Sporta pasaules kalējs

Varbūt vēl būs nedaudzi
vecākas paaudzes sporta cilvēki, kas savā laikā lasījuši populāro Sporta
Pasauli. Pirmais laikraksta numurs iznāca 1931. gadā, pēdējais 1000. numurs
– 1944. gada 21. augustā. Sagatavots, bet kara apstākļu dēļ neiespiests bija
palicis 1001. numurs. Arnoldu Šmitu, kuram 14. martā paliktu simts, un Sporta
Pasauli dažkārt uzskata par sinonīmiem. Tūkstoš numuru vēsture Šmita līdzdalība laikrakstā
sākās 1931. gadā ar tā 4. numuru. Gadu tecējumā viņš Nikolaja Seglenieka
izdotajā Sporta Pasaulē bija gan līdzstrādnieks, gan daudzus gadus arī
redaktors. Sporta Pasaule bija noturīgākais no kādiem 10 sportam
veltītiem izdevumiem, kas bieži viens otru apkaroja, bet pēc dažiem numuriem
darbību izbeidza. Tas, ka Sporta Pasaule piedzīvoja 1000 numurus, bija
Nikolaja Seglenieka un Arnolda Šmita nopelns. No sākuma laikraksts iznāca reizi
nedēļā, vēlāk trīs reizes. Berlīnes olimpisko spēļu laikā pat katru dienu.
Spēļu beidzamajās dienās tā tirāža bija sasniegusi 11 000 eksemplāru.Lai gan Sporta Pasaule bija
noturīgākais tā laika sportam veltītais izdevums, tomēr, kā Arnolds Šmits pats
atzinis, tā bija tālu no ideāla laikraksta, kas savos panākumos augusi, bet
nepaspējusi vēl pilnīgi izaugt. Vispārīgā traģēdija latviešu sporta
žurnālistikā bijusi tā, ka katrā nozarē nav bijis pilnīgi respektējumu
rakstītāju. Bijis jāraksta par visdažādākajām lietām. Viņš pats sācis
specializēties tikai futbolā, studējot sīkumos noteikumus, spēles sistēmas,
stilus utt. Daudz diskusiju viņam bijušas ar tā laika futbola lielajiem – Kārli
Upenieku, pulkv. Juri Raiskumu u.c. Sākumā bijis pārsteigts, ka tie par vienu
un to pašu jautājumu bijuši dažādās domās. Vēlāk nav brīnījies, jo pati futbola
spēle, kas viņam vienmēr bijusi mīļāka par citiem sporta veidiem, ir iespējām
un dažādībām bagāta.

Pirmajā padomju okupācijas
gadā, 1940. gada vasarā, Nikolajam Segleniekam Sporta Pasauli atņēma.
Tās vietā izdeva Sarkano Sportu. Šmitu gan atstāja par futbola
rakstītāju. Vācu okupācijas laikā kopā ar kādreizējo Jaunāko Ziņu sporta
redaktoru Hermani Zaļumu viņš dažus mēnešus strādāja Deutsche Zeitung im
Ostland, vēlāk – dienas laikraksta Tēvijas redakcijā, kas bija
pakļauts stingrai vācu militārai un civilai cenzūrai. 1941. gada septembrī
Segleniekam atļāva atjaunot Sporta Pasaules izdošanu ar Alfredu
Sparinski kā redaktoru. Sākot ar 1943. gada pavasari, Arnolds Šmits atkal kļuva
par Sporta Pasaules līdzstrādnieku. Pēc Sparinska aiziešanas leģionā
Seglenieks atkal uzaicināja Šmitu par izdevuma redaktoru. Šajā laikā laikraksts
iznāca tikai reizi nedēļā.

No Six līdz Ansim Vecumam

Arnolda Šmita dzīves gaitas
sākās 1909. gada 14. martā Rīgā. Bērnība tika pavadīta laukos Lēdurgā, kur
tēvam piederēja veikals. Arnolda mātes tēvs ir Kaudzīšu Reiņa un Matīsa brālis.
Ļoti iespējams, ka rakstītāja talants mantots no abiem izcilajiem rakstniekiem.
Ģimenē bez Arnolda auga arī divas meitas, no kurām Nellija ir vecāka, bet
Mērija jaunāka par Arnoldu.

