Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Treniņu dienasgrāmata

Vēl nesen televīzijā rādīja, kā vairāki
ekstrēmu situāciju cienītāji ar auto dodas bezceļu ekspedīcijā aiz Polārā loka.
Viņu vidū bija arī dziedātājs Normunds Rutulis. Tobrīd nodomāju: viņš ir
mūsējais, kuram sports acīmredzot dvēseles dziļumos.

Normunds piekrīt, ka
tā tiešām esot. Un došanās ekspedīcijā nebija avantūra: „Daudzi mani pazīst kā auto un moto sporta
piekritēju. Ja mani aicina braukt, braucu. Ja teiktu – soļosim, kāpsim kalnos
vai peldēsim, es vēl domātu." Lai bez liekas
domāšanas būtu gatavos doties ekstrēmā braucienā, ar autiņiem un dzelžiem
noteikti jābūt uz tu. „Audžutēvs deva braukt ar savu taksometru Volga, kad man bija vien septiņi gadi.  Es pats visu darīju. Gan stūrēju, gan spiedu
pedāļus. Sēdeklis bija jāpastumj maksimāli tuvu, jāuzliek spilventiņš, lai
varētu aizsniegt pedāļus. Skatījos caur stūres ratu." Tad jau tiešām nav
jābrīnās, ar kādu azartu Normunds kopā ar ekspedīcijas dalībniekiem devās aiz
Polārā loka. „Bija ļoti
interesanti. Vien šķiet, ka brauciens bija par īsu. Desmit dienas pagāja ātri.
Ekstrēmā vide, norobežotība no ikdienas – to visu pat īsti nepaspējām izbaudīt.
Jo tuvāk nāca desmitā diena, jo vairāk sapratu, ka tas viss tūlīt beigsies. Kad
brauciens bija pāri pusei, laiks skrēja divtik ātri."

Nebija tā, ka viss
neceļos pavadītais laiks aizritēja vien motoru rūkoņas, vīru citkārt arī
skarbāku vārdu fonā. Skanēja arī mūzika. „Dziesmas
un mūzika visu laiku mani pavada. Citreiz pat dungoju vienu vienīgu dziesmu un
no tās nevaru aizmigt visu nakti."

Normunds padsmit
gados esot centies cilvēku grupai, kas bija viņam līdzās, piedāvāt sev tīkamo
mūziku, centās radīt mīlestību uz mūziku, kuru pats klausījies. Akcentēja
dažādas skaņdarba īpatnības, vizuāli ierādīja, kā tiek iespēlēts bass iespēlēts
vai kas cits. Tagad viņš paļaujas uz cilvēku, kuru uzskatu par līderi, pats vairs
necenšoties tāds būt. „Tas man
nav svarīgi. Labāk skatos no malas, vēroju, nevienam neuzspiežu savas vēlmes un
gaumi. Šajā braucienā mūsu dīdžejs bija Jānis Skutelis. Viņam līdzi bija
ierīce, kas uztver signālu radioaparātā, vajag vien uzgriezt pareizu frekvenci.
Līdz ar to trīsdesmit metru rādiusā no šīs ierīces varēja klausīties arī
pārējie, kas noregulē savu radio uz konkrētās frekvences. Mašīnas brauca cita
aiz citas, visi četros autiņos klausījās mūziku, kuru piedāvāja Jānis. Lielākoties
tādu, kuru… nekad neklausos, arī krievu popmūzika. Man nav pretenziju ne pret
vienu mūzikas žanru, lai gan lielākais piekritējs esmu melodiskām popmūzikas
dziesmām, arī rokmūzikai un modenajai mūzikai, kuru pats arī producēju."

Pēc bezceļiem grib ralliju

Aiz Polārā loka
Normunds gribēja izmēģināt paša varēšanu bezceļos. Tas bijis vilinošs
piedāvājums. Izbaudījis pilnībā, taču ar to nerimsies. „Labprāt kādreiz rallijā vismaz kādu posmu
nobrauktu. Protams, to nevar darīt nesagatavojies.  Piedāvājumi pagaidām gan nav bijuši. Varbūt
pat labi, citādi būtu grūti atteikties. Nesen izdevās izbraukt līkumu ar jauno Mitsubishi Lancer pa Biķernieku mazo
trasīti, testējot to jaunajam raidījumam. Tas bija forši. Acis lielas nebija,
bet sajūsma gan. Daļu braukšanas taktikas pie stūres esmu iemācījies no datora
simulatoru spēlēm. Tās labprāt spēlēju, tāpat kā NBA basketbolu. Man veicas.
Hokeju nespēlēju, lai gan man ir disks ar vienu no NHL sezonām. Tajā ir pat
komanda ar latviešiem ar ļoti jocīgiem uzvārdiem, kurus nekad nebiju dzirdējis.
Bet vārtos gan bija Artūrs Irbe."

