Sūrais, spožais zelts
Cik Latvijai ir olimpisko čempionu? Ar sarkanbaltsarkano karogu šo titulu izcīnījuši tikai divi — vingrotājs Igors Vihrovs (2000. gadā Sidnejā) un BMX riteņbraucējs Māris Štrombergs (2008. gadā Pekinā). Pavisam mūsu zemei lielākā vai mazākā mērā piederīgi ir 23 čempioni. Vēl šķēpmešanā Inese Jaunzeme, Elvīra Ozoliņa, Jānis Lūsis un Dainis Kūla, peldēšanā Jānis Konrāds (pārstāvot Austrāliju), volejbolā Ivans Bugajenkovs, Staņislavs Lugailo, Oļegs Antropovs, Pāvels Seļivanovs, Tatjana Veinberga un Aldis Bērziņš (pārstāvot ASV), basketbolā Uļjana Semjonova, Tamāra Dauniene un Igors Miglinieks, kamaniņu sportā Vera Zozuļa, burāšanā Aleksandrs Muzičenko, bobslejā Jānis Ķipurs, hokejā Vitālijs Samoilovs, vingrošanā Natālija Laščonova, kanoe airēšanā Ivans Klementjevs un šaušanā Afanasijs Kuzmins.
Sportssešiem olimpiskajiem čempioniem uzdeva divus vienkāršus jautājumus, uz kuriem saņēma divpadsmit pamācošas atbildes.
ŠĶĒPA ENERĢĒTIKA
Jānis Lūsis, olimpiskais čempions šķēpmešanā 1968. gadā Mehiko
Četru olimpisko spēļu dalībnieks. 1964. gadā Tokijā bronzas medaļa (80,57 m), 1968. gadā Mehiko zelta medaļa (90,10 m), 1972. gadā Minhenē sudraba medaļa (90,46 m), 1976. gadā Monreālā 8. vieta (80,26 m).
1. Kad nolēmi — darīšu visu, lai kļūtu par olimpisko čempionu?
Pēc 1964. gada spēlēm Tokijā, kur izcīnīju bronzu, sapratu, ka nākamajām spēlēm jāgatavojas citādi. Pirms tam mani trenēja tā, lai es varētu startēt arī desmitcīņā. Biju pat kļuvis par Latvijas rekordistu un izcīnījis trešo vietu PSRS čempionātā. Nolēmu — turpmāk nekādas daudzcīņas! Vairāk specializācijas! Tikai tā spēšu uzvarēt.
1964. gadā pirms spēlēm norvēģis Pedersens pirmais pasaulē šķēpu aizmeta tālāk par 90 m, kas pirms tam šķita gandrīz neaizsniedzama robeža. Pedersens pierādīja, ka tas ir izdarāms. Sāku noskaņot sevi, ka man arī šī robeža jāpārsniedz. Starp citu, Tokijā Pedersens nekvalificējās pamatsacensībām. Tajās spēlēs daudzi piedzīvoja neveiksmes, jo sacensību laikā nemitīgi lija.
2. Kad saprati — es tiešām būšu (varu būt) olimpiskais čempions?
1967. gadā es kļuvu par otro šķēpmetēju pasaulē, kas pārsniedzis 90 m, nākamā olimpiskā gada Līgo vakarā laboju pasaules rekordu — 91,98 m. Bet Mehiko spēles risinājās pašās sezonas beigās — 19. oktobrī notika mūsu galvenais mačs. Labākajā formā es vairs nebiju. Par olimpisko čempionu ar olimpisko rekordu (90,10 m) es kļuvu tikai pēdējā mēģinājumā.