Pirmo izglītību Šmits ieguva
Lēdurgas draudzes skolā, 1922. gadā uzsāka mācības Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā.
Vasarās braucot uz Lēdurgu, viņam vienmēr bija līdzi arī futbola bumba.
Lēdurgas baznīcas dārzā tika tik dūšīgi mests pašdarināts koka šķēps, ka tas
reiz ielidoja Nellijas mutē un izsita zobu.

Skolas gados Arnolds
apmeklēja futbola, vieglatlētikas un citas sacīkstes, vēroja, kā Latvijas
Sporta biedrības (LSB) slidotavā piedzimst ātrslidošanas sports. Tajā laikā arī
pats sāka aizrauties ar sportu. 1927. gadā viņš skolas komandā spēlēja
basketbolu, bet 1928. gadā bija pussargs LSB 3. futbola vienībā. Skolas laikā
Arnolds izcēlās ar domrakstiem. Tad arī radās viens no Šmita pseidonīmiem Six
– tā viņš parakstījās skolas žurnālā Šuri-Muri. Vēl ģimnāzistam
esot, 1927. gada aprīlī Liepājā izdotajā un rīdzinieka Eduarda Tūbeļa rediģētajā
žurnālā Mūsu Sports iespiests pirmais Šmita raksts "Futbola sezonu
iezvanot…"

1927. gada pavasarī Šmits
pabeidza ģimnāziju un rudenī iestājās Latvijas Universitātē. Viņš vēlējās
studēt, bet neviena fakultāte neesot viņu īsti saistījusi. 20 semestrus Arnolds
nomocījās pa Lauksaimniecības fakultāti, bet tajā laikā viņam bija tikai viena
doma – kļūt par avīžnieku. Studiju laikā viņš pievienojās studentu korporācijas
Selonija saimei.

1931./32. gadu Šmits pavadīja
Rēzeknē, pildot obligāto karadienestu. Tad arī Sporta Pasaules 4. numurā
1931. gada maijā iespiests viņa pirmais raksts "Sports mūsu un ārzemju
armijās". 1933. gada janvārī Šmits uzsāka darbu Sporta Pasaulē kā
līdzstrādnieks. 1935. gada sākumā viņš kļuva par laikraksta redaktoru. Paralēli
Šmits arī rediģēja Seglenieka izdoto mēnešrakstu Starts.

Vācu okupācijas gados izjuka
Šmita laulība ar kādreizējo Latvijas meistari galda tenisā Soņu
Povalo-Švijkovskaju. 1943. gada 15. maijā viņš salaulājās ar Latvijas valsts
vienības basketbolisti Austru Petrevicu.

Šmits nekad nav lietojis
rakstāmmašīnu, nekad nav diktējis mašīnrakstītājām. Viņa skaidrais un labi
salasāmais rokraksts burtličiem nesagādāja grūtības. Sporta Pasaulē savus
rakstus Šmits parakstīja ar vairākām signatūrām: Arnolds Šmits. Arn. Šm, Šm., Six,
Vox. Pirmās trīs izvēlējās no raksta satura, nozīmības un raksta garuma. Six un
Vox lietoti pie intervijām, izrakstiem no citiem avotiem vai tulkojumiem.
Austrālijā nāca klāt vēl vairāki: Jēkabs Kalējs – Arnolda tēvs ir bijis Jēkabs,
un angļu smith nozīmē kalējs, Ansis Sirmais – puikas dienās esot saukts
par Ansi un nu pats esot sirms un beidzot pēc aiziešanas pensijā – Ansis
Vecums.

