Sporta pievienotā vērtība

Ar sportu
pelna naudu, sportu māca skolā, ar sportā gūtām uzvarām lepojas gan azartiski
jaunieši un sirmi kungi, gan dižas valstis. Pekinas olimpisko spēļu
priekšvakarā saruna ar izglītības un zinātnes ministri Tatjanu Koķi, kuras
pārziņā ir arī Latvijas sporta politika nozare, politikas veidošana un tās īstenošana. –
Piekritīsiet, ka sports jauniešiem māca dziedāt savas valsts himnu un lepoties
ar karoga krāsām? – Noteikti.
Sporta sasniegumos jūt tautas vienotību. Uzvara tiek gaidīta jau iepriekš un,
kad tā gūta, mostas lepnums par savu valsti. – Sports ir
arī viens no labākajiem, ja ne pat labākais integrācijas instruments… – Ir ļoti
simpātiski vērot, kā par Latviju cīnās arī citu tautību mūsu valsts pilsoņi.
Vēl lielākāa
mērā starpnacionālā sapratne veidojas
tautas sportā. – Vai
Latvijai jātērē liela nauda olimpiskā čempiona sagatavošanai? – Ir jātērē.
Tikai neviens nevar sarēķināt, cik lielai šai summai jābūt. Vienam vairāk
palīdz iedzimts talants, cits visu sasniedz ar smagu, sistemātisku darbu,
nerunājot nemaz par atšķirībām pašu sporta veidu izmaksās.

Es stingru ticu
tam, ka bērns nevar augt bez ideāliem un
paraugiem. Bet mūsdienās iespējas ieraudzīt ideālu ir ļoti izplūdušasdažādas. Katram ir savas vērtības, katrs grib
būt spilgta individualitāte, visapkārt valda liela
dažādība, un vienotām vērtībām ir grūti pastāvēt. Šajā ziņā bērniem un
jauniešiem olimpiskais čempions varētu ir ārkārtīgi nozīmīgs.

Es ļoti cienu
Jeļenu Prokopčuku, kas ziedo savu laiku, lai piedalītos skriešanas sacensībās
kopā ar skolēniem. Tas ir fantastiski, kā viņa vairo bērnos entuziasmu, tieksmi
sev līdzināties, ceļ sava sporta veida popularitāti. .. Vai to vispār var naudā izrēķināt?!

Sporta
pievienotā vērtība ieplūst ļoti daudzās jomās. Vispirms sports saistīts ar
cilvēka veselību, spēju labāk strādāt, būt laimīgākam ģimenes dzīvē… Šajos laikos, kad samazinājusies bērnu
dzimstība, kuras skolas vieglāk nokomplektēt ar audzēkņiem? Tās, kurām ir
labākas sporta zāles. Lūk, vēl viens sporta ieguldījums, pozitīvs
blakusefekts.

– Līdz
Pekinai mēs tiksim. Bet dzīve kļūst dārgāka un olimpiskais čempions pēc četriem
gadiem Londonā jau izmaksās vairāk. Ko darīt talantīgam jaunam sportistam, kurš
šobrīd šaubās, vai valsts pietiekami atbalstīs viņa centienus kļūt par sekmīgu
olimpieti?

– Vienmēr liksiesšķitīs,
ka līdzekļu ir par maz. Gribas jau, lai čempionu mums būtu vairāk, jo . Vviņi tomēr ļauj valstij sevi parādīt arī
lielajai pasaulei. Latvijai nav nemaz tik daudz iespēju tikt ieraudzītai. Mums
jāsaglabā maksimālas iespējas potenciālajiem čempioniem sevi attīstīt. Galu
galā jādomā arī par to, lai viņi nedotos pārstāvēt kādu citu valsti! Tagad taču
dzīvojam atvērtā pasaulē.

