Par patiesu motivāciju dzīvē, sportā, reliģijā
Pērnā gada Latvijas Gada balvas sportā pasniegšanas brīdī varbūt daudziem bija pārsteigums, ka balvu Paraugs sportā pasniedza katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs. Īsi, bet lietpratīgi sportiski priesteris uzrunāja klātesošos, jo savulaik viņš pats bijis atzīstams vieglatlēts. Stankeviča kungs savas noslogotības dēļ intervijas tik bieži nesniedz, taču sarunai ar mūsu žurnālu viņš piekrita labprāt, jo savējiem nemēdzot atteikt.
— Vai, pateicoties sportam, var nonākt pie Dieva?
— Domāju, ka jā. Sports nav tikai fiziska nodarbošanās, tas prasa visu cilvēka dimensiju kopumu, garīgo enerģiju. Nopietni nodarbojoties ar fiziskām aktivitātēm, cilvēks var nonākt arī pie savu robežu apziņas. Gan fizisko, gan garīgo. Tas mums ļoti palīdz izvēlēto mērķu sasniegšanā.
Nesen vizītē bija atnācis mans karatē treneris. Viņš jau četrdesmit gadus nodarbojas ar cīņu mākslu. Šajā laikā viņš sasniedzis tādu meistarības līmeni, ka izgriež pogas daudziem ķīniešu un korejiešu speciālistiem. Viņš uzskata, ka pie zināmas meistarības stāvokļa viss nākošais ir tikai apziņas stāvoklis. Miesa vien to vairs nespēj, ir jābūt vienotam visās savas būtības dimensijās. Prāts pavēl miesai (tai jābūt trenētai) un tad notiek brīnums. Cilvēks tad var izdarīt tādas lietas, kas tālu pārsniedz iedomātās fiziskās robežas.
Ja sportā tevi nevada iedzīvošanās kāre, tas nav kļuvis par biznesu, ambīciju apmierināšanas instrumentu, tad tas var ievest tevi esamības dziļākajā būtībā, kur mājo Dievs.
— Jūs savulaik bijāt aktīvs sportists, kļuvāt par Latvijas skolēnu čempionu 800 m skrējienā? Kādas domas jūs tolaik vadīja?
— Esmu dzimis Vidzemē kristīgā poļu ģimenē, kuras saknes ir meklējamas Latgalē, bet gāju latviešu skolā. Kad pirmajās klasēs sāku nodarboties ar sportu, biju dziļi ticīgs zēns. Taču tālaika dzīve, sludinātie uzskati, ka Dieva nav, tas viss kopā lika man piecpadsmit gadu vecumā pazaudēt ticību, un desmit gadus es biju neticīgs. Par baznīcu domāju, ka tā ir piemērota vecām tantiņām un jaunajiem tur nav, ko meklēt.
Iestājos Politehniskajā institūtā, apguvu automatizēto vadību sistēmu inženiera specialitāti, bet piektajā kursā sāku just, ka man ar esošo ir par maz, dzīvei trūka dziļākas jēgas. Tolaik jau biju beidzis nodarboties ar vieglatlētiku un trenējos karatē. Caur šo austrumu cīņas veidu es nonācu pie jogas, kas sludināja — ejot pa šo ceļu, tu sasniegsi piepildījumu, svētlaimi. Tā caur jogu es atklāju esamības garīgo dimensiju un nonācu pie ticības Dievam. Sākumā tikai apjautu, ka Dievs tomēr ir, kaut skaidri nezināju, kāds viņš ir. Joprojām uzskatīju, ka kristietība ir novecojusi, un sākumā pie Dieva gribēju nonākt caur Austrumiem. Meklēju rosinājumu budismā, hinduismā, katru dienu stāvēju uz galvas, piespiedu sevi sēdēt lotosa pozā. Fiziskā ziņā biju sasniedzis daudz, bet Dievs mani joprojām neuzrunāja. Pagāja vairāki gadi, un jutu, ka kaut kas te nestrādā. Ieliku visu sevi šajā praksē, tāpat kā savulaik vieglatlētikā, bet no Dieva biju tikpat tālu kā pirms tam. Šādā nopietnu pārdomu periodā satiku jaunu kristiešu grupu, kuras dalībnieki piederēja pie dažādām konfesijām. Pateicoties viņiem, sapratu, ka Jēzus var būt tas tilts starp mani un Dievu, kuru esmu meklējis. Pēc tam, kad es to pieņēmu, 25 gadu vecumā man tā pa īstam atklājās kristietība. Privātā veidā sāku sludināt šo vēsti citiem (ne baznīcā, jo tolaik tas bija atļauts tikai garīdzniekiem).
