Kā radīt izsalkumu?
Jaunatnes sports ir plašs un ļoti
dažāds. Atšķirīgi arī tajā iesaistīto personu mērķi. No veselīga dzīvesveida
principu nostiprināšanas līdz čempionu sagatavošanai. Šajā laukumā arvien
aktīvāk sāk darboties vēl viens spēlētājs –
privātais klubs. Kādas izmaiņas vēlamas un kādas gaidāmas jaunatnes sportā?
Par to diskusijā piedalās Izglītības un
zinātnes ministrijas Valsts sekretāra vietnieks sporta jautājumos Edgars
Šneps, Latvijas sporta izglītības iestāžu direktoru padomes
vadītāja, Limbažu sporta skolas direktore Diāna Zaļupe, Latvijas
Handbola federācijas valdes loceklis Raimonds Emuliņš, privātā hokeja
sporta kluba Lūši valdes priekšsēdētājs Viesturs
Koziols.Saslēdz, ne izslēdzSports: – Cik plašu
auditoriju aptver jaunatnes sports?E. Šneps: – Latvijā ir aptuveni 30 000 jauniešu,
kuri nodarbināti profesionālās ievirzes sporta skolās, tikpat daudzi –
interešu izglītības sporta pulciņos, privātajos klubos ar fiziskām aktivitātēm
nodarbojas krietni mazāks skaits.
Sports: – Kādas ir šo
sporta skolu, interešu pulciņu un privāto sporta klubu savstarpējās attiecības?E. Šneps: – Interešu izglītības pulciņos lielāko
uzmanību pievērš vispārējai fiziskajai sagatavotībai, to varētu dēvēt arī par
veselīgu brīvā laika pavadīšanu. Ar viņiem galvenokārt strādā sporta skolotājs,
dažreiz arī treneri. Privātie klubi kopā ar sporta skolām jau startē federāciju
organizētajās sacīkstēs, taču viņiem nav īpašas mijiedarbības ar interešu
izglītības pārstāvjiem.
Sports: – Ir iespējama
jaunieša pāreja no viena veidojuma otrā?E.Šneps: – Protams. Interešu izglītības pulciņā
iepazīstot sporta veidu, kas jauno cilvēku ieinteresē, viņš vēlāk meklē
iespēju, kur ar to nodarboties profesionālāk.
Sports: – Sporta klubi ir
alternatīvi sporta skolām, tie viens otru izslēdz?
E. Šneps: – Sporta klubi ir tikpat jauni, cik
mūsu valsts. Sporta skolas pastāv kopš lielvalsts laikiem. Likuma izpratnē
sporta skola ir akreditēta izglītības iestāde. Sporta klubs bieži vien ir
cilvēku kopums, kurš, kopā sanācis, pasporto. Tam nav izvirzītas kvalitātes
prasības. Toties, piemēram, klubs Lūši, kas ir akreditēts un darbojas
pēc licenzētām programmām, strādā ar tikpat augstām, ja ne augstākām prasībām
kā sporta skolas – droša vide, kvalitatīvi treneri
V. Koziols: – Vēl arī veselības pārbaudes. Katram
bērnam izveidota atsevišķa mape, kurā atspoguļoti uzdevumi, kas viņam
izvirzīti, kā tie izpildīti pirmajā, otrajā, trešajā treniņu gadā. Mūsu klubā
trenējas 77 hokejisti.
D. Zaļupe: –
Patlaban akreditēti vien nedaudzi privātie sporta klubi, taču tā varētu būt
sporta attīstības nākotne.
E. Šneps: – Lai pretendētu uz valsts
līdzfinansējumu, privātajiem klubiem jāatbilst līdzīgām prasībām kā pašvaldību
sporta skolām. Kā redzam, pagaidām pat nepretendējot uz valsts finansēm,
vairāki aktīvi darbojas.
Sports: – Lūši
ir viens no nedaudzajiem akreditētajiem privātajiem sporta klubiem.
