Priedža no Valmieras

Pērn par Gada sporta skolotāju kļuva Maija Priedīte no Valmieras Valsts ģimnāzijas. Tagad uz šo titulu pretendē viņas kolēģis un laulātais draugs Māris Priedītis no tās pašas skolas. Pirms kļūt par skolotāju kādreizējais basketbolists lēcis ar izpletni, apguvis, boksu un kikboksu. Lai varētu sargāt miljoniem vērtus dārgumus…

Visvairāk apbrīnoju sporta skolotājus. Mūsu skolā sporta stundas vienmēr ir interesantas, tādēļ prieks uz tām ierasties… Mūsu sporta skolotājs manās atmiņās vienmēr būs labākais…
Tā pērn savu skolotāju Māri Priedīti Latvijas Skolu sporta federācijas rīkotajam konkursam Sporta pedagogs — iedvesmotājs raksturoja Valmieras Valsts ģimnāzijas skolēni. Toreiz Māris Priedītis ieguva trešo vietu (2010). Līdzīgas domas zib šāgada konkursā Gada sporta skolotājs.
— Šķiet par skolotāja darbu nemaz neesat sapņojis?
— Nē. Visu mūžu esmu sportojis, galvenokārt spēlējis basketbolu un pieļāvu domu, ka varētu strādāt par treneri. Iespējams, uz to cerēja arī mans pirmais treneris Varis Krūmiņš. Viņš saskatīja manī audzinātāja spējas. Nu esmu skolas sporta zālē.
— Ar kādām domām nācāt uz skolu? Skolas sporta stundas nav treniņi, kuros tiecas pēc arvien augstāka rezultāta?
— Nesapņoju par skolotāja darbu, tomēr, sievas pierunāts, pirms septiņiem gadiem sāku strādāt dzimtās Valmieras ģimnāzijā. Pilnīgi svešs gan šis darbs nebija — pirms tam daudz palīdzēju Maijai, biju klāt skolas sporta sarīkojumos, tiesāju sacensības. Skolas vadība tobrīd ļoti uzticējās — man vēl nebija augstākās izglītības, tikai pērn pabeidzu Daugavpils Universitāti.
Pirms tam astoņus gadus nostrādāju Latvijas Bankā par apsardzes instruktoru. Kaut arī tas nebija sports tradicionālā izpratnē, tomēr bankā ieguvu visai dzīvei noderīgu fizisko rūdījumu — miljonus sargāt varēja tikai fiziski un sportiski vispusīgi cilvēki.
Bankā apguvu boksa, kikboksa, tuvcīņas iemaņas, daudz trenējāmies šaušanā. Bija īpašas nodarbības rakstura rūdīšanai. Lēcām ar izpletni, kas bankas sargam it kā nebūtu nepieciešams, taču nostiprināja psiholoģisko sagatavotību.
— Vai šo īpašo sagatavotību nācās likt lietā?
— Par laimi, — ne, taču bijām gatavi ekstrēmiem notikumiem jebkurā brīdī. Cik zinu, tad mūsu bankā nekas ārkārtējs nekad nav noticis.
— Ko no tā visa varat izmantot sporta skolotāja darbā?
— Tas man palīdz jebkurā nodarbībā, jo labi strādāt ar bērniem var tikai psiholoģiski sagatavots skolotājs.
Mūsu skola ir vidēji liela — ap 520 bērnu, jo mācības ģimnāzijā sākas tikai no septītās klases. Un cik skolēnu, tik raksturu!
Pirmie gadi nebija viegli, vajadzēja iedzīvoties. Atceros, pirmās stundas, kad viss rūpīgi iecerētais un izplānotais bija izdarīts, bet līdz stundas beigām vēl minūtes desmit. Nezināju, ko darīt. Pamazām radās pieredze un šobrīd visas stundas ir pilnvērtīgas līdz pēdējai minūtei. Ļoti svarīgi, lai to justu arī bērni, jo viņi sekos tikai pārliecinātam skolotājam.
— Skolēni ir dažādi. Vieni trenējas, citiem sports ir vienaldzīgs. Kā viņus apvienot vienā nodarbībā?
— Kaut arī formāli prasības visiem ir vienādas, tomēr no vieniem jāprasa vairāk, no citiem tas, ko viņi var. Sportiskie jaunieši man ir palīgi. Viņi rāda, ka veikt vienu vai otru vingrinājumu, palīdz ar padomu klases biedriem.