Šķēpa mešana,
kopš Inese Jaunzeme ieguva pirmās olimpiskās čempiones medaļas, jau vairāk
nekā pusgadsimtu nemitīgi gādā, lai mums būtu ideāli, bet finansiāli šim sporta
veidam ir daudz grūtāk nekā, piemēram, basketbolam vai hokejam, kas pulcina
daudzus skatītājus un tādā veidā rada televīzijas, citu mediju un līdz ar to
sponsoru interesi. Šķēpa metējs ir daudz vientuļāks, tāpēc valstij viņš vairāk
jāatbalsta.

Būtu jau labi,
ja mēs varētu noteikt sporta veidu prioritātes, uz ko likt tās lielās cerības,
kuros investēt. Bet šorīt ziņās dzirdu par Latvijas beisbolistiem! Arī viņi
parādījušies pie apvāršņa, un kurš pateiks, cik augstu lēks viņu saule?
Prioritātes var mainīties. Arī tradīcijām bagātos sporta veidos iestājas
periodi, kuros augstvērtīgi rezultāti netiek sasniegti. Ko darīt?
Infrastruktūra eksistē, pamati izveidoti, lai čempioni būtu. Visu laiku jāmeklē
balanss.

Sporta politikā
es nepieļautu akcentu maiņu. Augsto sasniegumu sports mums vajadzīgs kā
Latvijas apliecinājums pasaules mērogā, taču vienlaikus
svarīgi, lai sportotu ikviens iedzīvotājs un lai sports kā vērtība Latvijā būtu
svarīgs veselības pamats un laika pavadīšanas veids. .

– Pavasarī
sākās nopietnas runas par sporta pārvaldes struktūras reorganizāciju. Ir jau
skaidrs, kāds būs rezultāts?

– Stājoties
amatā, kurā esmu salīdzinoši neilgu laiku, rit astotais mēnesis, vispirms
saskāros ar sporta sabiedrības, federāciju, LOK un LOV neizpratni par
smagnējību jautājumu risināšanā. Atceros 1999. gadu, kad arī
ar vienu kāju biju šajā ministrijā biju
augstākās izglītības un zinātnes valsts ministre. Tad mums bija
Sporta pārvalde ar Einaru Fogeli priekšgalā, un bija skaidrs, ka tā ir autonoma iestāde, kas nodarbojas ar sporta
problēmām.

Katrā periodā
ir noteikts pamats, kāpēc veidojusies attiecīgā struktūra. Šobrīd Valsts
pārvaldes iekārtas likums skaidri paredznoteic,
ka ministrijas veido katras konkrētās nozares politiku.
Šim nolūkam mūsu ministrijā tika radīts Sporta departaments. Sporta politikas
īstenošana deleģēta Sporta pārvaldei. Pieņemu, ka, ieklausoties sporta
sabiedrības vēlmē savā jomā valstī redzēt vienu galveno personu, tika izveidots
valsts sekretāra vietnieka postenis sporta jautājumos. Tā ir unikāla prakse, jo
ministrijā nav neviena cita valsts sekretāra vietnieka, kurš būtu atbildīgs
tikai par vienu nozari. Protams, sports ir plaša nozare, varbūt šis amats sevi
attaisno. Bet sporta sabiedrība liek saprast, ka struktūra ir par sarežģītu, un tieši šobrīd veltu uzmanību tam, lai sporta pārvaldības
struktūru likuma ietvaros padarītu racionālāku un pieejamāku sporta
sabiedrībai. .

Tajā pašā laikā
ir ļoti cieša sadarbība, finansu finanšu resursu apguvi ieskaitot, notiek ar sporta veidu federācijām. Arī LOK ar
katru gadu kļūst arvien apņēmīgāks jautājumu risināšanā. Tādējādi uzskatu, ka līdzšinējā varas koridoru
pastāvēšana sevi neattaisno. Tāpēc lūdzām amatpersonām un sabiedriskajām
organizācijām piedāvāt savu redzējumu, kādam vajadzētu būt šim pārvaldības
modelim.

