Sākums jaunam vēstījumam?
Eiropas
olimpiskās ģimenes tēvs – arī tā var dēvēt Patriku Hikiju. Kādreizējais džudo
meistars vada ne tikai Īrijas olimpisko komiteju, bet ir arī visas Eiropas
Olimpisko komiteju asociācijas (EOC) prezidents un Starptautiskās olimpiskās
komitejas (IOC) loceklis
Tīrās
spēles
– Vai
Eiropas Olimpisko komiteju asociācijas pastāvēšana liecina par to, ka Eiropas
valstu NOK dažos jautājumos ir cits viedoklis nekā IOC?
– Eiropā ir 48 NOK, lielas un mazas, rietumos un
austrumos. EOC visām dod iespēju runāt vienā balsī.
Tagad mēs gribam iedrošināt jaunatnes sportu. Tāpēc ļoti
svarīga būs Eiropas Jaunatnes olimpiāde jūlijā Belgradā. Mēs esam
izpētījuši, ka ļoti daudzu bērnu dzīvesveids ir neveselīgs. Viņus moka liekais
svars, stājas problēmas. Mēs vēlamies, lai bērni atgriežas sporta laukumos.
– Līdz šim jūsu pieminēto pasākumu sauca par Eiropas
Jaunatnes olimpisko festivālu, tagad to jau sāk dēvēt par olimpiādi.
– Tā bija tikai formalitāte. Līdz šim IOC negribēja ļaut
šī pasākuma rīkotājiem lietot vārdu "olimpiāde". Turpmāk katram
kontinentam būs savas jaunatnes olimpiādes, kā arī tiks rīkota kopēja
Vispasaules jaunatnes olimpiāde.
– Šīs sacensības kļūs arvien nopietnākas, rezultāti –
augstāki… Uzskatāt, ka tas veicinās masveidīgu tieksmi nodarboties ar sportu?
– Jaunatnes olimpiādes būs daudz atvērtākas,
vienkāršākas. Tām nebūs tik stingras norises un drošības prasības kā lielajās
spēlēs. Tajā pašā laikā sacensības būs nopietnas, jo visi ieradīsies, lai
cīnītos par medaļām. Tās saņems tikai labākie, pārējie gūs milzīgu pieredzi, ko
dāvās piedalīšanās šajās sacensībās.
Jaunatnes iesaistīšana sportā ir komplicēta. Valdības
bieži vien neko daudz nevar panākt. Bet savus vienaudžus bērni uzklausa
labprāt. Dalība jaunatnes spēlēs daudziem jaunajiem atlētiem ļaus atgriezties
mājās un savējo vidū izplatīt šo svarīgo sporta mesidžu.
Jaunatnes olimpiāde man ir vissvarīgākais pasākums triju
iemeslu dēļ. Tajā piedalās sportisti, kas vēl nav saķēruši zvaigžņu slimību.
Viņiem par to nemaksā naudu un viņiem vēl nav nekāda sakara ar dopingu. Ideāli
un paši cilvēki vēl ir tīri un skaidri. Lielākais panākums, ka daudzi
līdzšinējo jaunatnes olimpisko festivālu uzvarētāji gūst panākumus arī
olimpiskajās spēlēs. Piemēram, jūsu kaimiņš igaunis Erki Nols pirms kļūt par
olimpisko čempionu desmitcīņā uzvarēja Eiropas jaunatnes olimpiskajā festivālā.
Viņa izaugsmes ceļš ir labs paraugs citiem jauniešiem.
– Vai nepieciešamība rīkot Vispasaules jaunatnes
olimpiādes nenorāda, ka olimpiskās spēles sevi ir kompromitējušas?
– Tās kļuvušas ļoti komerciālas, bet nav zaudējušas
olimpisko garu. Jaunais IOC prezidents Žaks Roge daudz darījis, lai olimpiskie
ideāli atgūtu savu vērtību. Spēlēs joprojām tiekas un draudzīgi kopā dzīvo
tūkstošiem atlētu pat no tādām valstīm, kas savā starpā karo.
Lielu problēmu rada spēļu gigantisms, tās kļūst arvien
lielākas un grūtāk kontrolējamas. Šobrīd visā pasaulē vairs tikai kādas piecas
sešas pilsētas ir gatavas uzņemties tik grandioza pasākuma rīkošanu. IOC
prezidents vēlas, lai spēles būtu tādas, ka tās varēt rīkot piecdesmit
pilsētas. Tātad ir mazliet jānobremzē šī komercializācija, šis gigantisms.
