Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Olimpiādes svinēšana

Šogad Latvijas
Olimpiskā komiteja (LOK) svinēs savas atjaunotnes divdesmitgadi, septiņpadsmito
reizi mūsu valsts karogs plīvos olimpiskajās spēlēs. Zīmīgo gadu uzsākam ar LOK
prezidenta Aldona Vrubļevska interviju.

SOK prezidents
Everijs Brendedžs sešdesmito gadu beigās olimpiskajās spēlēs gribēja iznīcināt
jebkādu reklāmu, Saporo liekot pat aizsegt ražotājfirmu uzrakstus uz slēpēm.
Huans Antonio Samarančs pēc astoņdesmito gadu politiskās krīzes spēles
izveidoja kā atraktīvu biznesa projektu, atverot durvis profesionāļiem un
samierinot politiskos ienaidniekus.
– Ar ko kļūst
raksturīgs pašreizējā prezidenta Žaka Roges laiks?

– SOK ar
starptautiskajiem sponsoriem noslēdzis līgumus līdz 2016. gadam. Pērn tika
pieņemts vēsturisks lēmums – 2010. gadā rīkot pirmās Jaunatnes olimpiskās
spēles. Tas mudina domāt, ka prezidents grib paplašināt un pilnveidot olimpisko
kustību, kā arī nostiprināt SOK ietekmi pasaules sportā. Nākamgad notiks SOK
prezidenta kārtējās vēlēšanas, un tieši Jaunatnes spēļu rīkošana, pret kuru
neviens neko nevar iebilst, būs viņa labo darbu saraksta pirmajā vietā.

– Vai tā nav
alternatīvas radīšana? Olimpiskās spēles taču nav nekāds veco ļaužu saiets, bet
gan jaunu cilvēku sporta svētki!

– Harta norāda, ka
olimpiskajās spēlēs, lai svinētu olimpiādi, sanāk kopā pasaules labākie
atlēti, nevis pasaules labākie jaunie atlēti. Mūsu pašu Afanasijs
Kuzmins Atēnās startēja 58 gadu vecumā, ir daudzi sporta veidi, kuros par
medaļām cīnās trīsdesmitgadnieki un vēl vecāki sportisti.

– Tagad būs
vienas spēles jauniešiem līdz 18 gadu vecumam, pēc tam radīsies nākamās –
sešpadsmitgadniekiem?!

– Nē. Daudzās
valstīs jauniešiem, rūpējoties par viņu veselību, līdz piecpadsmit gadu vecumam
pat aizliegts startēt starptautiskās sacensībās, daudzas federācijas tās nemaz
nerīko. Gaidāmajās spēlēs jaunākie, iespējams, būs vingrotāji un peldētāji, kuri
drīkstēs startēt no trīspadsmit gadu vecuma, jo, būdami piecpadsmitgadīgi, viņi
jau var piedalīties lielajās spēlēs.

Jaunatnes
olimpiskās spēles noteikti nav alternatīva. Tas ir papildinājums. Mēs Latvijā
taču arī rīkojam gan jaunatnes, gan pieaugušo olimpiādes. Rogi, šķiet,
ietekmējusi Eiropas pozitīvā pieredze – jau kopš astoņdesmito gadu beigām
regulāri notiek Eiropas Jaunatnes olimpiskās dienas, kuru rīkošanu atbalstīja
visu valstu NOK un arī starptautiskās federācijas, jo vairākos olimpiskajos
sporta veidos jauniešiem vecumā no 14 līdz 17 gadiem īsti nopietnu
starptautisku sacensību nebija. Teiksim tā: ar lēmumu rīkot pasaules jaunatnes
spēles, junioru vecumam piešķirti olimpiskie apļi. Arī ziemas sporta veidos,
kuros pirmā spēles notiks 2012. gadā.

– Bet vispirms
2010. gada vasaras spēles… Kurā vietā?