E. Šneps: – Šobrīd tas vēl nevar pretendēt uz
valsts finansēm. Kluba īpašnieki vien var bērnu vecākiem teikt, ka pie mums
viss notiek augstā līmenī.
V. Koziols: -Visiem klubiem vajadzētu būt
akreditētiem, tā būtu garantija, ka ir kārtība. Bērnu vecāki un valsts zina, ka
klubā strādā cilvēki, kas pārzina arī bērnu fizioloģiskās īpatnības,
psiholoģiju, ka ir droši sūtīt turp jaunos cilvēkus darboties. Ja esmu izgājis
papīru kalnu kārtošanas ellei cauri, vajadzētu varēt pretendēt arī uz valsts
naudu. Varu brīvi darboties, jo mūsu Rīgā 2000 bija galvenais treneris
Juliuss Šuplers, kurš atstāja lielisku padomu grāmatu. Tajā rakstīts, kas
bērnam jādara 8 gadu vecumā septembra pirmajā nedēļā, otrajā nedēļā, kas 9 gadu
vecumā jādara oktobra trešajā nedēļā utt. Bez viņa šādas programmas nebūtu.
Sports: – Ja pagaidām
valsts naudu nedod, varbūt nav jēgas mocīties ar papīru kalnu rakstīšanu?
E. Šneps: – Šobrīd noris darbs pie izglītības
likuma grozījumiem, kuros ir iekļauta arī valsts finansētu akreditēto privāto
sporta klubu darbība. Jautājums, cik ilgā laikā tos akceptēs Ministru kabinetā
un cik ilgs laiks būs nepieciešams to apstiprināšanai Saeimā. Gadi noteikti
nepaies, līdz tiks pieņemtas izmaiņas, jo tur ir ļoti daudz būtisku lietu.
Prognozējam, ka līdz šī gada beigām izmaiņas tiks pieņemtas.
Sports: – Daudzi privātie
klubi izrāda interesi par akreditāciju?
V. Koziols: – Ja tiks pieņemtas izmaiņas, tas būs
lielisks dzinulis pārējiem klubiem iegūt sev augstvērtīgākus trenerus, radīt
labākus apstākļus. Ieguvēji būs visi. Valsts, vecāki bērni, jo te viss būs
pārskatāms un pārbaudāms. Patlaban privāts sporta klubs savā īpašumā var arī
nevienu svešu nelaist iekšā Turklāt es nešaubos, ka bez labiem klubiem sporta
spēlēs nebūs panākumu izlasēm.
Sports: – Cik Lūšos
maksā viens treniņu mēnesis 8 gadu vecam puikam martā?
V. Koziols: – Četrdesmit latu. Citos klubos no
aprīļa maksās 120, pat 150 latu. Mēs
veiksmīgi strādājam ar sponsoriem, jo varam pierādīt, kā rūpējamies par bērniem. Jauniešiem ir ne tikai praktiskas,
bet arī teorētiskas nodarbības, kurās runājam par sporta spēlēm, par olimpisko
kustību un daudz ko citu.
Sports: – Kas ir akreditācija?
D. Zaļupe: –
Pasākumu kopums, kas reāli parāda kluba vai sporta skolas materiālās bāzes
stāvokli, darba drošību, treneru kvalifikāciju utt. Federācija aktīvi iesaistās
akreditācijā eksperta statusā.
R. Emuliņš: –
Galvenais eksperts nevar būt objektīvs, jo jebkura sporta skola gribēs saglabāt
savu statusu pašvaldībā.
D. Zaļupe: –
Nepiekrītu, jo, piemēram, Volejbola federācija savu Volejbola skolu akreditēja
tikai uz diviem gadiem, kas ir sliktākais atzinums. Vēl sliktāk vien, ja
neakreditē. Nākamais akreditācijas posms ir seši gadi. Ir Akreditācijas
komisijas vadītājs un neatkarīgi eksperti, kas nav nevienā federācijā.
Kam nākotne, kam pagātne
Sports: – Ja sporta klubs
ir nākotne, tas nozīmē, ka sporta skolai nākotnes nav?
D. Zaļupe: –
Tāds kvalitatīvs klubs kā Lūši rāda klubu nākotni. Domāju, ka mūsu
valstī līdzās var pastāvēt klubi un sporta skolas, jo pretrunu te nav. Presē
daudzkārt izskanējis, ka sporta skolas ir pagātnes palieka. Nepiekrītu šādam
viedoklim. Tās nav jāizskauž, jo sporta skolas vēsturiski veidojušās mūsu valstī.
E. Šneps: – Sporta skolām īpašnieki ir
pašvaldības, sporta klubi pieder privātpersonām vai pašvaldībām. Galvenais
konkrētajā teritorijā nodrošināt bērniem sporta pakalpojumu pieejamību. Ja nav
privātās iniciatīvas, kuras bieži vien trūkst lauku reģionos, jo ir mazākas
finansiālās iespējas, vai arī privātpersonas neinteresē attīstīt kādu konkrētu
sporta veidu, tur lielāks akcents liekams uz pašvaldībām. Klubi un sporta
skolas bieži viens otru papildina. Sporta spēlēs galvaspilsētā un lielākajās
pilsētās ir cilvēki, kuri vēlas aktīvi līdzdarboties un tās atbalstīt, īpaši
jaunatnes attīstībā.
Sports: – Sporta skolas
pieder pašvaldībām, bet trenerus finansē valsts.
D. Zaļupe: –
Valsts apmaksā pedagogu darba algas. Runājot par sporta skolām, nav būtiski, kā
mēs tās nosaucam. Tikpat labi var pārdēvēt par klubu, jo, kā jau teicām,
gaidāmās likuma izmaiņas valsts finansējums ļaus saņemt arī akreditētiem
klubiem. Tas jau varētu būt, sākot no 2009. gada 1. janvāra. Turklāt klubi arī
var pretendēt uz pašvaldību līdzfinansējumu. Tas, protams, atkarīgs no abu pušu
veiksmīgas sadarbības.
E. Šneps: – Sporta skola un klubs –
tie ir tautas nosaukumi. Likumdošanas izpratnē tā ir profesionālās ievirzes
izglītības iestāde.
Sports: – Bieži vien vienā
un tajā pašā vietā un laikā vieni un tie paši speciālisti strādā gan sporta
skolā, gan skolā.
D. Zaļupe: –
Protams, nav labi, ja par vienu un to pašu darbu saņem dubultu algu. Kā zināms,
treneru atalgojums bieži vien nav konkurētspējīgs.
V. Koziols: – Labākos trenerus tiešām rauj uz
visām pusēm.
R. Emuliņš: –
Ir labi, ja treneris māca arī skolā. Viņam rodas lielāks priekšstats par
iespējamajām rezervēm attiecīgajā sporta veidā. Lielākā problēma ir tad, ja
sporta skolai nav piesaistes klubam. Ja nav pēctecības. Federācija gatavo
izlases, atbild par rezervju gatavošanu. Ideāli, ja sporta skolas turpinājums
ir klubs, kur audzēkņi, sasniedzot zināmu vecumu, var turpināt pilnveidoties
klubā, kas saņem līdzfinansējumu arī no sponsoriem. Šāds modelis nepieciešams
attīstībai. Sporta skolas modelis varbūt ir novecojis, bet
tā tomēr ir visam sākums. Runājot ar treneriem un pašvaldībām, ir skaidrs, ka
ne katram trenerim iespēja rast darbu klubos. Ideāls modelis būtu reģionālie
sporta centri, kas sāk veidoties attīstītākajos sporta veidos.
