siltākas un mākslīgā sniega iekārtas Latvijas biatlonā vēl
nebija pieejamas!

– Jā, trenēties uz
sniega vajadzēja braukt, bet nebija vērts līst augšā kalnos. Cik atceros,
nevienā pasaules jauniešu čempionātā, kas notika augstkalnē, vācieši
nepiedalījās. Viņi saprata, ka tik jaunus organismus nav vērts speciāli gatavot
darbam skābekļa bada apstākļos, ka nav jēgas pārspīlēt, ka visam savs laiks.
Protams, tas ir tikai mans viedoklis. Kāpēc tikpat strauji kā sākusies
neturpinājās Lībieša, Piksona un Bērziņa karjera? Iespējams tāpēc, ka mēs viņus
toreiz pārforsējām.

– Andrejam
Rastorgujevam pērn pēc panākumiem iepriekšējā sezonā no pasaules junioru
čempionāta, tajā piedaloties pēdējo gadu, vajadzēja pārvest vismaz kādu medaļu,
bet labākais rezultāts bija 11. vieta. Kāpēc? Pietrūka līdzekļu, lai
aklimatizētos tālajā Kanādā?

– Nē.
Aklimatizāciju pēc daktera Alda Cīruļa plāna mēs veiksmīgi izgājām tepat
Alūksnē. Bet uz pasaules čempionātu trenera vietā viņam vajadzēja ņemt savu
bijušo cīņu biedru Normundu Putnu. Es kārtējo reizi netiku. Nebija arī slēpju
meistara. Cik manus vecos parafīnus ar Normundu kopā atlasījām, tik arī bija.
Sazvanījāmies, apspriedāmies, bet ar smēriem pirmajā dienā kļūdījāmies. Turklāt
atkal iegāza šaušana. Viens sods mazāk, un būtu cilvēkos. Pēc tam vēl
izrādījās, ka Andrejā iekšā sēž vīruss. Atgriezās mājās, atveseļojās, aizbrauca
uz Eiropas čempionātu un atkal nokrita. Nu jau uz diviem mēnešiem. Nē, vaina
nebija finanšu trūkums. Tikpat labi bagātajos gados par pasaules junioru
čempioniem varēja kļūt Bērziņš, Piksons vai Dumbris. Viņiem bija līdzīgs
potenciāls un viņus savā brīvajā laikā netrenēja uzņēmējs.

Žēl, protams, ka
līdzekļu trūkuma dēļ pērn uz pasaules meistarsacīkstēm Kenmorā Kanādā nevarēja
aizbraukt arī Aleksandrs Sverčkovs un Oskars Muižnieks – talantīgi
puiši, kuri tagad par savām prioritātēm izvēlējušies studijas un nu jau beiguši
trenēties.

– Juniori tomēr
mums vēl ir. Atlases mačos par tiesībām startēt šāgada pasaules čempionātā kopā
ar A grupas jauniešiem rībināja kādi trīsdesmit stobri. Bet jau labu laiku nav
junioru izlases trenera. Nav kas veido vienotu komandu, ceļ augstāk.

– Būtu pietiekamas
finanses, būtu treneri.

– Vispār ir
redzami Latvijā speciālisti, kas spētu šīs funkcijas kvalitatīvi pildīt?

– Sergejs Sverčkovs
jau sāka šo darbu darīt, bet arī viņam jādomā, kā pabarot ģimeni. Iespējams,
Jēkabs Nākums varētu būt labs treneris, Oļegs Maļuhins, vēl kāds… Bet šim
atbildīgajam un smagajam darbam nav iespējams piedāvāt adekvātu atalgojumu.

Es ar šiem puikām
iesāku un vairs nevaru viņus tā vienkārši pamest. Biju gan junioru, gan
pieaugušo otrās izlases treneris. Labi sanāca, kopā trenējāmies, braukājām pa
Eiropas kausa izcīņām, krājām pieredzi…

– No vienas
puses, nekāda bēdu ieleja Latvijas biatlonā nav! Ir teicami sakārtots un
aprīkots olimpiskais centrs Priekuļos ar starptautiski sertificētām trasēm, no
cēsiniekiem cenšas neatpalikt madonieši Smeceres silā, izmantojot ES naudu,
attīstās arī jūsu biatlona bāze Alūksnē, Aizkraukles sporta skolniekiem
iekārtota šautuve pie Pļaviņām, tradicionāli biatlons dzīvo Daugavpilī un arī
Talsos… Kustība notiek, uz sacensībām sabrauc gandrīz simt jaunieši. Tukšā
tie treknie gadi nav pagājuši. Sēkla ir iesēta, un šis tas arī izdīdzis. Ko
darīt, lai krīze asnus nenopļautu?

