Sporta filozofijas paradigmas un to loma treneru darbībā

THE PARADIGMS OF SPORTS PHILOSOPHY AND THEIR ROLE IN COACHES’ ACTIONS
Most important paradigms of sports philosophy include the fundamental approaches to training philosophy and coaching. Ways of increasing physical and mental abilities are continuously sought in sports. There are several factors that influence athlete’s personality development and sports achievements: coach’s personality, the contents of coach’s professional activities, from the peculiarities of coach’s interrelations with the athlete, colleagues, representatives of administration, competition organizers, sports referees, and other people that are involved in the area of his/her professional activities.
In the understanding of sports researchers, the training philosophy is based on standards which the coach sets for him/her and his/her group, and this is the basis for all his/her values, opinions and cognitions. In order to stimulate athlete’s sports success and personality development, coaching philosophy must be closely linked with the athlete’s career development program, which contains: athlete’s aims and expected results, the necessary level of physical development, necessary personality traits, social and psychological status, and social roles in both trainings and competitions.

Sporta filozofijas mērķis ir izstrādāt sporta filozofijas paradigmas, lai varētu veikt visdažādāko sporta problēmu konceptuālu analīzi, radīt priekšstatu par sporta filozofijas reālo un praktisko pielietojumu sportistu un sporta speciālistu dzīvē.
Sporta filozofijā ar jēdzienu „paradigma” saprot uzskatu sistēmu jeb sporta filozofijas problēmu nostādnes. Uz paradigmas kā pirmtēla pamata veido problēmu risinājuma konceptuālās shēmas un modeļus. Paradigma nosaka galveno problēmu kopumu un vispārējos risinājumus ilgam laika periodam. Pētījumu rezultātā veidojas jauni pieņēmumi (paradigmas, teorijas), kas liek pārvērtēt iekšējās konstrukcijas un faktus. Paradigma ir būtiska zinātniskai izziņai, kā arī pedagoģiskai darbībai. Uzvar tā paradigma, kas vislabāk spēj nodrošināt radušos problēmu risinājumu. Šāda termina „paradigma” izpratne rosina analizēt galvenās sporta filozofijas paradigmas gan sporta izglītības sistēmā, gan sportistu un treneru darbībā.
Kādas ir filozofijas paradigmas sportā?
Sporta filozofijas būtiskākās paradigmas sevī ietver trenera un treniņu filozofijas pamatnostādnes. Sportā pastāvīgi tiek meklēti ceļi cilvēka fizisko un garīgo spēju robežu paaugstināšanai. Ikvienā sportista sasniegumā liela ir trenera loma.
Sportista personības veidošanās un attīstība, un, protams, sportiskie sasniegumi ļoti lielā mērā ir atkarīgi:
1) no trenera personības;
2) no trenera profesionālās darbības satura, kuru raksturo profesionālās darbības modelis, kurš atklāj zināšanu, iemaņu un prasmju uzskaitījumu, kas nepieciešams sportistu sagatavošanai;
3) no trenera savstarpējo attiecību īpatnībām ar audzēkņiem/sportistiem, kolēģiem, administrācijas pārstāvjiem, sacensību organizatoriem, sporta tiesnešiem un citām personām, kuras ir iesaistītas viņa profesionālās darbības jomā.

