Padomju stingrība + Eiropas laipnība = ideāls skolotājs

Man labāk patīk bērns, kurš rudenī nevar pārlēkt vienu metru,
bet pavasarī lec metru un desmit centimetrus, nekā tas, kurš, kā lēca metru
trīsdesmit, tā joprojām veic tikpat. Viens ir centies un pūlējies,
otrs – tāds atsperīgs no dabas – negrib pilnveidoties, jo viņam šķiet – tāpat būs pirmais. Man nevajag gatavot čempionus,
bet radīt bērnos prieku sportot, pilnveidoties. Šāds moto ir Vilgāles pamatskolas sporta skolotāja
Dzintra Freimane, kura jau 38 gadus māca bērniem kustību prieku.

Gada balvas žūrētājiem
jābūt ar redzīgu aci, lai mazās Kurzemes lauku skoliņas sporta dzīves vadītāju
izvirzītu par vienu no trim kandidātiem
labākā sporta skolotāja titulam.Dzintru
Freimani sastapu sporta stundas vidū. Mājīgajā un gaišajā sporta
zālē viņas audzināmā  7. klase apguva
vingrošanas kustības. Dzintra sarunai piekrita uzreiz. Bērniem viņa uzticas, un
sporta stundu viņi mierīgi pabeigšot paši.

– Gar jūsu acīm
aizslīdējušas paaudzes. Ar ko mūsdienu bērni atšķiras, teiksim, no 70. gadu skolēniem?

– Nesākšu ar
fiziskām īpašībām. Bērni kā jau bērni. Viens spēcīgāks, cits ne tik ļoti. Skaidri
redzu ko citu. Tagadējie ir daudz nervozāki, vieglāk aizkaitināmi. Dažs labs
pat minūti nevar nostāvēt miera stājā. Bet viņi jau nav vainīgi – dzīve tagad
tāda.

Te, laukos, ir
divu veidu vecāki. Vieni kaut kā iztiek ar gadījuma darbiem, un cieš bērni – ne lāga
paēdis, ne kaut ko redzējis. Citi (viņu ir mazāk) strādā stipri par daudz. Bērnam
pietrūkst vecāku uzmanības. Bet skolā man no viņiem jāizveido komanda. Brīžiem
domāju: ja būtu jaunāka, par skolotāju nestrādātu. Pārāk daudz enerģijas prasa. šis darbs. Bet ko nu vairs. Mans
vīrs Heinrihs, kuram jau astoņdesmit, arī strādā par sporta skolotāju arodskolā
Kuldīgā. Tas ir liktenis.

– Kā
veidojās jūsu dzīve sportā?

-Esmu no Pļaviņu
puses. Slēpoju (ziemas gan
toreiz bija nopietnākas), slidoju, ļoti patika vieglatlētika. Neko dižu gan
nesasniedzu, jo augstlēkšanā biju par īsu, lodes grūšanā  par vieglu, bet sprintā par smagu. Varbūt vajadzēja vairāk uzmanības veltīt
daudzcīņai, bet īstu treneru tur nebija. Agri sāku strādāt, un tā jau 38 gadus.

– Kādi ir
galvenie sporta skolotāja uzdevumi?

– Ja jārunā kā
no grāmatas, es jums parādītu veselu kaudzi ministrijas cirkulāru, kur viss
salikts pa punktam. Pēc tā arī atskaitos, bet dzīvē viss ir citādāk. Galvenais, ko es gribu – iemācīt bērnam saprast,  ka arī viņš var kaut ko izdarīt. Tas ceļ
pašapziņu, ļauj noticēt saviem spēkiem. Tas palīdz turpmākajā dzīvē. Nesen
nopriecājos, kad ziņu man atsūtīja kāda meitene, kas skolā arī sportoja, tomēr
ne ar ko īpaši neizcēlās. Tagad viņa ir arhitekte un nodarbojas ar kalnu
riteņiem – jutusi, ka bez sportošanas var iesūnot. Šāds paldies atsver daudzas
pirmās vietas.

–
… bet pirmās vietas jau arī gribas?

– Protams,
jo pēc tām arī spriež par tavu darbu. Kuldīgas rajonā mazo skoliņu grupā (pie mums mācās 110
bērnu) esam pirmie. Cenšamies startēt visos
sporta veidos. Nekas, ja ne visos
esam pirmie, bet tā var izkustināt pēc iespējas vairāk bērnu. Populārākie
sporta veidi mums ir futbols (arī meitenēm), basketbols un, protams,
vieglatlētika, kur katrs var atrast sev piemērotu nodarbi. Nozīmīgs ir arī
slavenību piemērs. Pēdējā laikā daudzi grib mest šķēpu, jo labi zinām par
mūsējo panākumiem. Atsaucās arī Latvijas Šķēpmetēju kluba pārstāvji. Tā mēs
mētājam to pīķi. Arī
uzvaram. Bez skolas vadības atsaucības būtu grūti visu noorganizēt. Mums ir ļoti laba zāle, netrūkst inventāra. Tiesa, stadions gan nav īpašs -tāds
tautas stadions. Toties dažreiz varam sportot basām kājām, kas ir ļoti
veselīgi.

