Pamatveids ledū

Savu
51. sezonu sāk Starptautiskā Kamaniņu sporta federācija (FIL), kuras
viceprezidents jau trīspadsmit gadus ir Einars Fogelis, kurš globālā mērogā
atbild par šī sporta tehnisko attīstību.

 –
FIL šogad svinēja tikai 50. gadadienu. Lai gan šķiet, ka kamaniņu sportam jābūt
krietni senākam?
–
Tas arī ir senāks. Šogad notika 55. FIL kongress, kurā tika prezentēta kamaniņu
sporta vēsture trijos sējumos, ieskaitot piecdesmitgades visu oficiālo
starptautisko sacensību protokolus, kuros ir arī Latvijas sportistu vārdi. Mans
FIL skolēģis austrietis Herberts Vurcers, pēc profesijas būdams
kriminālinspektors, bet sirdī apbrīnojams kamaniņu sporta entuziasts,
sakārtojot šo unikālo izdevumu, veicis milzīgu darbu. Ir
zināms vēsturiskais 41. telegrāfa stabs uz Davosas ceļa, pie kura 1883. gada
12. februārī tika dots starts pirmo starptautisko sacensību dalībniekiem.
Piedalījās 21 kungs, pārstāvot Austrāliju, Angliju, Holandi, Vāciju, Zviedriju
un Šveici. Simts Šveices frankusun pirmo vietu savā starpā dalīja austrāļu
students Džordžs Robertsons un vietējais pastnieks Peters Minšs, kuri 4 km garo
trasi veica 9 minūtes un 15 sekundēs.

Latvijā
ir fotogrāfijas, kas datētas ar 1905.-1907. gadu, un arī sacensību protokoli,
kuros dominē vāciski un krieviski uzvārdi, kas liecina par kamaniņu sporta
eksistenci Rīgā un Siguldā. Pirms pirmā Pasaules kara šis sports bijis
pazīstams arī Ogrē.

Var
pat runāt jau par mākslīgi veidotām trasēm, katrā ziņā ir foto ar pamatīgu
Siguldas trases virāžu. Startēja pie pils, finišēja lejā Gaujmalā. Toreizējā
pils īpašnieka kņaza Kropotkina patronāžā te notika nopietnas sacensības gan
bobslejā, gan ar vienkāršākām kamanām bez stūres.

Kāds
mans vācu kolēģis, rakstot grāmatu par sporta vēsturi, reiz vaicāja, vai es
nezinot, kur Latvijā atrodas tāda Segewold? Varēju viņam lepni atbildēt:
"Tā ir tā vieta, kur tu katru gadu ierodies uz Pasaules kausa
sacensībām!"

–
Kamaniņu sporta ģeogrāfija kopš Segewold laikiem, šķiet, paplašinājusies
tikai nedaudz?

–
FIL vieno 49 valstis, tādas siltas zemes kā Brazīliju, Indiju, Austrāliju un
Bermudas ieskaitot. Starptautisko sacensību apritē aktīvi ir aptuveni 30 valstu
sportisti. Dalībnieku pārstāvošo valstu ģeogrāfija paplašinās, tuvojoties
olimpiskajām spēlēm.

Pagājušajā
vasarā SOK asambleja Gvatemalā pieņēma mums divus būtiskus lēmumus – 2012. gadā
rīkot pirmo ziemas jaunatnes olimpiādi, un kamaniņu sportu atzina par ziemas
spēļu pamatveidu. Redzu tavās acīs izbrīnu, bet līdz šim mūsu sporta veida
atrašanās spēļu programmā bija atkarīga no rīkotāju labvēlības. Paldies Dievam,
kopš 1964. gada neviens savu vaigu no kamaniņu sporta nenovērsa. Federācijas
vadība ilgstoši aktīvi strādāja, lai nostabilizētu kamaniņu sporta statusu, un
veiksmīgās spēles Turīnā beidzot šo darbu vainagoja ar būtisku lēmumu.

–
Cik pasaulē ir mākslīgā ledus trašu?