Ja vairs neesi formā, organisms tevi bremzē. Jo vairāk centies, jo mazāk ķermenis ļaujas. Finālā otrajā metienā ar 86,34 m kļuvu par līderi, bet piektajā mēģinājumā ungārs Kulčārs aizmeta 87,06 m. Atlika tikai viena iespēja. Kad sestajā mēģinājumā trāpīju šķēpā, jutu, nu jau vajadzētu būt. Bija arī. Tiesa, pēc manis vēl meta Kinunens, kas ar 88,58 m izcīnīja sudrabu. Bet es par savu uzvaru jau jutos drošs, kaut gan teorētiski viņš mani varēja pārspēt.
Minhenē domāju, ka ar 90 metriem pietiks, lai uzvarētu. Sezonā nopietnu pretinieku man nebija, pasaules rekordu biju uzlabojis līdz 93,80 m. Bet mājinieks Volfermanis bija gatavojies ļoti nopietni un tieši uz spēlēm sasniedzis izcilu formu. Finālsacensībās viņš darīja visu, lai mani neizaicinātu, nomierinātu. Trešajā mēģinājumā Klauss aizmet 88,40 m, saķer potīti un saka: „Oi, ar mani ir cauri, sagrūdu potīti. Tu esi čempions!”
Es biju priekšā ar 89, 54 m un domāju — nu viss jau kārtībā. Kad jau biju izmetis savu piekto metienu, Volfermanis pēkšņi vesels un vingrs gāja uzbrukumā un sasniedza 90,48 m. Man atkal tāpat kā Mehiko palika pēdējais mēģinājums. Sakoncentrējos, ieliku metienā ļoti daudz spēka, bet tehniski mazliet kļūdījos — šķēps izlidoja nedaudz šķērsām, bet enerģija bija piedota tik liela, ka tas izlīdzinājās labam lidojumam, tomēr divu centimetru līdz otrajam zeltam pietrūka. Bet ar Volfermani esam draugi vēl līdz šai dienai.
MEDAĻA SPĪD, BET SPĒLE TURPINĀS
Uļjana Semjonova, divkārtējā olimpiskā čempione basketbolā — 1976. gadā Monreālā, 1980. gadā Maskavā
1. Kad nolēmi — darīšu visu, lai kļūtu par olimpisko čempioni?
Es jau biju vairākkārtēja Eiropas čempione, arī pasaulē bija gūta uzvara, bet par olimpiskajām spēlēm varēju tikai sapņot. Tāpat kā pārējās meitenes visā pasaulē. Sieviešu basketbolu olimpisko spēļu programmā iekļāva, tikai sākot ar 1976. gadu. Atceros, 1972. gadā skatījāmies vīriešu spēles Minhenē un gaudāmies — kāpēc mēs neesam tur?! Kāpēc mums visi citi turnīri ir, bet olimpiskā nav?! Turklāt tolaik PSRS izlase basketbolā bija galvastiesu pārāka par visām citām.
Kad kļuva zināms, jā, Monreālā varēsim spēlēt, tad nu gan burtiski ar nepacietību sākām gatavoties olimpiskajam turnīram. Kaut gan es vienmēr trenējos vienādi cītīgi, neatkarīgi no tā, vai tas bija PSRS, Eiropas vai pasaules čempionāts. Ļoti daudz strādāju individuāli. Esmu tomēr ļoti gara, laukumā pārvietojos lēnāk.
2. Kad saprati, es tiešām būšu (varu būt) olimpiskā čempione?
Monreālā mums treniņi bija pēcpusdienās. Ejam ārā no olimpiskā ciemata un kontroles zonā satiekam mūsu riteņbraucējus, kam sacensības jau beigušās, un vienam no viņiem kaklā karājas olimpiskā čempiona zelta medaļa. Ārprāts, kā mēs viņu apsveicām un apbrīnojām! Braucam tālāk autobusā un runājam — meitenes, kaut asinis no deguna, bet mums arī tāda skaista medaļa jāizcīna! Treniņā dragājām ar tādu sparu kā vēl nekad. Kaut gan 1975. gadā Kolumbijā atkal kļuvām par pasaules čempionēm, bumba tomēr ir apaļa. Nopietni bija pielikušas amerikānietes, spēcīgas bija Āzijas valstis, arī eiropietes īpaši gatavojās olimpiskajam turnīram, kas bija pirmais vēsturē.