— Vai tā nav pretruna — Austrumu joga, karatē un kristietība?
— Es neapgalvoju, ka nevar būt citādi, bet šīs Austrumu mācības manā praksē vairs nederēja. Es gan zinu īstenus kristiešus, kuri joprojām piekopj šīs mācības, bet viņi ļoti strikti nodala jogas fizisko dimensiju (asana) no garīgās (mantras), kas balstīta uz Austrumu reliģiju. Man tas neizdevās. Kaut arī es jau biju sācis sabiedriskā kārtā strādāt par karatē treneri, pēc garākām pārdomām nolēmu atteikties no šī Austrumu cīņas veida. Pieteicos uz pārrunām ar savu treneri un skolotāju Oļegu Onopčenko, un viņš respektēja manu lēmumu. Kad sapratu, ka Dievs mani aicina kļūt par priesteri un es pateicu — jā, mani pārņēma miers un brīnišķīga iekšējās brīvības sajūta. Pēc laiciņa iestājos Ļubļinas Katoļu universitātē Polijā un pēc sešiem gadiem ieguvu teoloģijas maģistra grādu.
— Vai nenožēlojat, ka tik agri aizgājāt no vieglatlētikas, kur jums bija labi rezultāti? Jūs ar savu labāko rezultātu 800 m – 1:56,4, kuru sasniedzāt 17 gadu vecumā, vēl pērn būtu septītais Latvijas labāko skrējēju sarakstā.
— Tas bija skaists, kaut arī īss laiks. Ar vieglatlētiku sāku nodarboties sestajā klasē. Ierosmi man deva sporta skolotājs Jeranovičs, kurš manī pamanīja skrējēja dotības: „Tev tāds vijīgs solis, es ieteiktu trenēties vidusdistanču skriešanā”. Tajā laikā Eglainē parādījās sporta skolas direktors Henriks Slavinskis, kurš manī tā pa īstam piešķīla mīlestību uz sportu. Viņš mācēja aizraut ar sportu, tā ideāliem un es kopā ar dažiem saviem klases biedriem burtiski saslimu ar vieglatlētiku. Togad (1968. gadā) notika olimpiskās spēles Mehiko un mēs sekojām katram sportistu solim. Vieglatlētikā gandrīz visus uzvarētāju rezultātus zināju no galvas. Priecājamies par Jāņa Lūša olimpisko zelta medaļu, apbrīnojām Bobu Bīmonu, kas aizlēca gandrīz 9 metrus. Starp citu, pēc laiciņa sacensībās Rīgā es mūsu olimpiskajam čempionam palūdzu autogrāfu un viņš man uz sporta krekliņa uzrakstīja – Jānis Lūsis 91,98. Man bija ļoti žēl, kam mamma krekliņu vēlāk izmazgāja un no uzraksta vairs nepalika ne vēsts.
Divas reizes nedēļā braukāju no Eglaines uz Ilūksti (12 km). Mēs bijām tāda fanātiska audzēkņu grupiņa, kur trenējās mani klases biedri, daudzkārtējais Latvijas jauniešu čempions lēkšanu disciplīnās Jānis Tvardovskis, Tadeušs Tračums, meitene no paralēlklases Valentīna Turajeva. Mēs cits citu iedvesmojām, sapņojām par uzvarām. Tā bija ļoti iedvesmojoša vide.
Vēlāk mūsu treneris pārcēlās uz Daugavpili un mēs sākām trenēties pie Genādija Prokofjeva. Viņš bija labs treneris, taču vairāk aprobežojās ar tehniskām lietām, un mums ļoti pietrūka mūsu pirmā trenera ideālisma, sarunas par un ap sportu.
Mēs trenējamies ļoti daudz, un mums, lauku puikām, pietrūka stingras ārstu kontroles. Bieži vien pārforsējām, sāka sāpēt muskuļi, bieži guvām savainojumus. Man bija hroniskas potīšu traumas, kas traucēja skriet. Kad biju savā labākajā fiziskajā formā un man, astoņpadsmitgadīgam jaunietim, bija jāpiedalās tolaik tik prestižajos Rīgas kausos, pēdējā brīdī biju spiests atteikties sāpju dēļ.