Regbijs, golfs un emigranti
– Tas nozīmē, ka īru iemīļotajam regbijam iekļūt
olimpisko spēļu programmā nav nekādu izredžu?!
– (Smejas.) Pēc Pekinas olimpiādes spēļu
programma atkal tiks pārskatīta. Līdz šim, lai kādu sporta veidu izslēgtu no
programmas, bija nepieciešami 50 procenti SOK locekļu balsu, lai iekļautu
programmā – 75 procenti. Iepriekšējā reizē pie barjeras palika karatē, par kuru
balsoja 52 procenti. Tagad šī attiecība ir mainīta un arī iekļūšanai spēļu
programmā pietiek ar 50 procentiem balsu. Tas veicinās programmas atjaunotni.
Tajā vēlams iekļaut vairāk modernus, jauniešu iecienītus sporta veidus. Liels
panākums bija ziemas spēļu papildināšana ar snovbordu.
Jā, es esmu liels regbija fans, bet visvairāk mani
pārsteidza, ka iepriekšējā programmas pārskatīšanas reizē vismazāk balsu saņēma
golfs. Manuprāt, tā bija muļķīga kļūda. Golfs ir izplatīts visā pasaulē un tā
ir ļoti skatāma spēle arī TV.
– Par Vispasaules jaunatnes olimpiādes rīkošanu galīgais
lēmums vēl jāpieņem SOK sesijā, kas jūlijā notiks Gvatemalā…
– Jā, bet esmu pilnīgi pārliecināts, ka lēmums būs
pozitīvs, un pirmā olimpiāde notiks 2010. gadā. Mums jākļūst jaunatnei
atvērtākiem, kā tas jau ir Eiropas jaunatnes olimpiādēs. Bez VIPiem,
vienkāršākā, sirsnīgākā atmosfērā. Tās būs sacensības jauniešiem līdz
septiņpadsmit gadu vecumam. Turklāt dažādos sporta veidos vecuma grupas būs
atšķirīgas.
– Mūsu valstīm ir līdzīgi likteņi. Arī jūsu Nacionālā
olimpiskā komiteja tāpat kā LOK šogad atzīmē savu 85. gadadienu…
– Jā. Un mums ar Latvijas olimpisko komiteju ir
lieliskas attiecības. Vilni Baltiņu un tagadējo LOK prezidentu Aldoni
Vrubļevski pazīstu kopš deviņdesmito gadu sākuma. Tieši Dublinā 1994. gadā
notika Eiropas Olimpisko komiteju asociācijas ģenerālā asambleja, kurā pēc
atbrīvošanās no Padomju Savienības pirmo reizi piedalījās arī Latvija.
Toreiz Aldons Vrubļevskis un Vilnis Baltiņš Dublinā bija
vienīgie latvieši. Tagad Īrijā jūsējo ir 15 tūkstoši. (Smejas.) Bet es
nevaru teikt nevienu sliktu vārdu par viņiem. No Īrijas savulaik, bēgot no
britu genocīda, un darba meklējumos izbrauca miljoniem cilvēku, ASV vien
patlaban dzīvo aptuveni 40 miljoni īru, mēs savā dzimtenē esam palikuši mazāk
par četriem miljoniem. Bet emigranti vēlāk Īrijai palīdzēja ļoti strauji
attīstīties.
– Tāpēc jūs skaitāt arī tās olimpiskās medaļas, ko īri
izcīnījuši citu valstu komandās!
– Jā. Un to ir krietni vairāk nekā ar Īrijas krāsām
iegūto. 1904. gada olimpiskajās spēlēs Sentluisā vesera mešanā uzvarēja īrs,
kurš startēja ASV komandas sastāvā kuram zelta medaļu atņēma, jo uz pjedestāla
viņš paziņoja: "Šī medaļa pieder Īrijai!" Tas ir īsts īru gars.
Nacionālais gars un īpatnības
– Mums sports un politika bija cieši saistīti
astoņdesmito gadu beigās, cīnoties par savu neatkarību. Kā tas patlaban ir
Īrijā? Olimpiskie ideāli palīdz risināt konfliktus?