– Lēmums, SOK
locekļiem balsojot pa pastu, tiks pieņemts februāra beigās. Pagaidām kandidē
piecas pilsētas – Atēnas, Maskava, Turīna, Bangkoka un Singapūra. Sacensības
risināsies tajos pašos sporta veidos, kas iekļauti Londonas olimpisko spēļu
programmā. Samazināts vienīgi disciplīnu daudzums, un dalībnieku skaits
ierobežots līdz 3500 atlētiem.

– Ja gaidāmas
SOK prezidenta vēlēšanas, droši vien būs arī opozīcija. Ko Rogem var pārmest
oponenti?

– Nepabeidzām visu
par plusiem. Tātad – Jaunatnes olimpiskās spēles, rūpes par sportistu veselību,
papildu līdzekļu piesaiste, apliecinot, ka sponsoru labvēlības iegūšanai nav
nepieciešami superrezultāti, kuru sasniegšana vedina lietot aizliegtus
līdzekļus…

– Roge, pēc
profesijas būdams ārsts, pret dopingu iestājas visai kategoriski!

– Kategorisks bija
arī Samarančs. Pasaules Antidopinga aģentūru (WADA) nodibināja viņa laikā,
tāpat Starptautisko Sporta arbitrāžas tiesu. Iepriekš cīņai pret dopingu bija
jaušams kampaņveidīgs raksturs. Tikai tagad, kad UNESCO un Eiropas Savienība
pieņēma Pasaules antidopinga kodeksu un šo dokumentu parakstīja ne tikai nacionālās
olimpiskās komitejas, kas ir sabiedriskas organizācijas, bet arī valstu
valdības, šis process ieguvis nopietnu spēku, un jādomā, ka rezultāti būs
arvien pārsteidzošāki. Ir jau arī otra puse, kas iegulda milzu naudu zinātnē,
lai radītu stimulējošas vielas un metodes, kuras nevar atklāt.

– Mīnusi
joprojām palikuši neuzskaitīti…

– Rogem var pārmest
zināmu subjektivitāti un stūrgalvību. Divas reizes SOK Ģenerālā asambleja
noraidījusi Roges priekšlikumus. Ja organizācija, kas tevi ievēlējusi par savu
priekšsēdētāju, vienreiz neatbalsta tavu ideju, tā var būt arī nejaušība, lai gan
noraidījumu var tulkot pat kā neuzticības izteikšanu. Bet, ja tas notiek
divreiz, turklāt priekšlikumi ir gandrīz identiski, tas jau dara uzmanīgu.

– Kas tie bija
par priekšlikumiem?

– Lielākoties tie
bija jautājumi par olimpisko spēļu programmas revīziju, arī par modernās
pieccīņas izslēgšanu. Divas reizes šie priekšlikumi tika noraidīti. Ko darīja
prezidents? Panāca, ka tiek mainīta harta, ļaujot par dažiem jautājumiem, kas
saistīti ar olimpisko spēļu programmu, lemt SOK Izpildkomitejai. Vairs nav
nepieciešams Ģenerālās asamblejas balsojums. Prezidents turpina savu
pretstāvēšanu SOK locekļu vairākuma viedoklim. Vai tas veicinās viņa
atkalievēlēšanu, grūti pateikt.

– Kad kāds no Latvijas
pēc Dikmaņa laikiem atkal varēs piedalīties šajā procesā?

– Par šo tēmu ar
prezidentu runāju 2006. gada beigās. Uzsvēru, ka, tieši pateicoties mūsu
aktivitātēm astoņdesmito gadu beigās, aizsākās olimpiskās kustības
paplašināšanās, bet nevienas Baltijas valsts NOK pārstāvis joprojām nav SOK
loceklis. Roge lika saprast, ka jāpagaida, sak, visas vietas vēl ir aizņemtas.