Galvenais ir tas, lai visiem neatkarīgi no viņu fiziskās sagatavotības stundās būtu interesanti, lai arī kūtrākajiem veiktos kādā sporta veidā, lai viņu fiziskajos sasniegumos būtu neliels, bet tomēr progress. Arī tas ietekmē gala atzīmi. Kāds varbūt nevar ātri skriet, bet labi spēlē tenisu, badmintonu vai grūž lodi.
— Vai jācīnās ar ārstu zīmju vicinātājiem?
— Nē, tādu mums ir maz. Turklāt viņiem tas ir attaisnojami. Ir pat otrādi — ja dažiem ārsti neiesaka nodarboties ar sportu, vecāki raksta zīmes, ka piekrīt saudzīgām sporta nodarbībām. Domāju, ka saprātīgas fiziskās aktivitātes jebkuram jaunietim palīdz nostiprināt veselību. Ja teikšu, ka mūsu skolā 98 % piedalās sporta stundās, tad daudz nekļūdīšos.
Praksē es un mani skolēni ir pārliecinājušies, ka sporta stundās ar aktīvu līdzdalību, ar centību jebkurš neatkarīgi no fiziskajiem dotumiem var nopelnīt labu atzīmi. Skolas sporta stundas nav domātas rekordiem, galvenais ir radīt skolēnos sapratni par veselīgu un aktīvu dzīvesveidu.
Tāpēc man liels prieks, kad tādos sportiskos sarīkojumos kā ikgadējais Valmieras maratons, SEB velomaratons, kuri notiek Valmierā, dalībnieku vidū redzu savus bijušos un tagadējos audzēkņos. Ir gandarījums, ka esmu viņos ieaudzinājis kustību prieku. Ceru, ka uz visu mūžu.
— Vai sporta skolotājam strikti jāvadās pēc kādiem reglamentiem, normām?
— Nē, stundu saturs lielā mērā ir katra skolotāja ziņā. Tiesa, ir jābūt pieciem pamata sporta veidiem, bet arī tur ir izvēles iespējas.
Tā kā man bankas darbā bija izveidojusies izpratne par pašaizsardzības metodēm, tad varu to izmantot arī tagadējā darbā. Jauniešiem, it sevišķi zēniem, ir liela interese par dažādiem cīņas veidiem, par elementāras pašaizsardzības apguvi. Nedomāju, ka kāds to gribētu izmantot savtīgos nolūkos, taču tas dod sava veida drošību, pārliecību.
— Jūs vēl esat jauns, bet vai nācies kādreiz secināt, ka agrāk zāle bija zaļāka?
— Nē, dzīve kļūst citādāka, to gan nevar noliegt. Mūsdienu tehnoloģijas, tas pats dators, rada papildu slodzi, taču tas nebūt nemazina vēlmi skriet, lēkt, kustēties. Mūsdienu jaunieši ir racionālāki un reizē mērķtiecīgāki — prot saplānot savu laiku, lai viss būtu pienācīgās devās. Varbūt lielās pilsētās ir citādāk, taču varu apliecināt, ka Valmieras jaunieši sporto un sacenšas tāpat kā manā jaunībā.
— Kā skolēni jūs uzrunā?
— Par skolotāju, varbūt kādā neformālā brīdī nosauc arī vārdā, taču nekādas vaļības no skolēnu puses neesmu dzirdējis. Mēs cienām cits citu.
Tā kā mums ar sievu ir viena profesija, strādājam vienā skolā, tad esam dzirdējuši, ka mūs reizēm sauc par Priedžām. Jauki.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

Māris PRIEDĪTIS
Sporta skolotājs
Dzimis: 1971. gada 24. jūnijā
Izglītība: Valmieras 4. vidusskola, Rīgas 47. vidusskola, Daugavpils Universitāte
Sporta gaitas: trenējies basketbolā Republikas olimpisko rezervju sporta skolā, spēlējis BK Valmiera
Darba gaitas: Latvijas Bankas Aizsardzības pārvaldes instruktors (8 darba gadi), kopš 2004. gada Valmieras Valsts ģimnāzijas sporta skolotājs
Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Maija, meita Inga (16), dēls Jurģis (23)
Vaļasprieks: spēļu kāršu kolekcionēšana