-Amerikas
kontinentā šobrīd jau ir četras: Leikplesidā, Kalgari, Soltleiksitijā un
patlaban tiek pabeigta olimpiskā trase Vankūverā. Šoziem notiks tās
homologācija – trasi testēs sportisti; no visiem viedokļiem – drošības,
infrastruktūras u. tml. vērtēs celtniecības eksperti, Bobsleja un Kmaniņu
sporta federācijas, SOK komisijas. Ja tiks atklāti trūkumi, vēl pietiks laika,
lai tos līdz pirmsolimpiskajai sezonai novērstu.

Eiropā:
viena Skandināvijā -Lillehammerē Norvēģijā, vēl Siguldā, Austrijā – Insbrukā
jeb Īglsā, Francijā – Laplaņā, četras trases Vācijā – Oberhofā, Kēnigzē,
Vinterbergā un Altenbergā, kā arī Čezānā Itālijā.

Āzijā
ir trase Nagano, Japānā, tuvojas nobeigumam būvniecība Piemaskavā – Paramonovā,
kur senāk bija koka trase, kas droši vien palikusi atmiņā arī Latvijas
septiņdesmito un astoņdesmito gadu kamaniņniekiem. Notiek Soču trases
projektēšana.

FIL,
kā arī Starptautiskajai Bobsleja un skeletona federācijai (FIBT) ir trašu būves
komisijas, kurās strādā ļoti erudīti speciālisti, kas regulāri uzrauga visu
jauno trašu celtniecību, līdzdarbību sākot jau ar projektēšanu.

–
Vai nākotnē iespējamas ledus trases arī Dienvidamerikā, Āfrikā?

– Ja
kāda šo kontinentu pilsēta nolemj savu kandidatūru izvirzīt ziemas spēļu
rīkošanai un vēl SOK to apstiprina… Ir iestrādnes, un acīmredzot būs trase
Dienvidkorejā – Penčongā, kas arī kandidēja uz 2014. gada spēļu rīkošanu. Starp
citu, ar Sočiem ļoti līdzīgu koncepciju. Ja tiktu uzbūvēta trase dienvidu
puslodē, tā varētu mainīt mūsu sporta veida sezonas garumu. Starp citu,
Jaunzēlandē ir divas dabiskā ledus kamaniņu trases, viena uzbūvēta šogad.

–
Kamaniņu sports dabiskajās trasēs… Tā ir paralēlā, mums nezināma dzīve.

–
Turklāt ar saviem pasaules un Eiropas čempionātiem… Jaunzēlandē gan viena
trase ir ar betonā veidotām virāžām.

–
Sešdesmito gadu beigās Cīrulīšos pie Cēsīm uzbūvētā bija dabiskā trase?

– Ne.
Tāpat kā Jaunzēlandē tā bija mākslīgi veidota trase ar dabisku apledojumu.
Siguldā trase ir ar mākslīgo ledu. Bet mēs runājam par dabiskajām trasēm, kuras
vācieši sauc par Natur Bahn, angļi par Natural Track. Gadu
desmitiem tajās netika būvētas nekādas virāžas. Mēs šādu trasi elementāri
varētu iekārtot uz atjaunotā Siguldas serpentīna ceļa. Pagaida, kad uzsnieg sniegs,
to noblietē un laiž pa ceļu no augšas līdz lejai, kurš būs pirmais. Tāda
izskatās dabiskā trase.

Tiesa,
tagad arī tajās jau tiek veidotas nelielas virāžas, galvenokārt izmantojot ledu
un sniegu, kā arī koku. Kamanām ir platākas slieces, pīts sēdeklis – ar
līdzīgām savulaik brauca Cīrulīšos. Alpos trases nereti ir pat vairāk nekā 10
km garas.

Starp
citu, bija arī mums daži šādas kamaniņu braukšanas entuziasti, kas piedalījās
pat Eiropas čempionātā. Iespējams, drīzumā parādīsies nākamais līderis, kurš
pacels jaunu entuziasma vilni. Galu galā arī šajā disciplīnā vairākās kārtās
tiek izcīnīts Pasaules kauss, par šīm sacensībām ir visai liela televīzijas
interese, bet konkurence mazāka – Alpu valstis, Somija un Krievija, kur
starptautiskas sacensības regulāri notiek Piemaskavā un Kolas pussalā –
Kandalakšā. Turklāt FIL labprāt atbalsta šo videi draudzīgo disciplīnu, kura,
iespējams, kopā ar braukšanu mākslīgajā trasē būs jaunatnes ziemas olimpiādes
programmā.

