Dzelzs vīrs īstajā vietā
Valkas ģimnāzijas sporta skolotājs Andris Dainis ir 21 Tartu slēpošanas maratona dalībnieks, daudzveidīgi izcīnāmās Sportlat balvas ieguvējs savā vecuma grupā, galvenais saimnieks Valkas sporta hallē, skolas šāgada Popielas vilks…
"Iedomājieties šo trako ideju! Mēs visa skola, sākot no 7. klases un izņemot vienīgi izlaidumu klases, kas gatavojas eksāmeniem, naktī uz sestdienu dosimies pārgājienā," gandrīz vai jūsmīgi šausminās ģimnāzijas direktore Lilita Kreicberga. "Tā ir Andra Daiņa ideja – ļoti enerģisks un idejām bagāts cilvēks! Kas tajā naktī notiks, zina tikai viņš un divi zēni, kas palīdz visu organizēt. Otra viņa ideja, kas nu jau kļuvusi par skolas tradīciju, ir vingrošanas festivāls. Tajā obligāti jāpiedalās katrai klasei. Visi gatavojas, trenējas, veido tērpus, meklē mūziku… Tas izvēršas par grandiozu šovu."
Sportisko skolotāju Andri Daini sastopu Valmierā, Daliņa stadionā, kur viņš ieradies pavērot, kā klājas valcēniešiem Latvijas Vieglatlētikas savienības kausu izcīņas pirmajā posmā.
– Kas jūs īsti esat – skolotājs vai sportists?
– Skolotājs! Sportists tikai savai veselībai un godkāres apmierināšanai. To, ko jaunībā dažādu apstākļu dēļ sportā neesmu paveicis, mēģinu sasniegt tagad, spēkojoties ar vienaudžiem veterānu konkurencē.
Interese par fiziskām aktivitātēm sākās skolā. Naukšēnu vidusskola atradās 12 kilometrus no manas dzīvesvietas, un turp devos gan ar velosipēdu, gan ar slēpēm. Mācoties 11. klasē, tuvojos meistarkandidāta normai riteņbraukšanā. Mans padomdevējs bija Smiltenes treneris Jānis Akmentiņš. Pēc tam padomju armijā, dienot gaisa desantnieku pulkā, bija jābūt fiziski spēcīgam un izturīgam, turklāt kļuvu par lielas sporta zāles vadītāju un pēc armijas iestājos Fizkultūras institūtā.
– Skolēnos saskatāt savu jaunības dienu līdziniekus? Vai tiešām tad zāle bija zaļāka?
– Pie mums provincē joprojām lielākā daļa zēnu grib sportot. Retais savu fizisko pilnveidošanu noliek malā – saprot, ka nepieciešams kustēties. Pēdējos gados mācu tikai vidusskolas puišus no 10. līdz 12. klasei, neesmu nekad strādājis ar pašiem mazākajiem, tikai sākot ar 5. klases skolēniem.
Sportiskākie Valkas bērni ir no laukiem, kuru pamata dzīves ritms ir dabā. Bērnu vēlme piedalīties dažādos turnīros un startēt – tur Valkas ģimnāzijā ir ļoti augsts procents, piemēram, skolas sacensībās piedalās padsmit klašu komandas, gadās pat divas komandas no vienas klases – neviens negrib palikt malā. Domāju, ka mēs esam tādi kustīgi arī tāpēc, ka mazā pilsētiņā ir mazākas iespējas uzņemt negatīvismu.
– Ir taču kas tāds, kas jums skolēnos nepatīk!?
– Esmu smēķēšanas pretinieks. Nav argumenta, kuru nevarētu apstrīdēt. Kaut vai tas, ka vectētiņš visu mūžu pīpējis un nodzīvojis līdz 80 gadiem… Man uzreiz ir jautājums, cik ilgi viņš dzīvotu, ja nesmēķētu, un ko viņš būtu spējis paveikt!? Daži smēķē tāpēc, ka citi to dara, bet es mācu nelocīties vējiem līdzi un būt ar mugurkaulu. Skolotāja skolēna attiecībās jābūt gudram – jāmāca un reizē arī jārespektē jaunieši.
