Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Patiesāku pasauli atklāt

„Šodien mēs godinām cilvēku, kuru var uzskatīt par modernās olimpiskās kustības tēvu Latvijā,” Vilnim Baltiņam pasniedzot Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) augstāko apbalvojumu — Olimpisko ordeni, teica SOK prezidents Žaks Roge. „Viņš izcīnījis pasaules čempiona titulu smaiļošanā. Kā Padomju Savienības izlases sportists sacensībās piedalījās astoņus gadus, bet nekad neatmeta cerību, ka Latvijas Nacionālā olimpiskā komiteja būs pārstāvēta olimpiskajās spēlēs. 1987. gadā Vilnis Baltiņš uzņēmās vadošo lomu olimpiskās kustības atjaunošanā Latvijā un pārējās Baltijas valstīs. Viņa sapnis kļuva par īstenību līdz ar Padomju Savienības varas sabrukumu…”

1988. gadā Latvijas sporta sabiedrība Vilni Baltiņu ievēlēja par atjaunotās Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidentu. Šajā amatā viņš strādāja līdz 2004. gadam, kad tika ievēlēts par LOK Goda prezidentu uz mūžu. Pēc Olimpiskā ordeņa saņemšanas Vilni Baltiņu intervē atjaunotās LOK pirmās Izpildkomitejas loceklis Dainis Caune.
— Tu kā lauku paps sniega un sala pilnā februāra sestdienā no Ugāles Dzirnavu Dēnaviem brauci uz Rīgu pēc ordeņa. Ko pa ceļam domāji? Starp citu, pa šo pašu ceļu tevi pirms 50 gadiem veda uz Sibīriju!
— Jā, veda Jānis Dzintars. 1. aprīlī Kandavā mūs ielādēja vagonā, to es atceros. Tātad veda dažas dienas iepriekš.
— Tagad brauci pēc augstākā SOK apbalvojuma. Kāda bija sajūta?
— Kaut kāda neērtība. Ne jau es vienatnē to ordeni būtu nopelnījis. Bet ko tad tu — nebrauksi saņemt? Jābrauc. Tomēr omulīgi es nejutos. Bet, kad satiku prezidentu, gaisotne kļuva tāda gandrīz vai čomiska. Ar Rogi iepriekš esmu vairākkārt ticies neformālā gaisotnē. Reiz tālākā pārlidojumā lidmašīnā bijām vien divi olimpieši, blakus sēdējām un runājāmies. Var pat teikt, ka mums ir nelielas savstarpējas simpātijas.
Domāju, kā tas būs… Tik ilgi jau nav redzēts. Bet satikāmies — uzreiz ar jokiem, ar smiešanos. Uzgājām olimpiskajā centrā augšā, tur tik daudz cilvēku spiež roku, var redzēt — no sirds. Ļoti labi palika.
Bet vispār pret ordeņiem un medaļām man ir aizspriedumi. Padomju laikos bija tāda prasība — parādēs sportistiem jāiet ar platu, sarkanu lenti pār krūti, pie kuras piespraustas izcīnītās medaļas. Mācos arodskolā, man arī tādam kaut kur jāiet. Mani ierauga Betija, bija mums tāda jauka zīmēšanas skolotāja, un novaidas: „Vilnīt, tu tā kā suns ar medaļām no izstādes…”
— Olimpiskais ordenis jau ir vai vesela kaklarota!
— Lietuviešu ordenis ir vēl lielāks. (Smejas.) Iedomājies, lietuvieši savu Olimpisko ordeni ar pirmo numuru iedeva man. Otro — Marčuļonim, trešo — Sabonim…
— Tātad novērtēja tavus nopelnus viņu iekustināšanā…
— Igauņi arī iedeva savu Māras Zemes ordeni.
— Lai nu kur, bet olimpiskās kustības atjaunošanā mēs patiešām bijām Baltijas lokomotīve! Ukraiņus un pat krievus arī tu kūdīji atdalīties no PSRS.
— Atmiņa jau ir īsa. Dažs interneta komentāros raksta, ka LOK atjaunošanu vadījusi pavisam cita persona. Es tikai pēc tam esmu iesēdies prezidenta krēslā.