Viens autiņš, otrs…

Pārvietošanās ar auto
Normundam vienmēr ir liels prieks. Viņš neatceras brīdi, kad negribētu sēsties
pie stūres. Pat tad, ja nedrīkstējis to darīt, vienmēr esot braucis. Tagad –
šad tad ar savu, šad tad ar sievas mašīnu. 
„Man ir BMW, sievai Mini Cooper. Sāku ar otro žiguli,
kuru par 650 dolāriem nopirku bez dokumentiem. Liku visādus labumus:
diskus, stūri gan knapi varēju pagriezt, jo nebija pastiprinātāja, platas
riepas. Baltais žigulis izskatījās
labi. Tad bija Volkswagen Passat, Opel
Manta
(sportisks autiņš, kurā ieguldīju daudz darba un līdzekļu, lai to
uzturētu). Tajā laikā pats visu darīju, autiņi bija veci, brauca, kamēr sabira.
Ford Fiesta XR2, Opel Record, BMW, BMW,
BMW
. Pirms gadiem 7 mūziķis Māris Žigats man pārdeva BMW, ar to mana mīlestība sākās pret šo autiņu. 29. decembrī pagāja
divi gadi kopš braucu ar pašreizējo BMW.
Necenšos savas mašīnas lutināt, līmēt novelcenes, regulāri mazgāt utt., bet
uzturu labā stāvoklī, cenšos pieturēties pie oriģināla izskata, neliekot liekus
spoilerus utt. Vien mašīnu izrotāju ar labiem, ne pārāk uzkrītošiem diskiem. Man
ir ļoti laba gaume, tāpēc mēģinu pieskaņot konkrētus diskus."

Rutuļu ģimenē,
izrādās, ir arī savs dzelzs luteklītis. „Tas
ir Mini Classic. Mašīna, kas tiek
ražota kopš 1959. gada līdz 2000. gadam, kad nomainījās mini automašīnas
koncepcija. Mini Copper ir britu
atbildes gājiens vāciešu Volkswagen Beetle.
Tas ir grieķu izcelsmes britu dizainera sera Aleks Isigonis brīnumdarbs, kas
vairākus gadus tika atzīta par labāko mašīnu pasaulē. Lozes gan nevelkam, kurš
kuru dienu ar kuru auto brauks. Mana sieva Iluta tagad lielākoties dzīvo pa
māju, jo mums ir pusotru mēnesi vecs puika Edvards. Tad nu es braukāju un
priecājos par jauko autiņu. Tā ir vienīgā mašīna, kuru esam nopirkuši jaunu
veikalā. Attīstās auto dizains, un tieši tas nereti mani mudina mainīt
mašīnas.  Turklāt esmu neskaitāmi daudz
mašīnu sazīmējis. Man kādreiz bija hobijs zīmēt autiņus. Priekam esmu zīmējis
arī ko citu, tiesa, tagad gan vairs ne. Tagad, kad jūtu, – aizmigšu lekcijās,
sāku zīmēt."

Sporta dejas, kurās iejaucās… motori

Kurš vairs saskaitīs
tos tūkstošus, kuri reizi nedēļā kā pielipuši sēdēja pie televizoru ekrāniem,
lai skatītu šovu Dejo ar zvaigzni,
kurā piedalījās arī Normunds. Tas bija priekam, azartam, popularitātes
veicināšanai?

„Dejošana iet roku
rokā ar izpildītājmākslu un mūziku. Varbūt dejošana manī atmodināja sen
aizmirstas izjūtas. Līdz piektajai klasei dejoju skolas ansamblī, kas bija
populārs ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā ar nosaukumu Pētergailis, kuru vadīja Vilis Tūbelis. Kad piedalījos šovā Dejo ar zvaigzni, daudzi tā dalībnieki
zināja Viļa vārdu un mūsu kolektīvu. Šovam piekritu, jo zināju katras dejas
pamatsoļus no skolas laikiem. Lai viss tomēr kaut cik jēdzīgi izskatītos, man
bija daudz jātrenējas. To arī darīju."

