Pekina. 275 dienas pirms…
Bija Ķīnas
mūris, pēc tam tika aizvilkti izolācijas, dzelzs un jucekļa priekškari. Arī
šodienas Ķīna tiek sargāta, un tās aizkars ir laipns smaids. Valsts, kurā dzīvo
piektā daļa (gandrīz 1,3 miljardi) pasaules iedzīvotāju un kurā civilizācija
eksistē vismaz 5000 gadu, nevar atklāties pat mēnešiem ilga ceļojuma laikā. To
pašu var teikt par nākamo olimpisko spēļu galvaspilsētu Pekinu, kas ar saviem
14 miljoniem aizņem aptuveni ceturto daļu Latvijas teritorijas. Vēl jo vairāk,
ja LOK delegācijas atbildes vizītes grafiku Ķīnas NOK saplānojusi tik ciešu,
ka, šķiet, no auto, kas ved no viena objekta uz nākamo, dienas laikā tā arī
neizdosies izkāpt.
Lielā mūra
iekarošana
Zinot, ka tikai
pirms trīsdesmit gadiem Ķīnā beidzās maoistu izraisītais haoss, un redzot
šodienas Pekinas smaidu, kurā mirdz platas maģistrāles – pilnas ar jauniem
auto, un arhitektūra, kas darītu godu jebkurai Rietumu metropolei, mute paliek
vaļā un kādu brīdi negrib vērties ciet.Jums vēl vajadzīga
vēsture?! Lūdzu, senā (celta 1406. gadā) imperatoru citadele, kas ir lielākais
vēsturiskais koka ansamblis pasaulē (8707 būves!) – Aizliegtā pilsēta, kurai cauri gāžas
nemitīgas ekskursantu straumes. Lūdzu, Lielais Ķīnas mūris, kas beidzot ir
iekarots pilnīgi un galīgi. To izdarījuši vispasaules tūristi, kuru vidū
vairākums ir paši ķīnieši.
No 5000 km garās
būves (mūris celts no 1368. līdz 1644. gadam) Pekinai tuvākais posms vijas
kalnos aptuveni divu stundu brauciena attālumā no pilsētas centra un noteikti
būs olimpiešu brīvdienu plānos. Ar īpašām izjūtām šo vietu atcerēsies
riteņbraucēji, kam pēc starta pilsētā cīņā par olimpiskajām medaļām desmit
reizes nāksies dzīties augšā līdz Lielajam mūrim, katra apļa desmit kilometru
nemitīgā kāpumā, pārvarot 400 vertikāles metrus.
Mao skats
Gribat izjust
jaunāko laiku vēsturi? Tjaņaņmiņa laukums, kuru ķīnieši (droši vien gluži
pamatoti) uzskata par lielāko pasaulē un kas parasti gan atvērts tikai pa
dienu, jūs gaida. Jā, te nu sarkanās krāsas netrūkst un jūt arī totalitārisma
dvesmu. Vienā pusē sarkankarogots Tautas Sapulces nams, otrā – Ķīnas
Revolūcijas vēstures muzejs. No sava portreta pie Debesu miera vārtiem pats Mao
noraugās uz visu laukumu un savu mauzoleju tā pretējā galā. Bet galu galā tieši
viņš šajā vietā 1949. gada 1. oktobrī pasludināja Ķīnas Tautas republiku, kas
joprojām ne tikai eksistē, bet izraisa apbrīnu gan Rietumos, gan Austrumos ar
savu pēdējā laika straujo ekonomisko attīstību.
Citādi Lielā
stūrmaņa un Priekšsēdētāja klātbūtni diendienā var manīt tikai uz nauda zīmēm
un suvenīru tirgotavās. Tomēr jūtams, ka pekinieti nav pieklājīgi iztaujāt par
viņa attieksmi pret Mao. Katrā ziņā pekinietī nevar saskatīt mūsu totalitārisma
laiku atspulgu, kad cilvēks jutās nomākts, pelēkāks par peli un baidījās no saskarsmes
ar ārzemniekiem. Ķīnietis ir draudzīgs. Ja arī viņš nerunā vai negrib runāt,
viņš smaida. Bet no ielu tirgotājiem izvairīties var, tikai pašam uzliekot
sfinksas masku.
