Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Olimpiskās spēles Pekinā. Sakāve vai ieguvums?

Vai Otrais pasaules
karš nesāktos, ja 1936. gada spēles nenotiktu Berlīnē? Vai tibetiešu
neatkarības centieni iegūtu tik grandiozu rezonansi visā pasaulē, ja XXIX
olimpiādes spēles nebūtu paredzēts rīkot Pekinā?

Hitlera vai
Ovensa spēles?

Pirmais jautājums
šķiet naivs. Un tomēr… Ar ko šodien asociējas pēdējās pirmskara spēles?  Protams, arī ar Ādolfu Hitleru atklāšanas
ceremonijā Berlīnes stadiona tribīnēs, bet, iespējams, vēl vairāk ar amerikāņa
Džeses Ovensa četrām zelta medaļām. Nebūtu spēļu Berlīnē, tumšādainais Ovenss
ar savām uzvarām nevarētu iecirst publisku pliķi Hitlera āriešu pārākuma
teorijai un neparautu krietni augšup rasu vienlīdzības karogu, kas tolaik pat
demokrātijas valstīs vēl plīvoja zemā pusmastā.Spēles tieši
politiku ietekmēt nevar, bet ar to palīdzību netaisnība kļūst redzamāka. Tās
dod iespēju izcelties taisnībai.Valda uzskats, ka
ar Pekinas spēlēm Ķīna reklamē savu režīmu un tā panākumus.Bet spēles vispirms
fokusē kritisku uzmanību Ķīnai un slavināt neesošus sasniegumus šādā publiskas
paplātes situācijā faktiski nav iespējams.
VIP teltis būs
tukšas?

Ieviesīsim
skaidrību dažos juridiskajos terminos. Olimpiskās spēles pieder tikai un
vienīgi Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai (SOK), kura tās uztic rīkot
pilsētām, ne valstīm. Totalitāros režīmos šie abi subjekti mēdz saplūst, bet
galvenokārt, lai iegūtu resursus grandiozo sacensību rīkošanai. Protams, tā ir
arī reklāma valstij, kuras pilsēta spēļu noslēguma ceremonijā izpelnās gandrīz
jau tradicionālo SOK prezidenta uzslavu: "Šīs bija visu laiku labākās
spēles!"Olimpiskā harta
nosaka, ka Nacionālajām Olimpiskajām komitejām (NOK) jāizvairās no politiska,
ekonomiska un reliģiska spiediena. Šādā kontekstā Eiropas Parlamenta prezidenta
Hansa Gerta Peteringa mudinājums politiķiem apsvērt iespēju boikotēt olimpiskās
spēles Pekinā attiecināms tikai uz valstu vadītāju un ministru vēlmi apmeklēt
spēles kā goda viesiem un skatītājiem. Demokrātiskajā pasaulē valdības
nekomandē Nacionālās Olimpiskās komitejas, kas ir nevalstiskas, neatkarīgas
sabiedriskas organizācijas.

Divas labās
gribas

Boikota kārts
vienreiz jau tika izspēlēta – 1980. gadā pret totalitāro PSRS un olimpiskajām
spēlēm Maskavā. Ko tā deva? Divas nepilnvērtīgas spēles, jo 1984. gadā
Losandželosa saņēma atbildes triecienu no Varšavas bloka, un olimpisko cerību
sabrukumu krietnai daļai sportistu, kuriem politiķi pretēji olimpiskajai hartai
liedza iespēju cīnīties par olimpiādes medaļām.

Pat risinoties bez
daudzu rietumvalstu sportistu līdzdalības, spēles Maskavā mums atnesa ne tikai Pepsi-Cola,
bet arī sasmakušajā PSRS telpā ielaida krietnu malku brīvības vēja. Neapšaubāmi
arī tas veicināja dzirksti ugunskurā, kas visai drīz izraisīja PSRS sabrukumu.

Olimpisko spēļu
boikots radīja citas spēles – Goodwill Games, kurās labie amerikāņi
vienalga tikās ar sliktajiem sovjetiem (vai otrādi). Tiesa, šaurākā lokā un bez
olimpiskajiem apļiem. Goodwill Games gan visai ātri izčākstēja, jo labās
gribas ideja ir arī olimpiskās kustības pamatā, tikai SOK to realizē daudzkārt
plašākā mērogā par divu naidīgu bloku samierināšanu.

Politiķu
iemīļotie kaujinieki

Cenšoties
pāraudzināt kārtējo nepareizo valsti, politiķi nezin kāpēc kaujā pirmos sūta
sportistus un māksliniekus. Kāpēc neviens nešausminās, ka Ķīnas ekonomiku
(tātad arī komunistisko režīmu!) ļoti vērienīgi un efektīvi atbalsta Rietumu
bankas un uzņēmēji, investējot un izvietojot savas ražotnes šajā zemē? Pēc
Pasaules bankas statistikas datiem, aizpērn tiešo ārzemju investīciju apjoms
Ķīnā gandrīz sasniedzis 70 miljardu dolāru.

Paši protestētāji
pret olimpiskajām spēlēm Pekinā Rietumu pilsētu ielās iziet Ķīnā ražotās kedās
un tur šūtās drēbēs. No otras puses, ja Rietumi neiesaistītos Ķīnas ekonomikā,
iespējams, daži miljoni ķīniešu būtu nomiruši badā.

Tas ir tik
vienkārši un pat ērti – uzgriezt muguru un izlikties, ka Ķīnas ar visām tās
smagajām problēmām nav. 

Pateicoties Pekinas
spēlēm, tagad visi zina, kādās krāsās ir Tibetas karogs. Varbūt kādreiz to
sveiksim arī olimpiskajā stadionā.

Spēļu devīze Viena
pasaule, viens sapnis!
nepieder Ķīnai. Tas nav sapnis par olimpiskajām
spēlēm Pekinā, bet augstākiem ideāliem, kuri svēti arī tibetiešiem.

Dainis CAUNE

 

Atgādinājums. Tibetieši demonstrē pie Starptautiskās Olimpiskās
komitejas ēkas Lozannā. Bija laiks, kad arī mēs ar savu karogu staigājām gar
šiem vārtiem