Visas spēles jāpabeidz
Kardiologs
Andrejs Ērglis ir mūžīgā kustībā un ar sportu saistīts jau no agras bērnības.
Rīgā Āgenskalna puikas nebija jāmudina uz sportošanu – futbols un hokejs no
agra rīta līdz vēlam vakaram. Futbols uz ielas vai pagalmā, hokejs visbiežāk uz
Māras dīķa ledus. Vēl arī basketbols, galda teniss un citas aktivitātes.
Andrejam Ērglim bija visas iespējas kļūt par labu sportistu, taču dzimtas
aicinājums bija spēcīgāks. Andrejs izskolojās par ārstu, kļuva par Latvijā un
pasaulē atzītu kardiologu.
Daktera Ērgļa
treniņu režīms
Šonedēļ Andrejam
Ērglim apritēja tikai 43 gadi, bet viņa profesionālo sasniegumu skala ir
iespaidīga. Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Kardioloģijas
centra vadītājs, Latvijas Kardiologu biedrības prezidents, Eiropas Kardiologu
biedrības kardiovaskulāro zinību nacionālais biedrs, Amerikas Kardioloģijas
koledžas īstenais loceklis. Šis uzskaitījums nav pilnīgs, jo dakterim vēl ir
dažādi medicīnas zinātniskie grādi, vairāki
sabiedriskie amati. Šoreiz par Andreju
Ērgli ne kā kardiologu, bet vairāk kā aktīva dzīvesveida sludinātāju un
sportotāju. Darba pienākumu Andrejam Ērglim ir pārpārēm, un viņam bieži vien
jādodas uz ārzemēm lasīt lekcijas, piedalīties dažādos kongresos vai arī operēt.
Tad ievērot sportošanas grafiku esot grūtāk, taču Latvijā pavadītajā laikā sports ieņem ļoti lielu vietu. Ar
Andreju Ērgli bērnībā augām kaimiņos, tagad šad tad tiekamies tenisa laukumos,
tādēļ saruna ar šo slavenību rit uz tu.
– Kā tu ikdienā
sporto, kāds ir nedēļas grafiks?
– Pirmdienas man parasti
ir īsās dienas, un jau sešos vakarā varu tikt uz tenisu, tad uzspēlēju ar
saviem kolēģiem ārstiem. Pēc tam vēl vakarā basketbols ar vecajiem cīņu
biedriem no Medicīnas institūta laikiem. Agrāk sekmīgi sacentāmies republikas
čempionāta amatieru 2. līgā, pirmajā mačojās meistarkomandu spēlētāji. Tolaik
tas bija ļoti nopietns basketbols, es biju komandas kapteinis.
Otrdienās no paša
rīta man ieplānotas operācijas, bieži tās ilgst pat līdz vienpadsmitiem vakarā,
un tad sportam neatliek laika. Savukārt trešdien ap pusdienas laiku es vienu
stundu uzspēlēju tenisu un tad braucu atpakaļ uz darbu. Parasti strādāju līdz
sešiem, un jau pēc stundas ceturkšņa turpat netālu no darbavietas trešdienās
mums ir hokejs. Nāk spēlēt ārsti, vēl puiši no amatieru līgām, dažreiz uzspēlē
arī Normunds Sējējs, bet principā vairāk tādā amatieru līmenī.
– Gana liela
slodze nedēļas sākumam. Kas seko pēc tam?
– Ceturtdienās es
diemžēl reti esmu mājās, visbiežāk jālasa lekcijas kaut kur Eiropā. Pēdējā
laikā divas no trim nedēļas nogalēm sanāk pavadīt ārpus mājām. Ja esmu Latvijā,
vakarā obligāti braucu spēlēt tenisu. Piektdienās arī nav viegli atlicināt
laiku sportam, darbs un arī biedrību sēdes, taču ap sešiem septiņiem vakarā
cenšos izrauties uz tenisu. Brīvdienās sportam varu atvēlēt vairāk laika.
Sestdienās man ir treniņš ar Paulu Feldmani, manu draugu un partneri. Mēs bez
tenisa arī citas lietas pārrunājam, kopā veidojam Mārupes tenisa centru.