— Saņēmis SOK ordeni, teici, ka olimpiskā kustība nav tikai sports, bet kaut kas vairāk. Un ka sports nav tikai olimpiskā kustība.
— Olimpiskā kustība ir zināma ideoloģija, kas jārealizē sportā. Sports ir plašāks jēdziens par olimpisko kustību.
Tas, kas atspoguļojas olimpiskajā kustībā, sportā ir bijis vēl aizsenākos laikos, tas nav tikai antīkajās olimpiskajās spēlēs radīts. Tas saistīts ar apziņu, ka sports ir dzīves modelis, kurā var izspēlēt, modelēt un trenēt rīcību dažādās situācijās. Bet tā nav īstā kauja. Tā ir spēle, dzīves projekcija. Ar zināmiem noteikumiem.
Šodien vēršu cīņās skatītāji gaida asinis — kad un kā vērsi nogalinās. Ir liecības no Krētas kultūras, vēl pirms antīkajām olimpiskajām spēlēm. Vāzes gleznojumā redzams, ka ar vērsi cīnījās pavisam citādi. Atlēts ieskrējienā ar rokām atspērās pret vērša ragiem un meta kūleni viņam pāri. Uzvara tika gūta ar veiklību un prasmi, neviens netika nogalināts.
Sportā bija augstāki mērķi par tiem, pēc kuriem tiecas šodien. Vai mērķis ir šovs, izrāde, ar ko iepriecināt skatītājus, vai arī personības fiziskā un garīgā attīstība?
— Roge iepriekšējā Sporta numurā publicētajā intervijā pasaka atklāti, ka romantiskā amatierisma periods sportā ir pagājis!
— Un tālāk viņš vaicā — ko gribēsiet baudīt, „ja pirksiet biļeti uz koncertu”? Tātad spēles ir koncerts — izrāde, šovs. Tirgus, kurā pirksiet biļeti. Ja šajā koncertā spēlēs — kā viņš saka — pašu novadnieki, nevis profesionāļi, to nevarēs pārdot televīzijai, piesaistīt sponsorus. Tāds koncerts nebūs uz tirgus letes.
Protams, es nāku no citas pasaules. Ja stāstīšu, kā mēs savulaik uztvērām sportu, mūsdienu jaunā paaudze tam vienkārši neticēs. Mans draugs Vitālijs Galkovs no krievu profesoru ģimenes, uzzinājis, ka par labu airēšanu tiek maksātas stipendijas, vispār gribēja pārtraukt sportot. Nevienam prātā nenāca nodarboties ar sportu tāpēc, lai par to saņemtu naudu. Mēs sportojām tādēļ, lai kļūtu slaveni, lai redzētu pasauli. Un bijām priecīgi, ja par to kāds vēl kaut ko iedeva.
Jā, izlašu dalībniekiem maksāja stipendijas. Bet visiem vienādas, neatkarīgi no tā, vai spēlēji futbolu, meti šķēpu, airēji vai brauci ar divriteni. Tagad jauneklis no Latvijas rangā nez kura tur basketbola kluba prasa piecus tūkstošus eiro mēnesī, naudu, kādu dažs pasaules čempions individuālajā sporta veidā redz tikai sapnī. Tāds esot tirgus…
Tā ir milzu problēma. Kā to risināt, nezinu. Acīmredzot dzīve iet pa kārtējo spirāli. Olimpiskās spēles risinājās vēl gandrīz četrus gadsimtus pēc Kristus dzimšanas, līdz pilnībā zaudēja sākotnējo nozīmi, kļūstot par izklaidējošu izrādi, kurā galvenokārt risinājās profesionāļu cīniņi, sākās blēdīšanās, konkurentu uzpirkšana… Romas imperators Nerons pat panāca, lai viņu pasludina par uzvarētāju visās disciplīnās. Kādas tev tur vairs spēles!
Tikai šovs. Bet cilvēki skatās. Kečs — iestudētās cīņas, kurās muskuļaini tēviņi ringā it kā viens otru nežēlīgi dauza, Amerikā ir apbrīnojami populārs. Prasu paziņam: ko tu tur skaties, tas taču viss ir falši?! „Jā, jā, bet cik viņi veikli to dara!” viņš taisnojas.