Kad sāku studēt un pārcēlos uz Rīgu, pamazām beidzu aktīva sportista gaitas. Pirms šīs intervijas vēl analizēju iemeslus un secināju, ka liela loma jauniešu sportā ir trenera personībai, viņa prasmei aizraut audzēkņus. Svarīgs ir arī kolektīvs, kurš ideālā gadījumā kļūst par domubiedru grupu, kur visiem ir viens mērķis, kur cits citu atbalsta un iedvesmo.
Kad atnācu uz Rīgu, tas viss man zuda. Es gan aizgāju pie trenera Māra Gaiļa, bet laikam viņam bija gana savu audzēkņu un man viņš nekādu sevišķu uzmanību nepievērsa. Viens nebiju radis trenēties, arī studijas prasīja lielu uzmanību, un nolēmu beigt.
— Vai šodienas dzīvē tālaika ideāli saglabājušies?
— Labākie noteikti, jo vieglatlētika ir visai individuāls sporta veids, kur tu vari izdarīt tikai to, kam esi gatavs. Jebkurā dzīves situācijā atliek paļauties uz saviem spēkiem, uz savu ticību tam, ko dari.
Patiess sports jebkurā tā izpausmē raksturo cilvēku, jo saspringuma brīžos, cīņā ar pretinieku viss tavs raksturs, uzskati redzami kā delnas. Es augstu vērtēju individuālos sporta veidus, taču savi trumpji ir arī komandu cīņām. Tur gan reizēm ir iespējas noslēpties aiz biedru mugurām, taču kopumā tas attīsta tādas īpašības kā biedra pleca izjūtu, disciplinē tevi, jo savas intereses jāpakļauj komandas interesēm. Tā ir lieliska iespēja iziet no savas ego čaulas.
— Vai kristiešu vidū sportam ir nozīme?
— Protams. Tāpat kā jebkura veselīga, vesela cilvēka dzīvē. Romas pāvests Jānis Pāvils II 2004. gadā izveidoja īpašu Vatikāna institūciju (Vatican Office of Church and Sport), kuras uzdevums ir veicināt cilvēku tikumus sporta sacensību jomā un iedrošināt sportistus liecināt par savu ticību. Tāpat šī institūcija vēlas pulcināt sportistus un Baznīcas vadītājus produktīvai domu apmaiņai un strādāt ar trīs veidu organizācijām: jauniešu grupām, amatieru sporta apvienībām un sporta profesionāļiem. 2005. gadā notika pirmā Vatikāna organizētā starptautiskā konference par tēmu Kristīgā misija mūsdienu sportā. Labs piemērs šo principu īstenošanā ir organizācija Katoļu atlēti par Kristu.
Jau kopš 20. gadsimta sākuma darbojas Starptautiskā Katoļu fiziskās audzināšanas un sporta federācija (FICEP, kura atrodas Parīzē un kurā ietilpst daudzas pasaules valstis. Ļoti daudz kristīgo sporta organizāciju ir ASV, Polijā, arī Lietuvā.
— Bet Latvijā?
— Mēs varbūt tik ļoti neesam iesaistīti starptautiskās organizācijās, bet arī pie mums sports kristiešu vidū ir ļoti iecienīts. Pēc atgriešanās no doktorantūras studijām es biju garīgais tēvs mūsu katoļu Garīgajā seminārā, kur tiek gatavoti nākamie priesteri. Mums katru gadu notiek sacensības starp Baltijas valstu garīgajiem semināriem. Mainās sporta veidi, un pirms manas ordinēšanas arhibīskapa amatā mums notika kārtējās sacensības volejbolā Viļņā. Es pavadīju mūsu semināristus un pirms izšķirošās sacensības ar lietuviešiem mūsējiem centos pacelt cīņas garu. Lietuviešus mēs līdz šim nekad nebijām uzvarējuši, jo viņu seminārā ir gaiša, plaša sporta zāle, viņi varēja daudz trenēties, bet mūsējie sacensībām gatavojās semināra dārzā, kur bija uzvilkts volejbola tīkls. Nezinu, vai tā bija mana uzruna, palīdzība pārtraukumos vai puišu pašu apņēmība, bet mēs pirmo reizi uzvarējām!
Mums seminārā sports apmācības procesā nav obligāts, bet puiši labprāt spēlē volejbolu, futbolu. Mēs to tikai apsveicam.
— Vai jums pašam atliek laika fiziskām aktivitātēm?
