Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Rūdīšanās laiks

Palielinājusies nozīmība, samazinājies finansējums – tik paradoksāliem vārdiem var raksturot atzītās sporta federācijas, kuras nākamnedēļ uz gadskārtējo pilnsapulci aicina Latvijas Sporta federāciju padome (LSFP).

 

 

Tās priekšvakarā saruna ar LSFP prezidentu Andri Kalniņu.

– Šis bija grūtākais periods Latvijas Sporta federāciju padomes dzīvē?

– Atbildīgākais noteikti. Likvidējot Sporta pārvaldi un gandrīz visas valsts sporta aģentūras, daudzas valstiskas funkcijas tika uzticētas mums. Piemēram, federācijām pašām jāapsaimnieko slēgto aģentūru treneru algu likmes, attiecīgi LSFP jāuzlabo finanšu kontrole, uz ko mums jau aizrādīja Valsts kontrole.

– Toties beidzot federācijas var daudz lielākā mērā būt saimnieces savos sporta veidos!

– Jā, iepriekš tās dzīvoja zināmā valsts sektora aizvējā.

– Finanšu krīze, vēl pašvaldību reforma…

– Bet LSFP atzīto federāciju skaits palielinās. Patlaban to ir 84. Tām visām ir tiesības saņemt zināmus līdzekļus no valsts budžeta, bet naudas paliek arvien mazāk. Mums ir precīzi izstrādāti un visiem zināmi šo pieticīgo summu sadales principi. Federāciju aktivitāšu kritēriji tiek noteikti pēc 12 punktiem un vēl daudziem apakšpunktiem. Sākot ar biedru skaitu (gan kolektīvo, gan individuālo), ko tās vieno, ar jauniešu skaitu, kas šajā sporta veidā nodarbojas, ar sasniegumiem vislielākajās starptautiskajās sacensībās un ar sarīkotajiem izglītības pasākumiem vai pārstāvju darbību starptautiskajās federācijās beidzot.

– Kuras pēc LSFP kritērijiem ir vadošās federācijas?

– Futbola, basketbola, vieglatlētikas, cīņas, peldēšanas, arī automobiļu, motosporta federācijas… Vēl dažas, kuru darbība pārklāj Latvijas teritorijas lielāko daļu.

Bet pat labākajām federācijām kopā ar līdzekļiem sporta pasākumu organizēšanai, kas paredzēti vismaz Latvijas čempionāta sarīkošanai, nesanāk vairāk par 10 tūkstošiem latu gadā. No kopējās summas līdz 25 procentiem drīkst tērēt administrācijas darba samaksai.

– Dažkārt medijos federāciju vadītājus ķengā par funkcionāriem, kas to vien dara, kā sēž uz naudas maisiem!

– Drīzāk mums viņiem jāceļ pieminekļi! Nezinu nevienu prezidentu, kurš par darbu savā federācijā saņemtu algu. Viņi visi un ne tikai prezidenti strādā brīvprātīgi, ziedojot ne vien savu laiku, bet bieži arī personiskos līdzekļus sporta sabiedrības labā.

Lielākoties federācijas var atļauties algot tikai vienu darbinieku – izpilddirektoru, ģenerālsekretāru vai grāmatvedi.

– Brīnums, ka par šādu naudu federācijas vispār spēj pastāvēt!

– Gada laikā to skaits pat par astoņām palielinājies. Klāt nākušas, piemēram, kērlinga, petanka, frisbija federācijas. Joprojām esam naski jaunu sporta veidu apgūšanā.

Sports ir kaut kas īpašs, kas pierādījis, ka spēj eksistēt arī visdrūmākajos laikos. Acīmredzot tā ir sevišķa cilvēka vajadzība, kurai finansējumam nav izšķiroša loma.

– Bet bez naudas var kļūt tikai par pagalma čempionu. Sportam nepieciešamas lielākas uzvaras un spožākas zvaigznes, kas aicina sev līdzināties.

– Federācijām ir iespējams meklēt papildfinansējumu, piesaistot sponsorus (paldies valdībai, kas saglabāja peļņas nodokļa atvieglojumus). Priviliģētākā situācijā, protams, ir sporta spēles, kuras rāda televīzija un kam tādējādi iespējams līdzekļus piesaistīt ar reklāmu piedāvājumiem. Dažiem individuāliem sporta veidiem, kuriem ir pat izcili starptautiski panākumi, bieži vien vienīgais variants ir apelēt pie misijas apziņas, meklēt uzņēmējus, kas paši kādreiz ar šo sportu nodarbojušies.

– Katrai federācijai no saviem sportistiem derētu arī izaudzināt pa kādam dižam uzņēmējam, kas pēc tam to varētu atbalstīt…

– Tas būtu vislabākais! Nereti jau tā arī patiesi notiek. Būtībā federācijas saņemtu daudzkanālu finansējumu. Sporta veidu attīstībā savus līdzekļus (nereti ievērojamus) iegulda pašvaldības, lielāku vai mazāku summu, kaut vai pērkot inventāru, arī bērnu vecāki, IzM apmaksātie pedagogi. Federācijas var saņemt valsts budžeta līdzekļus arī caur dažādām programmām, LOK atbalsta savus sporta veidus, atlēti, kas apliecinājuši spējas cīnīties par augstiem rezultātiem un izpildījuši attiecīgu kritēriju prasības, nonāk LOV aprūpē. Ir sporta veidi, kuri saņem atbalstu arī no savām starptautiskajām federācijām.

– LSFP nodarbojas arī ar treneru sertifikāciju. Kas notiek ar viņu profesionālās sagatavotības līmeni. Tas krītas?

– Domāju, ka ne. To noturēt cenšas mūsu Tālākizglītības centrs ar savām programmām. Ja treneris nav strādājis ilgāk par pieciem gadiem, viņam mūsu komisijas priekšā, kuru vada autoritatīvs speciālists, bijušais LSPA rektors Uldis Grāvītis, jākārto nopietni pārbaudījumi. Tikpat regulāri sava atbilstība A, B vai C kategorijai jāapstiprina jebkuram trenerim. Augstas raudzes treneri ir mūsu sporta bagātība, un tā jācenšas saglabāt.

– LSFP nākas šķetināt arī konflikta situācijas.

– Skumīgi, bet arī ar tādām lietām jānodarbojas. Lielāko publicitāti laikam ieguvis Latvijas Svarcelšanas klubu apvienības un nesen dibinātās Latvijas Svarcelšanas federācijas konflikts. Cenšamies norādīt ceļu, kāds ejams demokrātiskā sabiedrībā, kurā nav pieņemams kāda iedomāts diktāts no augšas. Mums svarīgi arī, lai neciestu sportisti, kas gatavojas Londonas olimpiskajām spēlēm. Brīžiem jau liekas, ka beidzot sēžam pie apaļā galda, bet tad atkal tam parādās asi stūri.

– Pie apvāršņa velkas atkal jauni draudu mākoņi sporta budžetam…

– Vienkāršoti runājot – taupīsim naudu sportam, tērēsim cietumiem? Šajos smagajos finansiālajos apstākļos federācijām varu novēlēt tikai vēsu prātu un mieru. Galu galā Eiropas Savienība arvien cenšas palielināt tieši nevalstisko organizāciju nozīmību un ietekmi. Tas bija jaušams arī nesenajā Eiropas Nevalstiskās sporta organizācijas (ENGSO) Ģenerālajā Asamblejā.

Dainis CAUNE