–
Vai daudzi atprasās no stundām, vai ir nesekmīgie?

– Slimību laikā
ne visi sporto, bet no stundām atbrīvoto bērnu man nav. Nesekmīga bija tikai
viena meitene, bet tas ir īpašs
gadījums. Viņa vienkārši neko nedarīja un neko nepaskaidroja. Klusēja kā
partizāns. Taču es ar viņu strādāju un ceru atrast īsto pieeju.

Pieredze
man ir. Vairākus gadus strādāju Pelču speciālajā skolā. Bija jādomā, kā iestāstīt, ka vajag sportot.
Atceros, ka vienu puisi varēju piespiest skriet tikai tad, kad iestāstīju, ka
viņš to var darīt kā Šumahers – paskrien, iebrauc garāžā, uzpildies un
skrien tālāk. Aizgāja tā lieta. Šāds darbs tomēr nav ilgstoši darāms, tur nepieciešama
skolotāju rotācija, jo bērni ar īpašām vajadzībām tiešām atņem enerģiju.

-Tā,
iespējams, ir laba prakse, kuru vajadzētu apgūt daudziem?

– Šis darbs
māca individuālu pieeju katram bērnam. To arī tagad cenšos darīt. Uz vienu
var sakliegt, un viņš saņemsies, citu vajag iedrošināt. Jābūt psihologam. Zinu, ka daudziem bērniem pēc pirmajām
uzvarām ātri sakāpj galvā. Komandu spēlēs sākumā cenšos viņiem sagādāt
ne tik prasmīgus pretiniekus, lai izjūt uzvaras garšu, bet vēlāk -stiprākus,
lai saprot, ka bez cītīgiem treniņiem uzvaras nenāks. Tad jau raksturs parādās.

Nekad nesaku: tā nespēlē, tad zaudēsi. Saku: spēlē
citādāk, tad uzvarēsi.

Varbūt palīdz
tas, ka esmu strādājusi dažādās sistēmās. Padomju laika stingrībai arī bija
savi plusi. Bērni tik daudz neuzdrīkstējās runāt pretī. Pašreizējie Eiropas
likumi, manuprāt, brīžiem veicina visatļautību. Saprāta robežās cenšos šos
stilus apvienot.

Nepārspīlēju arī ar atzīmju likšanu. Esmu izstrādājusi
savu mazo atzīmju sistēmu. Stundās bērni pelna mazās atzīmītes par visu ko –
labiem iesildošiem vingrinājumiem, par kārtīgu sporta tērpu, par pastāstītām
jaunākajām sporta ziņām, par personisko progresu kādā disciplīnā, par
piedalīšanos skolas izlasē.  Mēneša
beigās tās summēju un izrēķinu galīgo. Tas stimulē bērnus, jo sīko atzīmīti var
uzlabot visa mēneša laikā. Ar vienu nelaikā ieliktu divnieku vai trijnieku
bērna sportot prieku var nokaut.

Galvenais,
ko gribu panākt – lai bērns darbojas ar prieku. Ceru, ka izdodas. To īpaši jūtu, kad gada otrā pusē
rīkojam tradicionālo sporta mācību braucienu uz Ventspili. Izbraucam no rīta. Programma maksimāli plaša – slidošana,
peldēšana, vingrošana, ekskursija pa Ventspili. Nobeigumā cenšamies aiziet
uz  basketbola spēli, lai izjustu lielā
sporta garšu. Bērni ir sajūsmā, jo ne visi vecāki var aizvest savas atvases pat
uz Ventspili tās pašas naudas trūkuma dēļ.

Ko es gribētu?
Vispirms jau peldbaseinu, kura mums nav, un arī Kuldīgā tāds nenopietns – tikai
17 metru garš. Labākajiem būtu lieliskas draudzības sacensības tuvajās ārzemēs.
Vēl gribētu veloceliņu no
Vilgāles uz Kuldīgu. Izdomāt jau var daudz ko. Ticu, ka tas viss reiz būs. Iespējams, ka
tagad vingrinu tos, kuru bērni varēs sportot pēc sirds patikas. Un jebkurā
sporta veidā.

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS