SPORTA FILOZOFIJAS ĢENĒZE UN ATTĪSTĪBAS PERSPEKTĪVAS
Aino KUZŅECOVA,
Dr. phil.,
LSPA profesore
Filozofija ir visa pastāvošā apjēguma veids, mācība par esamības un izziņas vispārīgajiem principiem un attīstības likumsakarībām. Filozofiskai pieejai ir liela nozīme jaunu paradigmu jeb konceptuālu pamatshēmu, problēmu nostādnes modeļa un inovāciju izstrādē, pētījumu rezultātu sistematizācijā un vispārinātas koncepcijas izstrādāšanā. Sportā pastāvīgi tiek meklēti ceļi cilvēka fizisko un garīgo spēju robežu paaugstināšanai. Sasniegumi sportā zināmā mērā raksturo arī vispārējo kultūras līmeni un sasniegumus vienā vai otrā valstī.
Mūsu valsts Sporta likumā sports ir definēts kā visu veidu individuālas vai organizētas fiziskas aktivitātes, kuru mērķis ir: saglabāt un uzlabot fizisko un garīgo labsajūtu, veidot sociālās attiecības, kā arī sasniegt rezultātus jebkura līmeņa sacensībās. Sporta izglītība ir mērķtiecīgi organizēts cilvēka vispusīgas fiziskās un garīgās attīstības process, kura rezultātā veidojas izpratne par fiziskām aktivitātēm un aktīva attieksme pret kustīgu dzīvesveidu – sportu.
Sporta filozofija kā sporta zinātnes paveids izveidojās 20.gadsimta otrajā pusē, lai gan arī iepriekšējie filozofi, pat senie grieķi, ik pa laikam ir uzsvēruši ķermeņa trenēšanu un rūdīšanu kā vienu no galvenajām cilvēka audzināšanas un attīstības sastāvdaļām. Tomēr neviens no seno grieķu filozofiem nav pievērsies sportam kā filozofisku pārdomu tēmai.
Tikai 20.gadsimta sākumā analītiskās un sociālās filozofijas uzmanības centrā nonāca daudzas sporta teorētiskas un praktiskas problēmas, kurus tai izvirzīja sabiedrība. Aktivizējās analītiskās filozofijas tradīcijas sporta terminoloģijas veidošanā un attīstībā, bet sociālās filozofijas uzmanības centrā nonāca arī sporta jomas sociālās problēmas un attīstības tendences. 1938.gadā klajā nāca vēsturnieka Johana Hjoizinga filozofiskais pētījums „Sportojošais cilvēks: spēļu elementu izpēte kultūrā", kurā akcentēta doma, ka civilizācija ir attīstījusies kā spēle, tāpēc sporta spēlēm un sportojošam cilvēkam ir jākļūst par zinātņu izpētes priekšmetu.
20.gadsimta 60.gadu beigās vairāki pazīstami Amerikas un Anglijas filozofi sporta interesentu uzmanībai piedāvāja savu pētījumu rezultātus. Hovards Slašers ontoloģiskajā un aksioloģiskajā pētījumā „Cilvēks, sports un eksistence: kritiska analīze" akcentēja uzmanību sporta būtības un vērtību analīzei un norādīja uz sporta kā sistēmas, tās struktūras un elementu izpētes aktualitāti. Eleonora Meteni pētījumā „Kustīgums un nozīme" izteica domu, ka sporta filozofija ir kustību filozofija, kurai jāpēta ķermeņa kustību saskaņa ar cilvēka fizisko un garīgo veselību. 1969.gadā Pauls Veiss darbā „Sports: filozofiskais pētījums" akcentē sporta filozofijas teorētiskās un praktiskās izpētes nepieciešamību un raksturo sporta filozofijas nozaru problēmu loku.