Visās spēlēs bijām uzvarējušas, atlika pēdējā — ar japānietēm. Mēs jau bijām tikpat kā čempiones, bet arī viņas vajadzēja uzvarēt. Priekšā bijām nepārtraukti, bet spēle nebeidzas un nebeidzas… Es jau redzu medaļu, tā man spīd acīs, bet spēles laiks velkas un velkas. Nemitīgi cita citu uzmundrinām — meitenes, sedzam, sedzam, cīnāmies, cīnāmies! Vai, kā mēs gaidījām tās spēles beigas!
Atceros, man karina kaklā olimpiskās čempiones medaļu, un es neko citu apkārt ne dzirdu, ne redzu — tikai šo skaisto medaļu!
Žēl, ka sieviešu basketbols nebija jau Minhenes spēļu programmā un ka PSRS boikotēja 1984. gada spēles Losandželosā. Tiklīdz sportu saista ar politiku, tas kļūst šausmīgi. Zaudē tikai sportisti. Teorētiski man varēja būt četras čempiones medaļas. Ai, ai, ai!
CERĪBAS TRAUSLUMS, NOPIETNĪBAS SMAGUMS
Jānis Ķipurs, olimpiskais čempions bobslejā 1988. gadā Kalgari
Pilots, triju olimpisko spēļu dalībnieks. 1984. gadā Sarajevā 4. divniekā (kopā ar Aivaru Šnepstu), 6. četriniekā (kopā ar Māri Poikānu, Ivaru Bērzupu, Aivaru Šnepstu); 1988. gadā Kalgari 1. divniekā (kopā ar Vladimiru Kozlovu no Krievijas), 3. četriniekā (kopā ar Juri Toni, Gunti Osi, Vladimiru Kozlovu); 1992. gadā Albērvilā treniņbraucienos guva traumu.
1. Kad nolēmi — darīšu visu, lai kļūtu par olimpisko čempionu?
Tas nenotika vienā mirklī un arī vienā dienā ne. Apņemšanās veidojās pamazām. Tikai pēc Sarajevas spēlēs gūtās ceturtās vietas — sapratu, ka varu izcīnīt arī uzvaru, ka esmu vēl jauns, bet jau nopietni izpratis šo sportu, ka cerība ir, tikai jāstrādā un jākapā. Tūlīt pēc finiša Sarajevā sāku noskaņoties nākamajām spēlēm. Bet pa vidu vēl bija jācīnās par izdzīvošanu, konflikts ar treneri Rolandu Upatnieku noveda līdz tam, ka mani vispār gribēja izmest no komandas un no bobsleja. 1987. gadā VEF man uzbūvēja jaunas, labas un interesantas kamanas — Jānis Vanuška bija viens no to konstruktoriem — un es atgriezos elitē. Eiropas čempionātā izcīnīju otro vietu tūlīt aiz olimpiskā čempiona, austrumvācieša Volfganga Hopes, un sapratu — jā, te atkal var aizķerties.
2. Kad saprati — es tiešām būšu (varu būt) olimpiskais čempions?
Nevienu brīdi sevi neesmu pieķēris, tā domājot. Es domāju par savu darbu, par trasi un rezultātu. Kalgari spēlēs pēc pirmās dienas mēs izvirzījāmies vadībā ar lielu atrāvienu, Hopem bijām priekšā vairāk nekā par sekundi. Vienalga — ar ekipāžas biedru Kozlovu mums bija nopietna saruna, ka arī nākamajos braucienos jānoskaņojas maksimālai cīņai. Bet nākamajā dienā Kalgari plosījās putekļu vētra, karogi bija taisni kā dēļi. Sniega visā apkaimē nebija, un vējš no laukiem trasē sēja smiltis un citus netīrumus. Ar katru braucienu rezultāti pasliktinājās.
