Bumba zina, kas jādara

Mākslinieks
Jānis Anmanis šobrīd sastopams labā noskaņojumā, jo klāt mākslas vingrotāju
sacensības Baltijas aplis 2009, kas Rīgas olimpiskajā sporta centrā
risināsies šīs nedēļas nogalē. Dāmas un kungi ar otām kā allaž būs klāt: sēdēs,
vērtēs, gleznos un izklaidēs. Jānim
Anmanim māksla un sports visu
dzīvi iet paralēli. – Kā
iekļuvāt vingrotāju vidē? – Biju akadēmijas
students un mani uzrunāja mākslinieki Laimdots Mūrnieks un Jāzeps Pīgoznis, vai
varētu uzgleznot un uzdāvināt vingrotājām kādu īpašu gleznu. Padomju laikā Rīgā
notika sacensības Mākslas ritmi. Tā nu mēs gandrīz 30 gadus sacensībās
zīmējam vingrotājas, viņu portretus un dāvinām bildes. Laikam ar
Pīgozni esam senākie zēni, kuriem patīk meitenes un viņu kustības. Vēlāk man
uzticēja būt par šī pasākuma māksliniecisko vadītāju. Izdomāju, kā mākslinieki
sēdēs, kā līdzdarbosies. Mums ir bijuši līdzi pat krokodili un lāči. Mākslas
ritmu direktore bija Skaidrīte Habarova. Tagad Baltijas apļa
direktore un režisore ir Ludmila Kačkalda, un savu darbu vienmēr saskaņojam ar
šīm kundzēm. Baltijas aplis ir vienīgās sacensības pasaulē, kurās
līdzdarbojas un savus darbus balvās vingrotājām pasniedz mākslinieks Jāzeps
Pīgoznis, Juris Ģērmanis, Andrejs Rozenbergs, Marija Brodele, Artūrs Ņikitins,
Romens Umans un Ilze Dūdiņa. – Vai nav
bijis tā, ka vairāk skatās uz jums nekā uz vingrotājām? – Ir gadījies.
Vienmēr sapošamies svētku tērpos – citam smuka veste, citam berete, krāsaini
lakatiņi… Pats šoreiz plānoju ierasties superīgā parūkā. Man ir tādas lielas,
izteiksmīgas brilles. Dažreiz paņemu binokli un papētu kādu līniju. Kad
garlaicīgāk, tad jau kāds paskatās, kā tie mākslinieki māžojas.Reiz mums
atļāva paņemt papagaili. Smuks putns, vērīgs. Diemžēl pat pārāk vērīgs – kad
meitenes sāka vingrojumus ar vālītēm un tās lidoja augšup, papagailis sāka
kliegt. Tagad mums putnus vairs neļauj ņemt līdzi… Vai, esmu arī uzdziedājis
meitenēm! Parasti dziedu Jāņos un pagājušajā reizē uzrāvu feinu gabalu par
mīlestību.

– Kā jūs
izlemjat, kurai vingrotājai piešķirt balvu?

– Tāpēc jau
žūrējam, skatāmies un
apbalvojam graciozāko, elegantāko, liriskāko, maigāko – tik skaistām meitenēm
nav grūti izdomāt apzīmējumus. Tāpat notiek loterijas, bet visu nedrīkst
atklāt. Reizēm dažas meitenes atnāk uz darbnīcu, piemēram, pagājušajā gadā pie
Artūra Ņikitina mēs viņas gleznojām. Tad rodas darbi, kurus varam izstādīt.
Šogad Baltijas aplī būs ļoti labu un augstvērtīgu gleznu izstāde.
Vingrotājas ir smalkas būtnes, viņām ir liela disciplīna, jābūt visu laiku
formā. Man patīk, ka sacensībās var redzēt gan mazas meitenes, gan lielākas, ar
izteiktākām ķermeņa formām. Reiz bija meitene no Francijas ar smukām krūtīm,
ļoti eleganta. Viņa varēja arī nevingrot, tikai mierīgi pastaigāt, lai visi
paskatās…

Galvenais ir atmosfēra.
Parāde, gatavošanās – viss kopā ir viena liela un ļoti skaista izrāde. Tāpēc ar
prieku tur piedalāmies.

– Vai kāda
vingrotāja jums īpaši patīk?