Svētdienas vakaros ir ārstu reitinga turnīri šajā sporta veidā.
– Tavā kalendārā
visbiežāk tomēr ir teniss. Kāpēc tā, jo profesionāli labākas noteikti iemaņas
bija basketbolā?
– Tenisam ir
nedaudz vieglāk izbrīvēt laiku nekā basketbolam vai hokejam, jo tenisā spēlei
pietiek ar diviem cilvēkiem. Basketbols un hokejs tagad ir vairāk kompānijas
dēļ, man patīk tie cilvēki, patīk ar viņiem būt kopā, un tas arī pats
svarīgākais. Ikdienā esmu ļoti noguris no kontaktēšanās ar saviem slimniekiem,
tas atņem ļoti daudz fiziskā un garīgā spēka. Kopā ar savējiem sportā varu labi
izlādēties.
Spēle kā
operācija
– Kā
aculiecinieks varu teikt, ka emocionāli laukumā izlādējies diezgan pamatīgi!
– Teniss savā ziņā
ir ļoti līdzīgs operācijām: esi viens pret vienu ar pretinieku. Arī operācijās
nevienu neinteresē, ko labu esi soli pa solim izdarījis. Ir jāaizšuj griezums,
un viss jāpadara līdz galam, jo kļūmes dēļ cilvēks par kļūt par invalīdu vai
pat iet bojā. Tāpat ir tenisā. Nav pārāk svarīgi, kā esi spēlējis pašā sākumā,
esi vinnējis pirmajā setā uz nulli vai sīvā cīņā, galvenais ir pabeigt visu
spēli kopumā. Tieši tāpēc iesaku saviem kolēģiem un arī studentiem spēlēt
tenisu, jo tā ir milzīga koncentrēšanās. Spēle ir jāpabeidz, tāpat kā jāpabeidz
operācijas un viss ārstēšanās kurss. Pacients ir izārstēts tikai tad, kad viņš
vesels aiziet mājās.
– Operācijās esi
tikpat emocionāls kā reizēm sportā ?
– Grūti salīdzināt.
Teniss nav sports, kurā var kliegt pilnā rīklē. Operācijās arī dažkārt var
izbļaustīties, bet jāskatās, ko tas dos. Līdzko dod vaļu emocijām, nerviem, tā
parasti zaudē. Tenisā pretinieks cenšas tevi izsist no līdzsvara. Tāpat ir arī
operācijās. Būsi izsists no līdzsvara, nespēsi savākties un būs grūti
labi visu padarīt.
– Sports palīdz
izturēt milzīgo slodzi?
– Fiziskā
sagatavotība palīdz izturēt garās operāciju stundas. Ja ir astoņas deviņas
operācijas dienā, svarīgākais, lai arī pie pēdējā pacienta vienpadsmitos vakarā
(vai naktī akūta infarkta gadījumā) tu būtu tikpat labā formā kā no rīta
pirmajā operācijā. Tāpat ir arī tenisā – jāvar spēlēt piektajā setā tikpat labi
kā pašā sākumā. Tas neko nedod, ja pirmajā setā triec servi kā no lielgabala,
ir jāspēj ieservēt arī piektā seta beigās. Tieši tāpēc teniss man ir tik tuvs
un varu vilkt paralēles ar operācijām: visu laiku esi viens pret vienu, ar
pacientu vai pretinieku.
Ķēniņš vai
parasts cilvēks
Andrejs Ērglis kopā
ar citiem Latvijas dakteriem (Egilu Valeini, Kasparu Feldmani, Gintu Plismani,
Ojāru Teteri, Andreju Punku, Mārtiņu Pukši) regulāri piedalās arī pasaules
ārstu tenisa čempionātos. Ne tikai piedalās, bet arī izcīna godalgas. Turklāt
2011. gadā šāds sarīkojums būs Latvijā, un tad Pasaules tenisa ārstu
asociācijas prezidenta pilnvaras pārņems neiroķirurgs Egils Valeinis. Teniss
ārstu aprindās pasaulē esot pat populārāks par golfu. Andrejam Ērglim reizēm iznāk
tenisu uzspēlēt arī dažādu kongresu starplaikos. Spēlēts Spānijā, Austrijā,
Zviedrijā un vēl dažās valstīs.