Stumju bobu un galīgi jocīga sajūta. It kā stūmējs aizmugurē būtu nokritis, es viens pats stumju bobu un vēl velku līdzi stūmēju, kas ieķēries rokturos. Tieši tāda sajūta. Stumju, stumju — kā pret sienu, neiet tas bobs! Mačos jau apkārt neskatās, stumju dažus soļus tālāk nekā parasti, ielecu kamanās, nejūtu, ka stūmējs man pievienotos. Domāju — johaidī! — būs palicis startā… Tas nozīmē diskvalifikāciju, olimpiāde beigusies… Drāžos iekšā finišā un sāku domāt, kā man tagad bremzēt, kā vienam kamanas apstādināt? Te pēkšņi — brrrr — kāds manu bobu bremzē! Tātad viņš, mērkaķis, startā nokrita, bet pēdējā brīdī kamanās tomēr ievilkās! Starta laiks pussekundi sliktāks nekā iepriekšējā dienā… Tāds niknums bija, ka domāju: kur viņam pa purnu dot — tepat, kāpjot no kamanām ārā, vai pavest aiz stūra? Bet Volodja ar tikpat niknu ģīmi lūr uz mani: „Kas ar tevi, Janka, notika? Kāpēc nestūmi?!” Man acis uz kātiņiem — abi esam stūmuši kā vērši un neesam varējuši pastumt! Finišē nākamā ekipāža, tiem vēl sliktāks rezultāts un arī pilots grib sist stūmēju, atbrauc vācieši un zaudē vēl vairāk. Nu jau viss bija skaidrs — starta gropes pilnas ar smiltīm.
Pēc vairāku valstu pārstāvju protestiem sacensības pārtrauca. Sākās runas, ka rezultātus apstiprinās pēc diviem braucieniem. Tad mēs jau būtu čempioni, daži mūs pat mēģināja apsveikt. Mēs nekādā gadījumā tam neļāvāmies. Teicu Kozlovam, ka citi — un vispirms jau vācieši — noteikti nepadosies, bet darīs visu, lai būtu vēl viena sacensību diena, lai viņiem būtu iespēja mūs apsteigt, un ka mums jāgatavojas vissvarīgākajai cīņai.
Sagatavojām kamanas, slidas, noskaņojāmies un maucām arī trešajā dienā. Uzvarētāja sajūta manī ienāca tikai ceturtā brauciena finišā. Brauciena laikā manās smadzenēs nešaudījās atziņas: „Šito virāžu labi paņēmu!” vai „O, labi iet, pārsvars ir pietiekams, tikai jānobrauc līdz galam…” Nevienu mirkli nedomāju neko tamlīdzīgu. Bet gāju uz visu.
ESI MIERĪGS, NEKĻŪDIES…
Māris Štrombergs, pirmais olimpiskais čempions BMX 2008. gadā Pekinā
1. Kad nolēmi — darīšu visu, lai kļūtu par olimpisko čempionu?
Tāda viena brīža nebija. Tas notika pamazām. Atceros situāciju, kurā sapratu, ka gribu piedalīties olimpiskajās spēlēs. 2007. gadā pabeidzu vidusskolu un iestājos Vidzemes Augstskolas Komunikāciju un sabiedrisko attiecību fakultātē. Tomēr ar augstskolu paliku uz „jūs”. Reiz rudenī atnācu mājās un teicu vecākiem: „Ko lai dara? Nav tā fakultāte priekš manis. BMX esmu vairāk iekšā…” Mamma, protams, mudināja: „Ej, ej, dēliņ, pamācies. Gan jau iepatiksies.” Tā jau vecāki vienmēr saka. Nedēļu vēl piestaigāju uz augstskolu, mums bija uzdots grupas darbs, negribēju piemānīt kursa biedrus. Bet pēc tam pilnībā pievērsos BMX un sāku arī nopietni domāt par olimpiādi.