–
Arī klasiskais, televīzijā ierastais kamaniņu sports cenšas mainīties…

–
Tādēļ, ka skatītājs to vēlas. Viņam svarīgi, lai sacensības būtu īsas,
interesantas un kvalitatīvas. Ilgāk par pusotru stundu skatītāja uzmanību
piesaistīt ir neiespējami.

Agrāk
Pasaules kausa izcīņas posma pamatsacensībās piedalījās, piemēram, vairāk nekā
sešdesmit vīriešu. Tagad šis skaits ir limitēts – tikai trīsdesmit labākie,
pārējie tajā pašā trasē piedalās Nāciju kausa izcīņā, kas vienlaikus ir arī
kvalifikācijas sacensības. PK izcīņā vieta uzreiz garantēta tikai divpadsmit
labākajiem pēc reitinga.

–
Kādas vēl izmaiņas gaidāmas lielajā kamaniņu sportā?

–
Samazināts dalībnieku skaits Suzuki Izaicinājuma kausa (notiek
vienlaikus ar PK. – Red.) izcīņā, kurā tagad startēs tikai pa desmit labākajām
ekipāžām pēc aktuālā reitinga, ņemot vērā, ka katru valsti drīkst pārstāvēt ne
vairāk par divām kamanām.

Atzinību
guvusi pērn testētā kamaniņnieku stafete, kurā startē pa vienam kungam, dāmai
un divnieku ekipāžai. Finišētājs atver startu komandas biedram, un tas būtiski
maina startēšanas procedūru, jo individuālajās cīņās sportists pats ieslēdz
hronometru. Vēl nav galīgi noteikta secība, kādā jādodas trasē. Līdz šim
visbiežāk sāka ar divniekiem un beidza ar kungiem. PK šīssezonas pirmajā posmā
Leikplesidā trasē pirmās dosies dāmas, pēdējie – divnieki.

Swiss
Timing šīm
sacensībām ir izgatavojusi īpašu starta iekārtu. Stafeti varēsim vērot četros
Pasaules kausa izcīņas posmos, ieskaitot finālu Siguldā. Šī būs pirmā sezona,
kad šī disciplīna iekļauta PK vērtējumā.

–
Kāpēc olimpiskajās trasēs Laplaņā (1992. gada spēles) un Lillehammerē (1994.
gada spēles) netiek rīkots neviens Pasaules kausa izcīņas posms, bet Siguldā
šoziem būs pat divi?

–
Sigulda kopš pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigām apliecinājusi, ka neatkarīgi
no politiskās un ekonomiskās situācijas spēj šādas sacensības sarīkot
visaugstākajā kvalitātē. FIL sacensību direktors ir izstrādājis noteiktu
standartu, pēc kā tiek vērtētas visas pasaules klases sacensības. Sigulda jau
vairākus gadus nav izkritusi no labāko trijnieka, pāgājušoziem bijām otrie aiz
Kēnigzē.

Abas
trases Francijā un Norvēģijā ir federācijas rūpju lokā, jo galvenokārt
nodarbojas ar izklaides biznesu, ne nopietnām sportiskām aktivitātēm. Piemēram,
Laplaņas apkaimē ir izcilas kalnu slēpošanas kūrvietas ar 200 000 vietām
viesnīcās. Kad īso ziemas dienu nomaina krēsla, daudzi labprāt dodas uz
Laplaņu, lai par dažiem desmitiem eiro sēstos tūristu bobsleja kamanās un
finišā saņemtu sertifikātu, ka veikuši olimpisko trasi. Pieprasījums pēc šādas
iespējas nodrošina trases darbību visu sezonu.

FIL
uzsākusi vairāku jaunatnes programmu īstenošanu, Skandināvijā arī sadarbībā ar
Latviju, izmantojot SOK olimpiskās solidaritātes atbalstu, lai atjaunotu
sportiskās aktivitātes. Starp citu, pirmais pasaules čempionāts 1955. gadā
notika tieši Norvēģijā – Oslo, un tajā uz pjedestāla starp austriešiem stāvēja
arī norvēģis.

