Sveicinot miglas vālu
Viņš tagad tiekas ar visām tām lielajām
līdakām un veiklajām forelēm, kuras savulaik noķēris. Iet vaļā vareni
makšķernieku stāsti, kurus neviens šaisaulē neuzzinās, jo Ruduļu Juris vairs
nav te. Aizgājis arī Robs un Juris Robežnieks.
Trīs diži un talantīgi vīri, kas dzīvoja vienā. Robs publicējās Dadzī,
mētājot humora dzirkstis un trinot feļetonu dunčus. Tajā pašā laikā Ruduļu
Juris kā indiāņu virsaitis klusu un uzmanīgi kādā nevienam nezināmā strautā
medīja foreles, kļūstot par izcilu spiningotāju un vēl izcilāku stāstnieku,
kura copes apskati un kalendārgrāmatas ieguvušas etalona vērtību. Ne visi zināja, ka abi šie vīri ir tas pats Juris Robežnieks.
Sporta žurnālists, kurš savu karjeru sāka Latvijas radio ziņu nodaļā, turpināja
Padomju Jaunatnē, publicējoties arī satīras pielikumā Asā slota un
Sporta redakcijā ienākot jau ar cienījamu pieredzes bagāžu. Tā bija
bagātība, kurā Juris labprāt dalījās ar mums – septiņdesmito gadu sākuma
jaunajiem žurnālistikas zeļļiem, turklāt bez jelkādas meistara augstprātības.
Viņš pats bija sācis kā strādnieks mēbeļu kombinātā un zināja, cik vērts ir
padoms tiem, kas grib to saņemt.
Reiz kāds filozofs, lai raksturotu sakarību starp cēloņiem un
sekām, teica – hokeja spēle notiktu neatkarīgi no tā, vai Juris Robežnieks to
komentētu. Tā tomēr ir tikai daļēja patiesība. Aptuveni trīsdesmit gadus Juris
Robežnieks un Jurijs Pašuba, kā šodien teiktu, bija hokeja PR priekšstāvji,
vīri, kas veidoja šīs spēles tēlu Latvijā un kuriem pateicoties vecāki uz ledus
laukumu aizveda ne vienu mūsdienu zvaigzni vien.
Cik dvēseles Juris pievērsis makšķerēšanai, to nezina neviens.
Katrā ziņā Latvijas Makšķernieku asociācija viņu ievēlējusi par savu pirmo goda
biedru un turpmāk Latvijas zemledus makšķerēšanas čempionātos tiks izcīnīts
Jura Robežnieka kauss.
Kā lai paldies tev pasakām mēs, kas žurnālistikā palikuši? Ar
trāpīgu vārdu, ar joka smaidu un, sveicinot miglas vālu virs upes līkuma…
Dainis CAUNE
Autoritāte
Tajā laikā
(nu jau vairāk nekā pirms piecdesmit gadiem), kad vienīgais Latvijas sporta
izdevums žurnāls Fiziskā kultūra pārtapa laikrakstā Sports,
veidotāju kodolā bija cienījamie veterāni Nikolajs Muzis un Roberts Baltiņš,
cilvēki ar milzu sporta un dzīves pieredzi. Nikolajs savulaik bija Latvijas
pirmās basketbola izlases dalībnieks, tās garākais vīrs, bet vieglatlētikā
(tāpat kā Baltiņš) – vidusdistančnieks, kurš pirmos
soļus žurnālistikā spēra Benjamiņa Jaunākajās Ziņās. Jaunās sporta
avīzes atbildīgaiss sekretārs bija diplomēts
žurnālists Leons Rudzišs, kurš vēlāk aizgāja uz televīziju dibināt un vadīt Panorāmu.
Lūk, šādā,
visai savdabīgā, taču ārkārtīgi interesantā kompānijā,
kurā padomju sporta preses vadlīnijas mijās ar veterānu nepārtrauktiem stāstiem
par piedzīvojumiem Ulmaņlaikā un vācu laikā, redakcijā ienācām (vai ap to
trināmies) mēs, jaunie.
Juris Robežnieks bija tikai dažus gadus vecāks, taču jau toreiz mums – autoritāte. Pirmkārt, sportists, slavenā Spartaka volejbolists, otrkārt, visus savus gabalus
viņš rakstīja uz mašīnas, ātri un veikli knābājot ar abām rokām. Uzrakstīja, iesniedza un prom! Viņš bija tāds skrejošs, bet brīvākos brīžos smejošs, kā Leons Rudzišs saka, pilns ar jokiem un jociņiem.
Viena epizode. Sporta komitejā notiek vadības tikšanās ar žurnālistiem. Protams, viņi tiek kritizēti par kļūdām. Pēc tam vārdu ņem Juris. Bet priekšsēdētājs viņu pārtrauc: "Biedri Robežstab, jums tas jāņem vērā!" Uz to Juris: "Redziet nu, biedri, priekšsēdētāji, cik viegli ir kļūdīties. Mans uzvārds ir Robežnieks…"
Viņš nesūdzējās par problēmām vai neveiksmēm, tāpēc likās, ka viņam tādu nemaz nav. Viņam jau bija (un krājās arvien lielāka) sporta žurnālista galvenā bagātība – pieredze. Un ar to viņš labprāt dalījās. Darīja to neuzbāzīgi, draudzīgi. Kādā no redakcijas sanāksmēm kārtējā numura apspriedē es apgāju redaktora Ādolfa Runča ievadrakstu, aizbildinoties, ko nu es, sīka vienība, varu bilst. Vēlāk Juris teica: "Nekad tā nedari! Jābūt savai domai par katru publikāciju un tā jāsper vaļā!" Vēl citreiz: "Futbola un hokeja reportāžas – tas ir forši, taču vismaz reizi mēnesī tev jātaisa kāds nopietns gabals. Un liec parakstu apakšā. Tikai tad tevi vērtēs. Un tikai ar laiku." Treškārt, Juris bija uzņēmīgs. Viņš drosmīgi spraucās hokejā un futbolā, un ieguva autoritāti. Viņa radio un televīzijas reportāžas bija populāras un gaidītas tāpēc, ka tās bija kvalitatīvas, erudītas. Viņu nevar un nevajag salīdzināt ar Gunāru Jakobsonu. Katrs savā ziņā (un žanrā) bija vai un ir meistars, jo runāja par laukumā (vai ekrānā) notiekošo un neaizrāvās ar garlaicīgiem stāstiņiem, ko pa retam pārtrauc tikai vārtu moments. Viņš netrenēja trenerus un nepulgoja tiesnešus.
1957. gadā pasaules čempionāts notika Maskavā zem klajas debess Dinamo stadionā, kur PSRS un Zviedrijas finālspēlē klātbija 50 000 skatītāju. Tas bija leģendārā Bobrova pēdējais mačs ar zināmu traģisku pieskaņu – rezultāts 4:4 čempiona titulu deva zviedriem.
Mēs ar Juri čempionāta dienās (un naktīs) dzīvojām Latvijas Republikas pārstāvniecībā Čapligina ielā un brīnījāmies, kāpēc gandrīz neviens nerunā latviski. Bet pēc pēdējās spēles, acis neaizvēruši, runājām par hokeju visu nakti. Par visu ko, tikai ne par to, ka paši piedzīvosim Latviju pasaules čempionātā…
Juris spēja un paspēja visur – Sportā, Padomju Jaunatnē, radio, Zvaigznē. No malas likās, cik tas viegli.
Gadu gaitā tikāmies reti, galvenokārt Lauku (Latvijas) Avīzē, kur Juris taisīja makšķernieku lappusi un regulāri laida tautā attiecīgu gadagrāmatu. Es paspēju viņam uzdāvināt Latvijas futbola vēsturi un citus LFF suvenīrus. Viņš man – kārtējo Zivju bendes izdevumu. Abi bijām iepriecināti. Un viņš par slimību – ne vārda…
Un atkal ir aizgājis
viens no mūsējiem. Jurim Robežniekam bija ko teikt. Viņš prata to darīt, tāpēc
viņu lasīja un klausījās ar prieku un atzinību.