1972.gadā tika nodibināta Starptautiskā Sporta filozofijas asociācija (ISFA). Lai popularizētu sporta filozofijas paradigmas un inovācijas, 1974.gadā ISFA sāka izdot žurnālu „Sporta filozofija" („Sport Philosophy. Sport Science Review"), kura mērķis arī šodien ir iepazīstināt pasauli ar sporta filozofijas aktualitātēm, metodoloģiskiem un zinātniskiem pētījumiem. Norādot uz sporta filozofijas nākotnes perspektīvām, ISFA pievērš uzmanību nepieciešamībai arī nākotnē pētīt sportu kā sociālu sistēmu un socializācijas faktoru; kā kultūras un civilizācijas fenomenu; sportu kā darbību; sportu kā profesiju; turpināt pētīt dažādu vecumu cilvēku motivāciju sportot, sporta izglītības kvalitātes pilnveides iespējas, kā arī analizēt skolas sporta reālo stāvokli un vēlamos risinājumus, īpašu uzmanību pievēršot sabiedrības, dabas un sporta mijiedarbības visdažādāko aspektu izpētei. ISFA organizēto konferenču uzmanības centrā joprojām ir sportists (ārzemju terminoloģijā „atlēts") kā sporta filozofijas galvenā persona un sports kā pedagoģiska un sociāla parādība.
2009.gadā Sporta filozofijas asociācija tika nodibināta arī Eiropā (The European Association for the Philosophy of Sport, (EAPS). Eiropas Sporta dokumentācijas centrs (Clearing House) atrodas Briselē un visiem interesentiem nodrošina iespēju iegūt un apmainīties ar visjaunāko informāciju par sportu. Centra galvenais mērķis ir sniegt atbalstu Eiropas Padomes sporta programmām un ar nacionālā sporta informācijas tīkla (SIONET) palīdzību nodrošināt atbilstošu informāciju, ar Sporta izpētes ekspertu tīkla (SRONET) palīdzību apkopot informāciju par sporta izglītības un politikas jautājumiem, par sporta likumdošanu, sporta organizācijām, menedžmentu, sporta būvēm un aprīkojumu, sociālās vienotības, iecietības un godīgas spēles ekonomiskajiem un ētiskajiem aspektiem.
Lai visā Eiropā izplatītu Sporta Hartā paustos principus, Sporta attīstības komiteja organizē dažādus pasākumus (apmācību un izglītojoša rakstura seminārus):
- sporta aizsargāšana no negatīvām ietekmēm (cīņa pret neiecietību, sportiskā biedriskuma un godīgas cīņas atbalstīšana);
- diskriminācijas novēršana sportā (informācijas izplatīšana par hartu „Sports visiem" un tās principu lietošanu attiecībā uz cilvēkiem ar ierobežotu rīcības brīvību un sievietēm);
- sporta un veselības saistības popularizēšana;
- sporta nozīmes aizsargāšana jauniešu izglītībā, pamatojoties uz 1995.gada Lisabonas manifestu;
- pētījumi par sporta ekonomisko ietekmi.
Pēdējos 10 līdz 15 gados īpaši ir palielinājusies Ziemeļamerikas un Eiropas akadēmisko spēku interese par sporta teorijas un prakses problēmām, it īpaši, – par sporta filozofijas sociālajām problēmām: rasismu, vardarbību, dopingu un dzimuma problēmu sportā. Liela vērība tiek pievērsta uzvaras stratēģijas faktoru izpētei (prasmei cīnīties un nepadoties; pozitīvās domāšanas ietekmei un metodoloģijai; jaunākajām treniņu un relaksācijas metodēm mūsdienu olimpiskajā un paralimpiskajā sportā, prasmei izvēlēties pareizākās treniņu metodes individuālajā un komandu sportā).
Šo un daudzu citu pētījumu rezultāti atspoguļoti žurnālos: „Mūsdienu filozofija" („Philosophy Today"), „Cilvēks un pasaule" („Man and World") un, protams, „Sporta filozofija" („Sport Philosophy"), kuros liela uzmanība veltīta arī sporta terminoloģijas analīzei, sporta veidu filozofijai un sporta filozofijas visdažādāko nozaru: sporta ontoloģijas, epistemoloģijas, aksioloģijas, ētikas, estētikas, politikas, socioloģijas un citu aktuālu problēmu apskatam.