Pamazām uz to pusi jau iet, ka viss pārvērtīsies par organizētu keču. Ko nozīmē drafts Amerikas tirgū? Lai komandas būtu iespējami līdzīgākas, un intriga iespējami lielāka. Protams, jauniešos tas rada lielu motivāciju — o, varēs milzu naudu pelnīt! Galvenais mērķis vairs nav ar sportu sevi pilnveidot. Bet to lielo naudu pelnīs 0,001 procents. Pārējiem nāksies vilties, jo viņu galvenais mērķis paliks nesasniegts. Zinām jau, ko daudzi aiz bēdām tad dara.
Sportā tāpat kā dzīvē ir gan šovs, gan cildenums, gan nekrietnības. Bet nostabilizējies priekšstats, ka sports — o, tas jau ir bizness! Televīzijā arī tu redzi tikai sporta biznesa daļu. Bet īstenība jau tāda nav, īstenība ir pavisam cita. Tu pats Siguldas kausa izcīņā piedalies, es golfu spēlēju, tepat ir Usmas galda tenisa klubs. Skatos un priecājos — maču sērijas cita pēc citas. Tautas slēpojumi ne tikai Vidzemē, arī mūsu Talsos visādās jauniešu un senioru grupās, visi olimpiskie centri pilni ar bērniem.
Bet… sports ir bizness! Sports ir tikai futbols, hokejs, basketbols! Nav jau tie Usmas galda tenisisti katru vakaru televīzijā jārāda, bet valstiskai izpratnei jābūt. Kāds ir mērķis?
Lai tūkstošu simti sēdētu pie televizoriem un desmit viņus iepriecinātu, ļaujot tiem sēdētājiem justies ārkārtīgi labi, jo mūsējie tur cīnās un uzvar? Vai arī mērķis ir panākt, lai tauta iespējami vairāk nodarbotos ar sportu, attīstot sevi un veidojot pilnvērtīgāku sabiedrību? Tas ir valsts politikas jautājums.
Vārdos visi ir par sportu bērniem un jaunatnei. Darbos to tā nejūt.
Olimpiskā komiteja visu laiku to mēģinājusi darīt un dara, kaut gan tā nav LOK kompetence. Olimpiskajai komitejai vairāk jābūt kā baznīcai, kas sludina idejas, nevis organizē un rīko. Nezinu nevienu citu nacionālo olimpisko komiteju, kas regulāri rīkotu tādas jaunatnes olimpiādes kā mēs. Diemžēl nav paralēlas struktūras, kas ar to valstiskā līmenī nodarbotos.
— Vai SOK prezidents, situācijas sarežģītību apzinoties, neveido divu līmeņu olimpisko kustību? Spēles šovam, izrādei, ar ko pelnīt naudu, lai olimpisko ģimenei pabarotu, un Eiropas Jaunatnes olimpiādes, tagad arī Vispasaules Jaunatnes olimpiskās spēles, kuras dēvē par Roges bērniem un kurām jāsaglabā olimpiskie ideāli…
— Paldies Dievam, ka jaunatnes spēles vēl nav aizgājušas tirgū kā prece. Bet, blakus pastāvot šai komerciālajai attieksmei pret lielajām spēlēm, ir liels risks visu sabojāt.
— Savas darbības laikā esi iepazinis divus SOK prezidentus. Pirmais —augstdzimusi persona un spāņu politiķis marķīzs Huans Antonio Samarančs, otrais — pats bijis olimpisko spēļu dalībnieks 1976. gadā burāšanā Finn klasē, beļģu ārsts Žaks Roge. Vari salīdzināt…
— Samarančam izdevās pārtraukt boikotu sērgu. Bet pēc tam viņš spēlēs pa īstam iepina biznesu un visu salaida grīstē. Kaut gan, iespējams, viņam nemaz nebija citas izejas. Jo vairāk zini, jo mazāk saproti. Kad trīsdesmit gadu vecumā sāku strādāt par treneri, man visgrūtāk bija novērtēt smaiļošanas tehniku, lai gan šajā sporta veidā biju kļuvis par pasaules čempionu. Jo es zināju, ka tā ir kā māksla — tik dažāda un savdabīga, ka kaut ko kategoriski apgalvot nav iespējams.