Teniss, basketbols
un hokejs tomēr nav vienīgās Andreja Ērgļa sportiskās aizraušanās. Atvaļinājuma
vai garāku brīvdienu laikā viņš nodarbojas arī ar kāpšanu kalnos un slēpošanu.
– Par kalnu
slēpošanu viss būtu puslīdz skaidrs, ar to nodarbojas daudzi, bet kāpēc tieši
alpīnisms?
– Kalnos man ir
labākais atvaļinājums, jo nevaru gulēt un nedarīt neko, tad es sajuktu prātā.
Kalni ir ideāla vieta, kur tiešām var no visa atslēgties. Galvenā atslodze ir
galvai, lai tik ļoti nepierastu pie ērtībām. Man kā atzītam ārstam ir iespēja
dzīvot visai komfortablos apstākļos, bet reizēm ir ļoti svētīgi izbaudīt pašu
minimumu. Kalnos nevienu neinteresē, kas esi un ko dari. Vienalga, esi ķēniņš
vai parasts cilvēks, kalnos ar visu jātiek galā pašam.
– Kādas
virsotnes izdevies iekarot?
– Augstākais kalns,
kurā esmu uzkāpis, bija Peru, nedaudz virs sešiem tūkstošiem virs jūras līmeņa.
Vēl Monblānā, Elbrusā, Āfrikā Kilimandžaro uzkāpām. Ar laboratorijas
darbiniekiem reiz aizbraucām un uzkāpām Fudži kalnā Japānā, nupat bija plāns
kāpt Araratā, bet tur tagad esot nemieri, brauksim citreiz. Mana ģimene – sieva
Māra, tāpat dēli Kristaps un Mārtiņš – arī kāpj kalnos. Viņi kāpuši gan kopā ar
mani, gan atsevišķi.
– Kalnu slimība
tev nepiemetas?
– Sešu kilometru
augstums vēl nav tik traks. Tādam augstumam nekad neesmu speciāli gatavojies.
Ja dzīvo normālu dzīvi, nodarbojas ar sportu, nav jābūt pārcilvēkam, lai šādās
virsotnēs uzkāptu. Tas nav nekas īpašs, cita lieta – astoņi tūkstoši virs jūras
līmeņa. Par to labāk pastāstītu Atis Plakans vai viņa kolēģi.
– Fiziskais
rūdījums palīdz izturēt garos pārlidojumus, jo uz Ameriku iznāk bieži ceļot?
– Ļoti palīdz, jo
tas nav viegli, turklāt lidošana man sen apnikusi. Nesen ļoti negribēju lidot
uz Nicu, lai arī normālam cilvēkam šķistu, ka es ākstos vai tēloju: kā
var negribēt pabūt Nicā?! Bet man jau tā ir rutīna – tikai vakar atlidoju no
Nicas (mūsu saruna notiek svētdien, 16. decembrī), kur vadīju Eiropas
kardiologu skolu. Kopš ceturtdienas biju Krakovā, vadīju kursus un operēju.
Pirms tam arī bija vairāki izbraukumi, man jau tie grafiki sajukuši. Bijis pat
tā, ka divu nedēļu laikā trīs reizes lidoju uz Ameriku, pat uz vienu dienu un
atpakaļ. Visos šajos komandējumos ir arī ļoti daudz politikas. Medicīnā mēģina
modernizēt Eiropu un ieviest vienotus standartus, lai būtu vienādi diplomi.
Amerikā pat nācies lasīt lekcijas zālē desmit tūkstošu lielai auditorijai. Tur
mērogi pavisam citi. Izbraukumos sportam atliek mazāk laika, lai arī viesnīcās vienmēr var atrast iespēju pavingrot vai
papeldēt.
Profesionāļu
risks
– Vai tev
pastāv tāds jēdziens kā brīvais laiks, un ko tad dari?
