Gargabalnieks ar mikrofonu

Kopš 1964. gada 17. februāra Latvijas radiožurnālistikas
vecbiedrs Uldis Jirgens, strādājot LR sporta raidījumu nodaļā, aizvadījis
tūkstošiem reportāžu. Viņš ziņojis par Latvijas sportistu startiem no trim
olimpisko spēļu galvaspilsētām, daudziem pasaules un Eiropas čempionātiem
vieglatlētikā un sporta spēlēs, piecām PSRS tautu spartakiādēm un neskaitāmām
svarīgām starptautiskām sacensībām. Uldis ne tikai stāstījis par lielajiem
maratonskrējieniem, bet arī pats tajos piedalījies.

Kas zina, ja savulaik nebūtu ar sirdi un dvēseli pieķēries
žurnālistikai, tagad, iespējams, būtu tikpat populārs mežraga pūtējs. Tagad
Uldis Jirgens Radiomājā nolēmis dot ceļu jaunajiem, jo šomēnes viņam uz pleciem
būs jau veseli septiņi desmiti.

Blēņumaiss

Uldis ir kārtīgs zemgalietis, dzimis Bauskas rajona Brunavas
pagasta Ziedoņos –
grāmatveža un zootehniķes ģimenē. Viņš ir viens no Jirgenu piecu dēlu saimes
brāļiem. Tiesa, trīs no viņiem jau ir aiz mākoņa maliņas. Šūpulis tika kārts
netālu no Grenctāles pils. Uldis kopš mazotnes bija kārs un traks uz
sportošanu, bet tas nebija no tēva gēniem, kuram galvenais sports bija smags
darbs saimniecības plašumos.

"Bērnībā biju liels blēņumaiss," mūsu sarunu sākot,
atzīstas otrs vecākais no brāļiem Jirgeniem – Uldis. "Nezinu, kāds dundurs
man bija iekodis, kad astoņu gadu vecumā nolēmu pārbaudīt, kā deg šķūnī
ievestais sausais siens. Izrādījās, ka pamatīgi izžuvis, jo nosvila kā divi
deviņi, līdzi paķerot arī blakus esošo kūti. Es nobijos, un, paslēpies akāciju
krūmā, drebēju kā apšu lapa. Vecākiem lopiņus izdevās izglābt. Man tā bija
mācība visam mūžam, lai gan vecāki audzināšanā nelietoja pātagas un pīrāga
metodi."

Pagalma spēles

Uldis, tāpat kā viņa brāļi, jau zēnībā iemācījās visus lauku
darbus, kopā ar vecākiem strādāja gan kartupeļu vagā un sakņu dobē, gan siena
vālā un rugainē. Peldes un cope turpat gar mājām plūstošajā Ceraukstē, pārējais –
sports mājas pagalmā vai pļavā.

Volejbola laukumā tīkls bija piestiprināts pie trim mietiem,
no kuriem viens tika izmantots arī augstlēkšanā. Lodes grūšanai puikas
pielāgoja svaru bumbu, šķēpus darināja no lazdas koka. "Mūsu rīkotajās
pagalma spēlēs piedalījās arī puikas no kaimiņmājām," par zēnības dienu
aktivitātēm aizgūtnēm stāsta Uldis. "Šīs aktivitātes pieņēmās spēkā, sākot
mācīties 5 kilometrus attālajā Mežgaiļu pamatskolā. Rudeņos un pavasaros turp
un atpakaļ ar kājām, ziemās gan nakšņojām internātā. Skolā man paveicās, jo
sporta stundas vadīja īsti sava amata pratēji – Austra un Jānis Vīganti. Fizkultūras
stunda parasti bija pēdējā. Kad tā beidzās, reti kurš devās uz mājām. Bija
apmēram 250 metru garš skrejceliņš, kas nekad nestāvēja tukšs, aizņemta bija
arī tāllēkšanas bedre un augstlēkšanas sektors, tolaik modē bija tautas bumba.
Mācībās biju čakls, galva laba, tāpēc, pabeidzot septiņgadīgo skolu, biju apaļš
teicamnieks."

Dažādības garša

Ko darīt tālāk? "Mamma ieteica braukt uz Jelgavu
mācīties pedagoģiskajā skolā. Piekritu," turpina Uldis. "Trīs gadus
nomācījos Jelgavā, bet ceturto kursu pabeidzu Valmierā. Jelgavā sportošanai
bija lieliski apstākļi – stadions turpat kopmītņu galā. Sāku pie trenera
Aleksandra Balsa ar skriešanu vidējās distancēs, tomēr drīz apjautu, ka
jāpāriet uz sprintu un tāllēkšanu. Simtiņu varēju nojozt 11,5 sekundēs, tālumā
spēju aizlēkt sešarpus metrus. Neesmu īpaši tiecies pēc augstiem rezultātiem,
man galvenais bija, lai būtu dažādība. Biju pamatskolas čempions šahā,
paaugoties tālu lidināju granātu, labi padevās novuss, tenisā nekāds iesācējs
nebiju, nasks solis bija slēpošanā, pārliecinājos, ka neesmu vakarējais arī
stenda šaušanā. No bumbiņspēlēm vislabāk roku biju piešāvis volejbolā.
Visbiežāk tīkla bumbu spēlēt iznāca, mācoties LVU filologos. Sportiskais gars
turpināja tirdīt arī tad, kad visas skolas biju beidzis un sāku strādāt
Radiomājā."

