Reālists pēcromantisma laikmetā
Par Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā (SOK) valdošajām noskaņām lielākoties uzzinām pastarpināti un fragmentāri, tādēļ SOK prezidenta Žaka Roges vizīte Rīgā bija īstais brīdis, lai nepalaistu garām reto iespēju uzklausīt pirmavotu. Plašākā sarunā Roge sniedza ieskatu mūsdienu sporta problēmās un olimpiskajai kustībai aktuālos jautājumos, kliedējot mītu par sporta sterilo nošķirtību no politiķiem, atgādinot, ka amatierisms olimpiskajās spēlēs pieder divkosīgai pagātnei, bet blēžu centieni derību slēdzēju uzņēmumu apkrāpšanā sporta nākotni apdraud ne mazāk par dopingu.
— Vai SOK organizācijas struktūra ir piemērota izvirzīto mērķu sasniegšanai?
— Pirms diviem gadiem pilnībā izvērtējām SOK struktūru — nolēmām to nemainīt, jo uzskatām, ka pašreizējā sistēma ir iespējami vislabākā. SOK ir pārstāvētas nacionālās olimpiskās komitejas, sportisti, sporta veidu federācijas, kā arī ir neatkarīgi biedri. Cita lieta, ka SOK biedru sastāvs vēsturisku iemeslu dēļ nav optimāls. Modernais sports ir dzimis Eiropā, tādēļ pašlaik neproporcionāli daudz no 115 biedriem ir no Eiropas valstīm. Eiropiešu īpatsvars samazinās, un šāda tendence ilgtermiņā turpināsies, lai līdzsvarotu visu pasaules daļu pārstāvību. Gadā ievēl vidēji trīs līdz četrus jaunus biedrus, tā ka paies 10 līdz 15 gadi, līdz SOK sastāvs būs tāds, kādu vēlamies. Mana prioritāte ir Āfrikas pārstāvības palielināšana SOK un it īpaši Āfrikas sieviešu iesaistīšana.
— Kādas ir iespējas par SOK biedru kļūt kādam no Latvijas vai citas Baltijas valsts?
— Eiropiešu īpatsvara samazināšanās neizslēdz šādu iespēju. Iepriekš Baltijas valstīm ir bijuši SOK biedri, bet tas automātiski nenodrošina tādu pašu iespēju nākotnē. Negribam SOK paplašināt līdz 200 biedriem, jo tā kļūtu par funkcionāli nepārvaldāmu struktūru. Arī pašlaik ir sportā ļoti nozīmīgas valstis, kam nav SOK biedru, piemēram, Argentīnai — valstij ar 40 miljoniem iedzīvotāju un lieliskām sporta tradīcijām. SOK nav nekas pret Baltijas valstīm, bet arī citas Eiropas valstis vietu SOK laika gaitā ir zaudējušas. Nav teikts, ka SOK nākotnē turpinās darboties biedri no tām pašām Eiropas valstīm, kā pašlaik, jo viņu vietā var ievēlēt citus.
— SOK dibinātājs Pjērs de Kubertēns par būtisku nosacījumu SOK biedram izvirzīja finansiālo neatkarību. Vai tas būtu aktuāli mūsdienās?
— SOK biedri nesaņem algu, taču tiek segti ar viņu darbu SOK saistītie izdevumi par ceļošanu un uzturēšanos. SOK nevēlas, lai biedri apmaksātu arī savus izdevumus, jo tas iespēju darboties padarītu atkarīgu no mantiskā stāvokļa. Arī es neesmu bagāts vīrs, mani izdevumi tiek segti, bet algu es nesaņemu. Uzskatu, ka cilvēka materiālais stāvoklis nekādi nav saistīts ar korupcijas riska pakāpi. Korupcijas risks pastāv neatkarīgi no rocības — bagāti cilvēki mēdz kļūt korumpēti alkatības dēļ, jo grib arvien vairāk.