Tāpat ir ar ordeņiem. Ko tas Baltiņš viens tajā astoņdesmit astotajā gadā būtu izdarījis? Kaut kāda loma man bija. Varbūt kādu iedvesmoju, piesaistīju, bet darījām jau visi kopā. Pēc atkalatzīšanas man galīgi negribējās būt par LOK administratoru. Tas bija diezgan traģiski, kad pēc skaistā revolūcijas laika, kurā bijām sasapņojušies ideālisti, reālā pasaule mums uzgāzās virsū un sapratām, ka tā visu regulē pēc saviem noteikumiem, mēs paši maz ko varam izdarīt.
— Tāda nedzirdēta bezcerība…
— Nu tad vaicā, par ko es priecājos? Ir divas lietas, neskaitot obligāti veicamos darbus, kā, piemēram, Olimpiskās vienības dibināšana. Mana koncepcija ir šāda. Uzvara olimpiskajās spēlēs nav olimpiskās kustības pašmērķis, bet tas ir vienīgais līdzeklis, kā šo kustību attīstīt. Ja nav Dieva, tad nav reliģijas. Tātad jākoncentrē kvalitāte, lai būtu šī medaļa. Bet tas ir ikdienas darbs.
Īstie sasniegumi ir tie, kas gūti, veicot darbus, kurus LOK vispār varēja arī nedarīt. Tās ir mūsu jaunatnes un arī pieaugušo olimpiādes. Ir radīta Olimpisko sacensību aģentūra, sistēma, kas funkcionē, sēj cilvēkos sapni par pieciem apļiem un visus vieno savdabīgos sporta dziesmu svētkos. Latvijā tā jau ir tradīcija, citi par to brīnās, kā jūs to darāt?!
Otrs — reģionālo olimpisko centru izveide, apvienojot pašvaldību, valsts un LOK spēkus. No sākuma neticība un aizdomas — kas tas būs, kam tas vajadzīgs? Un bļaušana — tā ir līdzekļu nelietderīga izmantošana, zagšana! Bet tagad… Visi centri ir cilvēku pilni. Un viņi ir priecīgi. Nav jābrauc uz Rīgu. Pie viņiem arī lielas lietas notiek.
Visvarenākais, protams, ir Ventspilī, kam izrādīšanās ir raksturīga. Bet manai idejai visvairāk atbilst Liepājas olimpiskais centrs, kurš divu gadu laikā pilsētas dzīvi papildinājis ar jaunu kvalitāti. Ne tikai sportisku.
Šajā centrā ir arī izglītības un kultūras sadaļas, tur ir bibliotēka un dažādi pulciņi, tur ir medicīniskā aprūpe, uz veselīgām procedūrām turp dodas topošās māmiņas. Pirms dzimšanas viņas jau zina, kur bērns būs jāved darboties.
— Kādi būtu vēl nepadarītie darbi?
— Pati lielākā problēma — mēs tik enerģiski ņēmāmies, ka LOK sāka uzskatīt par vienīgo un pašu galveno sporta organizāciju. Kā padomju laikos — re, kur Centrālkomiteja, LOK ir sporta ceka! Bet neizdevās izveidot valsts sporta centru. Tomēr jābūt vienai valsts amatpersonai, kas ir atbildīga par sportu. Igaunijā valsts visas savas funkcijas, izņemot dažas kontroles, nodeva Olimpiskajai komitejai.
Bet tagad manā galvā sporta problemātika aizņem desmit procentus.
— Kas nodarbina pārējos deviņdesmit?
— Vietējā un Latvijas vēsture. Apjausma, cik maz es zinu. Jau gandrīz divdesmit gadus pieejami visi arhīvi, bet no tiem vēl piecpadsmit gadus esmu dzīvojis ar tādu galvu, kāda padomju laikos bija uztaisīta. Turklāt jautājumos, kas ar mani ļoti personiski saistīti. Esmu miljoniem reižu sev laidis cauri vīziju, kā 1944. gadā manu tēvu, kam mājās mazs puisītis, ved nošaut. Tepat tas notika. Pats tur biju, gadījuma pēc mani nesadedzināja. Jekelns Zlēkām apvilka riņķi apkārt, mūsu mājas Cirkalē palika ārpusē.
