Sirdspukstu algoritms
"Mēs
piedzimstam veseli, bet nomirstam slimi," saka Latvijas Ārstu biedrības
prezidents Pēteris Apinis. Starp mundro startu un bēdīgo finišu ir dzīve, kuru
būtiski var ietekmēt sports.
Pēterim Apinim ir
savs argumentēts viedoklis par šiem procesiem. Ar sportu viņš nodarbojas vismaz
piecdesmit gadus. Divus sasaukumus bijis gan Saeimas deputāts, gan Latvijas
Orientēšanās federācijas prezidents. Strādājis arī par veselības ministru.
Pēteris Apinis ir vienotības skrējiena Sirdspuksti Baltijai rīcības
komitejas priekšsēdētājs.
– Pirms
divdesmit gadiem Baltijas ceļā mēs stāvējām. Tagad skrienam. Tas nozīmē, ka
esam kļuvuši par rīcības cilvēkiem?
– Tikai pilnīgs
savas valsts noliedzējs var teikt, ka šobrīd dzīvojam sliktāk nekā pirms
divdesmit gadiem. Patiesībā visa Latvija dzīvo labāk, dzīvo citādāk, dzīvo
kustībā. Kad bija jādomā, kā darboties Baltijas ceļā, es neredzēju citu iespēju
kā kustību. Turklāt manā rīcībā bija Latvijā vislabāk organizētā, stabilākā
sporta struktūra, un tā ir Orientēšanās federācija. Tas ir no sērijas, ka
rīdzinieki katru otrdienu, trešdienu un ceturtdienu skrien Pierīgas mežos,
sestdienu, svētdienu pavada dažādos citos mežos un ne nolauzta zariņa, ne
papīriņa aiz sevis neatstāj.
– Vienotības
skrējiena Sirdspuksti Baltijai ideja nāk no orientieristiem?
– Nē, no Valsts
prezidenta. Ārstu kongresa starpbrīdī mēs apspriedām, kā atzīmēt Baltijas ceļa
gadadienu. Meklējām to formu, kurā var līdzdarboties katrs.
– Zatlera kungs
pēdējā laikā kļuvis sportisks, piedalās Magnētā, pieteicies Vienības
braucienā!
– Viņš nekad nav
bijis nesportisks. Būdams students, Valdis Zatlers ļoti labi spēlēja
basketbolu. Viņa roka pie groza bija krietni virs manējās. Viņš bija kustīgs un
prata izvēlēties īsto pozīciju. Tiesa, tad viņš bija mazliet slaidāks.
– Neaprunāsim
klātneesošos. Kā ir ar visu mūsu nāciju kopumā? Latvieši ir sportiska tauta?
Tev kā bijušajam veselības ministram un joprojām aktīvam orientieristam to
vajadzētu zināt.
– Vēl neesam pietiekami
sportiski, bet neesam arī vissliktākie. Amerika ar Eiropu šobrīd mērās, kam
vairāk resno cilvēku. Amerika mūs vinnē, tur puse iedzīvotāju nēsā līdzi lieko
svaru. Latvija no šī viedokļa ir viena no veselīgākajām nācijām pasaulē.
Salīdzinoši mums ir maz resnu cilvēku.
– Varbūt tāpēc, ka
daudziem nav ko ēst!
– Beidz! Patiesībā
tas, kurš ir resns, bieži vien lieto neveselīgu pārtiku, un savukārt tieši
neveselīgi produkti ir lētāki.
Turpinot par
sportisko garu. Vidējais latvietis pēc piecdesmit gadu vecuma ir reizes trīs
kustīgāks par vidējo amerikāni. Tas, ka skandināvi un igauņi ir vēl kustīgāki,
norāda mērķi, kas mums vēl jāsasniedz.
– Augsto
sasniegumu sportā tas reizēm ir pat izdevies. Pekinas olimpiskajās spēlēs pēc
izcīnīto medaļu skaita Latvija apsteidza Zviedriju! Tas pats šovasar notika
Eiropas jaunatnes olimpiādē Tamperē.