— Bieži dzirdam, ka sportam jābūt nošķirtam no politikas, tajā pašā laikā nacionālās olimpiskās komitejas aicina savu valstu līderus uz olimpiskajām spēlēm…
— Mēs neesam pret politiskām saitēm starp sportu un politikas pasauli. Esmu skaidri pateicis, ka panākumu gūšanai jābūt labai aliansei starp sporta pasauli un valsts struktūrām — valsts un pašvaldību institūcijām. Mēs aicinām valsts struktūras mums palīdzēt ar labu likumdošanu, infrastruktūru, sporta pieejamības nodrošināšanu visiem un treneru izglītošanu. Tas ir darbs valdībai. Taču mēs esam pret sporta politisku ekspluatāciju, piemēram, aicināšanu uz boikotiem. SOK vienmēr ir iebildusi pret olimpisko spēļu boikota idejām. Mēs nevēlamies, lai valdības politiski iejauktos sportā, bet gan sportu atbalstītu.
— Nacionālajai olimpiskajai komitejai pārvaldot valsts naudu, valsts struktūras varētu vēlēties ietekmi arī lēmumu pieņemšanā…
— Kontrolēt — jā, pieņemt lēmumus — nē. Valdības nauda, tāpat kā sponsoru nauda, jātērē gudri, atklāti un caurspīdīgi. Ja valdība atbalsta nacionālo olimpisko komiteju, tas notiek sporta attīstībai. Nacionālajai olimpiskajai komitejai ir stratēģija un vadlīnijas, kā sadalīt finansējumu. Nav valdības ziņā, vai treniņu centrs veidojams Siguldā vai Jūrmalā. Lai gūtu pārliecību, ka naudu neizsaimnieko un nenotiek nekādas manipulācijas, valstij ir tiesības pārraudzīt grāmatvedības datus. Ja valdība piešķir naudu koncertzāles būvēšanai, tā taču nenoteiks, kāda mūzika spēlējama. Ir patīkami izcīnīt godalgas olimpiskajās spēlēs, jo tās popularizē sportu un piesaista jaunus cilvēkus, taču 99,9 procenti valstu vadītāju, ar ko esmu ticies, vēlas sabalansēt augstu sasniegumu sportu ar tautas sportu visiem. Neesmu piedzīvojis situāciju, kad valdība teiktu — lūk, ir nauda, dodiet olimpiskās medaļas.
— Vai sporta profesionalizācijā saskatāt nākotnes apdraudējumu olimpiskajām spēlēm?
— Ja runa ir par basketbola vai hokeja komandas dalību olimpiskajās spēlēs, es nesaskatu būtiskus draudus. ASV basketbola Sapņu komandas piedalīšanās bija liels ieguvums, gluži tāpat kā Kanādas hokeja izlases izcīnītās zelta medaļas. Romantiskā amatierisma periods sportā ir pagājis. Tas bija romantisks laiks, bet vienlaikus arī ļoti liekulīgs. Amatierisma laikā atlētiem nebija atļauts sportā pelnīt naudu, tādēļ piedalīties varēja tikai bagātnieki un bagātas valstis. Vēl 1960. gadā Romas olimpiskajās spēlēs nepiedalījās liela daļa attīstības valstu, jo nevarēja atļauties šādus izdevumus. Vēlāk olimpiskajās spēlēs parādījās nauda no mārketinga un televīzijas tiesībām, un tagad SOK visām vairāk nekā 200 valstu delegācijām var apmaksāt gan ceļu uz olimpiādi, gan uzturēšanās izdevumus. Ja nebūtu ienākumu no sponsoriem un TV raidīšanas tiesībām, joprojām saglabātos dalījums bagātās un nabadzīgās valstīs. Daži mēdz teikt, ka labi būtu atgriezties amatierisma laikos, taču tā ir liekulība. Ja pirksiet biļeti uz koncertu, vai jūs gribēsiet baudīt profesionāla orķestra spēli vai redzēt ansambli, kur spēlē paša novadnieki?
— Vai olimpiskajās spēlēs alkst piedalīties visi labākie arī sporta veidos, kur izveidojušās spēcīgas iekšējās tradīcijas, piemēram, tenisā un golfā?