TRENERA FILOZOFIJAS PARADIGMAS

Treneris (angļu trainer, no train – audzināt, apmācīt) ir sporta speciālists, kurš nodrošina sporta treniņu procesu atbilstoši sporta treniņu mērķiem un uzdevumiem; cilvēks, kurš atdod savas zināšanas, spēku, dvēseli savam audzēknim un attīsta ne tikai viņa funkcionālās iespējas un meistarību, bet arī personību kā veselumu.
Trenera personība – vispārināts trenera tēls, viņa profesionālo un sabiedrisko pienākumu kopums; profesionālo, lietišķo un arī sociāli psiholoģisko īpašību un vērtību kopums, bez kurām trenera profesionālā darbība nav iedomājama.
Trenera profesija ir viena no interesantākajām, perspektīvākajām, kreatīvākajām, godājamākajām un aizraujošākajām profesijām. Trenera profesija ir ļoti darbietilpīga, jo tai raksturīgas daudzveidīgas un kompleksas lomas: līderis; organizators; plānotājs; kontrolieris; vadītājs (menedžeris); eksperts, kurš zina un prot vairāk nekā tas, kuru viņš māca; skolotājs – audzinātājs, kurš „seko un dzīvo līdzi” saviem audzēkņiem/grupai/komandai, viņu spējām un interesēm; grupas līderis, kurš „ved aiz sevis” audzēkņus/sportistus un attīsta tos ne tikai fiziski, bet arī garīgi; psihologs, kurš redz cilvēkam „cauri” un izprot tā būtību, uzvedības un pretošanās iemeslus; komunikators, publiskos kontaktus un attiecības veidojoša persona, kura atradīs kopīgu valodu ar visiem.
Trenera filozofijas mērķis ir noteikt savas darbības vispārējos un konkrētos mērķus un uzdevumus, orientējoties uz harmoniskas sportista personības attīstīšanu un augstvērtīgiem sporta sasniegumiem, lai sekmētu sportista personības adaptēšanos un personīgās izaugsmes procesu, kas savukārt veicinātu augstākus sportiskos rezultātus.
No trenera filozofiskās domāšanas spējām, no viņa filozofijas ir atkarīga treniņu programmas efektivitāte, jo viņam jāveido un jāvada treniņu process un jāattīsta sportista personība. Tas nozīmē, ka trenerim treniņu filozofija ir jāveido ciešā saiknē ar sportista personīgās izaugsmes programmu. Sporta pētnieki piedāvā izmantot noteiktas un mērķtiecīgas socializācijas stratēģijas, – atkarībā no tā, kādas attiecīgajā sporta veidā sportista īpašības un kāda uzvedība ir svarīga. Socializācijas procesa nozīme sportista personības veidošanā un attīstībā, tā uzdevumi un problēmas ir jāanalizē arī sportista un trenera, sporta organizācijas attiecību kontekstā. Šīs attiecības ir atkarīgas no tā, kā sportists spēj pielāgoties trenera prasībām un sporta organizācijas normām. Te liela nozīme tiek piešķirta izmantotajām socializācijas metodēm un tam, vai ir izstrādāta sportista personīgās izaugsmes programma, kura var būt nepieciešama kā jaunajiem, tā arī pieredzējušajiem sportistiem.
Oficiālas sportista personīgās izaugsmes programmas loma tiek uzsvērta arī, aplūkojot sportistu apmācību un attīstību. Tiek uzskatīts, ka šī programma jārealizē divos atsevišķos līmeņos – kā vispārējā un kā struktūrvienības un tiešā sporta darba orientēšana. Sportista adaptācija tiek apskatīta arī kā divpusējs process, kurā vienlaikus notiek socializācija un individualizācija. Sporta pētnieki ir pārliecināti, ka notiek mijiedarbība – ne tikai sporta organizācija cenšas sportistu veidot atbilstoši savām vajadzībām, bet arī sportistam ir savas vajadzības un cerības attiecībā uz jauno darbu komandā, kuras viņš cenšas realizēt, tādējādi ietekmējot darba/treniņu vidi. Tajā pašā laikā jānorāda, ka, lai sportistu darbības, kuras viņš izpilda treniņu procesā, kļūtu noturīgas un pārliecinošas. Tām jākļūst par iemaņām un prasmēm, pateicoties kurām, sacensību ekstremālos apstākļos sportists parāda savas spējas un sportisko garu, kā arī prasmi rīkoties bez ilgstošas domāšanas un šaubīšanās. Stresa situācijās parādās sportista sociālā, psiholoģiskā, emocionālā un morālā virzība, kas vērsta uz panākumiem.