– Katrā vietā jābūt
vismaz vienam cilvēkam, kas ļoti grib darīt savu darbu. Izlase var uz kādu
laiku panīkt. Tas vēl nekas, biatlonam raksturīgs cikliskums. Pat varenie
vācieši, paaudzēm mainoties, kādu brīdi nespēj būt vareni. Bezcerība iestāsies
tad, kad tie treneri, kas prata piesaistīt bērnus, aizraut jauniešus, noliks
savus diplomus plauktā un dosies melnstrādnieku peļņā uz ārzemēm. Sergejs
Sverčkovs jau ieguvis kravas automašīnas vadītāja tiesības. Ja viņš kādā
ārvalstī kļūs par viesstrādnieku, mēs zaudēsim ne vienu biatlona talantu vien.

– Alūksnē
biatlonu kultivē sporta skola un klubs EG Dinamo, kuru arī vada
uzņēmējs – Aleksandrs Meirāns.

– Jā, viņš
galvenokārt strādā ar savu dēlu. Labāk jau būtu mums visiem kopā darboties.
Zaudējam arī tāpēc, ka Latvijā gribam katrs par sevi strādāt, nevaram vienoties
kopīgai dziesmai.

– Ko tagad darīs
Jānis Pleikšnis, Gints Rozenbergs?

– Skaidrs, ka
sezona līdz galam jāaizvada. Viņi ir karavīri, un ziemas beigās cīnīsies
militārpersonu pasaules čempionātā, kur konkurence gandrīz tāda pati kā
Pasaules kausā, jo lielākā daļa vadošo biatlonistu naudu pelna savu valstu
armijās.

Visvairāk žēl Jāņa,
viņš patlaban ir morālā bedrē. Tik labi sāka atlases ciklu, vēl pēc četrām
sacensībām bija otrais, izšķirošajā pēdējā cīņā arī ilgstoši atradās vadībā,
bet beigās palika pirmais aiz strīpas. Neizturēja spriedzi. Pavasarī,
iespējams, viņa domas par biatlonu atkal kļūs gaišākas. Būtu žēl, ja puiši,
sasnieguši biatlonistu brieduma gadus, pātrauktu trenēties. Mūsu Nagano sapņu
komandā Jēkabs Nākums ar saviem 26 gadiem bija jaunākais. Viņš atzina, ka tikai
pēc 25 gadiem sācis pilnībā apjēgt sevi biatlonā, tā niansēs. Tik sarežģīts ir
šis sporta veids.

Pēc šīsnedēļas
Rūpoldingas Pasaules kausa posma olimpiskā komanda sāks pēdējo treniņciklu
pirms Vankūveras. Bet nākamajā – sestajā – posmā Anholcā startēs
Pleikšnis, Rozenbergs un Bērziņš. Ne tikai gandarījumam. Jāvāc ieskaites punkti
nāciju vērtējumā, jo jārūpējas arī par to, lai saglabātu vietas PK apritē
nākamsezon.

– Tagad
līdzjutēji gaida brīnumus no Rastorgujeva. Ir viņš supertalants?

– Nē, nav
supertalants. Junioru gados, kas viņam beidzās pērn, Andrejs pasaules
čempionātos startēja tāpat kā savulaik Bērziņš vai Lībietis. Nevajag pūst
burbuli. Andrejs ir normāls džeks. Jā, viņš ir stiprs, bet viņam vēl daudz
darāmā, īpaši uzlabojot šaušanu. Pirmajos atlases mačos visi vēl šāva
nestabili, un tad Andrejs varēja izcelties. Tiklīdz konkurenti nostabilizēja
šaušanu, viņam tik labi vairs neveicās. Bet Andrejam vēl ir tikai 21 gads, viņš
nāk no citas paaudzes, kas trenējusies mazliet atšķirīgi.

Dainis CAUNE

Intars Berkulis

SIA Meža zemes valdes
priekšsēdētājs

Dzimis: 1976. gada 2. februārī Alūksnē

Izglītība: Alūksnes ģimnāzija, studē LSPA

Sportā: biatlonā trenējies no 1988. līdz 1998. gadam

Lielākie
sasniegumi: vairākkārtējs
Latvijas jauniešu un junioru čempions, triju pasaules junioru čempionātu
dalībnieks

Darba gaitas: kopš 1998. gada uzņēmējs, no 2000. līdz
2006. gadam biatlona treneris Alūksnes sporta skolā un Latvijas junioru izlasē

Ģimenes
stāvoklis: precējies, divi
bērni

Hobiji: motokross un slēpošana