— Līdzšinējā prakse ir pierādījusi, ka tenisistiem olimpiskās spēles ir ļoti nozīmīgas, un nav šaubu, ka 2016.gadā Riodežaneiro būs visi tobrīd labākie golfā. Tenisā olimpiskie čempioni ir bijuši Rafaels Nadals, Andrē Agasi, Štefija Grāfa, Žistīne Enēna, Serēna Viljamsa — visi labākie grib spēlēt. Mana tautiete Enēna ir uzvarējusi septiņos Grand Slam turnīros, taču teica, ka Atēnu olimpisko spēļu zelta medaļa viņai ir vislielākā uzvara. Kā par zelta medaļu dubultspēlēs kopā ar Stanislasu Vavrinku 2008. gadā priecājās tik daudz dažādu uzvaru guvušais Rodžers Federers… Olimpiskais zelts noteikti ir vismaz Grand Slam uzvaras vērtē. Olimpiskajās spēlēs 90 procenti sportistu ir profesionāļi, un, manuprāt, tas ir normāli. Nesaskatu nekādu problēmu, ja sportists saņem naudu, kamēr vien tiek ievēroti visi noteikumi. Nebūtu arī taisnīgi atstāt tukšā sportistus, kas pulcē pilnas sacensību arēnas. Tas būtu liekulīgi.
— Vai SOK ir izskatījusi iespēju ieviest kontinentu rotāciju olimpisko spēļu rīkošanas tiesību piešķiršanā?
— To vienreiz izmēģināja FIFA Āfrikas dēļ, taču no šādas pieejas vēlāk atteicās. Paredzot iepriekš rīkošanas tiesības kādam noteiktam kontinentam, var nonākt situācijā, kad vajadzēs izvēlēties ne pašu labāko piedāvājumu, kā arī rēķināties, ka organizācijas komiteja nebūs pietiekami profesionāla un labi noorganizēta. SOK vēlas labāko piedāvājumu, un izšķiršanās par labu pretendentam tā ģeogrāfiskās atrašanās dēļ varētu būt tikai divu vienlīdz kvalitatīvu pieteikumu gadījumā. Ja ieviestu kontinentu rotācijas sistēmu, tas samazinātu olimpisko spēļu sarīkošanas kvalitāti.
— Vai, Eiropā izzūdot robežām, olimpiskās spēles varētu kopīgi rīkot vairākās valstīs?
— Jau pašlaik noteikumi paredz iespēju ziemas olimpiskajās spēlēs atsevišķas sacensības sarīkot citā valstī, ja uz vietas nav iespējams tās noorganizēt ģeogrāfisku nosacījumu dēļ. Piemēram, Somijā varētu sarīkot ziemas olimpiskās spēles, bet valsts lēzenā reljefa dēļ kalnu slēpošanas sacensības notiktu Norvēģijā. Taču vasaras olimpiskajās spēlēs SOK vēlas visas sacensības koncentrēt vienā valstī. Tas ir būtiski no organizatoriskā viedokļa, jo citādi ir darīšana ar divu valstu likumdošanu un divām valodām.
— Kā vērtējat situāciju Soču ziemas olimpisko spēļu sarīkošanā?
— Organizatoriem viss sokas labi. Pagājušajā nedēļā olimpiskajos objektos aizvadītas pirmās izmēģinājuma sacensības, un no SOK Koordinācijas komitejas vadītāja Žana Kloda Kilī arī saņemtas labas atsauksmes. Protams, SOK viss jāpārrauga līdz noslēguma ceremonijai, kad sportisti dosies mājās, taču šobrīd nav jautājumu, kam SOK būtu jāpievērš lielāka vērība nekā citu olimpisko spēļu gatavošanās procesā.
— Vai Kaukāza reģionā īpaša uzmanība nebūs jāpievērš drošībai?
— Drošības jautājumus pārrauga vietējā vara, ar ko SOK uztur ciešus kontaktus. SOK eksperti ir apmierināti ar līmeni, ko ievieš Krievijas puse. Nav iespējams garantēt simtprocentīgu drošību, taču krievi dara visu iespējamo, lai nodrošinātu maksimāli iespējamo drošību. Nevajag būt muļķim un naivi apgalvot, ka problēmas nav iespējamas. Protams, problēmas var būt, taču viss iespējamais tiek darīts un tiks izdarīts.