Sportistiem jāapgūst uzvaras filozofijas atziņas:
● liela vērība jāpievērš sevis pilnveidošanai, nevajag aizrauties ar domām par uzvaru;
● ir nepieciešams talants, mērķtiecīgums un disciplīna – spēcīgākie darbarīki, lai kļūtu par veiksmīgu uzvarētāju;
● censties darīt labāko ir svarīgāk, nekā kļūt par labāko;
● treneris var mācīt cilvēku tikai līdz zināmai robežai, pēc tam tā ir viņa paša izvēle, vai uzklausīt un darīt visu, kas nepieciešams veiksmei;
● uzvarētāji ir veidoti no iekšpuses, – viss sākas no sirds un no tā, kā cilvēki domā. Vislielākā uzvara ir tad, kad esi sasniedzis savu personīgo rekordu!
● uzvaras filozofija – augstu rezultātu sasniegšana.
Sporta zinātnieki akcentē uzmanību uz trenera harismas lomu, kuru nosaka trenera profesionālisms (meistarība), kompetence, cilvēcīgums un artistisms (emocionalitāte?).
Trenera profesionālisms un kompetence izpaužas izglītības un sporta jomas dziļās, sistēmiskās zināšanās, prasmēs demonstrēt un radoši attīstīt savu un audzēkņu kompetenci (zināšanas, iemaņas, prasmes un attieksmes); spējās apmācīt, attīstot audzēkņa funkcionālās iespējas un meistarību; veidojot viņa izpratni par izvēlētā sporta veida vēsturi, filozofiju, ētiku, treniņu metodiku un stratēģiju un attīstot arī audzēkņa dzīves gudrību, morālo un sociālo briedumu. Trenēšanas profesionālisms var palielināties, ja ievēro sporta pamatprincipus: godīga spēle, sportisks gars un labā griba.
Trenera cilvēcīgums ir spēja patiesi un bez piespiešanas darīt savu darbu ar visu sirdi un dvēseli; spēja attīstīt cieņu un pašcieņu, godprātību un augstsirdību, patiesumu un taisnīgumu un iemācīt atbildību, paškontroli, neskatoties uz dusmām vai frustrāciju, laika, vecāku, oficiālu personu vai mediju ietekmi. Trenerim jārāda humāns dzīves modelis, kas balstās uz sportiskuma noteikumiem un principiem. Trenerim jārespektē un jāaizstāv cilvēku un pilsoņu tiesības. Trenerim jāprot rīkoties izcili – jābūt tikumiskai personībai ar augsti attīstītu atbildības izjūtu; jāprot audzēkņos iedvest drošību un labestību; trenerim jāievēro visi drošības un veselības priekšnosacījumi treniņu laikā, spēlē un apkārtējā vidē. Trenerim jāseko, lai viņa komandas un sportisti spētu sportot, ievērojot noteikumus, un izturētos pret citiem taisnīgi. Taisnīgas spēles koncepcija ir sporta pamats. Viss, kas kādam dod negodīgu priekšroku, bojā sacensību garu un sporta integrāciju. Treneru profesionālais pienākums ir iemācīt audzēkņiem godīgumu. Treneriem pašiem arī jārūpējas par atlētu veselību un drošību. Labi treneri vienmēr ir jūtīgi attiecībā uz sportistu psiholoģisko un fizisko stāvokli, kā arī uz teiktajiem vārdiem un lēmumiem, ņemot vērā, kā tie ietekmē audzēkņus/sportistus un citas personas.
Trenera emocionalitāte ir spēja aizraut audzēkņus, attīstot viņu sportisko garu, mērķtiecību, vēlmi godīgi cīnīties un uzvarēt, izmantojot humoru, interesantus stāstus, metaforas, smieklīgus, bet pamācošus notikumus no dzīves…

