Sportiskākais Rīgas stūris
Laika rats mēdz būt nežēlīgs ne tikai pret cilvēkiem un organizācijām, bet arī celtnēm, par daudzām atstājot tikai atmiņas. Tāpēc modernam lasītājam Latvijas olimpiskās vēstures rindas, ka 1922. gada 23. aprīlī Latvijas Sporta organizāciju apvienības un Latvijas Olimpiskās komitejas dibināšana notikusi Latvijas Sporta biedrības telpās Nikolaja ielā neizraisa nekādas vizuālas asociācijas. Dies’ vien zina, kas tā par ielu un kas par biedrību?…
Latvijas Sporta biedrība patiesi palikusi pagātnē, bet iela, tiesa, jau sen kā ar citu nosaukumu, joprojām tiecas cauri Rīgai, un vieta galvaspilsētas kartē nu jau vairāk nekā gadsimta garumā ir iezīmēta kā sportiski aktīvs rajons. Runa ir par Krišjāņa Valdemāra ielu un kvartālu, ko no citām pusēm ierobežo Hanzas, Vesetas un — cik zīmīgi! — Sporta iela.
ARHITEKTA PĒKŠĒNA VELOTREKS
Rīgas pirmie sportotāji XIX gadsimta otrajā pusē savām aktivitātēm meklēja brīvus plačus pēc iespējas tuvāk centram. Īpaši iecienīts bijis Strēlnieku dārzs (mūsdienās — parks Kongresu nama apkaimē), kura nostūrī savu braucamo ceļu — velotreku — uzbūvēja 1891. gada vasarā nodibinātā Otrā Rīgas Riteņbraucēju biedrība (2. RRB).
Pretēji citām Rīgas sporta organizācijām, kurās valdīja vāciskais gars, 2. RRB galvenie darītāji bija latvieši.
Biedru skaits strauji audzis, intereses paplašinājušās, Strēlnieku dārzā kļuvis par šauru. Tāpēc 2. RRB drīz vien iegādājās lielāku gruntsgabalu Nikolaja (tagadējās Valdemāra) un Bruņinieku ielas stūrī. Tur pēc arhitekta Konstantīna Pēkšēna projekta tika uzbūvēts moderns velotreks un biedrības māja. Jaunās celtnes atklāja ar vērienu — 1898. gada 5. jūlijā notika svinīgs gājiens no Strēlnieku dārza līdz jaunajai mītnes vietai, ko vainagoja telpu iesvētīšana un plašas sacensības.
Turpmākie notikumi apliecināja biedrības vadītāju tālredzību, jo neapbūvētajā kvartālā atlicis arī gana daudz vietas citām sportiskām nodarbēm. Tika iekārtoti sektori dažādām vieglatlētikas disciplīnām, bet ziemā klajums pārtapa slidotavā, kurā pilsētnieki atpūtās, bet sportiski noskaņotie sacentās ātrskriešanā un dažādu figūru griešanā. Ledus laukums vakaros bijis pārpildīts, svētdienās tajā spēlējis orķestris.
1914. gadā 2. RRB apvienoja 369 biedri, tai skaitā arī nākamais Starptautiskās Olimpiskās komitejas loceklis Jānis Dikmanis.
ČAKSTE, ULMANIS, DALIŅŠ…
Pirmā pasaules kara laikā krietni cieta visa Latvijas infrastruktūra, arī 2. RRB saimniecība — treks bija iznīcināts, aprīkojums izvazāts.
Bāzes atjaunošana sākās pēc Latvijas brīvvalsts nodibināšanas, un 1920. gada 19. septembrī tieši 2. RRB laukumā notika Latvijas vispārējo sporta svētku atklāšanas parāde. Atjaunotajās tribīnēs bija pulcējušies 8000 skatītāju (bija 1000 sēdvietas, pārējie stāvēja kājās), ieskaitot Satversmes sapulces priekšsēdētāju Jāni Čaksti, Ministru prezidentu Kārli Ulmani, armijas virspavēlnieku Jāni Balodi un citas prominences.