— Kādi ir jūsu galvenie mērķi atlikušajā pilnvaru termiņā līdz 2013. gadam?
— Pirmkārt, jāturpina strādāt, lai tuvākās olimpiskās spēles sarīkotu labā līmenī. Jānostiprina jaunatnes olimpiskās spēles, kas ļoti veiksmīgi pirmo reizi notika Singapūrā, bet nākamgad Zalcburgā būs pirmās Jaunatnes ziemas olimpiskās spēles. Svarīgi ir arī veicināt olimpisko kustību jaunattīstības valstīs, piešķirot finansējumu un iesaistoties infrastruktūras uzlabošanā. Vēl viens nopietns uzdevums ir sporta vērtību aizstāvēšana, cīnoties pret dopingu un krāpniecību derību slēgšanu un nelikumīgu rezultātu ietekmēšanu. SOK jāiegulda daudz darba, lai kopīgi ar valstu valdībām risinātu krāpniecības problēmu, kas sportam ir jauns apdraudējums.
— Latvijā sporta totalizatoriem ir relatīvi īsa vēsture…
— Noziedzīgi ļaudis mēģina kontaktēties ar sportistiem, lai solītu atlīdzību par noteiktiem pakalpojumiem, kas sporta laukumā var pat neizskatīties aizdomīgi. Lai šādās situācijās rastu pierādījumus, vajadzīgas juridiskas sviras. Pakistānā ļoti populārajā kriketā trijiem zvaigžņu statusa spēlētājiem piesprieda ilgstošu cietumsodu, un pierādījumu vākšanā izšķirošs bija policijas veikums telefona sarunu noklausīšanā. Citādi nav iespējams pierādīt, ka bumba neveiksmīgi izmesta ar nodomu, nevis vienkārši kļūdas dēļ. Tikai valdības struktūrām ir jau uzkrāta informācija, likumsargu pilnvaras, lai veiktu kratīšanas, veiktu telefonu noklausīšanos un izņemtu dokumentus.
— Kā iespējams efektīvi cīnīties pret pagrīdes darījumiem?
— Tas ir sarežģīti. Nesaku, ka esmu optimists. Esmu reālists — tā būs ilga un grūta cīņa. Krāpšanās notiek, mēs to nevaram noslēpt. Protams, daudz kas notiek slēpti un zem ūdens, un mēs zvejojam to, ko neredzam. Taču ir jāstrādā un jācīnās. Krāpniecība ļoti nopietni apdraud sporta uzticamību. Vēl bīstamāk, ka krāpnieki no rezultāta ietekmēšanas vairāk pārorientējas uz atsevišķām spēles epizodēm, kas vēl jo vairāk sarežģī blēdību atklāšanu. Ja likme ir uz to, ka pie futbola komandas vārtiem pirmajās piecās minūtēs izpildīs trīs stūra sitienus, nav iespējams uzminēt, vai šāda ne gluži ikdienišķa situācija ir krāpšanās vai nē. Arī dubultkļūda tenisa servē — kurš pateiks, vai tā ir parasta kļūme vai iepriekš ieplānota krāpšana? Mani ne tik daudz satrauc augstākā līmeņa sacensības, jo diez vai kāds būs ar mieru krāpnieciska piedāvājuma dēļ atteikties no lielas uzvaras un zelta medaļas. Taču draudi ir zemāka ranga sacensībās, piemēram, zemāku līgu futbolā, kur nav daudz skatītāju un televīzija reti kad pievērš uzmanību. Līdz ar to ir mazāk liecinieku un mazāk aizdomu par negodīgu rīcību.
— Daudzviet pasaulē derību kompānijas finansiāli atbalsta sportu. Kā vērtējat šādu praksi?