Es aicināju
ministrijas darbiniekus pēc iespējas vairāk konsultēties ar sabiedriskajām
organizācijām, nevis pašiem izveidot savu
modeli. Kad martā parādījās pirmais reorganizācijas variants, mans uzstādījums
bija: lūdzu, tagad to nosūtiet visām ieinteresētajām pusēm,
saviem sadarbības partneriem. Es nepieņemšu lēmumu, iekams nebūs atgriezeniska atgriezeniskās reakcijas no tiem cilvēkiem, kuriem ikdienā ar
šiem jautājumiem jāstrādā. Sporta sabiedriskās organizācijas bija ārkārtīgi
satrauktas, ka šis variants jau ir galīgais. Tas bija pārpratums. Mēs tikai
lūdzām konsultāciju par šādu teorētisku iespēju.

Atgriezeniskā
saite liecināja, ka sabiedriskajām organizācijām ir bažas par vēl lielāku
birokratizāciju. Tās nevēlas, lai visa atbildība par sporta jomu koncentrētos
tikai ministrijā, kur hierarhija ir sarežģīta un būtu grūtāki noteikt prioritātes, sportu salīdzinot,
piemēram, ar zinātni vai profesionālo izglītību.

Patlaban
turpinās labākā modeļa meklējumi. Es aicinātu aicinu sporta sabiedrību mierīgi gatavoties un nodoties Pekinas olimpiskajām spēlēm.
Neapdomīgi lēmumi netiks pieņemti.

Kā ministre Ees negribētu pieļautnepieļautu, ka amatpersonas nepilnvērtīgi pilda savus
pienākumus, radot grūtības gan sporta veidu federācijām, gan sportistiem,
piemēram, laikus nenovadot nenododot informāciju vai finansējumu. Manas
prasības sporta ierēdņiem noteikti kļūs
stingrākas.

–
Atgriezīsimies pie izglītības. Tas, ka BMX treneri Ivo Lakuču, kurš vienlaikus
pats ir pasaules topa sportists, pārspēj viņa audzēknis – pasaules čempions
Māris Štrombergs, ir unikāla situācija pat globālā mērogā. Bet daudzos citos
individuālajos sporta veidos Latvijā arvien skaļāk vaimanā, ka trūkst speciālistu,
kas pārvalda mūsdienīgas treniņu metodikas. Mums nebūs čempionu, ja nebūs gudru
treneru.

– Tas ir
jautājums arī par trenera, tāpat kjā
skolotāja profesijas prestižu, kur viena no komponentēm ir atalgojums. Turklāt
trenerim, tāpat kā skolotājam, nepietiek
ar vienreiz iegūtu izglītību. Jāpilnveidojas nemitīgi. Šajā jautājumā valsts jau sadarbojas ar nevalstisku organizāciju –
Sporta federāciju padomi. Droši vien Taču sistēma ir pilnveidojama, jāmeklē vēl citi
risinājumi.

Bet
neakcentēsim tikai augsto sasniegumu sportu, ar ko nodarbojas neliela neliels daļa speciālistuskaits
cilvēku. Es vairāk esmu arī tautas sporta piekritēja, kas var palīdzēt
katram cilvēkam.

– Murjāņu
sporta internātskolu varētu pārveidot par koledžu, kuru absolvējot, sportists
iegūtu arī amatu – pirmā līmeņa trenera vai sporta instruktora licenci…

– Mani mazliet
izbrīna Murjāņu Sporta ģimnāzijas lēnā virzībasalīdzinoši lēnā attīstība. Tas Latvijā ir ilggadējs
sporta izglītības Latvijā zināms centrs,
kurā es arī es esmu
guvusi dažas sporta tulznas guvusi orientēšanās sporta treniņnometnēs. Kā Latvijas uUniversitātes
profesore esmu tur vairākkārt aicināta lasījusi lasīt lekcijas
pedagogiem. Man gribētos, lai Murjāņu gaisotnē būtu
vairāk jūtama perspektīva, tieksme tiekšanās izrāvienam. Salīdzinot ar padomju
laikiem, MSĢ situācija ir diametriālidiametrāli mainījusies. Latvija ir neatkarīga valsts, mums ir jauna sporta
infrastruktūra, izveidoti un turpina veidoties daudzi jauni sporta centri,
radot sportistiem pavisam citas iespējas. Un šajā
situācijā, uzskatu, .. Jjāmainās
arī Murjāņiem. Ja ir pieprasījums pēc pirmā līmeņa augstākās izglītības
treneriem, tad par to jau sen bija jādomā.