Miķelis RUBENIS
Vecpuik!
Tajos tālajos laikos ne tikai mani suģestēja
trīs aizkadra balsis. Kinovīrs Boriss Podnieks, kura fenomenu izskaidrot
pagaidām nav spējis neviens. Gunārs Jakobsons, kurš savu sakāmo katra
radioklausītāja apziņā iedzina kā naglu. Trešais bija Juris Robežnieks ar
hokeja komentēšanu Latvijas televīzijā.
Šajās dienās Juri piemin arī mana divreiz
jaunākā kolēģe Linda, atceroties: bērns būdama, viņa neesot izlaidusi nevienu
hokeja maču TV, vispirms gan tādēļ, ka to starplaikos rādīja multenes. Tomēr
pamazām, pateicoties Jurim, Lindai iepaticies arī hokejs. "Spēles viņš
komentēja lietpratīgi, bet vienlaikus tik fantastiski skaidrā un siltā valodā,
ka likās – Robežnieks sēž man blakus pie televizora un runājas tieši ar
mani." Tagad Linda ir zvērināta hokeja fane, brauc uz pasaules
čempionātiem, taču nav to vidū, kuriem galvenais tur ir alus hektolitri un
uzkāpšana baltā zirgā. Manuprāt, viņai šo attieksmi ieaudzinājis arī Juris.
Klātienē ar viņu iepazinos, kad sāku rakstīt
Sportam, kas toreiz bija avīze. Bijīgi spēru kāju pāri slieksnim, aiz kura
strādāja Robežnieks, taču viņš mani, zaļu gurķi studentiņu, sagaidīja ar līksmu
saucienu: "Vecpuik!" Krustām šķērsām izprašņāja, no kurienes nāku,
kur un kāpēc mācos, kāda ģimene. Izrādījās, ka jaunībā Juris drusciņ pazinis manu
krustmāti. "Skaista meitene bija, pasveicini, ja mani vēl atceras."
Krustmāte, protams, atcerējās un priecājās.
Dzīve iegrozījās tā, ka dažus gadus vēlāk
man nācās būt Jurim par puspriekšnieku – Sporta galvenā redaktora
vietnieku. Tomēr mūsu attiecības nemainījās ne par gramu un tādas palika arī
pēc tam, kad viņš aizgāja strādāt uz žurnālu Zvaigzne. Abu darba istabas
Preses namā sagadījās gandrīz līdzās, tādēļ ne viens vien vakars pagāja
patīkamā sabiedrībā. Trešo reizi mūsu ceļi krustojās Lauku Avīzē, kur
Robežnieks, iemantojis autoritāti kā Ruduļu Juris, vienpadsmit gadus veidoja
gan lappusi, gan gadagrāmatu makšķerniekiem, jo bija viens no viņiem. Un
joprojām tas pats – "Vecpuik!"
Robežnieku aicināja atgriezties hokejā, kāda
no privātajām televīzijām esot solījusi nezin ko. Juris paskaidroja: tad
vispirms vajadzētu vairākus mēnešus, lai pilnīgi iedziļinātos šajā sfērā, kas
gadu gaitā pamatīgi mainījusies, taču viņam nav tik daudz laika. Bet kaut ko
virspusēji, pa roku galam darīt, Juris Robežnieks arvien turējis zem sava goda.
Egīls JURISONS
Visas dejas nav izdejotas
Reiz zirgojoties Juris teica: „Manās
bērēs sarīkojiet riktīgu danču vakaru. Nevajag
skumt, par to, kā nav. Vajag priecāties par to, kas ir."
Kur tikai
laikraksta Sports redakcija nav mitusi. Un tā vien šķiet, ka, mainot
mājvietu, nemainīga palika viena no vērtībām – žurnālists Juris Robežnieks.