— Nesaskatu problēmu, ja derību uzņēmums sponsorē sporta komandas. Derību kompānijas ir mūsu pusē. Ne jau derību kompānijas blēdās un sūta savus darbiniekus pie sportistiem, lai tie krāptos. Blēži meklējami starp tiem, kas liek likmes. Derību uzņēmumam jākontrolē likmju likšana, lai pamanītu aizdomīgus darījumus un krāpšanās gadījumā neizmaksātu laimestus. Ja tā notiek, nav iebildumu pret viņu atbalstu sportam.
— Cik lielā mērā valdības ir ieinteresētas krāpšanas novēršanā?
— Katrā valstī ir savas prioritātes, taču cīņā pret krāpnieciskām derībām sportā aktīvi iesaistās arvien vairāk valstu. Cīņai pret krāpniecību SOK rīkotā sanāksmē 1. martā Lozannā kopā ar Interpola pārstāvjiem piedalīsies 12 ekonomiski ietekmīgākās valstis, jo tās blēžiem ir pievilcīgas lielāka finanšu apgrozījuma dēļ. Taču uzskatu, ka agri vai vēlu pievienosies arī mazākas valstis.
— Kā vērtējat Latvijas sasniegumus sporta arēnās?
— Rezultāti Latvijā ir atzīstami. Kopš Latvija 1992. gadā pēc PSRS sabrukuma ekonomiski sarežģītos apstākļos atgriezās olimpiskajās spēlēs, vasaras olimpiādē tā ne reizi nav palikusi bez medaļas, un valstij ar 2,3 miljoniem iedzīvotāju tas ir labs sasniegums. Augsti rezultāti sportā nevar būt nejaušība, to pamatā ir laba sistēma, kur kopā ar nacionālo olimpisko komiteju ir iesaistīta arī valsts un pašvaldības. Labs piemērs kopīgai sadarbībai Latvijā ir reģionālie olimpiskie sporta centri. Sporta federācijas labi strādā, lai atrastu talantus, un to rašanos veicina LOK uzturētā Latvijas Jaunatnes olimpiāde. Latvijā arī ir labi treneri.
— Nereti raisās diskusijas, vai nepieciešama resursu koncentrēšana atsevišķos sporta veidos…
— Nelielā valstī resursu koncentrēšana atsevišķos sporta veidos, kur varētu gūt lielākos panākumus, saprātīgi jālīdzsvaro ar atbalstu visiem pārējiem. No neliela iedzīvotāju skaita visiem sporta veidiem nebūs liela jauno talantu izvēle un, izšķīdinot relatīvi nelielus finanšu resursus visos sporta veidos, neizdosies izaudzināt augstākā līmeņa atlētus, kas sportam atkal piesaista jaunus cilvēkus. Izdarot izvēli, jāņem vērā valstī valdošās tradīcijas, kultūra, ģeogrāfiskais izvietojums. Daudzas valstis ir izdarījušas izvēli, kas nav pārāk ierobežojoša, tomēr ir pamatota.
— Vai sporta veida vieta olimpisko spēļu programmā nebūtu saistāma ar tā maksimālu pieejamību?
— Olimpisko spēļu programmai jābūt ļoti sabalansētai. Pirmām kārtām vispopulārākie un universālākie sporta veidi, piemēram, vieglatlētika, vingrošana un peldēšana. Otra grupa ir tādi vēsturisko tradīciju mantojuma sporta veidi kā cīņa vai modernā pieccīņa. Trešā grupa ir saistīta ar noteiktu identitāti — kaujas mākslu sporta veidi, rakešu spēles, sporta veidi uz ūdens — airēšana, kanoe, burāšana. Vēl ir noteiktos reģionos ļoti populāri sporta veidi — labs piemērs ir badmintons Dienvidaustrumāzijā. Olimpisko spēļu programmai jāmainās, taču nepalielinot kopējo sacensību un dalībnieku skaitu. Parādoties jaunumiem, pazudīs kaut kas no līdzšinējās programmas, taču jābūt kaut kam interesantam visu vecuma grupu skatītājiem. Nevar nerēķināties, ka jāšanas disciplīnas ir ļoti iecienītas vecuma grupā virs 60 gadiem, un snovbords interesē jaunatni. Ir vajadzīga buķete.
Gundars GALKINS, Baltic News Service