– Jūs esat
Starptautiskās Sporta arbitrāžas tiesnesis, LOK ģenerālsekretārs Einars Fogelis
ir Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas (FIL) viceprezidents… Vai mēs
esam pietiekami aktīvi starptautiskajās sporta organizācijās?

– FIL atlētu
komisijā darbojas Mārtiņš Rubenis, tehniskajā komisijā – Valdis Ķuzis, sporta –
Atis Strenga, medicīnas – Zane Krūze, jaunatnes un attīstības – Aivars Kalniņš.
Ludmila Olijare ir Eiropas Vieglatlētikas federācijas Izpildkomitejas locekle.
Cik zinu, gan Futbola federācijas prezidents Guntis Indriksons, gan
ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis ir aktīvi savas starptautiskās federācijas
komisijās. Starptautiskajā Bobsleja federācijā ievēlēts Jānis Skrastiņš,
biatlona – Jānis Bērziņš, ļoti enerģiski darbojas mūsu hokeja līderi. Eiropas
riteņbraukšanas federācijas BMX komisijā strādā Jānis Siliņš. Pateicoties
Roberta Krūtkrāmeļa un Edvīna Silova aktivitātēm, pie mums pēc divām nedēļām
notiek Eiropas čempionāts šorttrekā. Mihails Skrebelis nule kļuvis par
Starptautiskās Džudo federācijas prezidenta padomnieku. Noteikti ir vēl kādi
pārstāvji arī citās starptautiskajās sporta organizācijās. Par kūtriem mūs
uzskatīt nevar.

– Kad mums
gaidāmas sava olimpiskā prezidenta vēlēšanas?

– Jokoju, ka
prezidenta vēlēšanas šogad notiks ne tikai Krievijā un ASV, bet arī Latvijā. Ja
nopietni, – pēc olimpiskajām spēlēm Pekinā.

– Kas
sportistiem Pekinā jāizdara, lai LOK prezidents paliktu amatā?

– Vismaz viena
medaļa derētu… Lai gan nedomāju, ka tās spožumam būs izšķiroša nozīme. Ir
ļoti daudz citu saskaitāmo visu četru gadu garumā, kas šādos gadījumos tiek
ņemti vērā. Es kandidēšu uz šo amatu, un man būs ko pateikt par iepriekšējā
periodā paveikto.

– Lūdzu, jūsu
priekšvēlēšanu kampaņas īsā versija!

– Četros gados
sporta un LOK budžets nemitīgi audzis. Atbilstoši atlētu sasniegtajiem
rezultātiem, palielinājies atbalsts sporta veidu federācijām. Labākajiem –
vairāk, mēs iestājamies par kvalitāti. Vadošo atlētu treneriem sakārtots darba
samaksas jautājums. Ar mūsu aktīvu līdzdalību un stingru nostāju valstī radīta
pieņemama nacionālā sporta attīstības programma, kurā iekļauts arī ikgadējs
sporta budžeta pieaugums. Tiesa, šim gadam sakarā ar taupības režīmu pieaugums
nav tik liels kā vajadzētu. Tas gan nenozīmē, ka neplānojam darbus jomās, kurās
bija paredzēts ieguldīt no budžeta pieauguma gūtos līdzekļus. Ceram uz budžeta
grozījumiem. Ja to nebūs, dažos darbos būs jostas jāsavelk ciešāk, bet
olimpiskās sagatavošanas programmas cietīs vismazāk.

– LOK audzē
muskuļus, arī veidojot olimpiskos centrus!

– Tāds sporta bāzu
būvniecības bums vēl nebija piedzīvots. LOK gandrīz vai jādibina celtniecības
uzraudzības departaments. Šogad ceram saņemt valsts galvojumu arī nacionālo
sporta bāzu Kleisti, Mežaparks un tenisa centra Lielupe
rekonstrukcijai. Citādi valstij, kas pati tās nespēj renovēt, no šīm bāzēm
jāatsakās, un, nonākot privatizācijas procesā, tās sportam var zust.