Pirmais mērķis bija kļūt par Eiropas čempionu, otrais — vinnēt pasaules čempionātā. 2008. gada pirmajā pusē tos abus sasniedzu un tikai tad sāku domāt par nākamo lielo uzvaru.
2. Kad saprati — es tiešām būšu (varu būt) olimpiskais čempions?
Finālbrauciens Pekinā gāja kā pa viļņiem. Tajā galvenais bija saglabāt mieru. Otrajā taisnē trepē aizlēcu par tālu. Likās, bļāviens! — pakāsu zelta medaļu. Tomēr noturēju iekšmalu un no otrās virāžas izgāju pirmais. Pārliecība atgriezās. Teicu sev: „Esi mierīgs, nekļūdies trešajā taisnē!” Tajā biju viens no ātrākajiem, ja ne pats ātrākais. Bet tā bija diezgan sarežģīta, kļūdīties nedrīkstēja. Ieejot pēdējā līkumā, pametu skatu atpakaļ. Es jau biju atrāvies. Tomēr miers vēl bija vajadzīgs. Kad finišēju, tad gan ritenis aizgāja pa gaisu. Tikai tad sajutos kā čempions.
LONDONĀ VARĒTU BŪT MANAS DIVPADSMITĀS SPĒLES
Afanasijs Kuzmins, olimpiskais čempions ātršaušanā ar pistoli 1988. gadā Seulā
Astoņu olimpisko spēļu dalībnieks. 1976. gadā Monreālā 4. vieta, 1980. gadā Maskavā 6. vieta, 1988. gadā Seulā 1. vieta, 1992. gadā Barselonā 2. vieta, 1996. gadā Atlantā 10. vieta, 2000. gadā Sidnejā 8. vieta, 2004. gadā Atēnās 14. vieta, 2008. gadā Pekinā 13. vieta.
1. Kad nolēmi — darīšu visu, lai kļūtu par olimpisko čempionu?
Manuprāt, jebkurš sportists, kas nopietni trenējas, domā par olimpiskajām spēlēm. Arī es par to prātoju. Kad sešdesmito gadu beigās iekļuvu PSRS izlasē, man apkārt bija Eiropas, pasaules un olimpiskie čempioni. Es gribēju kļūt par tādu pašu vīru kā viņi.
Par olimpieti varēju kļūt jau 1968. gadā. Traģisks atgadījums atbrīvoja vietu izlasē, un pēc kontrolsacensību rezultātiem es to varēju ieņemt. Mani tomēr neizvēlējās, es biju jauns, tikai 21 gads. Tad arī sāku ļoti mērķtiecīgi gatavoties 1972. gada spēlēm Minhenē, bet neiekļuvu PSRS olimpiskajā izlasē, lai gan divus gadus vēlāk kļuvu par pasaules čempionu.
Līdz savai olimpiskā čempiona medaļai ar pasaules klases rezultātiem izlasē es gāju divdesmit gadus! 1976. gadā biju ceturtais, 1980. gadā — sestais, 1984. gadā uzvarēju boikotēto spēļu alternatīvās sacensības Družba, 1988. gadā kļuvu par olimpisko čempionu, 1992. gadā Barselonā izcīnīju sudraba medaļu. Trijos olimpiskajos ciklos mani varēja uzskatīt par pirmo numuru.
2. Kad saprati — es tiešām būšu (varu būt) olimpiskais čempions?
Katrs noskaņojas uzvarai. Bet iepriekš tāda sajūta man nav pazīstama. 1980. gadā jutos tik stiprs, ka man nebija nekādu šaubu par olimpisko medaļu. Mēnesi pirms spēlēm es sasniedzu absolūto pasaules rekordu — 600 punktu no 600 iespējamiem. Bet Maskavā… es izcīnīju tikai sesto vietu. Desmitnieku vietā sakrita devītnieki. Tā — uz desmitnieku robežas. Veiksme vienkārši novērsās no manis.