To zina vienīgi Dieviņš…

1944. gada vasaras otrajā
pusē, kad daļa no Vidzemes jau bija komunistu rokās un Sporta Pasaules redakcijā
bija palicis tikai viens darbinieks, Arnolds Šmits izvadīja dzīvesbiedri Austru
un māsas Nelliju un Mēriju ceļā uz Vāciju. Viņa dienasgrāmatā 1944. gada 26.
septembrī ir ieraksts: "Manā dzīvē šodien sākas jauns kalendārs: Austra
kopā ar abām māsām aizbrauca uz Vāciju. Austriņa tik ļoti negribēja šķirties no
zemes, kur bija dzimusi. Pārnācu no ostas izlijis gandrīz līdz ādai. Cik
briesmīgi ir bēgt no mājām! Šodien pošos ceļā arī es. Starp savām nedaudzām
mantiņām, kuras domāju ceļam, iesaiņoju arī "pusbībelīti" – Jauno
Derību. Par to ļoti priecātos māte. Kā un kur es braukšu – to zina vienīgi
Dieviņš."

Pats Šmits Liepāju atstāja
12. oktobrī. Nonācis Vācijā, viņš Berlīnē iznākošajai Latviešu Balsij uzrakstīja
pa rakstiņam. Kara beigas viņš sagaidīja Vācijas dienvidos – Fisenē. Kad 1945.
gada 18. augustā Minhenē sāka iznākt Bavārijas Latviešu Vēstnesis, Šmits
kļuva par tā tehnisko redaktoru. Laikraksts gan iznāca tikai līdz 1945. gada
decembrim, bet jau 17. decembrī Lauingenā sāka iznākt Latviešu Vēstnesis,
kur katrā numurā Šmitam bija iespējams ap 70 rindiņu veltīt sportam. Šis
laikraksts iznāca līdz 1946. gada 31. augustam. Tad sešiem žurnālistiem, to
skaitā arī Šmitam, izdevās dabūt atļauju izdot laikrakstu Latvija, kura
1. numurs iznāca Gincburgā 3. decembrī. Ik numura sporta nodaļā bija kāds Šmita
raksts. Pāris nedēļu laikā laikraksta metiens jau sasniedza 9000 eksemplārus.

Arnolda Šmita rakstus par
sportu iespieda arī Lībekā iznākošajā Latvju Sportā un Hanavas Tēvzemē,
kurai bija atsevišķs sporta pielikums.

Kad bija pienācis laiks
izšķirties vai nu iekļauties vācu saimniecībā, vai doties tālākā emigrācijā,
Arnolds ar savu dzīvesbiedri izvēlējās doties uz Austrāliju. 1949. gada beigās
viņš atstāja darbu Latvijas redakcijā un kļuva par laikraksta
speciālkorespondentu, sūtot regulāras ceļojuma reportāžas un iespaidus par
dzīvi Austrālijā. 1949. un 1950. gada Latvijās ir iespiesti ap 100
dažādu viņa rakstu. Šmits Austrālijā ieradās kā Latviešu sporta un fiziskās
audzināšanas padomes (LSFAP) loceklis, un viņa uzdevumos ietilpa veikt
priekšdarbus latviešu sportistu organizēšanai Austrālijā. Par Austrālijas
latviešu sporta vadītāju Šmits palika līdz 1950. gada 1. novembrim, kad šo
amatu uzņēmās Jānis Riņģis.

1949. gadā laikraksts Latvija
Vācijā apvienojās ar Latviešu Ziņām un Nedēļas Apskatu,
paturot gan nosaukumu Latvija. 1950. gadā Šmitu izraudzīja par Latvijas
Austrālijas redakcijas vadītāju. Šo pienākumu viņš veica līdz 1955. gadam.

Četru grāmatu līdzautors

1949. gada 9. maijā Melburnā
savu darbu ar E. Dēliņu kā izdevēju uzsāka Austrālijas Latvietis ar
četriem redaktoriem: Z. Bārdu, E. Dēliņu, J. Raitumu un A. Šmitu. No mazās,
rotatora tehnikā izdotās avīzītes ar laiku izveidojās tagad tik labi
pazīstamais laikraksts.

Jau no paša sākuma Šmits
rediģēja savu iemīļoto sporta nodaļu un informēja lasītājus arī par dažādiem
citiem notikumiem Austrālijas latviešu dzīvē. 1955. gadā viņš sāka algotu darbu
Austrālijas Latvietī. Vienlaikus Šmits rakstīja Ņujorkā iznākošajam Laikam,
Vācijas Latvijai, Londonas Latviešu Sportam, bija Austrālijas
redaktors Toronto izdotajam Trimdas Sportam, kuram darbu pārtraucot,
rakstīja tā pēctecim Sporta Apskatam. Nevienā Austrālijas Latvieša numurā
nav iztrūkusi sporta nodaļa, sākot ar 1964. gadu bija arī šaha nodaļa.