– Paskatīsimies,
kas notiks ziemas spēlēs! Bet šāda salīdzināšana nav īsti korekta. Jāskatās,
cik sporta veids ir populārs, cik daudzi ar to nodarbojas, salīdzinot ar
iedzīvotāju skaitu.
Latvijā ir apmēram
astoņas reizes mazāk aktīvu orientieristu nekā Zviedrijā, bet pasaules
čempionātos mēs parasti stafetēs viņiem ieliekam, individuāli esam vājāki.
Komandu cīņā vienkārši mākam sevi precīzāk manifestēt.
Arī šajos grūtajos
laikos mēs bez problēmām braucam uz pasaules čempionātiem, esam pietiekami
ekselenti ekipēti un vēl sarīkojam tādu pasākumu kā Baltijas ceļa skrējienu.
– Igauņus un
lietuviešus izdevās viegli pierunāt?
– Mums abās pusēs
ir tikpat spēcīgas, draudzīgas orientieristu organizācijas.
Orientēšanās ir īpatns
sporta veids. Visi valsts izlases dalībnieki ir ar augstāko izglītību,
lielākoties pat ar ļoti labu augstāko izglītību. Mūsu sporta veidu izvēlas
cilvēki ar vēlmi arī atpūtā izmantot smadzenes.
– Manuprāt, mēs
pilnīgi ačgārni izprotam atziņu – veselā miesā, vesels gars. Vispirms ir
jāizskolo vesels gars, lai tas saprastu, ka vislabāk spēs funkcionēt veselā
miesā. Tātad jāsāk ar domāšanas, attieksmes veidošanu, nevis muskuļu trenēšanu.
– Pasaule ir
mainījusies. Senajā Grieķijā bija spēcīgs vesela ķermeņa kults, tad radās gan
olimpiskās spēles, gan šāda filozofija. Viduslaikos viss reducējās uz kristīgām
vērtībām un skaista ķermeņa kopšana bija tabu. Deviņpadsmitā gadsimta beigās
atsākās sporta uzplaukums, bet divdesmitajā gadsimtā atkal aizgāja mazliet
šķērsām. Trīsdesmitajos gados dažās autoritārajās zemēs, tūkstošiem un
tūkstošiem vienlaikus soļojot, vingrojot un skrienot, sports sāka kļūt arī par
politikas izpausmi.
Diezin vai kāda
valsts, varbūt izņemot vienīgi Ķīnu, sportā vēl sasniegs to līmeni, kāds bija
patiesībā ļoti diktatoriskajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Katram skolēnam
pēc divām trim fizkultūras stundām nedēļā vēl bija obligātas vismaz trīs
treniņnodarbības kādā sporta pulciņā. Gan jaunā paaudze auga veselīga, gan no
šīs masas varēja atlasīt talantus čempionu audzināšanai.
Cits stāsts, ka
valsts zinātne sāka nopietni nodarboties ar sporta fizioloģiju, šo jautājumu
dažādi transformējot. Viņi izpētīja visus iespējamos hormonus, visu muskuļu
audzēšanas metodiku, rezultātu sasniegšanai sāka lietot dažādus medikamentus un
citas metodes. Lai nu kā, bet vidējais austrumvācietis bija ar atrāvienu
veselīgāks par vidējo rietumvācieti. Man ir aizdomas, ka šobrīd kaut kas
līdzīgs notiek Vidusķīnas reģionā.
– Tavi piemēri
apstiprina, ka demokrātiskās iekārtās veselīgas, sportiskas nācijas var veidot,
tikai radot tradīcijas, mainot attieksmi un sportu padarot par ikvienam
nepieciešamu draudzīgu nodarbi.
– Jā. Latvijā mani
joprojām nereti mulsina ļoti gudri un inteliģenti cilvēki, kas izsakās, ka sports
nu esot pēdējais, ar ko viņu talantīgajiem bērniem vajadzētu nodarboties. Viņi,
lūk, apgūstot septiņas svešvalodas, esot sekmīgi matemātikā un vēl mācoties
mūzikas skolā.
