Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Pasaules pilsoņi uz slēpēm

Viņi ir dusmīgi,
ka ziema beigusies. Viņi gribētu slēpot vēl vismaz līdz maijam. Vairāki tādēļ
pat kļuvuši par dubultpilsoņiem. Taisnību sakot, viņiem gan ir tikai divas
pases.

 

Uzņēmējs Jānis Ūlis
jau pat pasūtījis trešo, jo otrajai visas lapas ar zīmogiem pieraibinātas.
Būtībā jau viņi ir tikai Latvijas Republikas pavalstnieki. Otra pase apliecina
piederību pasaules distanču slēpotāju brālībai, kurai neeksistē ne nacionālie,
ne vecuma ierobežojumi. Vienīgais noteikums – jābūt gargabalnieka dvēselei,
tātad vēlmei un spējai puslīdz pieņemamā tempā slēpot vismaz trīs četras
stundas bez pārtraukuma.

Worldloppet, kas izsniedz slēpotāju pilsonības pases, ir
1978. gadā Upsalā dibināta starptautiska organizācija, lai popularizētu īsteni
garo distanču slēpošanu visā pasaulē. Tās sarakstā iekļauti 15 tradīcijām
bagātākie un populārākie slēpojumi – pa vienam Āzijā (Saporo) un Austrālijā,
divi Amerikā, visi pārējie, Tartu maratonu ieskaitot, Eiropā.

Katrs Worldloppet
pavalstnieks var kļūt par Pasaules meistaru. Viņam tikai jānoslēpo 10 maratoni,
no kuriem vienam jābūt citā kontinentā. Periods, kurā tas jāizdara, nav
noteikts. Titulu iespējams iegūt arī gada laikā. Piemēram, francūzis ar
skandināvisku uzvārdu Larsons ir septiņpadsmitkārtējs Pasaules meistars.
Igauņiem ir divi trīskāršie un desmit divkāršie meistari.

Lielākoties viņi ir
varoņi, kam netīk skaļi vārdi. Bez mediju aplausiem 2004. gadā Latvijā par
pirmajiem Pasaules meistariem kļuva Ivars Vanadziņš, Andris Kosmačevs, Edgars
Jansons un Mārtiņš Logins. Aizpērn tikpat klusi viņiem pievienojās Andris
Zunte. Šoziem viņu pulks palielinājās vēl par četriem vīriem.

Visi zvani zvana

Latvijas junioru
čempionam biatlonā un distanču slēpošanā Jānim Ūlim 20 gadu vecumā mamma
pateica: "Jāiet mācīties!" Jānis bija paklausīgs zēns, par PSRS
sporta meistaru nekļuva un slēpošanā atgriezās tikai tad, kad viņam jau bija 40.
Toties tagad viņš ir Latvijā sestais Pasaules meistars.

"Pirms tam es
sacensībās piedalījos tikai uz dīvāna pie televizora, ēdu trīs reizes dienā kā
mežcirtējs, bet darbā kustināju tikai smadzeņu muskuļus un visur nēsāju līdzi
vismaz 10 tauku kilogramus," ar smaidu atzīstas uzņēmējs. "Pārāk
daudz naudas nācās tērēt lieliem uzvalkiem!"

Sākās Tartu
maratonu sērijas, kā ikvienu īstenu gargabalnieku pie sevis uz Zviedriju
aizvilināja leģendārie Vasaloppet 90 kilometri, kurus šogad Jānis
noslēpoja jau astoto reizi.

Worldloppet piedāvāja jaunu mērķi. "Kaut gan lielāko
gandarījumu dod iespēja atkal kustēties kopā ar vecajiem cīņu biedriem,"
skaidro Jānis. "Draudzīga vide ir svarīgāka par alkatīgu tieksmi pēc
rezultāta. Tajā pašā laikā maratons un vēl vairāk gatavošanās tam ir liela
piespiešanās, gribas piepūle. Toties pēc finiša katrs svin uzvaru neatkarīgi no
izcīnītās vietas. Tās ir citiem nepazīstamas emocijas, kuras ar kinobiļeti
nevar nopirkt."

Jānis Ūlis bija
oriģināls un obligāto ārpus Eiropas maratona vietu izvēlējās Austrālijā, uz
kuru no Rīgas izlidoja augustā šortos un ar slēpēm. "Kangaroo Hoppet
42 km trase atrodas kādus 1000 metrus virs jūras līmeņa Zilajos kalnos uz
dienvidiem no Sidnejas. Sniega šajā karstajā zemē pietika, tiesa, tas bija
uzkritis starp apdegušiem eikaliptiem. Šajā maratonā biju vienīgais, iespējams,
arī pirmais latvietis. Toties piedalījās 11 igauņi. Prieks, ka es zaudēju tikai
vienam no viņiem."

Par ļoti krāšņu
Ūlis uzskata Marcialonga 70 km maratonu Itālijā: "Distance vijas
caur kalnu ciematiem, burtiski gar baznīcu durvīm, un visi zvani zvana! Visi
ielās un visi priecīgi."