Ražot, ražot un
ražot…
Darbdienu rīti
Pekinā sākas ar policistu svilpju treļļiem. Maģistrālo ielu krustojumus regulē
viens policists un četri uniformēti viņa palīgi vienlaikus. Plus luksofori.
Viens krustojuma centrā kopā ar trejaču gaismām diriģē visu satiksmi, četri
ielu malās organizē riteņbraucēju plūsmu. Mašīnas sešās rindās uz vienu pusi,
sešās uz otru – kilometru kilometriem gāžas milzu straumē, ved ķīniešus
organizēt, rīkot, darbināt, būvēt, ražot, ražot un ražot…
Blakus ir septītā,
nereti vēl platāka josla, pa kuru veļas divriteņu gūzma. Ir starp tiem arī
moderni akumulatoru motorolleri, tomēr absolūtajā vairākumā – vienkārši veci
divriteņi. Kurp ļaudis minas ar tiem? Acīmredzot mācīties, daļa kalpot, daļa
tirgot, pārējie atkal ražot, ražot un censties dzīvot…
Pekinā, izņemot
dažus virzienus, jo esi tālāk no centra, jo dziļāk rūpniecības rajonos. Pilsētu
savrupmāju un vasarnīcu vietā ielenc fabriku korpusi un dūmeņu dūres. Turklāt
šauro sānieliņu tūkstošos, kas cenšas slēpties aiz Pekinas smaida, ļaudis
ziemās silda Godmaņa krāsniņas, kas tiek kurinātas ar akmeņoglēm.
Vējš Pekinā ir rets
viesis, un saule jau no paša rīta sev uzmet tādu kā miglas plīvuru. Pēc četriem
pēcpusdienā olimpiskā galvaspilsēta iegrimst dīvainā krēslā un tu atceries
gāzmasku viesnīcas numurā. Varbūt tā un kabatas lukturītis naktsskapīša
atvilktnē nav domāta tikai ugunsgrēka gadījumam?!
Saule un
migla…
Pekinas olimpisko
spēļu organizācijas komitejas (BOCOG) pārstāvji norāda, ka vairāk tā ir migla,
nevis smogs. Patiesi, pēc četrām dienām saule atkal pilsētu rāda košu kā uz
pastkartes. Tomēr piesārņojuma klātbūtni nevar noliegt, un pekinieši problēmas
nopietnību apzinās.
Ķīnas NOK
viceprezidents un SOK Izpildkomitejas loceklis Zaigins Ju LOK prezidentam
Aldonam Vrubļevskim stāsta, ka, tiklīdz kāds olimpiskais objekts nodots
ekspluatācijā, tajā sāk darboties automātiska apkārtējās vides parametru
mērstacija, kas rezultātus ikdienu sūta uz SOK, tie pieejami arī ikvienai NOK.
Galvenokārt tie jau tagad esot apmierinoši un spēļu laikā būšot vēl labāki. Kā
tas tiks panākts? Amatpersonas atbild ar pašsaprotamu smaidu.
Būtībā smogs
(cerēsim gan, ka tā tiešām nākamā gada karstajā augustā nebūs) visvairāk
ietekmēs vieglatlētus, riteņbraucējus un airētājus – tos, kuri garās distancēs
sacenšas brīvā dabā. Slēgtajās bāzēs ideāls mikroklimats tiks nodrošināts
nešaubīgi. Tomēr diezin vai bija prāta darbs, pakļaujoties maģisko astotnieku
masu psihozei, 2008. gada spēļu atklāšanu izsludināt astotā mēneša astotās
dienas astotās vakara stundas astotajā minūtē, tādējādi dalībniekus pakļaujot
neizbēgamajai augusta tveicei.
Mūsu atlēti jau
iemēģinājuši olimpisko airēšanas kanālu, BMX trasi un modernās pieccīņas
arēnas. Arī lielāka daļa pārējo olimpisko objektu jau uzbūvēti. Vēl šogad
tikšot pabeigta arī unikālā Ligzda – olimpiskais stadions.