Personība, kurā ieklausījās jauniņie, personība, kuras padomus vēl šodien
atceras kolēģi. Arī tagad, ja kāds teikums šķiet ne pārāk veikls, izrunāju to
pusbalsī, kā mācīja Juris. Tad visi negludumi kļūs skaidri izjūtami. Viņam bija
absolūta taisnība. Par to pārliecinās arī mani darba biedri. Var patikt vai
nepatikt darba stils, var patikt vai nepatikt rakstīšanas stils. Taču
svarīgākais būt patiesam, neļaut ne sev ne citiem strādāt pa roku galam. Tas ir
Jura stilā. Neceļas roka rakstīt – bija. Ir cilvēki, par kuriem nav iespējams
tā teikt.
Juris visas savas dejas nav izdejojis. To viņš vēl pagūs. Varbūt vien
citās skaņās un citos ritmos.
Māra JURŠEVICA
Paklupinātājs
no Reņģu daļas
Kādreiz
vecajā, labajā Sportiņā, kuru veidojām Daugavmalā, Puškina ielā 3, štata
sarakstos bijām literārie līdzstrādnieki, kurus tautā gan dēvēja par
žurnālistiem. Viens no viņiem bija jau ar lielu pieredzi – Juris Robežnieks. Ar
Sportu un sportu viņš bija kopā ilgus gadus. Viņa spalvai pieder
tūkstošiem lasāmgabalu par sportu, humoresku, milzums asprātību, nopietnu un
mazāk nopietnu rakstu par copi. Taču visam, kā teica kolēģis Robežnieks, jābūt
normas robežās.
Viņš ir
viens no Latvijas visu laiku inteliģentākajiem žurnālistiem, kurš atstājis
pēdas arī Latvijas sporta terminoloģijā. Vienlaikus, strādājot arī TV un
komentējot hokeju, viņš meklēja un meklēja, līdz atrada, kā latviski pareizāk
formulēt noteikumu pārkāpumu, ko krieviski sauc par podnožka. Tā atradās
skaistais vārdiņš – paklupināšana, ko tagad lieto gan rakstošie, gan
runājošie vārda mākslas meistari.
Pagājušā
gadsimta septiņdesmitajos Sportā bija vairākas nodaļas – Masu sporta
veidu, Skolu un Tehnisko sporta veidu. Vienu no tām vadīja Juris Robežnieks,
rakstot par auto un motosportu, volejbolu. Taču mūsu avīzes struktūrā to drīz
vien sākām dēvēt par Reņģu daļu, jo viens no Jura labākajiem ārštata
autoriem bija kāds tolaik slavens autobraucējs, kurš pēc veiksmīgiem mačiem
nedēļas nogalē jau pirmdien ieradās redakcijā ar kūpinātu reņģu kasti. Smaržoja
viss kantoris. Mēs no pārējām daļām meklējām iespēju pavērt Jura kabineta
durvis, sak', varbūt uzcienās. Cienāja gan, bet ārā no kambara gan neļāva nest.
Knīpstanga!
Tautā Robežnieks pazīstams arī kā Ruduļu Juris, kas bija viņa pseidonīms
arī Zvaigznē un Lauku avīzē. Dadža kalendāru veidojot, viņš bija
savā elementā, tāpat kā, dodot nopietnus padomus makšķerniekiem. Mūsu kantorī
viņš bieži lepojās ar paša noķertajām milzu zivīm, taču cienājis ar tām ne
reizi netika. Knīpstanga! Foreles gan dabūjām pagaršot. Bet tās jau lielākas
par kilo reti gadās…
Par Ruduļu Juri stāsta leģendas, pēc viņa sastādītajiem kalendāriem vīri
iet uz copi. Vērtē, salīdzina. Vien ļoti, ļoti žēl, ka nākamo copes kalendāru
Juris vairs neuztaisīs.
Gatis ĶĪSIS