D. Zaļupe: –
Šī sistēma darbojas sporta spēlēs. Individuālajos sporta veidos tā pašlaik nav
vajadzīga un arī nedarbojas. Mazāko pilsētu pašvaldību sporta skolās ir grūti
saglabāt atlētu grupas pēc tam, kad jaunie cilvēki absolvē vidusskolu un arī
sporta skolu. Pieļauju, ka Rīgā, Liepājā um Daugavpilī ar to nav problēmu.
Sporta spēlēs klubi labprāt paņem savās rindās labi sagatavotos sporta skolu
audzēkņus, bet nav atstrādāta savstarpējā saikne. Bieži vien trenerim, kurš
gadiem strādājis melnu muti un sagatavojis šo sportistu, nepasaka pat paldies.
Turklāt ar treneri bieži vien pat netiek pārrunātas iespējamās pārmaiņas.
Līdzīga problēma ir Pierīgas pašvaldībām. Daudzsološākos audzēkņus paņem Rīgas
klubi. Te būtu darbs Sporta federāciju padomei mēģināt šīs lietas sakārtot.
E. Šneps: – Bērni kopā ar vecākiem meklē labākos
treniņu apstākļus. Tādi lēmumi tiek pieņemti, jo viņi uzskata, ka tas būtu
labākais risinājums izaugsmei. Vien bieži viss nenotiek pietiekami korekti
attieksmē pret pirmo treneri.
V. Koziols: – Komandu vai sporta skolu mainīšana ir
likumsakarīga. Ir treneri, kuri veiksmīgi strādā ar bērniem, junioriem,
jauniešiem. Skaidrs, ka pirmajam trenerim korekti jāpasaka paldies, bet tikpat
skaidrs arī, ka jaunie cilvēki vienmēr meklējuši un meklēs izaugsmes iespējas.
R. Emuliņš: –
Sportistu klubu maiņas nav masveidīgs process. Vairāk ir labo piemēru nekā
negatīvo.
Sporta skolā ne tikai skolnieki
Sports: – Kur palikt
jaunietim, kurš absolvējis sporta skolu individuālajā sporta veidā, bet nav
iestājies augstskolā? Kādas viņam iespējas nodarboties ar sportu?
V. Koziols: – Ja sporta skolas absolvents nav
nevienas izlases kandidāts, viņš vairs nedrīkst tērēt valsts naudu. Sportošana
var vien pārvērsties par hobiju. Un nevajag stāstīt, ka nevar atrast šādas
iespējas. Latvijā ir visām gaumēm un vēlmēm atrodamas sportošanas iespējas. Ja
arī dārgi maksā, ko darīt, viss maksā naudu. Jāmeklē sponsori, draugi. Hokejā
amatieriem ir vairāk nekā simts komandu tepat Rīgā. Visi samet naudu un spēlē.
Turklāt tas ir viens no dārgākajiem sporta veidiem.
E. Šneps: – Sporta skolās individuālajos sporta
veidos paredzēta darbošanās līdz 25 gadu vecumam.
D. Zaļupe: –
Pašlaik tiek izstrādāts izglītības standarts sporta skolu izglītībā, un par šo
vecumu rit diskusija. Gribam, lai tā arī paliktu, jo individuālajos sporta
veidos visā pasaulē, arī Eiropā ir junioru U-23 vecuma grupa.
Ja atlēts tiešām nav neko sasniedzis, tālāk viņš var trenēties priekam un
veselības stiprināšanai.
V. Koziols: – Ja treneris nesaprot un neredz, ka
19 gadu vecajam jaunietim nav potenciāla, tad ir bēdīgāki. Skaidrs, ka šādam
atlētam nav mākslīgi jāuztur ideāli trenēšanās apstākļi. Viņam jāizšķiras, ko
darīt turpmāk.
D. Zaļupe: –
Jāņem vērā fizioloģiskās īpatnības, īpaši puišiem. 18 gados pieaugušo
konkurencē individuālajos sporta veidos gandrīz neviens nevarēs kaut ko vērā
ņemamu paveikt. Tā ir realitāte. Ir izturības un spēka veidi, kuros
nepieciešams minimums pāris gadu, kamēr cilvēks adaptējas pieaugušo sāncensībā.