Savukārt Tartu
maratons ir pasaulē vienīgais, kurā katram finišētājam pasniedz siltu alu. 90
km Vasaloppet, kurš notiek kopš 1922. gada, ir izcila organizācija. Tas,
kā vairāk nekā 10 000 slēpotāju ar autobusiem dažu stundu laikā tiek nogādāti
uz starta vietu 100 km attālumā, vien ir ko vērts!

Īsi pirms sava
astotā Vasaloppet Jānis Ūlis saņēma Pasaules meistara medaļu ar 2676.
numuru.

Dzīvot savādāk

Datorspeciālists
Jānis Busenbergs plašāk pazīstams kā alpīnists, Teodora Ķirša un Imanta Zaula
līdzgaitnieks, kurš piedalījies gan Latvijas pirmajā Himalaju ekspedīcijā uz
Daulagari, gan arī Everesta kāpienā. Uz distanču slēpēm pirmo reizi viņš
nostājās, kļuvis par LU studentu. "Tolaik jāsporto bija visiem, bet sporta
zāles man riebjas principā," izvēli pamato Jānis. 1984. gadā viņš noslēpoja
savu pirmo 60 km Tartu maratonu. "Man bija viens no pēdējiem dalībnieka
numuriem," atceras Busenbergs. "Virs divpadsmitā tūkstoša, ciparu
bija tik daudz, ka numuru ap rumpi nācās tīt kā šalli."

Tā pirms gandrīz
ceturtdaļgadsimta sākās Jāņa Busenbega gargabalnieka dzīve. Starp citu, viņš
noskrējis arī dažus klasiskos maratonus. "Man patīk rīkoties mazliet
savādāk, lai ir interesantāk dzīvot," saka Jānis, kurš šoziem savā piecdesmitajā
mūža gadā, piemēram, startēja arī Latvijas distanču slēpotāju čempionātā.
"Tas gan vairāk tikai treniņu nolūkos," piebilst meistars.

Pirms četriem
gadiem viņa nonākšana Worldloppet apritē bija tikai loģiska. Kompānijai
viņš pierunāja vēl vienu kalnos kāpēju – Vari Peisenieku un orientieristu Valdi
Kokorišu. Šie vīri citā kontinentā veica pat divus maratonus – Kanādā 50 km Gatineau
Loppet
un 51 km American Birkebeiner ASV. Un tagad mums jau ir
deviņi lielmeistari. Savu otro Pasaules meistara programmu kopā ar šo trijotni
sāka pildīt Andris Kosmačevs.

Ik gadu Busenbergs
piedalās trijos četros maratonos, sezonā noslēpojot kādus 1000 km.
"Briesmīgi nesaspringstu," atzīstas gargabalnieks. "Gatavojos
tā, lai ar pulsu 150 sitieni minūtē varētu slēpot stundas piecas. Man labs
kreisēšanas ātrums ir 15 kilometri stundā."

Kļuvis par Pasaules
meistaru, Jānis Busenbergs nedomā apstāties. "Man jau ir četri ieraksti
otrajā pasē!" atklāj slēpotājs, kurš turpina kāpt arī kalnos.

Pirmie uz sniega Mēness

Mārtiņš Niklass
(32) un Ivars Sedlenieks (51) pagaidām nav lūguši Worldloppet pavalstniecību
kaut gan abi vairākkārt veikuši gan Tartu maratonu, gan Vasa slēpojumu. Toties
šie vīri pirms nedēļas paveica to, ko līdz šim vēl nebija uzdrošinājies neviens
latvietis – startēja un finišēja pasaulē grūtākajā slēpojumā Artic Circle
Race
aiz polārā loka Grenlandē. Turklāt Ivars piecdesmitgadnieku grupā
uzvarēja, absolūtajā vērtējumā, finišējot devītais.

Lai arī divās
dienās veikti tikai 122,8 km, pēc finiša abi vienā balsī apgalvoja, ka
šis slēpojums nav salīdzināms ne ar ko citu. "Joki mazi," atzīst
Ivars. "Šajā slēpojumā cilvēki gājuši arī bojā. Šogad tas notika trīspadsmito
reizi, tomēr viss beidzās laimīgi."

"Dienu pirms
starta visi dalībnieki tiek aicināti uz dievkalpojumu Sisimiutas baznīcā,"
turpina Mārtiņš. "Arī lai izlūgtos slēpošanai labu laiku." Šoreiz tas
neizdevās. Pāri trasei nogāzās tāda sniegavētra, ka vietām kupenu augstums
pārsniedza pusotru metru un rīkotājiem programmu nācās saīsināt par vienu dienu
un nepilniem 40 kilometriem.