–
Septiņdesmitajos gados sajūsminājāmies par Ritu Karpovu un Diānu Urbāni. Tomēr
kopumā man patīk visas, katrā ir kas īpašs. Meitenes ir kā dārgakmeņi! Grācija,
pacelta galva, skaista stāja… Meitenes dzeja! Tieši viņas iedvesmojušas mani
dzejas grāmatai Nepaej garām mīlestībai.

Kaut gan…
Paskatieties apkārt! Latvijā pat visvienkāršākā sieviete kustībā ir skaista.
Nesen biju televīzijā uz interviju, studijā bija kāda jauna meitene, kura nesa
mikrofonus, visu pārbaudīja, un es ar tādu prieku uz viņu skatījos –
sakoncentrējusies, tik sirsnīgi darīja savu darbu. Gandrīz vesela izrāde. Tas
bija vienreizēji!

– Sabiedrībā
esat zināms kā sportisks mākslinieks. Kad sākāt 
sportot?

– Absolvēju
piekto, tagad 2. Rīgas bērnu un jaunatnes sporta skolu, kur trenējos basketbolā
pie labi zināmā basketbola trenera Imanta Pļaviņa. Trenējos arī klasiskajā
cīņā, bet interese ātri pārgāja. Triju mēnešu laikā iemācījos pamata paņēmienus
un sāku piedalīties sacensībās. Man gāja fiksi
– pamānīju uz vienu pusi, pamānīju uz otru pusi un nometu uz lāpstiņām! Un tā
kādus 10 pretiniekus – citu 20, citu 30 sekundēs, līdz ar to šis sporta veids
likās garlaicīgs.

Pēc tam aizgāju
trenēties pie Jāņa Lancera boksā. Ja paskatās, vēl tagad var redzēt, ka deguns
tāds pašķībs. Ar pusgadu pietika. Paralēli oficiāliem treniņiem mēs ar dvīņu
brāli Pēteri spēlējām hokeju un futbolu, vasarās sacentāmies vieglatlētikas
disciplīnās. Brālis spēlēja lielo tenisu, es arī nedaudz. Bijām baigie sportsmeni.

– Vēlāk
sākāt neatlaidīgi iekarot mākslas lauciņu, bet sports nāca līdzi…

– Dabiski. J.
Rozentāla mākslas vidusskolā 1959. gadā augstlēkšanā pārvarēju 1,65 metrus un
sasniedzu skolas rekordu. Šķiet, līdz šim tas vēl nav labots. 14 gadu vecumā no
vietas varēju pārlēkt 1,40 metrus. Man tolaik bija baigā federe, lielisks atspēriens.

Aizrāvos arī
ar pantomīmu. Biju Rīgas pantomīmā, kas darbojās toreizējā Celtnieku
kultūras namā, Bruņinieku ielā. Man bija savs numurs – Jaunība, briedums,
vecums, nāve. Izpildīju viens pats, Imants Kalniņš bija pie klavierēm.
Dažkārt bija tādas ovācijas, ka piecas minūtes netiku nost no skatuves, cik
perfekts šedevriņš tas bija.

– Vai
sportiskās aktivitātes palīdz gleznošanai?

– Kad astoņas
stundas gleznots, tad veselīgi izkustēties, lai asinis sāk riņķot. Uzreiz
svaigākas domas. Nesmēķēju, arī alkohols īpaši neaizrauj, tā vietā labāk kaut
ko uzgleznoju vai uzrakstu, vai kārtīgi izkustos. Viens piemērs. Padomju laikā
braucu uz radošajiem plenēriem Maskavā, Mākslinieku jaunrades namā. Tur mēneša
laikā ar savu sistēmu 100 darbus uzgleznoju. Apstākļi dzīvošanai bija ideāli,
blakus atradās mežs un lauks. Mana sistēma? Dodoties gleznot, ņēmu līdzi disku
un mežā izveidoju savu stadionu. Kādu brīdi pagleznoju un, hop, gāju uz savu
stadionu, metu disku, ar kociņiem atzīmēju rezultātus. Pēc tam atkal atgriezos
pie gleznas.