– Grāmatas parasti
lasu lidmašīnās. Kad vien ir iespēja, cenšos aiziet uz operu, baletu vai
teātri. Nupat Amerikā biju uz Dženiferas Lopesas koncertu, parasti aizeju arī
uz kādu NBA vai NHL spēli.
– Atgriežamies
atpakaļ uz zemes. Vai profesionālais sports nav kaitīgs organismam?
– Būsim atklāti,
profesionālais sports nav veselīgs. Tas ir skaidrs, tāpēc arī viņiem maksā tās
nenormāli lielās naudas. Reāli tā ir atsacīšanās no daudz kā, ziedošanās. To
ļoti labi formulējusi mūsu Jeļena Prokopčuka: ir jāapzinās, cik tālu
profesionālais sportists ir gatavs iet, kas viņam dārgāks – rezultāts vai
veselība. Indēšanās ar dopingu vēl ir tikai ziediņi. Mēs vēl nezinām, kā būs ar
visādiem gēnu preparātiem. Tā ir nākotne, kuru vajadzētu stingri uzraudzīt un
kontrolēt.
-Esi Latvijas
antidopinga komisijā…
– Par laimi, mums
vēl nav nācies izskatīt nopietnus pārkāpumus. Ir vēl kāda cita lieta. Ar
treniņiem vien nepietiek, lai sasniegtu augstus rezultātus. Ļoti liela nozīme
ir pārtikai un uztura piedevām, dažādiem vitamīniem. Sportisti patērē ļoti
daudz enerģijas, bet mūsu metodika vēl nav līdz galam izstrādāta. Bieži vien te
kāds ir smagi trenējies, simtiem kilometru skrējis vai braucis ar velosipēdu,
bet īpašu rezultātu nav. Aizbrauc uz Rietumiem, sabalansē visu treniņu
metodiku, pārtiku un uzturvielas, parādās sasniegumi. Fizioloģiski atrast
pareizo pieeju ir ļoti svarīgi, mums nav tādu cilvēku resursu kā agrāk PSRS,
kad viss balstījās uz stiprāko izdzīvošanu. Neiztur, ņem nākamo! Tā sabeidza
veselību Arvīdam Sabonim, mūsu pašu
Uļjanai Semjonovai…
– Kāda ir šī
pareizā recepte ?
– Pret jaunajiem
sportistiem būtu jāizturas ļoti saudzīgi, tāpēc jau arī Andri Biedriņu NBA sākumā
ļoti maz laida laukumā, taupīja. Tāpat ir arī tenisā – liek sist un trenēties
ar pilnu jaudu jau no mazotnes, un piecpadsmit gadu vecumā daudzi pazūd. Īstenībā
tas ir noziegums pret šiem jauniešiem. Viņi salauž rokas, deformē locītavas,
vēl ir absolūti nepiemēroti slodzēm. Vecie treneri bieži vien pareizi uzsver:
nelieciet uzreiz tādas slodzes, spēlējat mazāk turnīros! Režīmam ir jābūt
saudzīgam, uzreiz nedrīkst prasīt rezultātu. Bērni aug, kauliņi mīksti. Taču viņiem
ir jātrenējas, bet ar vispusīgām slodzēm – jāspēlē futbols, jādejo kaut vai
tango, lai dabūtu koordināciju, jāpeld. Ernests Gulbis tenisam ir pakāpeniski
sagatavots, tāpēc viņš ir tik plastisks, ar labu tehniku.
– Kā izvēlēties
sev īsto – komandu vai individuālo sporta veidu?
– Tas vairāk
atkarīgs no cilvēku psiholoģijas. Ir daudz gadījumu, kad komandu sporta veidu
pārstāvji sāk nodarboties ar kaut ko individuālu un nespēj sevi piespiest atdot
maksimālus spēkus. Savukārt citi nespēj komandās atrast savu es. Ir
cilvēki, kuri vienatnē nespēj cīnīties, bet komandā šāds indivīds var atplaukt
un kļūt par līderi. Komandā ir daudz dažādu funkciju, var dot arī lieliskas
piespēles kā savulaik hokejā Pjotrs Vorobjovs – Helmutam Balderim.