Arī Pēdējā laikā ministrijā
pēdējā laikā aktīvāk tiek domāts par
Murjāņu ģimnāzijas attīstību, bet es uzskatu, ka iniciatīvai vispirms jānāk no
pašiem. Žēl, ka attīstības koncepcija veidojas tikai tagad, kad valsts budžeta
situācija ir sliktāka nekā pirms diviem trim gadiem.

– Sporta
skolas un sporta klubi ir savstarpējs papildinājums vai alternatīva?

– Esmu
daudzveidības piekritēja. Tā rada lielākas izvēles iespējas. Mums nevajag
pretstatīt skolas, klubus, dažādas privātas iniciatīvas… Pateicību pelna tie
cilvēki, kas tās īsteno.

Nesen biju Volvo
sporta centrā. Mani patīkami pārsteidza uzņēmēji, kas iegulda savus līdzekļus
un intelektu, lai veidotu bāzi, kurā sportot bērniem. Tur ir sakārtota
apkārtne, uz turieni nāk Imantas bērni un pusaudži arī tāpat paspēlēt futbolu,
pamētāt basketbola bumbu, nerunājot par diviem hokeja laukumiem, kas burtiski
mudžēja no mazajiem spēlētājiem.

Šādu centru un
klubu ir daudz. Tie pelnījuši iespējami lielāku valsts un pašvaldību atbalstu.

– Sportā
sasniegumi un rekordi kļūst arvien augstāki, iedzīvotāju, jo īpaši bērnu un
jauniešu, veselība gandrīz visā pasaulē – arvien sliktāka. Kas rada šo it kā neloģisko plaisu?

– Šogad pieaugušo Dziesmu un deju svētku dalībnieku vidū pirmo
reizi bija tik daudz skolēnu, un es īpaši
interesējos, kā skolēniem klājas, vai viņiem ir atbilstoši apstākļi. Apciemoju
arīA pciemoju Kuldīgas bērnu deju kolektīvu, kurā
darbojas 3.-4. klases skolēni. Visi puiši bija pārsteidzoši braši augumā.
"Kā tu esi tik liels izaudzis? Kāds ir tavs noslēpums?" vienam
vaicāju. "Es ēdu daudz redīsu," viņš atbildēja.

Ar to gribu
teikt, ka pirmām kārtām jārūpējas par veselīgu pārtiku. Tāpēc ministrijā īpaši
aktivizējam darbu ar veselību veicinošajām skolām un
atbilstošām programmām. Skolas Mūsu ikdienu ir pārplūdinājusi neveselīga
pārtika un ātrais dzīvesveids. Agrāk bija nepieklājīgi iet pa ielu, ēdot
sviestmaizi. Tagad tā tiek ieturētas pusdienas. ČipšuČipšu pakas
rokā, kokakolas pudele padusē… Arī šāds dzīvesveids ietekmē veselību ne uz
labo pusi.

Skolās bērniem
jāsniedz maksimālas iespējas kustēties. Ar pārmetumu skatos uz Rīgas skolām,
kuru pagalmos redzu ierīkotas autostāvvietas,
nevis sporta laukumus. Tas manī rada neizpratni, kā risināts šis skolas un
pašvaldības kompetencē esošais jautājums.

Ar mācību
grāmatām vien skola mīļa nebūs. Skolēni ir jāieinteresē
par skolu, par mācībām, Sskolā jābūt arī citām aktivitātēm. Un Ssportam šajā ziņā ir nozīmīga loma.