Balstoties uz filozofiskās domāšanas principiem un metodēm, mūsdienās tiek pētīta sporta filozofijas daudzfunkcionālā daba. Sporta pētnieku izpratnē sporta filozofijas funkcijas ir: fundamentālā funkcija; domāšanas attīstības un pasaules uzskata veidošanas funkcija; metodoloģiskā funkcija; audzinošā un morālā funkcija; politiskā un sociālā funkcija; prognozējošā funkcija.
Liela daļa filozofisko pārdomu par sportu attiecas uz jautājumu par sporta sociālo, morālo un politisko funkciju. Pirmajā vietā ir jautājums par sporta izglītību. Skots Kretčmars darbā „Sporta praktiskā filozofija" akcentē sporta ētikas kā praktiskās sporta filozofijas problēmas un, it īpaši, – jautājumu par sportu kā tikumiskās audzināšanas līdzekli, atgādinot neaizmirst Eiropas Padomes Ministru Komitejas 1992.gadā pieņemto Sporta ētikas kodeksu, kura mērķis ir nodrošināt ētisku, drošu, ikvienam pieejamu un veselīgu sportu, sadarbojoties un maksimāli efektīvi sadalot funkcijas starp valsts iestādēm un nevalstiskajām organizācijām. Sporta ētikas kodeksa prasības ir aktuālas mūsdienās, jo norāda stingras ētiskās robežas, lai turētos pretī mūsdienu sabiedrības spiedienam, kas, pēc visa spriežot, grauj tradicionālos sporta principus, – pamatus, kas balstās uz godīgu spēli, sportisko garu, labo gribu, sportista cienīgu izturēšanos un brīvprātīgu iesaistīšanos.
Sporta filozofija kā zinātne
Sporta filozofija kā daudznozaru sporta zinātne sāka veidoties tikai 20.gadsimta otrajā pusē (60.gadu beigās). Sporta filozofijas izpētes priekšmets: sporta zinātnes terminoloģija; sports, tā būtība, nozares un funkcijas; sportojošais cilvēks; sporta speciālisti; sports kā sociāla sistēma un socializācijas faktors; sporta veidu un treniņu filozofijas izpēte.
Sporta filozofu izpratnē sporta būtība ir viss, ko tas spēj darīt un mainīt cilvēkā. Sports ir neantagoniska cilvēku spēku pārbaude, kurā nedrīkst izpausties ļaundarība un varmācība. Sports veicina cilvēka harmonisku attīstību, audzina un sagatavo ikdienas darbībai.
Sporta izglītības mērķis ir daudzpusīgas, harmoniski attīstītas, atbildīgas un radoši domājošas personības veidošana. Sporta filozofijas paradigmas ir vērstas uz šī mērķa īstenošanu. Tā kā sporta izglītības process ir mērķtiecīgi organizēts sabiedrības kultūrvērtību pārmantošanas process, tās vai citas sporta filozofijas atziņas pielietojums būtiski ietekmē gan mācību, gan audzināšanas darbu.
Risinot dažādus sporta darbības jautājumus, filozofiskā pieeja ļauj izstrādāt sporta darbības pamatprincipus, sporta jomā strādājošo uzvedības normas, vispārīgu sporta darbības koncepciju, kuru var pielietot visos sporta veidos. Sporta filozofija pēta cilvēku viņa radītās kultūras vērtību kontekstā un analizē viņa spēju saprast un izskaidrot sporta un sporta filozofijas būtību, ģenēzi, sporta nozaru problēmu aktualitātes un nākotnes perspektīvas. Sporta filozofija ne tikai apkopo un analizē dažādu filozofijas novirzienu pārstāvju viedokļus par sporta būtību, sporta veidu filozofiju un sporta filozofijas nozarēm un funkcijām, bet arī izdara secinājumus un izstrādā pamatatziņas, kuras palīdz labāk izprast sporta nodarbību un sporta izglītības svarīgumu, kā arī veido patstāvīgus un visaptverošus spriedumus par mūsdienu sporta sociālajām problēmām un to risinājumiem.
