Pils spožums un posts

2007. gada 31. maijā tika
aizvērta interesanta lappuse Latvijas sporta vēsturē. Sākusies Nacionālās
sporta bāzes – Rīgas
Sporta pils nojaukšana. Beigusi eksistēt arēna,
kas 37 gados piedzīvojusi neskaitāmas nozīmīgas sacensības un vērā
ņemamus kultūras, arī Sporta laureāta pasākumus. Tajā uzaugusi ne viena
viena sportistu paaudze.
Vēl nesen pilī strādāja divi simti darbinieku, bet, pāris dienu
pirms durvju slēgšanas, bija sastopami vairs pāris cilvēku. Virs ledus laukuma,
kas pieredzējis arī pasaules dižo profesionāļu spēli, zaigoja vien ūdens lāma.

Pēdējā durvis aiz sevis aizvērs Anita Glāzniece. Viņa te bija no pils pašiem sākumiem – 1970. gada
3. aprīļa. Vispirms tablo operatores-inženieres, bet drīz vien jau personāla
daļas vadītājas amatā. Un tā līdz pašai pēdējai darba dienai. Pils oficiālā
atklāšana notika Ļeņina 100. dzimšanas dienā 22. aprīlī, taču savējie par īsto
dienu uzskatīja 15. aprīli.

"Te strādāja trīs
direktori," stāsta Anita. "Kā mēs nereti teicām: 3B – Arvīds
Bērziņš, Jegeņijs Brands un Helmuts Balderis. Ja jāsarindo ranga secībā,
noteikti pirmajā vietā bija Bērziņš, kurš cēla Sporta manēžu, pēc tam arī
Sporta pili. Viņš bija fanātisks, varēja slaucīt ielu, būt pirmais kartupeļu
vagā, parādot, kā jāstrādā, varēja parādīt apkopējām, kā labāk visu paveikt, biedēja
arī mani: "Ja uz tablo būs viena kļūda, tu vairāk te nestrādāsi!"

Mēs viņu
cienījām un respektējām. Tolaik bija lielisks kolektīvs. Direktoram nebija
svarīgi gozēties kopā ar slaveniem cilvēkiem. Viņa attieksme pret visiem bija
vienāda. Brands bija humora vīrs, ļoti sabiedrisks. Patika rīkot sacensības
saviem darbiniekiem: braucām uz Murjāņiem, tepat pilī bija pingponga un novusa
sacīkstes. Visur piedalījāmies, braucām uz Annām slēpot, arī uz pirtīm.
Direktors mums sarīkoja arī vienīgo pieredzes apmaiņas braucienu uz Viļņas,
Minskas un Kijevas jaunajām ledus hallēm. Pārsteidza Ukrainas galvaspilsētas
arēna: pārlieku krāšņa – marmora grīdas, neskaitāmas greznumlietas, gandrīz kā
pareizticīgo baznīcā. Daudz ko redzējām, tomēr nonācām pie pārliecības, ka
darba ziņā esam labāki.

Balderis. Mēs viņa vietā gribējām redzēt Sporta pils galveno
inženieri Aleksandru Kirilovu. Bet mums jau neprasīja…"

– Sporta pilī notika starptautiskas basketbola, volejbola, vingrošanas,
daiļslidošanas, cīņas, dambretes, šaha sacīkstes, arī… autorallijs.

– Rallisti 1974. gada rudenī te uz ledus brauca astoņniekus, un
pusnaktī tika dots starts ātrumsacīkstei uz turpmāko trasi. Nākamajā rītā mums
nācās uzklausīt pārmetumus par neciešamo troksni, ko radīja autiņu motori.

– Kuri sporta veidu pārstāvji sagādāja lielākās problēmas?

– Sarežģītākā
strādāšana bija, gatavojoties vingrošanas mačiem un to laikā. Galvenajā arēnā
bija visi septiņi rīki. Turklāt uz speciāli izveidota paaugstinājuma, kā jau
starptautiskās sacīkstēs pienākas. Padomdevēju, arī zinošu, bija bez sava gala.
Kataklizmu arī bija pietiekami. Sacīkšu laikā, kad sportists izpildīja
kombināciju apļos, viens no apļiem… nokrita. Labi, ka varēja izvairīties no
smagas traumas. Misēties jau varēja jebkurā sporta veidā. Sarežģītākās bija
vingrošanas sacensības.

– Kas tev pašai visvairāk patika?

– Hokejs.
Esmu bailīga. Ja kāds uz ielas kausies, es būšu pirmā, kas metīsies prom aiz
stūra, lai tikai kaut ko neredzētu. Laikam jau hokejā atradu drosmīgos. Turklāt
visi iepriekš pieminētie sporta veidu pārstāvji savas sacīkstes pie mums rīkoja
reizi gadā. Hokejs notika visu laiku. Man ļoti patika mūsu labākā komanda –
Rīgas Dinamo. Divdesmitgadīgai meitenei taču simpatizē jauni puiši, un
tur viņu bija daudz. Man pat liekas, ka vēl tagad varētu nosaukt visus tā laika
hokejistus ar visiem numuriem. Salīdzinot to gadu spēlētājus ar tagadējiem, tas
ir kā diena pret nakti. Vispirms jau kultūras ziņā. Viena lieta, kā viņi
lamājas laukumā. Taču neviens no viņiem agrāk vai vēlāk nepagāja garām,
nepasakot labdien! Tagad ir citādāk. Lai gan – cilvēki ir
ļoti atšķirīgi. Arī pašlaik.