Bez godkāres neiztikt
Turpina Valkas ģimnāzijas direktore Lilita Kreicberga: "Skolotājs Dainis ir arī 11.c klases audzinātājs. Bērni viņu ciena, un viņš ir lielisks veselīga dzīvesveida paraugs. Mūsu jaunajai sporta hallei šogad apritēs septiņi gadi, bet tā joprojām izskatās, kā nupat celta. Tas ir Andra Daiņa nopelns, jo, būdams halles pārzinis, viņš ir panācis, ka tajā tiek uzturēta perfekta kārtība. Apmeklētājiem ir tik stingri nosacījumi, kādu laikam nav nevienā citā Latvijas sporta iestādē. Turklāt visi tos ievēro.
Cilvēks ar milzīgām darbaspējām, interesants kolēģis, izpalīdzīgs, ar aktiera dotībām – šogad skolas Popielā Andris Dainis uz skatuves kāpa kā vilks…"
– Skolā jums vienmēr apkārt burzma, troksnis, jautājumi… Mācīt, skaidrot – jābūt stipram, lai to visu diendienā darītu un vēl rādītu piemēru…
– Galīgi švaks neesmu… Man patīk mācīt sportu, bet brīžiem uznāk melnie… Pašlaik man ir 32 sporta stundas nedēļā, tā ir liela slodze. Relaksējos vakaros trenējoties, bet negribu to darīt kolektīvi, citādi nevar atslēgties – visa diena pavadīta cilvēkos, gribas būt vienam.
– Jūs, protams, pamanāt, kuram kājas veiklākas, kam bumba labāk klausa. Kas tālāk?
– Tālākais atkarīgs no paša bērna, ko viņš vēlas, cik viņš ir mērķtiecīgs. Taču skolotājs nedrīkst aizmirst, ka bērns jāpabiksta, jāuzsver labais. Turklāt talantu virzība ir nosacīta. Manā skatījumā sporta preces pasaulē tiek tirgotas kā ekskluzīvas mantas par nenormāli augstām cenām, pārsniedzot vairākas reizes reālo vērtību, un tieši nespēja iegādāties slēpes, velosipēdus un citu sporta inventāru gan pieaugušos, gan bērnus attur no tām aktivitātēm, kas viņiem patīk.
– Kurp esat aizvirzījis skolēnus?
– Mans audzēknis ir vieglatlēts Einārs Tupurītis. Atceros kolhoza kartupeļu talku, kurā viņš ne tikai pirmais bija nolasījis savu lauciņu, bet palīdzēja arī citiem. Einārs bija neatlaidīgs un pietiekami godkārīgs. Un bez godkāres sportā neiztikt. Svarīgs ir fiziski aktīvs dzīvesveids, tāpēc man ir milzu prieks, ka, startējot sacensībās, visur sastopu savējos. Piemēram, Andrejs Iļjenko ir Sportlat balvas izcīņas entuziasts, visa viņa ģimene sporto. Tāpat katru gadu no skolas kāds aiziet mācīties uz Sporta pedagoģijas akadēmiju.
– Kuri ir Valkas jauniešu iecienītākie sporta veidi?
– Pēc halles uzcelšanas par pilsētas populārāko sporta veidu kļuva florbols. Es to labi nepazinu, bet apguvu un sāku vadīt skolā florbola pulciņu. Valkā ir ideāla situācija ar sporta bāzēm un stadionu. Mūsu sporta hallē ir četru celiņu 50 m skrejceļš, pa kuru var skriet ar naglenēm, iespēja lēkt tāllēkšanu. Valgas mērs, redzot halli Latvijas pusē, izlēma pārspēt Valku un uzbūvēja halli, kurā ir 200 metru celiņš apkārt zālei – tagad mūsu bērni turp dodas trenēties. Mums nekad nav bijis strīdu, ka tie ir jūsu valsts un tie ir mūsu valsts bērni, pilsētas kooperējas. Cita priekšrocība – 10 kilometru veloceliņš, kas stiepjas gar Tartu šoseju. Igauņiem ir plānots, ka katrā apdzīvotā tāds būs, bet Latvijai par to tikai vēl sapņot.
Maratona soļanka…
Andris Dainis stāsta, ka iepriekšējā dienā noripinājis 70 kilometrus. Norādu uz viņa auto un bilstu, ka uz Valmieru varēja braukt ar riteni… Jautājums esot vietā, jo nereti bērni uz sacensībām Valmierā braucot ar autobusu, skolotājs – ar velosipēdu.