– Kāpēc
nepieminat grandiozo Rīgas Olimpisko centru!

– Šo projektu sākām
izstrādāt jau pirms gadiem sešiem. Aizvadītajā četrgadē tas tika pabeigts un
pārveidots.

Šogad nodos
ekspluatācijā olimpisko centru Liepājā, Ventspilī pabeigs peldbaseina
rekonstrukciju. Jelgavā sāksies apjomīga Olimpiskā centra būvniecība, kurā būs
multifunkcionāla zāle, stadions ar tribīnēm un futbola laukums. Šis komplekss
jāpabeidz nākamgad. Tādi paši termiņi ir Daugavpils Olimpiskā centra (pusotrs
hektārs zem jumta) būvniecībai. Pieskaitot Ventspils un Valmieras bāzes, kur
viss jau funkcionē, redzams, ka olimpiskos centrus vispirms būvējam pilsētās,
kurās ir augstskolas. Lai sports būtu pieejams visiem, no bērnudārza vecuma
līdz pensionāriem.

Nākamgad vajadzētu
ķerties klāt Siguldas kamaniņu un bobsleja trases rekonstrukcijai, vispirms
sākot ar mākslīgā ledus starta estakādes būvi, kas akūti nepieciešama,
gatavojoties Vankūveras spēlēm. Attīstība nepieciešama arī visos pārējos
olimpiskajos centros – Limbažos, Cēsīs, Alūksnē, Silgudā, Gulbenē. Ar
iniciatīvu dibināt Olimpiskos centrus klajā nākušas Kuldīgas un Jēkabpils
pašvaldības. Tas tikai apliecina, ka nostiprinājusies mūsu sadarbība ar valsti
un pašvaldībām. Sportā valsts bez LOK vairs nevar iztikt, un otrādi – LOK bez
valsts arī nevar iztikt. Esam pierādījuši, ka LOK kā sabiedriska organizācija
ir uzticams partneris, jo neatkarīgi no tā kuru partiju pārstāv premjers, esam
pildījuši savu galveno uzdevumu – kalpot sportam.

– Šogad
Ventspilī notiks jau otrā Latvijas vasaras olimpiāde. Kas tajā būs citādāks?

– Nenotiks
sacensības neolimpiskajos sporta veidos.

– Kāpēc visu
atkal ieliekam stingros rāmjos?

– Tāpēc, ka
neolimpiskajiem sporta veidiem nevar novilkt rāmjus. Lai būtu princips, kuri
sporta veidi ir programmā un kuru nav. Arī tāpēc, ka Latvijas olimpiādē tiek
izcīnītas vietas valsts izlasē, jo šīs sacensības notiks divus mēnešus pirms
olimpiskajām spēlēm Pekinā.

– Bet LOK
paziņojis, ka uz spēlēm brauks visi, kuri tām kvalificēsies. Ventspilī taču
neviens olimpisko normu vairs izpildīt nevarēs!

– Bet, piemēram,
patlaban B normu izpildījušas trīs mūsu šķēpa metējas. Pekinā varēs startēt
tikai viena. Kura tā būs, izšķirsies Ventspilī. Savukārt BMX startam Pekinā
kvalificējas nevis konkrēti sportisti, bet katrai valstij tiek izcīnīts tikai
vietu skaits. Komandas sastāva noteikšana ir mūsu pašu ziņā.

– Draudošā
administratīvi teritoriālā reforma drīzumā īstenosies. Kā tā ietekmēs Latvijas
olimpiādes likteni? Pašreizējo rajonu vairs nebūs. Kas ar ko sacentīsies?