– Dinamo laikos naktīs līdzjutēji stāvēja rindās pēc
biļetēm, tribīnes bija pārpildītas.

– Kad notiek
lielās hokeja sacīkstes, daudzi pēkšņi attopas, ka ir taču arī šāds sporta
veids. Būt skatītāju vidū tā vien ir prestiža lieta. Kad bija Dinamo,
mēs pārdevām abonementus uz visām sezonas spēlēm. Tad arī notika dīvainības, jo
vienmēr jau uzradās visādi blatņiki: kolhozu priekšsēdētāji, vēl kaut kādi
dižie. Taču tie bija citi laiki.

– Kad spēlēja Dinamo, gan jau tev bija savi mīlulīši.

– Vispirms jau Boriss Ponomarjovs ar 14. numuru. Viņš bija ne
tikai izcils hokejists, bet arī lielisks cilvēks. Ja pareizi atceros, bija
maiņa Safronovs – Ponomarjovs – Odincovs. Patika arī Juris Liberts, vārtsargs Hašeks
– Anatolijs Micītis. Citiem patika Hendelis, man – ne. Vēl ļoti patika
Vjačeslavs Malovs ar 10. numuru. Man pašlaik arī viens mīlulītis no Rīgas 20
– Gints Meija. Patīk, kā viņš spēlē, kā driblē, kā filigrāni prot apvest
konkurentu. Priecājos arī par Kasparu Daugaviņu, Lauri Dārziņu.

– Slidot proti?

– Neesmu to darījusi gadus trīsdesmit. Savulaik slidoju Daugavas
stadionā. Man ir pieci bērni, taču arī viņi neviens savu izvēli nav saistījuši
ar hokeju.

– Tagad visiem, kuri savulaik strādājuši Sporta pilī, sirds
asiņo. Taču šādi brīži acīmredzot bijuši vairākkārt. Varbūt arī tad, kad te
plaši tika atvērtas durvis rūpniecības preču tirdzniecībai? Tas tika darīts it
kā nākotnes attīstības un uzplauksmes vārdā…

– Arguments bija: mēs it kā
citādāk nevarot izdzīvot. Atceries, savulaik plašajos foajē mums taču bija
izstādes, arī ziedu ekspozīcijas, dārzkopju sniegums. Pēc tam tika dota zaļā
gaisma pat tualetes podiem, te taču tirgoja ne tikai lupatas, bet arī
santehniku.

– Tici, ka nojauktās pils vietā vēlāk tomēr būs arī ledus arēna.

– Vismaz ceru. Tā acīmredzot būs treniņhalle. Lai gan tam vairs
nav nozīmes. Uz šejieni nez vai vairs spēšu atnākt. Iespējams, pienāks laiks,
atkal atgriezīšos hokeja tiesneses darbā.

– Pasaulē nav īpaši daudz sieviešu – hokeja tiesnešu.

– Bija laiks, kad mani aicināja tiesnešu sabiedrībā. Taču tablo operatoru tā īsti par pilnu neņēma. Kurš
gan neprot pogas spiest. Tad gan sadusmojos un teicu, ka tas, kas lejā pie
galda ņem laiku, arī ir pogu spiedējs vai laikrādītājs. Saņēmu licenci un kļuvu
par tiesnesi. Varu darboties visās pozīcijās, arī nozīmīgos starptautiskos
mačos, izņemot strādāt uz ledus. Saņēmu pat goda rakstu pēc pasaules
čempionāta.

– Lielākais prieks Sporta pilī?

– Sarežģīti atbildēt. Laikam gan vairāk esmu raudājusi – prieka
un sarūgtinājuma asaras. Bija vienalga: hokejists ir liela vai maza zvaigzne,
ja beidza sporta gaitas, komandas biedri viņu pacēla uz rokām un veda apkārt
laukumam gar visām tribīnēm. Pateicībā un cieņā. Tā viņi atvadījās no hokeja. Tagad tā vairāk
nav. Un nav taču svarīgi, kur katrs spēlē. Kad viņi vajadzīgi, viņi visi ir
mūsējie. Ne jau Austrijai, Itālijai, Vācijai un citām zemēm jāatvadās no mūsu
hokejistiem, tam jānotiek pašu mājās. Mēs taču dzīvojām viņiem līdzi, un viņi
ir mūsējie. Tikai nekas vairs nenotiks šeit, Rīgas sporta pilī. Tās vienkārši
nebūs.

Māra
JURŠEVICA