– Visasākajos Ziemeļīrijas konflikta laikos bija tikai
divas organizācijas, kas spēja vienot visu Īriju. Tikai Īrijas olimpiskajā
komandā un regbija izlasē katoļi un protestanti cīnījās plecu pie pleca kā
draugi un partneri. Braucot uz olimpiskajām spēlēm, aptuveni ceturtā daļa
komandas bija no Ziemeļīrijas.
Lielākais šādas integrācijas panākums bija 1992. gadā
Barselonas spēlēs. Boksā par čempionu kļuva katolis Maikls Kerats no Dublinas,
bet sudraba medaļu izcīnīja protestants Veins MakKalofs no Belfāstas. Pirms
olimpiādes viņi savā starpā pat nesarunājās, izturējās kā ienaidnieki.
Nodzīvojuši kopā vairākas nedēļas vienā istabā olimpiskajā ciematā un
izbaudījuši olimpisko sacensību garu, viņi kļuva par labākajiem draugiem.
Tagad situācija kļuvusi daudz miermīlīgāka. Nākamnedēļ
mēs veidosim vēsturi un pirmo reizi Īrijas Olimpiskās izpildkomitejas sēdi
noturēsim Ziemeļīrijā – Derijā.
– Politiski Ziemeļīrija ir Lielbritānijas teritorija…
– Savukārt olimpiskajā jurisdikcijā tā pakļaujas Īrijai.
Ziemeļīru sportisti paši var izvēlēties, kuru valsti pārstāvēt. Deviņdesmit
deviņi procenti izvēlas Īriju.
– Kādos sporta veidos īri cer gūt panākumus Pekinas
olimpiskajās spēlēs?
– Tradicionāli esam spēcīgi bokseri. Mums ir arī ļoti
labas izredzes jāšanā un šaušanā, varbūt arī Soņa O`Salivena kaut ko spēs 5000
m skrējienā. Nelielas izredzes ir arī
burāšanā Star klasē un vindsērfingā. Mēs būsim priecīgi par divām
medaļām, vienalga kādā krāsā tās būs.
– Kāda ir Īrijas olimpiskās komitejas attieksme pret
jūsu zemē ļoti populārajiem nacionālajiem sporta veidiem hērlingu un gēlu
futbolu?
– Jā, tie pie mums ir daudz populārāki par olimpiskajiem
sporta veidiem. Tas rada lielu problēmu. Hērlings un gēlu futbols nosmeļ visu
jauno talantīgo sportistu krējumu. Tādējādi citām valstīm olimpiskajās spēlēs
mēs dodas lielu handikapu. (Smejas.)
Tajā pašā laikā esmu ļoti lepns par mūsu hērlingu un
gēlu futbolu. Valstī, kurā ir tikai četri miljoni iedzīvotāju, 80 000 dodas uz
stadioniem, lai skatītos spēles sporta veidos, kas citur nemaz nav pazīstami.
Saknes šai popularitātei meklējamas vēsturē, kad briti īriem aizliedza
nodarboties ar šiem sporta veidiem.
– Tātad politika joprojām netieši ietekmē sportu…
– (Smejas.) Gēlu sporta federācija ir lieli mūsu
draugi. Tieši šo nacionālo sporta veidu pārstāvji divdesmito gadu sākumā
dibināja Īrijas Olimpisko komiteju.
– Kā no Īrijas, kas atrodas pašos Eiropas rietumos,
izskatās austrumos esošā Latvijas olimpiskā komiteja un tās darbība?
– Latvijā esmu bijis vairākkārt. Katru reizi es pamanu
jaunas pozitīvas izmaiņas. Latvijas olimpiskā komiteja Eiropā tiek uzskatīta par
ļoti progresīvu un modernu organizāciju. Vairs neeksistē šis iedalījums:
Austrumi – Rietumi. Mēs visi sēžam pie viena galda. Un Vrubļevska kungs kopā ar
saviem kolēģiem dara lielu darbu.
Dainis CAUNE
Kristiāns GIRVIČS
Divi vīri, trīs prezidenti. Aldons Vrubļevskis (no kreisās) un Patriks Hikijs
(Īrija) ir savu valstu NOK prezidenti, bet Hikijs vēl vada arī Eiropas
Olimpisko komiteju asociāciju
Foto:
Jānis MARKVARTS, Fokus Studio