Tas nozīmē, vismaz 20 gadu vecumu. Protams, vienmēr ir izņēmumi. Latviešu vidū
viņu ir ļoti maz. Ja ir perspektīvs juniors, tā būtu iespēja palikt sportas
skolā vēl kādu gadu un perspektīva, ka nepazudīs sportam. Mums ir ļoti slikts
lietderības koeficients jauniešiem, kuri beidz vidusskolu. Jauniešiem,
junioriem ir labi sasniegumi pasaulē, pēc tam viss beidzas. Nav viņus iespējams
noturēt sportā, jo augstskolās sports ir ļoti zemā līmenī. Daudzsološajiem
jauniešiem ir jāpalīdz.
Sports: – Esam nonākuši
pretrunā. Daži no jums ir par jauniešu atstāšanu sporta skolā vēl pēc
vidusskolas absolvēšanas, Koziola kungs ir par rindu tīrīšanu.
V. Koziols: – Tā nav pretruna. Hokejā var
identificēt, vai 18, 19 gadu vecumā spēlētājs būs vai nebūs lietderīgs, ar
kuriem ir vērts turpināt strādāt, ar kuriem – ne. Ir jāpalīdz
vien perspektīvākajiem . Piekrītu, ka īstu veču spēku jauneklis var dabūt 23
vai 24 gadu vecumā. Ir virkne atlētu, kurus vajadzētu novirzīt uz amatieru
sliedēm, lai dibina sporta klubus, lai met šķēpu, grūž lodi vai airē priekam.
Tie kas grib sportot, iespēju atradīs.
E. Šneps: – Basketbolā arī ir daudzas amatieru
līgas, tāpat arī futbolā. Jau agrāk sporta skolās vajadzētu diagnoscēt
daudzsološākos, un ne tik talantīgos novirzīt uz interešu izglītības
nodarbībām. Diemžēl šī saikne nav īpaši stipra, tāpēc viens otrs ilgāk tiek
noturēts sporta skolā.
Nauda seko bērnam
– Ko nozīmē jēdziens nauda seko
bērnam? Kā tas notiks?
E. Šneps: – Jānoformulē, cik izmaksā viena bērna
fiziskās aktivitātes. Ministru kabinets nosaka, cik tas ir, neatkarīgi no tā,
ko kurš sasniedzis. Teiksim, 100 latu, bet valsts deklarē, cik tā var maksāt.
Tā būs vienmēr, jo hokejs ir dārgāks nekā futbols. Akreditētās un licencētās
iestādes, kuras īsteno apstiprinātās programmas, iesniedzot audzēkņu sarakstus,
saņems attiecīgo valsts finansējumu.
Sports: – Jānis trenējas sporta skolā, viņu
pārvilina uz klubu. Kas notiek?
D. Zaļupe: –
Pamatprincips varētu būt: neatkarīgi no tā, kur bērns trenējas, viņam valsts
paredzētā nauda seko. Ne jau viņam vienam, bet treniņu grupai. Tā beigtos arī
diskusijas, ka klubā ir labi treneri, bet sporta skolā, sak, sliktāki. Bērni ar
vecākiem izvēlētos, kur iet. Tā būtu laba konkurence.
E. Šneps: – Finansējums tiktu pārskatīts reizi gadā.
Ja jauneklis gada vidū aiziet uz citu skolu vai klubu, skaidrs, ka nauda tūdaļ
pakaļ neskries.
Turklāt nevajag, lai bērns desmit gadu vecumā būtu
labākais, visas Latvijas čempions, kas bieži vien ir motivācija sporta skolu
sistēmā. Vajag, lai desmit gados viņš mācētu to, vienpadsmit gados –
vēl kaut ko un, 16 gadus sasniedzot, būtu vesels, sava sporta veidā tehniski
attīstīts un izsalcis pēc panākumiem.