–
Tomēr Siguldas trasei konkurence nenoliedzami palielinās?

–
Palielinās. Siguldas trumpis ir Latvijas federācijas veiksmīgā sadarbība ar Latvijas
televīziju, sacensību raidījumu producēšanas augstā kvalitāte, kas ir ļoti
interesanta starptautiskajai federācijai. Latvijā ir stabils sacensību
apkalpojošais korpuss – profesionāli tiesneši, infrastruktūras darbinieki, pati
infrastruktūra.

Nenoliedzams
pluss ir gaisa satiksmes vārtu paplašināšana. Agrāk pamatoti iebilda, – pie
jums ir dārgi atbraukt! Pērnziem biļete no Frankfurtes uz Rīgu abos virzienos
maksāja 49 eiro, un šis arguments vairs neeksistē.

–
Bet Siguldas trase projektēta pasen – pirms gandrīz trīsdesmit gadiem. Tūlīt
vēl poļi kaut ko uzbūvēs!?

– Poļi
gatavojas būvēt trasi Kriņicā. Latvijai ir pienācis pēdējais laiks nopietni
pārdomāt Siguldas trases attīstības stratēģiju, skaidri apzinoties, ka būs
nepieciešams ieguldīt līdzekļus. Insbrukas 1976. gada olimpisko spēļu trases
Īglsā modernizācija, kas tika veikta iepriekšējos divos gados, gatavojoties
pasaules čempionātam, izmaksāja desmit miljonus eiro.

–
Kas Siguldas trasē būtu jāmaina?

–
Tā joprojām ir viena no labākajām kamaniņu trasēm pasaulē, jo tika projektēta
nevis kā kombinētā, kas būtu ērta arī bobslejistiem un skeletonistiem, bet
vispirms ņemot vērā kamaniņu sporta intereses.

Runa
ir par tehnoloģiju uzlabošanu, saldēšanas iekārtas jau ir modernizētas,
novecojis ir apgaismojuma, aizsardzība no saules un drošības aprīkojums – tie
ir jautājumi, kuri bija jāatrisina jau vakar.

–
Bobslejisti grib mainīt arī konfigurāciju!

–
Trašu daudzums pasaulē ir dubultojies, sacensību skaits palicis nemainīgs.
Diezin vai tālākā nākotnē Latvijas Kamaniņu sporta federācija katru gadu saņems
tiesības rīkot pasaules mačus. Bet, ja trasē var notikt arī starptautiskas
sacensības bobslejā un skeletonā, pēdējam gan Sigulda ir piemērota, šīs
iespējas trīskāršojas. Turklāt FIBT bobslejistu un skeletonistu sacensības grib
rīkot vienlaikus un vienā vietā.

Tāpēc
nopietni jādomā, kā Siguldas trasi pielāgot arī bobsleja četrinieku sacensībām.
Šis darbs pēc Bobsleja federācijas iniciatīvas jau ir uzsākts. Pērn izpēti
veica trases projekta autors no Drēzdenes, kurš radījis arī Turīnas olimpisko
trasi. Ir skaidrs, kas un kā būtu darāms. Nākamais solis atkarīgs no trases
īpašnieka – Izglītības un zinātnes ministrijas.

–
Kas jādara, lai Sigulda nonāktu arī bobslejistu starptautiskajā apritē?

–
Lielāko problēmu rada īsā pāreja starp piekto un sesto virāžu. Bet jārēķinās,
ka, mainot to, mainīsies arī ātrums un nākamo virāžu veikšanas trajektorijas.
Nevar izraut vienu posmu no trases kopējā konteksta.

–
Optimistiskākais variants – kad Siguldas trase varētu būt atjaunota?

– Priecāšos,
ja nākamgad tiks izstrādāts trases projekts. Turpmākais atkarīgs no trases
īpašnieka un valsts sporta politikas. Latvijā inviduālajos ziemas sporta veidos
šī tomēr ir vienīgā bāze, kurā regulāri tiek rīkotas visaugstākā līmeņa
starptautiskās sacensības, pasaules čempionātus ieskaitot. Turklāt šis ir no
laika kaprīzēm visneatkarīgākais ziemas sporta veids.