No 1970. līdz 1978. gadam
Šmits bija Latvijas Korporāciju apvienības un Studenšu prezidija konventa
laikraksta Universitas  Austrālijas redaktors. No 1961. līdz 1978.
gadam Universitas tika iespiesti ap 80 dažādi viņa raksti. Daudzi raksti
Selonijas internajā žurnālā Draugam – Tēvijai. Rediģēja un izdeva
Austrālijas sēļu informācijas biļetenu Selonija.

Arnolds Šmits kopā ar Vili
Čiku ir četru sporta grāmatu autors: Sporta Latvija, Sporta smaids,
Zelts, sudrabs, bronza un Neaizmirstami sporta brīži un zvaigznes.
Jāapbrīno autoru uzņēmība, šīs grāmatas gatavojot laikmetā pirms šo laiku
modernajiem sazināšanas līdzekļiem, jo viens dzīvoja Melburnā, otrs – Ņujorkā.
Šīs grāmatas, kuru abi autori ir latviešu sporta dzīves trīsdesmito un trimdas
gadu liecinieki, ir viņu lielākais pienesums Latvijas sporta vēsturei.

Pēdējais raksts

1977. gada 1. janvārī Arnolds
Šmits aizgāja pensijā. Pēc viņa sporta nodaļas vadīšanu pārņēma Gunārs
Bērzzariņš. Pats pēdējais Šmita raksts, iespiests Laika 1978. gada 3.
maijā, bija veltīts viņa šefa, Sporta Pasaules kādreizējā izdevēja
Nikolaja Seglenieka 70 gadu jubilejai.

Melburnā dzīvojot, retas bija
tās dienas, kad Šmitu mājās neiegriezās kāds ciemiņš. Ja mājas māte Austra bija
darbā, tad par ciemiņiem rūpējās Arnolda māsa Mērija Laiviņa kundze, kas ar
savu vīru dzīvoja turpat dārza mājiņā. Vecākā māsa Nellija bija precējusies ar
latviešu izcilo vārtsargu Viktoru Vizlu un dzīvoja Balaratā, kādus 100 km no
Melburnas.

Šķiršanās brīdis no dzīves
pienāca 1978. gada 10. septembrī Filipa salā netālu no Melburnas, kur Šmitiem
bija vasaras mājiņa. Nopļāvis zāli savā un kaimiņa dārzā viņš mira ar
sirdstrieku. Gandrīz vai neredzēti kupls pavadītāju pulks – vairāk nekā 250
cilvēku – piedalījās viņa izvadīšanā.

Pēc nāves Pasaules Brīvo
latviešu apvienība Arnoldu Šmitu apbalvoja ar Kultūras fonda goda diplomu par
sasniegumiem žurnālistikā. Šo diplomu 1978. gada 18. novembrī saņēma viņa
atraitne Austra (mūžībā aizgāja 1982. gada 21. jūlijā). Viņš ir apbalvots ar
trimdas Lielo nozīmi sportā, un Jāņa Daliņa piemiņas fonds pagodināja Šmitu,
ievēlot viņu pēc nāves par šī fonda locekli.

Sirds un visa valsts

Dažādās Šmita jubilejās presē
parādījās viņam veltīti raksti.