Līdz 60 gadu vecumam es uzskatīju, ka tur darbojusies padomju partizānu brigāde Sarkanā bulta, ar ko Jekelns nav varējis tikt galā un tāpēc veicis tādu varmācības aktu. Tā man bija mācīts.
Kad beidzot pieskāros vēsturei, atklājās — nekāda Sarkanā bulta! Izrādās, Latvijā bijusi vesela pretošanās sistēma abām okupācijas varām, kas gatavoja savu karaspēku. Kad vācieši kureliešus atbruņoja un apcietināja, 650 vīri leitnanta Rubeņa vadībā nepadevās, bet tepat pie Usmas iegāja mežā, uzvarēja divās nopietnās kaujās ar vāciešiem, cīnoties par Latviju. Sarkanā bulta bija tikai kādu 70 vīru grupa, kas tur gadījās pa vidu un izspruka no aplenkuma.
Tagad savākts ļoti daudz materiālu. Ir čekas protokols, kurā 1945. gada maijā pierakstītas Sarkanās bultas otrā komandiera — pirmais, forsējot Abavu, noslīka — Stolbova liecības, kurās tas izklāstīts. Sāc pētīt, un paveras pavisam cita aina. Rīgā, uz nāvi notiesājot Jekelnu, viņa prāvā šis briesmīgais genocīds pret vietējiem iedzīvotājiem vispār netiek pieminēts. Kāpēc?! Tad vajadzētu celt augšā, kas tie kurelieši īsti bija, par ko un pret ko viņi cīnījās. Ir tāds interesants vīrs — Kinclers. Vispirms bija Arāja palīgs, pēc tam strādāja kopā ar Jekelnu, bet pēc kara kļuva par… lielu čekas priekšnieku.
Tas viss rakstos atrodams. Bet es neko nezinu. Kauns. Tātad es vispār šajā dzīvē neko nezinu. Tinu tālāk atpakaļ. Par mūsu brīvības cīņām. Arī tajās pavisam citi varoņi parādās.
Jocīgi šajā vecumā jaunu, patiesāku pasauli atklāt. Ar to es tagad nodarbojos.
Dainis CAUNE

* Ar SOK Olimpisko ordeni, kurš dibināts 1975. gadā, apbalvo personas, kas ar saviem darbiem iedzīvina olimpiskos ideālus, atstāj paliekošas pēdas pasaules sporta un olimpiskās kustības attīstībā. Olimpiskā ordeņa laureāti ir gan četrkārtējais olimpiskais čempions Džese Ovens un leģendārais kalnu slēpotājs Alberto Tomba, gan Indira Gandija un Nelsons Mandela. Vilnis Baltiņš ir pirmais Latvijas pārstāvis, kas saņēmis šo SOK augstāko apbalvojumu.

Vilnis BALTIŅŠ
LOK Goda prezidents
Roberta Rubeņa fonda valdes loceklis
Dzimis 1942. gada 30. aprīlī Ugāles pagastā
No 1951. līdz 1955. gadam kopā ar vecākiem atradies izsūtījumā Sibīrijā
Izglītība — nepabeigta augstākā
1967. gadā kļuvis par pasaules čempionu smaiļošanā
Strādājis par krāvēju, galdnieku, treneri, sporta funkcionāru, redaktoru kinostudijā, palīgražošanas priekšnieku kolhozā, audzējis puķes, bijis Latvijas Kinofonda direktors
Latvijas Tautas frontes pirmās un otrās domes loceklis
No 1988. līdz 2004. gadam LOK prezidents
Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris
Apbalvots ar Lietuvas Olimpisko ordeni numur viens un Igaunijas valsts Māras zemes ordeni
Četri bērni, četri mazbērni
Aizraušanās — vēsture, dzimtās vietas sakopšana, golfs