Šo kaiti, ka bērnam
obligāti jāspēlē vijole, jāmācās matemātika, fizika un vēl daudzas citas
zinības, bet fiziskā kultūra ir nebūtiska, pagājušā gadsimta otrajā pusē
pārslimoja ebreji. Mūsdienu Izraēlā šī filozofija ir mainījusies. Tagad par
zināmu kulta priekšmetu skolās kļuvis tieši sports. Ņujorkas kolēģi man
teikuši, ka pēdējā laikā ebreju bērni trenējoties daudz vairāk nekā, piemēram,
viņu nēģeru vienaudži. Arvien vairāk ebreju dažādu valstu komandās kļūst par
olimpiskajiem čempioniem. Tas ir ļoti labs piemērs, no kura būtu vērts
mācīties, jo šī nācija perfekti jūt, kurp iet pasaule.
– Tu lieto
padomju laika terminu – fiziskā kultūra, kas būtībā ļoti precīzi raksturo
nepieciešamību pēc kustības.
– Deviņdesmito gadu
sākumā mēs bieži mainījām nosaukumus tikai tāpēc, lai būtu citādāk. Arī
veselības aizsardzībā tolaik daudzas lietas bija labas un pareizas, kuras tagad
nāksies atjaunot. Piemēram, galveno speciālistu institūciju. Nekur mēs
neliksimies, nāksies vien Kaņepa labākās idejas mūsu veselības aprūpē integrēt.
Es īpaši gribu
norādīt, ka bērnam skolā jāiemācās gan skriet, gan peldēt, gan slēpot, gan spēlēt
basketbolu. Nezinu nevienu argumentu, kāpēc Latvijā skolēnam nevarētu būt
nedēļā trīs šādas stundas, kurās viņš apgūtu fizisko kultūru.
Vēlāk šī kultūra ne
tikai uztur ķermeni veselu, bet ļauj arī atslogot, atpūtināt smadzenes. Tiesa,
ja es aizeju vienkārši paskriet, tad visus desmit kilometrus tomēr atkal domāju
par darbu un varbūt pat uzvelkos vēl vairāk, atceroties, ko man pārmetis
priekšnieks. Orientēšanās sacensībās tas viss momentā tiek aizmirsts, jo
smadzenēm jāmeklē kontrolpunkti. Līdzīgi notiek sporta spēlēs un vēl daudzos
citos sporta veidos, bet ne visos.
Veterānu sports ir
nācijas veselības galvenais algoritms. Līdz četrdesmit gadiem cilvēks, kurš
daudzmaz kustas, nepārēdas, nepārdzeras un nenopīpējas, visumā jūtas vesels.
Tas, kas notiek tālāk, ir tieši atkarīgs no tā, vai viņš spēj savākties un
nodarboties ar fizisko kultūru.
Esmu vienmēr
apbrīnojis to, ka pasaules senioru čempionātā orientēšanās sportā lielākā grupa
ar kādiem diviem tūkstošiem dalībnieku ir vecumā virs 65 gadiem. Jo viņi visi
ir aizgājuši pensijā un beidzot viņiem ir laiks nodarboties ar sportu! Ko viņi
dara? Tas izskatās pat mazliet smieklīgi. Skandināvi janvārī un februārī brauc
uz treniņnometnēm Spānijā un Portugālē, pirms pasaules čempionāta divas trīs
nedēļas trenējas augstkalnē, lieto viskvalitatīvākos uztura bagātinātājus… No
latviešiem septiņdesmitgadnieku grupā tāds tipisks vīrs ir Rodrigo Slaviņš,
kurš pa mežu burtiski lido, kartē neskatīdamies, jo galvā jau zina ceļu trīs
kontrolpunktus uz priekšu. Šādi vīri no visas pasaules sabrauc kopā un maucas uz
sekundēm!
– Tas jau
lielais sports! Kāda tur fizkultūra…
– Jā, sports un
fiziskā kultūra visaugstākajā izpausmē.
– Ir pareizs
apgalvojums – dodiet vairāk naudas sportam, būs mazāk jātērē slimnīcām?
– Es teiktu –
vairāk naudas sportam, garāks vidējais mūža ilgums, mazāk hronisku slimību. Mēs
katrs reiz mirsim. Sportiskam cilvēkam ir lielāka iespēja pēdējo dzīves posmu
pavadīt bez citu palīdzības.