Tomēr līdz startam
trase ar retrakiem tika sagatavota nevainojami. Vienīgā īpatnība – iepriekš ar
to nav iespējams iepazīties, jo maršruts no nelielās Sisimiutas pilsētiņas ved
pasaulē lielākas salas iekšienē. 63 km pirmajā dienā, pēc tam pa tikpat
atšķirīgu maršrutu atpakaļ. "Apvidus atgādina biezi apsnigušu Mēness
virsmu," raksturo Sedlenieks. Šos vairāk nekā divus miljonus Dānijai
piederošos kvadrātkilometrus pie arktiskajiem Kanādas krastiem apdzīvo aptuveni
tikpat ļaužu (59 800), cik Cēsu rajonu. Galvenokārt inuīti, kas arī mitinās
tikai piekrastē.

"Mums bija
jāpārvar vairākas kalnu pārejas," stāsta Ivars. "Tas nozīmē, ka no
jūras līmeņa jāpārvar aptuveni 800 vertikāles metri. Pēc tam kilometriem gari
nobraucieni, un tu nezini, kas tevi gaida aiz līkuma. Mēs abi apdauzījām
degunus. Mārtiņš pirmajā dienā slēpei aizlauza pakaļgalu un tomēr finišēja
godam."

Katram dalībniekam
plecos jābūt mugursomai ar pirmās nepieciešamības mantām vismaz piecu kilogramu
svarā. Abi latvieši iepriekš pāris nedēļas Latvijā slēpojuši tikai ar
mugursomām.

Vēl viena īpatnība –
sniegs, pa kuru slēpes neslīd. "Nedomā atpūsties lēzenā nogāzē, jāstumjas,
lai tiktu uz priekšu," situāciju raksturo Niklass. "Tur nav koku,
gaiss ļoti sauss, nemitīgais aukstums izvelk mitrumu ārā." Tagad abi
prāto, ka Grenlandes sniegam iespējams piemērotākas ir nevis plastmasas, bet
gan darvotas koka slēpes.

Lai arī gaisa
temperatūra dienā nebija daudz zemāka par mīnus piecpadsmit grādiem, seju
vēlams turēt aiz maskas, jo nobraucienos radītais vējš temperatūru pazemina
divtik. "Tērps pārvēršas bruņās. Kad atkal sāc kustināt kājas un rokas,
kāds laiciņš paiet, kamēr kombinezonu ieloki," stāsta Mārtiņš. "Ja
barošanas punktā novelc cimdu, atpakaļ rokā to vairs tik vienkārši dabūt nevar.
Tas jau sasalis kramā," piebilst Ivars. "Neviena plastmasas glāze, neviens
papīra gabals sniegā netiek mests. Šis ir arī ekoloģiski absolūti tīrs
slēpojums."

Pēc pirmās dienas
finiša visus neapdzīvotā vietā uz ezera ledus gaida liela, neapkurināma telts,
kurā vakariņojot jāmēģina atgūt spēki nākamās dienas 60 kilometriem. Nakts kā
alpīnistiem – divvietīgās teltīs. "Teltī naktī bija mīnus astoņpadsmit,
ārā noteikti krietni aukstāks," atceras Mārtiņš.

"Lai arī Vasaloppet
ir 90 km garš, Grenlandē pirmās dienas sešdesmitnieku es slēpoju stundu
ilgāk," salīdzina Mārtiņš Niklāss. "Kalni izvelk visu. Vienā kāpumā
es 40 minūtes rāpos augšā skujiņā, normālā solī augšā tikt nebija
iespējams."

Arktiskā loka
slēpojumā dalībnieku skaits ir ierobežots – ne vairāk par 150. Par lielāku
daudzumu organizatori neriskē uzņemties atbildību. Šajos slēpojumos startējušas
arī skandināvu zvaigznes Ulvangs, Alsgārds, Dēli bet visbiežāk uzvarēuši citi.

Trīspadsmitajā Artic
Circle Race
pirmais finišēja vācietis Tomass Freimuts (8.25:00), otrais –
Simons Dreijers no Šveices (8.44:39), trešais – grenlandietis Eisteins
Sletemarks (8.51:14). Devītais un labākais piecdesmitgadnieku grupā bija Ivars
Sedlenieks (10.59:30), cienījamo divdesmito vietu izcīnīja Mārtiņš Niklass
(12.21:36).

"Tur viss ir
kā caur duršlāgu izlaists," stāsta Ivars. "Balts ir balts, melns ir
melns, un labs ir labs, citu krāsu nav. Viss ļoti saprotami. Arī pēdējo, kas
finišē tumsā, tur sagaida kā varoni. Aiz viņa brauc vesela kavalkāde sniega
moču ar ieslēgtiem prožektoriem, un visi kliedz – urā! Tas aizkustina." Tā
runā Ivars Sedlenieks, kurš no Grenlandes pārveda medaļu, uz kuras rakstīts – „Par pirmo vietu pasaulē grūtākajā slēpojumā!"

Dainis CAUNE

 

Foto

Vasaloppet medaļa. To saņem tie, kas 15 000 dalībnieku konkurencē 90 km distancē
uzvarētājam nezaudē vairāk par 50 procentiem. No astoņiem Latvijas slēpotājiem
šogad šādu godalgu ieguva Aigars Lūsis (1429. vieta), Ivars Sedlenieks (1810.),
Jānis Ūlis (2055.) un Mārtiņš Niklass (2144.)