Vasarās Rīgā
bieži vien no sešiem rītā līdz pusdienas laikam pagleznoju, tad disku rokā un
braucu uz Jūrmalu, kur gāju gar jūru līdz pat Engurei. Pagāju kādu gabalu,
uzmetu disku, papeldējos, atkal gāju un tad braucu atpakaļ. Kustības atbrīvo
smadzenes, turklāt ir sajūta, ka pie jūras saņemu kādu kosmisko enerģiju. Kad
jūrmalas ciemos notika sporta un zvejnieku svētki, tad arī mēs, mākslinieki,
bieži piedalījāmies. Ne tikai gleznojām, bet arī uzspēlējām basketbolu.

– Jūsu
vārds ir cieši saistīts ar Mākslas dienu basketbolu.

– Mākslas dienu
basketbola turnīrs sākās 1973. gadā. Gadu pirms tam man bija liela
personālizstāde, kuru tolaik apmeklēja 36 tūkstoši cilvēki. Tad dabūju nejauku
plaušu karsoni, palidoju tunelī…

Apmēram 30
gadus vadīju Mākslas dienu basketbolu. Visu organizēju, pats spēlēju. Mēs
darījām tā, ka katra komanda sevi izrādīja. Žurnālisti uzrakstīja, mūziķi
spēlēja pārtraukumos, aktieri rādīja jokus, dejotāji un kultūristi uzstājās,
suņi demonstrēja modes. Tās visas bija lielas, labi apmeklētas izrādes, kuru
pamatā bija basketbols. Forši bija!

– Vai
nevarējāt iztikt bez spēlēšanas, tikai organizēt?

– Vai, nē!
Basketbolā mani aizrāva trīspunktu metieni. Man likās neinteresanti mest no
apakšas – jo tālāki metieni, jo interesantāk. Bija tādas specifiskas sajūtas
rokās un pirkstos, bet nezinu, no kā – vai no gleznošanas, vai no kā cita. Kā
metu bumbu, tā vienmēr iekrita grozā.

Mākslinieks
Uno Daņiļevskis reiz pienāca pie manis un prasīja: "Jāni, kā tu to vari –
bumba iet garām grozam un pēc tam pagriežas un iekrīt tajā?" Cilvēks
pieskāras un dod bumbai enerģiju, pat noteiktu programmu, iesaistot arī
skatītājus, jo arī viņiem ir enerģētika. Tas viss sakoncentrējas, un bumba
zina, kas jādara.

Tāpat ir
mākslas vingrošanā. Ja meitene jūt bumbu un ir sakoncentrējusies, tad bumba nonāk
atpakaļ tieši tur, kur vajag, un viss izdodas. Nonākt harmonijā pašam ar sevi,
strādāt ar domu, koncentrēties, tas ir vienreizēji, un tam ir labs rezultāts.

Viens no
pēdējiem Mākslas dienu basketboliem bija Dailes teātrī uz skatuves. Super! Basketbola zibensturnīrs Superbasketbols
ar mākslu, modeli  un saksofonu.
Juris Strenga bija Krišjānis Barons un rakstīja dainas. Piedalījās vecie
olimpieši un deputāti. Visi bija pārsmējušies. Tas prasa lielu enerģiju, man
vajag kādu palīgu, tāpēc četrus gadus šie pasākumi vairs nenotiek. Tomēr tas ir
labs projekts, par kuru var saņemt arī labu naudu, tikai vajag cilvēkus, kuri
pie tā strādā.

– Kustaties
taču joprojām?

– Mazāk. Pie
veterāniem Zinātņu akadēmijā uzspēlēju basketbolu. O, bet man nesen bija labs
piedzīvojums! Pirms trim gadiem, kad saistībā ar kādu projektu biju Ungārijā,
pamanīju, ka tur ir basketbola grozs, un mēs ar vienu ungāru norunājām sarīkot
sacensības. Atzinos, ka trīs mēnešus neesmu spēlējis, viņš – ka arī ilgi neesot
metis. Norunājām, ka sāksim mest soda metienus un būs cīniņš starp Latviju un
Ungāriju. Vienojāmies, ka līdz 10 punktiem pēc kārtas. Viņš iemeta trīs. Tad bumbu
paņēmu es – kā sāku mest, 10 jau biju iemetis un turpināju tikai tālāk. Tā 41
vienu reizi pēc kārtas ielidināju bumbu grozā bez kāda treniņa. Iznāk, ka šis
ir mans rekords, jo pirms 10 gadiem biju tā iemetis 32 reizes pēc kārtas.