1921. gada februārī 2. RRB sapulce mainīja organizācijas nosaukumu, pārtapdama Latvijas Sporta biedrībā (LSB). LSB turpināja labiekārtot savu bāzi, kas ilgus gadus bija viena no labākajām Rīgā un visā Latvijā. Zem apjumtajām tribīnēm izbūvēja ģērbtuves un dušas telpas. Biedrības namā bija gan neliela sporta zāle, gan administratīvās telpas, kurās 1922. gada 23. aprīlī notika Latvijas sporta vēsturē tik svarīgais notikums.
Netrūka arī svarīgu sportisku sarīkojumu. 1922. gada 22. septembrī LSB laukumā savu pirmo starptautisko spēli aizvadīja Latvijas futbola valstsvienība (ar Igauniju 1:1), kas arī turpmāk šo laukumu bieži izvēlējās par mājas spēļu norises vietu.
LSB stadiona skrejceļš gan īsti neatbilda starptautiskajiem standartiem (apļa garums bija apmēram 300 metru, tikai taisnē bijuši seši celiņi, turklāt šaurāki, nekā pienākas), tomēr tieši te savas lielās starptautiskās cīņas Rīgā izcīnīja leģendārais soļotājs Jānis Daliņš. 1931. gada 19. septembrī viņa uzvaru pār pasaules soļošanas zvaigznēm angli Alfredu Popu, itālieti Ugo Fridžero un šveicieti Artūru Tellu Švābu klātienē noskatījās 16 000 līdzjutēju, bet vairāki tūkstoši bija spiesti palikt ārpus vārtiem. Paši attapīgākie gan piekukuļojuši netālo namu sētniekus un noskatījušies cīņās no ložām kāpņu telpās.
1932. gada 27. februārī LSB slidotavā pirmo starptautisko spēli aizvadīja Latvijas hokeja valstsvienība (3:0 pret Lietuvu).
Latvijas Sporta biedrības darbību 1940. gadā pārtrauca padomju okupācija, un tās īpašumi tika nacionalizēti. 1941. gada rudenī LSB gan atjaunoja darbību, taču tā bija tikai pēdējā epizode divarpus gadu garumā.
SKOLAS IEDVESMA
Tūlīt pēc Otrā pasaules kara Rīgas sporta bāzēs sāka saimniekot pēc padomju modes izveidotās biedrības. Vispirms par galveno vietu futbola un vieglatlētikas sacensībām kļuva bijušais JKS stadions, kuru pārņēma sporta biedrība Dinamo (tagad tajā vietā atrodas Skonto stadions un halle). Četrdesmito gadu beigās šis gods piekrita Daugavas stadionam (neatkarības gados — Rīgas pilsētas stadions).
LBS bāze palika bez stabila saimnieka un zaudēja gan nozīmi, gan kvalitāti. Futbola laukumi gan palika, un tajos ilgus gadus meistarību slīpēja Rīgas Futbola skolas audzēkņi. Savukārt vietā, kur savulaik slējās LSB administratīvā ēka, 1956. gadā sāka celt Rīgas 49. vidusskolas ēku.
Tieši skola iedvesusi kārtējo jauno elpu šī rajona sporta dzīvē. XXI gadsimta sākumā tika uzbūvēts 49. vidusskolas jaunais sporta komplekss, kura zālē notikušas arī valsts čempionāta augstākā līmeņa cīņas basketbolā un volejbolā. Savukārt skolai piederošo futbola laukumu, ko klāj moderns sintētiskais segums, izmanto ne tikai skolēni, bet arī futbola skolas Metta audzēkņi. Te notiek arī Latvijas futbola virslīgas čempionāta spēles, jo tas ir Metta/LU mājas laukums.