TRENIŅU FILOZOFIJAS PARADIGMAS

Sporta pētnieku izpratnē treniņu filozofija balstās uz standartiem, kurus treneris izvirza sev un savai grupai, un tas ir pamats visām viņa vērtībām, uzskatiem un atziņām.
Treniņu filozofijas mērķi un uzdevumi: savienot sportu ar bērnu nākotnes mērķiem; izvēlēties treniņu metodes, kas atbilst bērnu vecumam, viņu interesēm un kopīgajiem mērķiem; atbalstīt savu audzēkni, – iesaistīt viņa vecākus sportā (skatītāju lomā); „dzīvot līdzi” savai komandai un grupai; kontrolēt rezultātus; attīstīt un atbalstīt audzēkņu īpašības un personīgu stilu (tas veidos artistismu un sekmēs harmoniskas personības veidošanu). Pilnvērtīgam treniņam ir jābūt lietderīgam, efektīvam, lai var just progresu. Katrs treniņš un katrs trenēšanas process ir mākslas un zinātnes apkopojums. Treniņu process – audzināšanas un izglītošanas process, kura mērķis ir attīstīt dažas cilvēka dimensijas, kuras sekmē garīgā un fiziskā harmoniju un attīsta sportistu kā individuālu personību.
Lai sekmētu sportista personības un tās sportisko sasniegumu izaugsmi, nepieciešams izstrādāt treniņu filozofiju ciešā saiknē ar sportistu orientēšanas programmu, kurā būtu atspoguļots sportista darbības modelis kā noteicošais faktors, kas ļauj noteikt un analizēt:
1) sportista darbības mērķi, uzdevumus un gaidāmos rezultātus;
2) sportista fiziskās attīstības līmeni;
3) sportista sasniegumus attiecīgajā sporta veidā un sportiskās attīstības līmeni;
4) sportista sociālo un psiholoģisko statusu, sociālo lomu funkcijas gan treniņos, gan sacensībās;
5) socializācijas un individualizācijas procesos iegūtās īpatnības;
6) sadarbības, saskarsmes stilu kā sportista individuālo dzīves formu, savstarpēji saskaņotu kopīgu sadarbību ar treneri, komandu, sporta organizāciju, federāciju, klubu, savstarpēji palīdzot…;
7) socializācijas procesā iegūto sociālo un personīgo pieredzi, sportista dzīves prasmes un spējas, kompetences, kuras ir nepieciešamas jebkuras sociālās lomas izpildē un veicina sevis iepazīšanu un komunikāciju ar citiem cilvēkiem;
8) ikgadējo sportista personības attīstības un sporta darbības novērtējumu un pašnovērtējumu (pozitīvie un negatīvie aspekti: meistarības līmenis, kvalifikācijas, profesionālā gatavība; izglītības un tikumiskās attīstības līmenis; pilnveidoto prasmju un spēju novērtējums; sportisko sasniegumu, panākumu un neveiksmju izvērtējums; tālākizglītības nepieciešamība un iespējas; sporta kā socializācijas faktora negatīvo aspektu izvērtējums un to ietekme uz sportista personību…);
9) sportista darba perspektīvas pēc aktīvās sportošanas beigām (sporta centrā, klubā, skolā vai citā sporta struktūrā).

SECINĀJUMI

Sporta filozofijas būtiskākās paradigmas sevī ietver jautājumus par trenera un treniņu filozofijas pamatnostādnēm, kuras saistītas ar sporta darbības veicināšanas priekšnosacījumu veidošanu, sportista darbības stabilizēšanu un uzvaras (rekordu) izredžu optimizēšanu. Katram trenerim ir sava filozofija un treniņu filozofija, kas ietver sevī viņa uzskatus, pārliecību, vērtību sistēmu, personīgo pieredzi; atspoguļo trenera spējas, gribas īpašības, profesionālo kompetenci kopumā, kas viņu padara atšķirīgu, respektīvi – vājāku vai spēcīgāku. Ņemot vērā jauno tehnoloģiju, sporta un citu zinātņu attīstību, trenerim nepārtraukti ir jāuzkrāj jaunas zināšanas. Trenera harismu nosaka viņa profesionālisms, cilvēcīgums un artistisms, kas nepieciešami visās mācīšanas sfērās un sportista personības veidošanas un attīstības procesā.
Aino KUZŅECOVA

INFORMĀCIJAS AVOTI:
1. Profesijas standarts. Profesija Sporta treneris (Apstiprināts IZM 10.02.2003., rīkojums Nr. 79). http://www.izmpic.lv/Standartu_reg/Sporta_treneris.pdf
2. Jones B., Wells L., Peters R., Johnson D. Guide to Effective Coaching Principles and Practice. – Newton, Allyn and Bacon, 1998.
3. Magnosson D., Torestad B. Personality Development//De Corte E. and Weinert F.E. (Eds.). International Encyclopedia of Development and Instructional Psychology. – Pergamon, 1996. – pp.230-234.
4. Герасимов И., Профессия – тренер, профессия – спортсмен.// http://www.CTSchool.ru¬¬¬¬