Normunda dejas
apjūsmotāji nez vai spēja nojaust, ka vizuāli skaisto sportu tomēr pārspēja
motori. Viņš savulaik kādā no Latvijas čempionātiem mopēdu konkurencē izcīnījis
ceturto vietu, kolekcijā vēl daudzi diplomi. „Pie visa vainīgs mans
vecākais brālēns Uldis Žagata, kurš dienām un naktīm sēdēja šķūnī un vīlēja
mopēdiem motorus, veidojis dizainus arī manējam braucamajam. Līdz močiem gan netiku,
vien ilgu laiku braucu ar mopēdiem. Leģendārā personība motoru sportā Aleksandrs
Briedis mūs visus braukt gribētājus vāca kopā no Ļeņina rajona, kas tagad ir
Zemgales priekšpilsēta."

Svītra, kuru neļauj pārkāpt

„Necenšos ikdienā
ģimenes dzīvē iesaistīt sabiedrību. Svarīgi, ja mani atzīst un par mani runā,
ja kaut ko labu esmu izdarījis, nevis pārkāpis, teiksim, satiksmes noteikumus.
Protams, šad tad kāja paslīd, taču nevajag pašam dot iemeslu par tevi
interesēties dzeltenajai presei, tad arī neparādīsies nevēlami raksti. Viss,
kas tiek drukāts par populāriem cilvēkiem, aprakstītajām personām vai nu
klusībā tomēr bijusi doma, ka vajag popularitāti, vai arī tās ar citiem darbiem
negūst gandarījumu un tad cenšas sevi pierādīt arī skandalozā veidā, reklamējot
savu ikdienas dzīvi. Tas turklāt ļoti atkarīgs arī no inteliģences un
audzināšanas. Es daru to, kas man patīk, un tā cenšos gūt atzinību no
sabiedrības."

Veselīgā nodarbe – skvoša spēlēšana

„Astoņdesmito gadu
vidū ar Rīgas 2. vidusskolas kori braucu uz Federatīvo Vāciju. Sadraudzības
projekta ietvaros sniedzām vairākus koncertus. Vietējie uzaicināja uzspēlēt
skvošu, lai gan no tā neko nesapratu, nekas arī nesanāca. Pēc gadiem
piecpadsmit Rīgā, Ganību dambī tika izveidots sporta centrs, kur bija arī divi
skvoša laukumi. Ar paziņām un draugiem nolēmām, ka vajadzētutos izmēģināt.
Teicu, ka esmu spēlējis arī agrāk, lai gan toreiz Vācijā tā vairāk bija
ākstīšanās nevis spēlēšana."

Gandsimta mijā skvošs
Latvijā ieguva arvien vairāk interesentu. „Spēlēju neregulāri. Daudzreiz šī nodarbe beidzās arī ar
uzdzīvošanu. Taču tagad skvošam esmu pievērsies diezgan nopietni. Tā ir laba
izklaide, atslēgšanās no ikdienas. Ļoti veselīga nodarbe un sporta veids, kurā
nav komandas spēle. Individuāla spēle man patīk labāk. Darbos jūtos labāk, kad
esmu vienatnē ar sevi. Mani traucē pārējo cilvēku uzmanība, piedāvājumi
palīdzēt. Varbūt tāpēc skvošs ir mans, te ir tik daudz nianšu. Pret partneri
spēlēju viens pats un situācijas noteicējs esmu tikai es. Septiņu gadu laikā
esmu daudz ko iemācījies. Ceturto gadu piedalos neoficiālajā Latvijas
čempionātā – Latvijas Zelta līgā, kur ir sešas grupas, katrā pa piecpadsmit spēlētājiem.
Esmu pa vidu – C grupā. Reizi nedēļā tiek rīkoti izslēgšanas turnīri vairākās
divīzijās. Protams, grūti cīnīties ar spēcīgākajiem. Mans mērķis nav iet un
visus uzvarēt. Galvenais ir atslēgties no ikdienas un fiziski nodarbināt sevi.
Šī spēle tiešām rada prieku."