Sporta Pasaulei uzsākot savu 10. gadagājumu,
latviešu sporta žurnālistu tēvs Ādolfs Plūms, cita starpā, rakstīja: "No
mazas, salīdzinot, lapiņas, kas parādās reizi nedēļā, ir izaudzis liels, daudz
lasīts laikraksts, kas iznāk 3 reizes nedēļā. Sevišķi teicams ir redaktors
Šmits. Viņš ir Sporta Pasaules sirds, viņš ir visa valsts – pati Sporta
Pasaule. Vārds Šmits svešvalodā nozīmē kalēju. Mūsu redaktors Šmits daudz
veicis latviešu sporta rakstniecības kaltuvē. Par to lai viņam atzinība un
slava. Šmits gan varens kalējs, bet neviens meistars gatavs no debesīm
nekrītot, vai arī Šmits nav nokalis pa čikam, kā tas kungs tai pasakā,
kas tikmēr kalis, kamēr nokalis kaut ko, kas, ūdenī iesviests, noskanējis čik,
un tik vien bijis labuma no tā kaluma. Tā vaicās skeptiķis, kas pat spožajai
saulei dažkārt saskata plankumus. Nu, var būt dažādās domās par to, pa kuru
ceļu un kā labāk iet uz Romu, bet viss tas nemazina konstatējumu par Šmita
dievišķām žurnālista spējām. Šmits ir mūsu sporta žurnālistikas lielmeistars,
spriedumu ieceres un vārdu apdares mākslinieks."

Dzirdēt un pasniegt

Alfrēds Vinčels Arnolda Šmita
20 gadus žurnālista darbā Latvju Sporta 1947. gada 16. aprīļa numurā
vērtēja šādi: "Šodien presē Arnolda Šmita vārds ir jēdziens, un tam, ko
viņš raksta, mēs, nešaubīgi arī ticam un paļaujamies, jo viņš nemīl rakstīt
niekus. Šmita rakstus var lasīt tiešām ar patiku, ne vien daiļskanīgā valodas
plūduma un lietpratīgo spriedumu dēļ, bet jo sevišķi tādēļ, ka viņš nekad
nekļūst neobjektīvs un ļoti smalkjūtīgā veidā prot pieskarties arī
vissāpīgākajam jautājumam. Neviens sportists, šķiet, nevarēs sacīt, ka Šmits tam
nodarījis pāri. Ja tomēr viņš kādreiz uzrakstījis kādu asāku vārdu vai cēlis
dienas gaismā kādu nebūšanu sporta dzīvē, tad lasītāji allaž varēja būt
pārliecināti, ka citādi tas tiešām arī nav bijis iespējams, ka smalkjūtīgi
izteiktais pārmetums katrā ziņā ir vietā. Tādēļ arī Arnolds Šmits ir visu
sporta ļaužu cienīta un respektēta personība, kura draugu skaits nav
aprēķināms.

Redaktors Šmits ir ne vien
izcils žurnālists, bet arī skolotājs jaunajai audzei. Viņa paspārnē darbu
sākuši un mācību baudījuši ne viens vien mūsdienu sporta avīžnieks. Lai tikai
pieminam tagad bez vēsts pazudušo Jāni Zariņu – neatsveramo sporta statistiķi
un vēsturnieku, Alfrēdu Sparinski, Kārli Štameru u.c. Arī šo rindiņu autoram
piekrīt gods būt lieliskā redaktora audzēknim, laikam tomēr
nepateicīgākajam…"

Nikolajs Seglenieks:
"Rakstos Arnolds bija pozitīvists – cildināja visu pozitīvo un mazāk
vārdus veltīja negatīvai kritikai. Viņam bija prasme intervēt, izvilināt vārdus
un domas un dzirdēto interesanti pasniegt lasītājiem. Viņa rakstu valoda bija
plūsmīga, entuziastiska, kas patīkami lasījās."

Pats kā rekordists

1977. gadā, kad apritēja 50
gadi kopš žurnālista gaitu sākšanas, Kanādā iznākošā Sporta Apskata redaktors
Gunārs Gubiņš lūdza Šmitam pastāstīt, kurš aizvadītajā pusgadsimtā viņam bijis
skaistākais brīdis un kad gribējies ielīst zemē pēc kāda pamatīgi izgāzta poda:

"Skaisti mirkļi ir
piedzīvoti neskaitāmi. Esmu Rīgas stacijā 1935. gadā bijis sagaidītājos, kad
sajūsmā sveica atbraucējus no Šveices – pirmo Eiropas meistarvienību
basketbolā, mūsu Latvijas spēlētājus. Esmu nācis mājās pēc Jāņa Daliņa uzvarām
starptautiskās soļošanas sacīkstēs ar tādu lepnumu, it kā pats būtu labojis
kādu pasaules rekordu. Esmu Tallinā stadionā starp igauņiem gandrīz vai rēcis
sajūsmā par Latvijas uzvaru Baltijas kausa izcīņā futbolā. Esmu 1939. gadā ASK
slidotavā Rīgā apreibis, sarkanvīnu baudot par godu Alfonsa Bērziņa uzvarai
Eiropas meistarsacīkstēs ātrslidošanā utt., utt.