— Pārlieku liela vienpusība, piemēram, tikai studēšana, nemitīga sēdēšana pie grāmatām, datora atslābina miesu, un tas atstāj iespaidu arī uz intelektuālajām spējām. Pats par to esmu pārliecinājies, jo no 2002. gada ļoti cītīgi mācījos Romā, kur pēc sešiem gadiem ieguvu doktora grādu teoloģijā. Tas prasīja ļoti daudz darba, un es diemžēl atstāju novārtā fiziskās nodarbības, jo paļāvos uz savu iepriekšējo sagatavotību. Ar to bija par maz, sāka sāpēt mugura un es nebiju tālu no invaliditātes, knapi varēju paiet.
Sapratu, ka steidzami kaut kas jādara. Atgriezos Rīgā, atradu ļoti labu ārstnieciskās vingrošanas speciālisti Veru Solodoviču un cītīgi sāku nodarboties ar speciāliem vingrinājumiem muguras muskuļu nostiprināšanai. Pamazām apguvu vingrinājumus, daudz peldēju, un sāpes pamazām izgaisa. Šobrīd katru dienu vingroju divdesmit minūtes, un esmu sapratis, ka nedrīkstu izlaist nevienu reizi, jo muskuļiem ik brīdi jābūt tonusā. Sakarā ar jaunajiem darba pienākumiem esmu gan atstājis novārtā peldēšanu, bet drīzumā ceru pie tās atgriezties. Vēl man ļoti patīk kalnu pārgājieni, bet Latvijā tādu kalnu nav, bet brīvā laika, lai tāpēc dotos uz ārzemēm, man diemžēl šobrīd nav.
Es ieteiktu jebkuram cilvēkam, neatkarīgi no ticības, neaizmirst par fiziskajām aktivitātēm, jo mūsdienu komfortablā dzīve diemžēl arī bojā cilvēku veselību. Ārstēties ar medikamentiem ir daudz dārgāk un neveselīgāk nekā mēreni noslogot savu fizisko ķermeni.
Sevišķi iesaku par to padomāt sportistiem, kuri beidz savas sporta gaitas un pēc milzīgās slodzes ieslīgst fiziskā bezdarbībā. Nevar tā lieljaudas motoru pēkšņi izslēgt, tas var sabrukt.
Šeit es atkal velku paralēles ar sportu un reliģiju, jo gan viens, gan otrs pieprasa lielu iekšējo disciplīnu. Ļoti bieži ir jāaizliedz pašam sevi un jātiek pāri savam es negribu vai nevaru. Tas norūda cilvēka miesu un garu. Tikai rūdīts sportists var atteikties no daudz kā, lai mērķtiecīgi tuvoties saviem mērķiem. Reliģijā ir tāpat, tāpēc ticīgam sportistam rodas lielāka brīvības pakāpe. Patiesam sportistam tas palīdz atteikties no īslaicīgiem labumiem, neliek lieki dižoties ar savu spēku vai veiklību, ļauj atsacīties no negodīgiem paņēmieniem uzvaras gūšanā. Manuprāt, reliģija attīra sportista motivāciju un tad viņš var visus savus spēkus veltīt augstu rezultātu sasniegšanai, neiekrītot dažādu veidu lamatās. Sports apvieno cilvēkus neatkarīgi no rases, mantiskā stāvokļa un pasaules uzskata un palīdz mums ieraudzīt, cik liela loma nosprausto mērķu sasniegšanā ir godīgumam un mērķtiecībai.
Tāpēc es pērn ar lielu pateicību pieņēmu iespēju ceremonijā Latvijas Gada balva sportā pasniegt apbalvojumu Paraugs sportā olimpiskajam čempionam vingrošanā Igoram Vihrovam, kurš pierādīja, ka arī no mūsu mazās zemītes var izaugt visaugstākā kaluma čempions. Ceru, ka savu sportisko stāju un pārliecību viņš iemācīs arī saviem audzēkņiem.
¬¬¬¬Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
Zbigņevs STANKEVIČS
Romas katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts
Dzimis: 1955. gada 15. februārī
Izglītība: Eglaines pamatskola, Ilūkstes 1. vidusskola, Rīgas Politehniskais institūts, Ļubļinas (Polija) Katoļu universitāte, Romas (Itālija) Laterānapontifikālā universitāte, teoloģijas doktors
Sporta gaitas: kopš 12 gadu vecuma trenējies vieglatlētikā Ilūkstes bērnu un jaunatnes sporta skolā, nodarbojies ar karatē
Labākie rezultāti: 800 m — 1:56,4, 1500 m — 4:04,9, 1973. gadā trešais ātrākais jaunietis Latvijā, vairāku godalgoto vietu ieguvējs jauniešu sacensībās
Vaļasprieks: sportiskas aktivitātes, pastaigas kalnos