Pētot sportu kā sociālu sistēmu, mūsdienu sporta filozofijā ir vērojama tendence, – atgriešanās pie viengabalainas uztveres par sportu kā sociālu sistēmu, kultūras un civilizācijas fenomenu, īpaši respektējot kopsakarības ar citām cilvēka darbības jomām un akcentējot sporta darbības struktūras un sporta principu apzināšanu, augstāko rezultātu sasniegšanu ar līdzekļiem, kas nav pretrunā ar cilvēces humānisma ideāliem.
Sporta filozofija nav konstanta: sporta filozofijas ģenēzes izpēte ļauj secināt, ka tā nepārtraukti attīstītās; tās problēmu analīzei nepieciešama kritiska un radoša pieeja; tā pastāvīgi aicina atteikties no aizspriedumiem un stereotipiem, interesēties par galvenajām vadlīnijām, paradigmām un inovācijām, balstoties uz mūsdienu sporta zinātnes jaunākajām atziņām.
Sporta filozofijas galvenā problēma ir sportista fenomens kā vienots veselums (fiziskā un garīgā mijiedarbība sportista personībā); sportista dzīves kredo atziņas; pasaules uzskata līmeņi, struktūra un tā veidošanas un attīstības faktori; vērtību sistēmas veidošanas un attīstības likumsakarību izpēte). Sporta filozofijas speciālisti sadarbībā ar sporta pedagoģijas un psiholoģijas, sporta medicīnas un sporta socioloģijas speciālistiem daudzpusīgi pēta sportista saskarsmi ar: treneri, komandas biedriem, pretiniekiem, tiesnešiem, sponsoriem, līdzjutējiem, atlēta veselību, rekreācijas iespējas un dzīvesveidu, attiecības ar partneriem, ģimenes locekļiem un to ietekmi uz viņa personību un sportiskajiem sasniegumiem.
Sporta filozofijai ir daudzfunkcionāla daba. Sporta filozofijas funkcijas raksturo tās lomu cilvēka un sabiedrības dzīvē.
Sporta filozofijas fundamentālā funkcija ir:
♦ veidot izpratni par sporta būtību, sporta filozofijas pamatjēdzieniem, nozarēm un to problēmām, par sporta lomu cilvēka dzīvē, kas ietekmē viņa dzīves veidu un veselību, attieksmi pret fiziskām aktivitātēm un rekreāciju;
♦ veidot spēju izvērtēt garīgā un ķermeniskā vienotību cilvēkā un attīstīt vēlmi tiekties pēc garīgās un fiziskās harmonijas;
♦ attīstīt prasmi analizēt sportu kā sociālu sistēmu un socializācijas faktoru.
Topošā sporta speciālista pasaules uzskata veidošanas funkcija nosaka pieeju tam, kā cilvēks, kurš nodarbojas ar sportu, vērtē sportu kā tādu, izvēlētā sporta veida specifiku un savas iespējas; kā pamato savu viedokli par sporta lomu savā dzīvē (sporta mērķu, uzdevumu, ideālu, vērtību, principu un dzīves kredo izpratne). Svarīgi, lai topošais sporta speciālists, veidojot savas dzīves scenāriju, nepārtraukti attīstītu profesionālo kompetenci par sporta ideāliem, izvēlētās kvalifikācijas inovācijām, sporta veida filozofiju, treniņu metodiku, cenšoties sasniegt prognozēto attīstības līmeni un kvalitāti.
Sporta filozofijas audzinošā funkcija vistiešāk izpaužas sporta izglītības procesā, – mērķtiecīgi organizētā sabiedrības kultūrvērtību pārmantošanas procesā, kurā tās vai citas sporta filozofijas paradigmas pielietojums būtiski ietekmē gan mācību/studiju, gan audzināšanas darbu. Sporta zinātnieki izdara secinājumus un izstrādā pamatatziņas, kuras palīdz izprast sporta nodarbību un sporta izglītības svarīgumu dažādu dzimumu un vecumu cilvēkiem, ievērojot viņu individuāli psiholoģiskās īpatnības un socializācijas procesa stadiju specifiku. Pieredze apstiprina sporta filozofijas audzinošās un morālās funkcijas praktisko nozīmību: sekmēt sportistu, izglītības un sporta speciālistu darbības tikumisko un estētisko principu, normu un vērtību izpratniun realizēšanu profesionālajā darbībā; ieinteresēt un norādīt uz nepieciešamību pilnveidoties, tiekties pēc fiziskās, tikumiskās un garīgās harmonijas sevī un citos.