Paša dzelžainais režīms

„Ir konkrētas lietas,
kas regulāri jādara: darbs Latvijas radio pirmdienās, katru trešdienas vakaru
un katru otro sestdienu, jo no septembra atsācies raidījums Muzikālā banka, kuram janvāra beigās būs
noslēgums. Tam jāgatavojas. Vēl ir reklāmdarbi. Mana uzņēmējdarbība saistīta ar
izklaidi, firma saucas NR darbnīca.
Visu daru pats, paspēju visu, jo man izveidojies dzelžains režīms. Gadu uz
priekšu gan neplānoju, taču jau ir piedāvājumi darboties Jāņos. Vienmēr esmu atsaucīgs
tiem, kuri vēlas dzirdēt mani. Neesmu tik pārslogots, lai nevarētu visu vienmēr
paspēt."

Sporta cienītāji,
vērīgāk paraudzījušies apkārt, būs pamanījuši Normundu Rutuli arī skatītāju
rindās vienās vai otrās sacensībās. „Basītis
patīk. Man ar ASK un Baronu ir sadarbība. Pēdējos gados
vairākkārt pirms mačiem esmu dziedājis Valsts himnu. ASK/Rīgas spēlēm man ir ielūgums visai sezonai. Meita vienu brīdi
sevi izmēģināja basketbolā, tomēr nesanāca. Taču viņai arī patīk skatīties
spēles. LVT tagad rāda NBA mačus tiešraidē. Kad ir brīvs brīdis, tos labprāt
skatos. Patīk arī hokejs. Ar prieku skatījos un priecājos, kā spēlēja mūsu U-20
izlase. Tiesa, tas notika vienlaikus ar mājas darbiem. Mača laikā ar
baltkrieviem skatījos TV pārraidi un vienlaikus izjaucu skapi."

Dziedātājam, aktīvi
darbojoties uz skatuves, arī nepieciešama laba fiziskā sagatavotība, lielisks
garastāvoklis. Allaž jābūt uz pozitīva viļņa. „Par savu izvēlos veselīgu dzīvesveidu. Nesmēķēju un tikpat kā
nemaz nelietoju alkoholu. Vien īpašās reizēs varbūt vien pāris glāžu konjaka,
necenšoties noreibt, bet gan sajust konjaka vai arī šampanieša pēcgaršas
buķeti. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka pirms dziedāšanas nedrīkst ēst šokolādi.
Katram savs. Es labi jūtos, ja pāris stundu pirms dziedāšanas neēdu. Labi
paēdušam cilvēkam varētu būt sarežģītāk koncentrēties darbam. Galvenais ir labi
izgulēties un būt labā formā. Vienmēr ļoti svarīgs ir labs noskaņojums."

Pēc piecpadsmit gadiem tuksnesī?

Šogad Dakaras
rallijreids beidzās, vēl nesācies. Normunds reizēm pats sev uzdevis jautājumu,
vai kādreiz gribētu būt šo sacensību dalībnieks. Patiesību sakot, jautājumu
vairāk nekā atbilžu, jo viņš lieliski zina, ko nozīmētu šāda lēmuma pieņemšana.
Turklāt ne jau viss atkarīgs vienīgi no paša.

„Tas varētu būt ļoti
interesanti, taču nevaru braukt nesagatavojies. Sagatavošanās process aizņem
daudz laika, turklāt nepieciešamas lielas finanses. Ja piedalītos, noteikti
būtu pilots. Stūrmanim ir ļoti atbildīgs darbs, tomēr pašam pārvaldīt situāciju
ir daudz patīkamāk. Tāpēc labprātāk arī sēžu pie stūres."

Normunds Rutulis reiz arī Dakarā?

Normunds Rutulis

dziedātājs

Dzimis           1971. gada 4.
septembrī Rīgā

Izglītība         Rīgas 3., Rīgas 2.
vidusskola, Rīgas Lauksaimniecības skola (diplomēts šoferis-automehāniķis),
Kultūras koledžas svētku režijas specialitātes 3. kurss

Karjera          solokarjeru sāk
1995. gadā, 1998. gadā pirmais soloalbums, 2003. gadā pirmais lielais
solokoncerts, 2004. gadā koncerttūre pa Amerikas latviešu namiem, 2004. gadā
koncertu sērija pa dzimto zemi

Strādā                        Latvijas
radio 2

Vaļasprieks  auto, skvoša spēlēšana

Ģimene          sieva Iluta, meita
Linda (14 g. v.), dēls Edvards (pusotru mēnesi vecs)

Māra JURŠEVICA