Pedagogs par žurnālistu

Pabeidzis pedagoģisko skolu, Uldis Jirgens Pāces pamatskolā
1.-4. apvienotajai klasei mācīja visus priekšmetus, ieskaitot zīmēšanu un
sportošanu, nostrādājot vienu mācību gadu. Tālāk vajadzēja raudzīt, kā
izvairīties no iesaukšanas krievos jeb padomju armijā. Neizturējis konkursu LVU
ģeogrāfos, viltnieks iesniedza dokumentus Daugavpils augstskolā –
filologos. Tur viss izdevās, bet galaeksāmenus Uldis kārtoja jau LVU, Rīgā.
Labu vārdu aizlika Filoloģijas fakultātes pasniedzējs Jānis Rozenbergs un TV
komentētājs Ints Puteklis, un 1964. gada 17. februāris kļuva par Jirgena pirmo
darbadienu Latvijas Radio pēdējo ziņu sporta raidījumu redakcijā.

Pirmie soļi sporta žurnālistikā pagāja bez liela izbīļa, jo
filologam ar labu literāro valodu problēmu nebija. Nedz aiznesot uz redakciju
savu pirmo ar lodīšu pildspalvu rakstīto informāciju par Latvijas čempionātu
vieglatlētikā, nedz pirmoreiz mūžā intervējot šķēpmešanas zvaigzni poli Janušu
Sidlo, nedz arī vēlāk, runājot ar pasaules rekordistiem Fainu Meļņiku (diska
mešanā) un augstlēcēju Valēriju Brumelu. Veiksmīgi aizritēja arī pirmais
ārzemju komandējums, piedaloties velobrauciena Draudzība, kas risinājās
pa Lietuvas un Polijas ceļiem, atspoguļošanā.

"Nevaru gan apgalvot, ka viss gāja kā pa diedziņu,"
iebilst reportieris. "Intervijās reizumis nespēju sevi savaldīt, jūtu –
raidījumam paredzētais laiks tuvojas izskaņai, bet es vēl neesmu paspējis
pajautāt sarunu biedram pašu galveno, arvien biežāk skatos pulkstenī, sāku
nervozēt, tāpēc intervijas beigas iznāk saraustītas. Arī boss Pēteris Jarāns
pamatoti izteica rājienu. No kļūdām mācās."

Pret Gimalaju lāčiem

Žurnālistam ne tikai iepriekš jāsavāc iespējami plašāks dosjē
par intervējamo, bet arī jāiztausta, cik veikls stāstītājs būs sarunas
partneris, kāds viņam vārdu krājums un runāšanas maniere. Ja ēterā saruna
parādīsies ierakstā, tad redakcijā valodas negludumus vēl var izskaust.

Sliktāk, ja tie Gimalaju
lāči iet gaisā tiešraidē. "Mani pārsteidz, ka literāri pareizus
teikumus nespēj izveidot pat sabiedrības elites cilvēki. It kā vidusskolā
nebūtu mācījušies," dusmojas Uldis. "Vēl sliktāk ir tad, ja dažādus
vārdu kalambūrus lieto jaunie žurnālisti. Mani kaitina jauno kolēģu
apgalvojums, ka hokejā ir divīzijas. Žēl, ka nav arī bataljonu vai rotu. Būtu
kā armijā. Toties ir konferences. Tad jau vajadzētu arī simpozijus. It kā
latviski nav variantu. Kāpēc nedēvēt tos konferencēs sēdētājus par
austrumniekiem vai rietumniekiem. Kāpēc U-18 vecuma grupu nevarētu saukt par
astoņpadsmitgadīgajiem? Esam jau atēdušies no tiem openiem. Latviskāk
būtu, piemēram, ASV atklātais čempionāts. Tāpat piktojos par tiem čelendžiem,
šoviem un šopingiem. Runātam vārdam jābūt skaidram un katram
saprotamam. Par latviešu valodu jācīnās vēl negantāk."

Ar brīvu kaklu un mežragu

Ulda tēva mājas vēl stāv kur stāvējušas, tām gan tagad citi
saimnieki. Kopā ar brāli Uldis tur aizbrauc katru gadu, jo kapos atdusas abiem
mīļi cilvēki. Jirgenu dinastijai tagad ir jauna lauku māja Klapkalnciemā,
kilometru no jūras. Tur arī notiek galvenā vasarošanās. Pašu izveidots neliels
futbola laukums, pleķītis minigolfam, jo Ulda znots Eduards esot golferis. Ulda
dēls Ivo un meita Ieva beiguši Rīgas Centra humanitāro ģimnāziju, labi apgūstot
angļu valodu. Vecāki bērniem neuzspieda savu gribu. Ieva beidza Kultūras
akadēmiju, salaulājās ar Eduardu, kurā pulsē angļu un somu asinis, nodibināja
savu ģimeni. Ivo pēc Artūra Vaidera ieteikuma sāka strādāt laikrakstā Diena
un rakstīja par rokasbumbu, vieglatlētiku un dāmu basketbolu. Viņa dēls Toms ir
sestās klases skolnieks, Ievas meitām Luīzei un Alīsei līdz skolā iešanai vēl
laika pietiek.

Uldis nav šlipses cilvēks, viņam labāk patīk, ja kakls brīvs,
tad vieglāk runāt. Domāju, ka viņš, jaunībā korī dziedājis, šo māku demonstrē
arī tagad, ģimenes kopussvētkos, bet izrādās, ka tā gluži nav, jo viss atkarīgs
no kompānijas sastāva. Varētu uzspēlēt mežragu, Jelgavā trīs gadus esot
mācījies to pūst, varētu paņemt arī kādu citu instrumentu, jo Jelgavas epopejā
kopā ar puišiem dančos spēlējis. Klapkalnciemā nekad nav bijis tā, ka radi vai
ciemiņi sēdētu, kā ūdeni mutē ieņēmuši. Tajā namā vienmēr ir laba aura.

Gatis ĶĪSIS