Sporta filozofija – sportam un sportistiem
Mūsdienās palielinās filozofu ieguldījums sporta kā daudzšķautnainas sociālas sistēmas izpētē. Filozofiskai pieejai ir liela nozīme jaunu paradigmu jeb konceptuālu pamatshēmu, problēmu nostādnes modeļa un inovāciju izstrādē, pētījumu rezultātu sistematizācijā un vispārinātas koncepciju izstrādāšanā. To var pielietot visos sporta veidos. Būtiskākās 21.gadsimta aktuālākās sporta filozofijas problēmas ir saistītas ar sporta humanitarizāciju, ar sporta izglītības, sporta teorijas un prakses problēmu risināšanu, ar mūsdienu sporta garīgajām un ētiskajām vērtībām, kā arī ar jautājumu par sacensību sporta, it īpaši, – profesionālā sporta sociālajām un morālajām vērtībām un funkcijām.
Rosinot jauna tipa sporta speciālista personības attīstību, kuru raksturotu radoša attieksme pret visu jauno, bet rīcība būtu saskaņā ar Latvijas valsts politiku izglītības un sporta jomā, jāņem vērā, ka sporta filozofija ir sporta zinātne, kas sevī ietver praktiskus apsvērumus, pieredzi un apceri, kā optimizēt sporta speciālistu profesionālo darbību. Filozofiskie spriedumi, kas nav derīgi praksei, cieš no teorētiskiem defektiem, jo galu galā visu filozofisko spriedumu mērķis ir vadīt praktisko dzīvi, cilvēka reālo darbību ikdienā, arī sporta darbībā.
Sporta filozofijas ģenēzes, sporta specifisko un aktuālo problēmu iztirzājums veicina to risināšanu izglītības un sporta speciālistu praktiskajā darbā, radot interesi padziļināt savas zināšanas par sporta filozofijas visdažādākajām problēmām. Savā kopumā sporta filozofijas funkcijas parāda tās praktisko nozīmi: attīsta domāšanas kultūru, atbrīvo no nedrošības izjūtas, māca būt kritiskiem un radošiem, saskatīt kopsakarības un vispārināt, prasa pamatojumus, argumentāciju, māca trāpīgi formulēt secinājumus, attīsta spēju veidot savas dzīves sporta filozofiju, – izvirzot tuvākos un tālākos mērķus un neaizmirstot par galveno mērķi, respektē ne tikai savas, bet arī sabiedrības intereses.
Pētot sporta filozofijas problēmas, jāņem vērā, ka sporta problēmu risinājumu jēga nav rodama reizi par visām reizēm sporta zinātnieku atrastās un mūžīgi noderīgās atbildēs un to „iekalšanā". Topošajam sporta speciālistam daudz svarīgāk ir apgūt šādu atbilžu iegūšanas paņēmienus ātri mainīgajā mūsdienu pasaulē; prast pārbaudīt to patiesumu; iegūt iemaņas un prasmes rīkoties atbilstoši tiem. Šādas zināšanas, iemaņas un prasmes sniedz daudzas sporta zinātnes,arī sporta filozofija.
Informācijas avoti
1. Clearing House. The Development and Prospectus for Community in the Field of Sport /Brussels. http://ec.europa.eu
2. Coakley Y., Dunning E. Sport Studies Handbook. London, 2003.
3. Mechikoff R.A.; Estes S.A. History and Philosophy of Sport and Physical Education. Mc.Graw – Hill. 2005.
4. The Institute for International Sport /www.internationalsport.com/
5. International Association for the Philosophy of Sport (IAPS). http://www.iaps.net
6. Kretchmar R. Practical Philosophy of Sport. Champaign, IL: Human Kinetics, 1994.