Runāju reiz
par to ar mūsu basketbolistu Jāni Blūmu, viņš teica, ka ir iemetis 82 reizes.
Tas nozīmē, ka cilvēkam ir kolosālas spējas, ko ne vienmēr apzināmies. Ķermenim
ir atmiņa, kas ieprogrammējas, un kā bumba ir rokās, tā viņa iet, kur viņai
liek.

– Vai jūs
interesē, ko dara citi sportisti?

– O, jā, kārtīgi
sekoju līdzi sporta notikumiem. Skatos hokeju, kādreiz aizeju uz hokeju vai
basketbolu Arēnā Rīga. Sporta spēļu translāciju laikā kolosāli varu gleznot –
klausos, uzmetu aci, un darbs ļoti labi veicas. Skatos gan pasaules čempionātu
futbolā, gan kikboksu, kurā ir inteliģenti bokseri. Tas ir interesanti, tas nav
tā, ka tikai vālē pa degunu.

– Vai
nevajadzētu vairāk gleznot sportistus?

– Skarbajos
padomju laikos bija interesantas izstādes Sports mākslai. Pirms astoņiem
gadiem arī rīkoju šādu izstādi, bet nav atbalstītāju. Nebūtu slikti, ja varētu uzgleznot
gan kādu brīvo tēmu par sportu, gan kādu sportistu. Piemēram, bobslejistu
Miņinu. Kolosāla bilde būtu! Turklāt tas ir tāds darbs, kas paliek uz 300-400
gadiem.

Latvijas
Olimpiskajā komitejā ir manis gleznots pirmais grieķu romiešu cīņas čempions.
Šo bildi uzdāvināju LOK pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, un tā atrodas
Aldoņa Vrubļevska kabinetā. Helmutam Balderim ir mana glezna, kurā redzama
klusā daba un hokejisti. Rīgas Vingrošanas skolā ir manas gleznas. Esmu
darinājis pieckārtējā Latvijas čempiona diska mešanā un lodes grūšanā,
mākslinieka Laimoņa Kivlenieka portretu. Viņš gan ir tīrradnis, dabas talants.
Viņš reiz stāstīja: "Es aizeju tur, kur ir neliels kalniņš. Uzgrūžu lodi
tai kalniņā, viņa pati noripo lejā, un tā es turpinu." Laba izdoma. Vēl darbojos
Latvijas Olimpiskajā akadēmijā, tā ka nevaru atraut mākslinieka dvēseli no
sporta.

Iveta DAINE

Jānis
Anmanis

gleznotājs

Dzimis 1943. gada 6. decembrī

Mācījies Rīgas 1. ģimnāzijā, J. Rozentāla Rīgas
mākslas vidusskolā (1963.), Latvijas Mākslas akadēmijā (1969.)

Profesionālās
apvienības, apbalvojumi
1970. – Latvijas Mākslinieku savienības biedrs
1972. – sudraba medaļa jauno mākslinieku darbu izstādē konkursā Sofijā

1983. – E. Iltnera
prēmija
1980. – Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslinieka goda nosaukums
1998. – IV pakāpes Triju Zvaigžņu ordenis
Pedagoģiskā un sabiedriskā darbība
Bērnu mākslinieciskās fantāzijas akadēmijas vadītājs, Mākslas dienu veidošana.
Mākslas dienu basketbola turnīra izveidotājs un organizators
Izstādes un publikācijas
40 personālizstādes Latvijā un ārzemēs. Piedalījies 500 mākslas izstādēs
Latvijā un ārzemēs
Grāmatu un preses izdevumu ilustrāciju autors, pievērsies scenogrāfijai, bijis
filmu mākslinieks Rīgas kinostudijā. Raksta dzejoļus un pasakas, komponē mūziku

IELAUZUMOS

Kaut gan…
Paskatieties apkārt! Latvijā pat visvienkāršākā sieviete kustībā ir skaista

Pēc tam aizgāju
trenēties pie Jāņa Lancera boksā. Ja paskatās, vēl tagad var redzēt, ka deguns
tāds pašķībs

Žurnālisti
uzrakstīja, mūziķi spēlēja pārtraukumos, aktieri rādīja jokus, dejotāji un
kultūristi uzstājās, suņi demonstrēja modes

Tā 41 vienu reizi
pēc kārtas ielidināju bumbu grozā bez kāda treniņa. Iznāk, ka šis ir mans
rekords