Sidnejas pašvaldība
reiz veica ļoti interesantu eksperimentu. Sameklēja vīrus no 83 līdz 99 gadu
vecumam, kuri kādreiz bija spēlējuši basketbolu, sadalīja viņus trijās grupās
pa 24 cilvēkiem un katru rītu ar autobusiem veda uz sporta zāli. Tur viņiem
bija ilga un lēna iesildīšanās, kam sekoja piespēles, dribls, metieni, atkal
izstaipīšanās, citi basketbola treniņu elementi, pēc tam savstarpējas spēles,
atsildīšanās, baseins, sauna… Un tā sešas dienas nedēļā. Šiem vīriem muskuļu
masa pieauga par 15 procentiem, ataksija jeb koordinācijas traucējumi samazinājās
pat par 50 procentiem, ievērojami uzlabojās pašsajūta, samazinājās sirdsritms,
daļēji izzuda aritmija un citas kaites. Tiesa, dažu gadu laikā četri vīri
treniņos nomira. Bet 90 gadu vecumā tas pieder pie lietas.
Veterānu sports
pagarina gan mūža ilgumu, gan visizteiktāk – dzīves kvalitāti. Tieši tādas ir
arī Veselības ministrijas funkcijas. Sports ar tām pilnībā korelē. Es negribu
teikt, ka tas ļauj samazināt gultu skaitu, jo cilvēks piedzimst vesels, bet
nomirst slims. Neārstējamas slimības atnāk arī pie sportista. Bet viņu tās
piemeklē vēlāk un moka mazāk.
– Iznāk, ka
sportam vajadzētu būt Veselības ministrijas aprūpē?
– Kad biju
ministrs, man bija tieši tāda ideja. Veselības ministram ir jādomā arī par
sportu. Par to nav šaubu.
– Un
aizsardzības ministram arī! Šķiet esam vienīgā NATO valsts, kuras Aizsardzības
ministrija sportam atvēl apaļu nulli, atsakoties no līdzdalības tai tik
nepieciešamās sportiskas nācijas uzturēšanā.
– Šo kļūdu nāksies
labot. Protams, ne tādēļ, lai atbalstītu ASK
kā citvalstu basketbolistu darbavietu, bet, lai nezaudētu sportam (un arī
armijai) mūsu pašu jaunekļus.
– Kā mums
pārlaist šo drūmo laiku, kad budžetā nav naudas ne slimnīcām, ne sporta skolām?
– Jau septiņus
mēnešus neesmu federācijas amatpersona, bet federācijas valde mani atrada,
tāpat atrada Žaneti Jaunzemi un mūs piespieda atkal rosīties kopējās lietas
labā. Mūsu federācijas galvenais uzdevums ir nostiprināt jauniešu un junioru
izlases. Katrai federācijai dzelžaini, sakostiem zobiem jāiztur šie divi gadi,
vispirms domājot, kā noturēt jaunatnes sportu, jo veterāns par sevi parūpēsies
pats. Starp citu, dalībnieku skaits orientēšanās sacensībās stabili pieaug.
Mums iet labāk.
Nevajag domāt
īstermiņā. Mēs neesam miruši kā nācija. Mēs vēl būsim bagāta valsts.
Pēteris Apinis
Latvijas Ārstu biedrības prezidents, Ministru
prezidenta padomnieks, žurnāla World Medical Journal galvenais redaktors
Dzimis: 1958. gada 25. novembrī Rīgā
Izglītība: Rīgas 5. vidusskola, Rīgas Medicīnas
institūts
Sportā: trenējies vieglatlētikā, šahā, basketbolā un
orientēšanās sportā, ar kuru nodarbojas joprojām
Darba pieredze: strādājis par ārstu anesteziologu, bijis
veselības ministrs, 6. un 7. Saeimas deputāts, vairāku žurnālu un izdevniecību
galvenais redaktors, sarakstījis un veidojis 16 grāmatas par Latviju, Latvijas
vēsturi, anatomiju, farmakoloģiju, ārstu un pacientu attiecībām
Ģimenes
stāvoklis: precējies, triju
meitu tēvs
Aizraušanās: orientēšanās, šahs, basketbols, Latvijas un
medicīnas vēsture
Dainis CAUNE