Kopt sirdi un
sevi
– Par nedaudz
prozaiskākām lietām. Ko dakteris Ērglis
ikdienā ēd, un kāds būtu ideāls uzturs?
– Varbūt ēdu ne
pārāk veselīgi, ne tieši pārtikas, bet režīma ziņā. Man grūti ieturēt regulāras
ēdienreizes. Cenšos mazāk ēst gaļu un, galvenais, vakaros nepārēsties, lai arī
reizēm šausmīgi gribas (smejas). Mana sieva Māra gādā, lai mums ģimenē vairāk
uzturā būtu zivis, dārzeņi un augļi. Cenšos arī pa dienu darbā paēst, ideāli,
ja izdodas nesteidzīgas brokastis. Ir jāseko kuņģim un jāsaka, lai tas
neuztraucas – būs, ko ēst, būs.
– Un kafija?
– Zinātniski
pierādīts, ka kafija noteikti netraucē sportistiem amatieriem, tā nepalielina
nāves risku. Tiesa, ir pierādīts, ka neilgi pēc kafijas dzeršanas samazinās
asins plūsma, kas apasiņo sirdi, tāpēc neilgi pirms sportošanas kafiju
nevajadzētu dzert. Kafija normālās devās organismu slikti neietekmē.
– Tu daudzus
gadus nelieto alkoholu, jo esi teicis, ka bail aizrauties. Alkohols ir tikai un
vienīgi inde?
– Pats galvenais –
nedrīkst dzert un pļēgurot naktīs, bet nākamajā dienā mēģināt nodarboties ar
sportu. Skaidrs, ka glāze alus vai vīna iepriekšējā dienā nekādā ziņā
neiespaidos rezultātu. Mēs, ārsti, publiski nedrīkstam popularizēt dzeršanu
(tai ir citas blakus parādības), bet sirds asinsvadu sistēmai viena glāze vīna
sievietēm un līdz divām glāzēm vīriešiem pat nāk par labu. Taču obligāti jāzina
mērs, un ārsti tādēļ cenšas nepopularizēt alkoholu.
– Sportot var
pilnīgi visi? cik liela nozīme sirdij?
– Atstumt no
sporta nevajag nevienu, savu spēju robežās var nodarboties – tas ir skaidrs. Taču
ir absolūti nepieciešams pārbaudīt visus bērnus! Ikvienam bērnam Latvijā būtu jāpārbauda sirds – elektrokardiogramma,
ehokardiogramma, tas nav nemaz tik daudz. Jāzina, vai nav iedzimta sirdskaite.
Pusaudžu gados, kad pieaug slodzes un treniņu apjoms, būtu jātaisa arī slodzes
testi, ehokardiogrāfijā jāskatās, vai sirds kreisais kambaris netiek
pārslogots, vai nerodas anomālijas. Nedrīkst pieļaut, ka veidojas
pusprofesionālas komandas bez jebkādas ārstu apskates. Mums, dakteriem,
pat vajadzīga veselības izziņa, lai
varētu spēlēt pasaules ārstu tenisa čempionātā.
– Kas tad ir tas
dzinulis, kas visu laiku tevi piespiež būt aktīvam, lai arī brīvā laika ir
mazāk nekā daudziem citiem?
– Spējas var redzēt
tikai darbos, un būtība ir tāda: ja vari
labi strādāt, vari atrast laiku arī sportam, piespiest sevi pat tad, kad ļoti
negribas. Tas ir pats galvenais – piespiest sevi un atteikties no komforta. Tas
rada attieksmi pret dzīvi, spēju sevi disciplinēt. Ja paskatāmies uz mūsu
basketbolistu zaudējumiem, to pamatā ir nespēja sevi disciplinēt. Nekā cita jau
tur nav. Tā ir nespēja saņemties izšķirošajos brīžos. Es te vairāk domāju
vīriešu izlasi.
Māris RĪMENIS, LTV
Sports