Bet kas ir bijis
visneaizmirstamākais brīdis? Nezinu kāpēc, bet ģimnāzistu laikā mums dažiem
puikām radās interese par grieķu-romiešu cīņu. Arī vēlāk bija maz tādu
cīkstēšanās sacīkšu, kuras Rīgā neapmeklēju. Vēl vēlāk nācās šīs sacīkstes
aprakstīt Sporta Pasaulē un tuvu sadraudzēties ar Latvijas stingrākajiem
cīkstoņiem, vispirmām kārtām ar Edvīnu Bietagu. Bijām arī gandrīz vienos gados.
Magnēts pie Edvīna bija viņa trakais spēks un karstais Latvijas patriotisms. Un
tad nu Latvijas agrā pavasarī Rūjienas zēns Edvīns Bietags no Rīgas ar vilcienu
aizbrauca uz Romu, lai piedalītos Eiropas meistarsacīkstēs. Manai avīzei Sporta
Pasaulei nebija tik daudz naudas, lai sazvanītos ar Romu. Tāpēc uzmanīju
bagātās Jaunākās Ziņas. Nopirku tās, lapoju un – jā, "E. Bietags – Eiropas
meistars". Kontinenta meistars pussmagajā svarā! Es it kā sastingu ar visu
avīzi rokā. Biju ticējis Edvīna spējām, bet nedomāju, ka tās jau sasniegušas
Eiropas mēroga augstāko kalngalu. Varbūt es iekliedzos, varbūt sajūsmā
apraudājos – neatceros, bet šī reize man stāv pāri visiem maniem sajūsmas
mirkļiem, kādus esmu sportā piedzīvojis pēdējos 50 gados. Man tikai
jāatvainojas, ka nekad neesmu pratis tā īsti jauki šo piedzīvojumu aprakstīt – tik
labi, lai vēl kāds bez manis izjustu tādu pašu sajūsmu.

Par ko gribējies no kauna
ielīst zemē? Trīsdesmito gadu vidū Egīls Hermanovskis Latvijas meistarsacīkstēs
kalnu slēpošanā uzvarēja slalomā. Atreferējot šīs sacīkstes Sporta Pasaulē,
es uzrakstīju (kāda velna dzīts?), ka Egīls ir Latvijas pirmā satiksmes
ministra, nelaiķa inženiera Teodora Hermanovska dēls. Nākamajā dienā, kad bija
iznākusi Sporta Pasaule, redakcijā atskanēja tālruņa zvans:
"Labrīt, te runā nelaiķis Teodors Hermanovskis…" Saprotams, ka es
gribēju ne tikai ielīst zemē, bet pat izlēkt pa logu lejā uz ielas no Dzirnavu
ielas 57. nama trešā stāva, kur atradās Sporta Pasaules redakcijas
istabas."

Dzīves nogalē Arnolds Šmits
nožēloja, ka visu mūžu nebija varējis palikt tikai sporta žurnālists vien, jo,
sākot ar vācu okupācijas laiku, bijis jāraksta arī par daudz un dažādiem citiem
tematiem. Pāris reportāžu vai aprakstu viņam pašam tomēr esot palikuši mīļā
atmiņā, un ja būtu nauda, tad izdotu grāmatiņu ar kādām 10 vai 20 reportāžām.

1988. gadā Selonijas
kopa šo Šmita ieceri realizēja, izdodot gan krietni plašāku, 218 lappušu biezu,
Arnolda Šmita piemiņas grāmatu Ar žurnālista bloku.

Izdevēju sirsnīga pateicība
Arnolda māsai Mērijai un viņas vīram Voldemāram Laiviņam par sniegto
informāciju un palīdzību, šo grāmatu gatavojot.

Guntars SAIVA

Sidnejā