– Kādreiz
skolā bija fiziskās audzināšanas stunda, tagad ir sporta stunda. Šķiet, vecais
nosaukums bija tuvāks būtībai?

– Reiz savam
mazdēlam noprasīju, vai viņam patīk šīs stundas nosaukums? Izrādījās, ka patīk
ne vien nosaukums, arī pati stunda viņam ir viena no vismīļākajām. Visos laikos
būtisks jau ir pats saturs.

Bijušas dažādas
pieejas jautājumam, ko ielikt ietvert šajā stundā. Manā skolas laikā bija
jāizpilda visai smagi un sarežģīti normatīvi. Gāju septiņos no rīta uz
papildstundām, lai iemācītos pārlēkt pāri bukam. Paldies manam,
nu jau aizgājušajam fizkultūras50. vidusskolas skolotājam Blumbergam, kas
panāca, ka mēs šo normatīvu izpildi apguvām.ījām.

Sporta
skolotājiem ir ļoti liela nozīme bērna gribasspēka, rakstura attīstībā. Nevienā
jomā bez piepūles neko nevar sasniegt. Sportā piepūlei visātrāk redz rezultātu.
Skolu direktori bieži teic, ka zēniem pēc 6. klases skolā kļūstot
neinteresanti. Tas ir ļoti, ļoti satraucoši. Vai sporta stundas un sports skolā
tomēr nevarētu būt tas āķītis, ar kuru aizķert to puiku, lai viņam tomēr uz skolu gribētos iet. Tad jau gudri
skolotāji viņam palīdzētu apgūt arī citus priekšmetus.

Sporta stundas standarts tiek mainīts, akcentējot bērna fizisko izaugsmi,  neakcentējot normatīvu
izpildi, atsakoties no tik striktas standartizācijas un konkrētu normatīvu izpildes. .

– …tad jūs
šodien neatcerētos skolotāju Blumbergu!

– Patiesība
vienmēr ir pa vidu. Man gribas apelēt pie katra paša un teikt – negaidi, kamēr
tev uzliek konkrētas prasības, saņemies, mēģini pats pārvarēt sevi un kaut ko
sasniegt!

– Jā, tad nu
gan jūs, meitenes, septiņos no rīta ietu uz skolu trenēties lēkt pāri bukam!

– Tur jau tā
lieta, ka jābūt gan pātagai, gan burkānam. Skolās Sportā līdz šim bija obligātā ieskaite sportā, un ļoti daudzi jaunieši
meklēja dažādus iemeslus, lai no tās atbrīvotos, jo normatīvus
nespēja izpildīt. Šāda attieksme rada ļoti daudzus blakus efektus. Virzība ir
uz to, lai obligāto ieskaiti sportā atceltu. Speciālisti uzskata un pedagoģiski
tas ir ļoti pareizi, ka skolēnam jāsacenšas pašam ar sevi,
jāuzlabo savi personiskie rezultāti un sasniegumi. Katram ir sava
fiziskā kapacitāte, un bērnus nedrīkst savstarpēji salīdzināt, jo atskaites
punkti ir dažādi. Bet stundua jāprot veidot tā, lai es saprastu, ko nespēju
izdarīt un kas ir jāizdara, lai to spētu. Tāpēc no normatīviem pamazām
atsakāmies, lai sporta stunda kļūtu pievilcīgāka atbilstošāka visiem. Bet tās kvalitāte vispirms
būs atkarīga no skolotāja.

– Jums pašai
sports palīdz strādāt par ministri?

– Jaunībā esmu
trenējusies orientēšanās sportā, volejbolā. Kopumā man ir ļoti
pozitīva attieksme pret sportu, kaut gan vairāk par 20 minūtēm
dienā fiziskām aktivitātēm kopā ar mazdēlu patlaban nevaru atļauties. Bet arī tām es esmu pateicīgapar
to esmu priecīga.

Visbeidzot, izmantojot žurnāla „Sports" laipnu atļauju, novēlu panākumus ikvienam
Latvijas sportistam Pekinas olimpiādē!

Dainis CAUNE