– Jūs esat leģendārs Tartu slēpošanas maratona dalībnieks…
– Esmu piedalījies 21 reizi, mans pirmais slēpojums bija 1982. gadā, un zinu, ka no Latvijas neviens tik daudz reižu nav slēpojis Tartu maratonā. Pati piedalīšanās ir emocionāla, jo tūkstošiem slēpotāju, kam seko interesants cīniņš trasē. Tartu maratona 63 km slēpojums ir iekļauts pasaules Worldloppet kalendārā. Pēdējā laikā Tartu maratons pārvērties par četrcīņu, jo klāt nācis 23 km apvidus skrējiens, no Otepes līdz Elvei. Svētdien, 30. maijā, notiks Tartu Ratarallijs – 133 km velobrauciens, kurā es četras stundas sēdēšu uz velosipēda. Ceturtais posms ir Tartu Rata maratons ar kalnu velosipēdiem 89 kilometri, kas notiks rudenī. Šajā unikālajā četrcīņā startēju jau astoto reizi.
– Kādi ir jūsu rezultāti?
– Divas reizes savā vecuma grupā man ir izdevies uzvarēt 23 km skrējienā, tas bija vēl 50+ grupā un pagājušajā rudenī Tartu Rata maratonā. Slēpošanā šogad savā grupā starp 129 konkurentiem biju 4. vietā, un tas man ir augstākais rezultāts.
– Vai var teikt, ka vairāk esat Igaunijas sacensību piekritējs?
– Labāk braucu uz ziemeļiem no Valkas startēt, nekā uz dienvidiem – to es varu godīgi pateikt. Mēs varam pamācīties, kā organizēt sacensības.
– Kur ir atšķirība?
– Iespējams, ka mentalitātē. Igauņi pievērš uzmanību katram sīkumam, katrs dalībnieks ir galvenā persona. Sportistus sagaida ar smaidu un pavada ar smaidu. Lieliski sakārtota pat atkritumu savākšana, ieskaitot netīro trauku novākšanu no galda. Igauņu pasniegtā soļanka Tartu maratonā – tas vien ir vesels stāsts, kā to vāra un kā visi stāv tai rindā pēc zupas!
– Jums jau ar Igauniju nepietiek, pērn Sportlat kopvērtējumā arī esat pirmais!
– Tā ir grupa 60+, kurā esmu starp jaunākajiem, tāpēc man bija lielākas izredzes. Tā mana dzīve rit: triatlons, skriešana, slēpošana, velobraukšana, turklāt nepietiek vienkārši startēt, bet jānostartē labi. Mans sīvākais konkurents ir ogrēnietis kādreiz daudzkārtējs Latvijas čempions distanču slēpošanā Jānis Kaimiņš. Pērn Vaidavas triatlonā, kur es tomēr viņu vinnēju, mums izvērtās trillerim līdzīga cīņa.
– Kurus sporta veidus baudāt kā skatītājs?
– Uzreiz apbēdināšu hokeja fanus un atgādināšu, ko Zigurds Mežavilks reiz teica: "Hokeju normāli spēlē tikai piecās valstīs – vai tāpēc mums jāvelta tam tik daudz laika!" Es esmu pielipis pie televizora un sekoju ziņām vasaras vidū, kad notiek velobrauciens Tour de France.
Kad skolotājs Andris Dainis Madonas slēpojumā pērn ne tikai uzvarēja savā vecuma grupā, bet arī laimēja Fischer slēpes, no apkārtējiem skanēja divu veidu replikas: "Tā jau viņš ātri slēpo un tagad vēl ātrāk slēpos…" un "Tā manta tika īstajās rokās īstajam cilvēkam!"
Eleonora PRIEDE
Andris DAINIS
Sporta skolotājs
Dzimis: 1949. gada 18. jūnijā
Izglītība: Kārķu pamatskola, Naukšēnu vidusskola,
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija
Darba pieredze: skolotājs un vieglatlētikas
treneris, strādājis Iecavas vidusskolā, Bauskas BJSS, Valkas BJSS, Valkas 1.
vidusskolā, tagad Valkas ģimnāzijā
Sasniegumi sportā: aizvadītajā sezonā Sportlat
balvas ieguvējs, ceturtā vieta savā vecuma grupā Tartu distanču slēpošanas
maratonā
Vaļasprieks: būvniecības darbi ar koku
Ģimenē: divi bērni, divi mazbērni