– Šāgada olimpiāde
vēl notiks līdzšinējo 33 pašvaldību ietvaros. Sacentīsies 26 rajoni un septiņas
pilsētas. Pēc šāda iedalījuma tiks rīkota arī 2009. gada Latvijas jaunatnes
olimpiāde, kas maijā risināsies Bauskā. Jo jauno pašvaldību vēlēšanas notiks
nākamā gada jūnijā. Kā būs pēc tam, grūti teikt. Iespējams, ka Latvijas
olimpiādēs sacentīsies novadi – Kurzeme, Zemgale, Latgale, Vidzeme un Rīga.

– Katrā ziņā
reforma sporta sabiedrībā radīs zināmu haosu…

– Arī ar sporta
bāzu piederību. Piemēram, Daliņa stadions Valmierā, kas ir pilsētā, pieder
rajonam. Bet rajona vairs nebūs. Kam piederēs stadions? Pārejas noteikumi
paredz divas iespējas: pilsētai, kuras teritorijā tas atrodas, vai valstij tās
ministrijas personā, kura šajā bāzē ieguldījusi visvairāk līdzekļu. Atkal sāksies
strīdi starp ministrijām un pašvaldībām. Bet varbūt nesāksies. Iespējams, līdz
tam laikam izdomās, kā šādas problēmas atrisināt, un Saeima to noteiks ar
konkrētu likumu.

– Kā mainīsies
rajonu sporta skolu sistēma, kuru uzturēšanā piedalās arī pašvaldības?

– Treneriem algu
maksā valsts, pašvaldība uztur tikai infrastruktūru. Sporta skolas lielākoties ir
pilsētās, kurām arī turpmāk būs savas pašvaldības. Problēmas varētu rasties ar
sporta skolu filiālēm, kas nokļūs citā teritorijā. Jaunā pašvaldība var
pateikt, – mums te basketbolu nevajag, tagad šo naudu izmantosim futbola
trenera darba samaksai!

– Vai, teiksim,
zivju kūpināšanai!

– Nē, nē. Šos
līdzekļus varēs izmantot tikai sportam. Pieņemu, ka vienlaikus ar reformu
notiks daudz straujāka sporta klubu attīstība, kuru kompleksās sporta skolas
bremzē.

– Ar ko sporta
klubi atšķiras no sporta skolām?

– Sporta skolas
nepiedāvā izvēles brīvību. Ir iepriekš noteikti sporta veidi, kurus pašvaldība
atbalsta. Citiem sporta veidiem apgriezti spārni. Pieņemsim, rajona sporta skolā
nodarbojas ar riteņbraukšanu un airēšanu, bet jaunieši grib spēlēt arī
badmintonu. Viņi nodibina sporta klubu, iet pēc palīdzības pie pašvaldības, bet
tā pasaka, – mēs jūs atbalstīt nevaram, algojiet paši sev treneri un paši
pērciet inventāru, mēs pērkam tikai laivas un divriteņus. Sporta klubu sistēmas
priekšrocība – visi sarunās ar pašvaldību ir vienlīdzīgi partneri. Jelgavnieki
jau darbojas pēc līdzīga principa. Pašvaldībā izveidota sporta apvienība, kurā
darbojas gan sporta skolas, gan sporta klubi. Visi kā vienlīdzīgi partneri
sadala sportam atvēlētos līdzekļus.

– Bet sportā
visi nevar būt vienlīdzīgi! Vienam sporta veidam ir lielāki sasniegumi, citam
plašāka auditorija…

– Protams. Tas jau
ir novērtēšanas jautājums. Bet visiem jādod līdzīgas iespējas attīstīt talantus
un intereses. Citādi iznāk, ka tur, kur ir tikai mūzikas skola, jāiet spēlēt
klavieres, ar zīmēšanu nevar nodarboties.

– Kāds,
olimpiskajam gada sākoties, būtu LOK prezidenta novēlējums tautai?

– Lai olimpiskais
gads atmirdz gan TV ekrānos, gan mūsu acīs un sirdīs!

Dainis CAUNE

Foto: Dainis Caune,
Sports