Katrā
ziņā no starptautiskās federācijas redzespunkta Sigulda ir ļoti interesanta, jo
atrodas krustcelēs – starp Eiropu un Āziju. Lielās sacensības arī turpmāk
acīmredzot tiks rīkotas blokos. Tāpat kā šoziem: Pasaules kausa izcīņa sākas
Ziemeļamerikā – ASV un Kanādā, pēc tam pārceļas uz Rietumeiropu un veļas tālāk
uz austrumiem.

–
Vienā un tajā pašā trasē notiek sacensības trijos dažādos sporta veidos, kurus
vieno divas federācijas. Vai kamaniņniekiem, bobslejistiem un skeletonistiem
nebūtu ērtāk darboties vienā organizācijā?

–
Kurš gan grib atteikties no reiz iegūtas neatkarības! Vēl pirms piecdesmit
gadiem mēs bijām tikai FIBT komisija. Protams, visi trīs sporta veidi attīstās
līdzīgi, un abas federācijas cieši sadarbojas, īpaši, ja runa ir par trašu
būvi.

Dainis
CAUNE

FIL

Prezidents
– Jozefs Frendts (Vācija)

Latvijas
pārstāvji FIL

Viceprezidents
(tehniskā attīstība) – Einars Fogelis

Tehniskajā
komisijā – Valdis Ķuzis, Mārtiņš Rubenis (atlētu pārstāvis)

Sporta
komisijā – Atis Strenga

Medicīnas
komisijā – Zane Krūze

Jaunatnes
un attīstības komisijā – Aivars Kalniņš

Kamaniņu
sports

Pirmās
starptautiskās sacensības – 1883. gadā Šveicē

1913.
gadā Austrija, Vācija un Šveice nodibina Starptautisko Kamaniņu sporta
savienību

1914.
gadā Liberecā (tagadējā Čehija) notiek pirmais Eiropas čempionāts

1935.
gadā Starptautiskā Kamaniņu sporta savienība tiek pievienota 1923. gadā
dibinātajai Starptautiskajai Bobsleja un Tobogāna federācijai (FIBT)

1955.
gadā Oslo notiek pirmais pasaules čempionāts

1957.
gadā tiek nodibināta Starptautiskā Kamiņu sporta federācija (FIL)

Kopš
1964. gada ziemas olimpisko spēļu programmā

Kopš
1976. gada Latvijas sportisti, neatkarīgi no pārstāvniecības karoga,
piedalījušies visās ziemas olimpiskajās spēlēs, izņemot 1988. gadu Kalgari
1980. gadā Vera Zozuļa kļuva par olimpisko čempioni, Ingrīda Amantova izcīnīja
trešo vietu, Turīnā uz pjedestāla pēc bronzas medaļas kāpa Mārtiņš Rubenis

Einars
Fogelis

FIL
viceprezidents (kopš 1994. gada), LOK ģenerālsekretārs

Dzimis      1960. gada 30. aprīlī Siguldā

Izglītība    Siguldas vidusskola, RTU Enerģētikas
fakultāte, LU maģistra grāds sabiedrības vadībā

Darba
gaitas            Rīgas Sporta pils
direktora vietnieks (1983.), Siguldas Kamaniņu trases celtniecības direkcijas
vecākais inženieris (1983.-1986.), trases ekspluatācijas inženieris, galvenais
inženieris, direktors (1986.-1994.), IzM Sporta pārvaldes vadītājs
(1994.-2004.), kopš 2004. gada LOK ģenerālsekretārs

Hobiji                        kalnu slēpošana (jaunībā
trenējies), teniss, riteņbraukšana, vindsērfings

Sabiedriskās
aktivitātes          Latvijas Kamaniņu
sporta federācijas prezidents (1988.-1996.), piecās spēlēs Latvijas
olimpiskās delegācijas vadītājs

Ģimenes
stāvoklis   precējies, divu dēlu tēvs