Viena pasaule –
viens sapnis
Hundži vidusskolā
LOK prezidents Aldons Vrubļevskis un IzM valsts sekretārs Mareks Gruškevics, kā
arī pārējie Latvijas nelielās sešu personu delegācijas locekļi mācās pīt laimes
mezglus, krāsot spēļu talismanus, skriet ar stīpu pa stadiona malu… Skolēni
kopā ar pedagogiem ir latviešu skolotāji. Smaidīgi, priecīgi un bezgala laipni.
No sirds uz
sirdi, Viena pasaule – viens sapnis… Tās ir divas SOK programmas, kuru īstenošana pārmetusi sirsnības
tiltu no Pekinas uz Rīgu. Pirms vairāk nekā gada konkursā par tiesībām
iepazīstināt ar mūsu valsti to Pekinas skolu, kas spēļu laikā atbalstīs
Latvijas delegāciju, uzvarēja Mežciema pamatskolas šobrīd 7a. klase, kura ar
savu audzinātāju Gunitu Upenieci nesen viesojās pie saviem jaunajiem draugiem.
Hundži vidusskola pretī liek 30 skolēnu izlasi no dažādām klasēm, kas martā
ieradīsies atbildes vizītē. Pavisam jaunajā skolā, kas uzbūvēta šajā
tūkstošgadē, mācās 1200 skolēnu, strādā kāds simts skolotāju. Jāpieskaita klāt
skolēnu ģimenes locekļi un… tūkstoši četri pieci Pekinā pilnīgi skaidri zina,
kas un kur ir Latvija.
Nezaudēt ģēnijus
Pekinas Sporta
universitātes 80 hektāros nokļūstam ļoti tuvu Ķīnas sportistu panākumu lielajam
noslēpumam. Četri šīs augstskolas studenti kļuva par Atēnu spēļu olimpiskajiem
čempioniem, te iekārtotas valstī (varbūt pat pasaulē!) labākās sporta
medicīnas, fizioloģijas, biomehānikas un atjaunošanās procesu laboratorijas.
Kaut gan universitātes pamatmērķis ir sporta skolotāju un treneru sagatavošana,
no pasniedzēju korpusa puse (510) ir zinātnieki.
Lai kļūtu par
studentu, kuru skaits mērāms tūkstošos, sagatavotībai attiecīgajā sporta veidā
jābūt gandrīz nacionālās izlases pretendenta līmenī. (Universitātē studē arī
kāds tūkstotis ārzemnieku, eiropiešus ieskaitot.) Protams, obligāti ir arī
iestājeksāmeni. Turklāt pār mācībām jāmaksā 4000 – 6000 juaņas (aptuveni 400 –
600 eiro) gadā. Noteiktam talantu skaitam no trūcīgām ģimenēm studijas
pieejamas bez maksas.
Būdama miljardu
zeme, Ķīna tomēr negrib zaudēt nevienu potenciālo ģēniju. Bet pat pekiniešu
ienākumos atšķirība ir milzīga. Laba alga strādniekam esot 5 USD dienā.
Izglītotie ļaudis mēnesī spēj nopelnīt arī vairākus tūkstošus, uzņēmēji –
simtiem tūkstošu. Skaitliski viņu ir daudz, procentuāli ļoti maz. Ķīnas
komunistiskās partijas (ĶKP) nesenais 17. kongress pieņēmis lēmumu šo diferenci
kardināli samazināt. Pasmaidīsim? Bet pirms trīsdesmit gadiem neviens nespēja
iedomāties, ka Pekina sasniegs tādu attīstības līmeni, lai bez ārkārtējām pūlēm
spētu uzņemt pasaules lielāko forumu – olimpiskās spēles.
ĶKP joprojām valda
Ķīnā. Kā notiks nākamais lēciens – vispārējas labklājības virzienā, tas paliek
aiz smaida.
Mēs braucam prom.
Lielais tablo Tjaņaņmiņa laukumā pie Ķīnas Revolūcijas vēstures muzeja rāda, ka
līdz spēļu sākumam atlikušas 275 dienas. Pekina māj atvadu smaidu, būdama
pārliecināta, ka pēc šīm dienām sāksies kārtējās, SOK prezidentu oficiālo
leksiku lietojot, labākās spēles mūsdienu vēsturē.
Tas ir iespējams.
Dainis CAUNE,
Pekina – Rīga