Sacensību laikā par uzvaru nav jādomā, vienkārši tehniski pareizi jāstrādā. Tā rīkojoties, es izcīnīju Seulas zeltu un Barselonas sudrabu.
SARKANĀS KRĀSAS MĒNESIS
Ivans Klementjevs, olimpiskais čempions kanoe airēšanā 1988. gadā Seulā
Triju olimpisko spēļu dalībnieks. 1988. gadā Seulā 1. vieta (1000 m), 1992. gadā Barselonā 2. vieta (1000 m), 1996. gadā Atlantā 2. vieta (1000 m).
1. Kad nolēmi — darīšu visu, lai kļūtu par olimpisko čempionu?
Septiņdesmito gadu beigās Lielupē treniņos apcēlāmies: „Tu brauksi uz Maskavas olimpiskajām spēlēm?” Atsmēju: „Uz Maskavu tāpatvaru aizbraukt. Braukšu uz nākamajām olimpiskajām spēlēm!” Togad PSRS čempionātā finišēju desmitais un ne uz kādām spēlēm pretendēt nevarēju. 1983. gadā pasaules čempionātā izcīnīju sudraba medaļu. Tas jau bija nopietni. Tad arī reāli sāku gatavoties startam olimpiskajās spēlēs. Slodzes tika palielinātas par procentiem trīsdesmit. Airēšanā ir tāds jēdziens — sēdēt uz konkurenta viļņa. Kaut kas līdzīgs riteņbraucēju aizvēja izmantošanai. Šādi slodzi var atvieglot pat par procentiem desmit. Togad sagatavošanās periodā, kad tiek noairēti tūkstoš kilometri vismaz, varbūt tikai vienā treniņā paslinkoju, pasēžot partnerim uz viļņa. Ieliku tādu bāzi, uz kuras pamatiem vēl vairākus gadus varēju dzīvot. Bet 1984. gada spēles mums nozaga politiķi.
1985. gadā izcīnīju pasaules čempiona zelta medaļu, kurai pēc tam sekoja sudrabs un bronza. Lejupejoša līkne pirms spēlēm! 1987. gadā atkal tika strādāts ar domu kļūt par čempionu. Turklāt bija ļoti daudz pārbaužu un izlases sacensību. PSRS izlasē bija jādomā, kā izdzīvot, un arī tam vajadzēja īpaši gatavoties.
Visu sezonu strādāju arī ar psihologu. Zināms, ka sportists, izņemot smagatlētiku, izmanto tikai aptuveni septiņpadsmit procentus no savām iespējām. Ja vēl vienu divus procentus varētu dabūt klāt! Turklāt man bija nepieciešams uzlabot arī ātruma īpašības, paaugstināt airēšanas ritmu, kas nepārsniedza sešdesmit īrienus minūtē. Startā to vajadzēja dabūt līdz 70—80 īrieniem minūtē. Seulā finālairējumā man vidēji bija 64 īrieni minūtē. Uzdevums tika izpildīts.
2. Kad saprati — es tiešām būšu (varu būt) olimpiskais čempions?
Olimpiskās spēles nevar salīdzināt ne ar vienām citām sacensībām, pat ar pasaules čempionātu ne. Tie paši sportisti, ar kuriem esi cīnījies kopā pirms mēneša un kuru spējas šķiet zināmas, olimpiskajā regatē izskatās pilnīgi citādi.
Es vienkārši noskaņoju sevi darīt visu, lai uzvarētu. Mēnesi pirms spēlēm visus ierakstus dienasgrāmatā veicu ar sarkanu pildspalvu. Lai visu laiku sev atgādinātu, cik septembris ir nozīmīgs mēnesis manā dzīvē, lai savas spējas aktivizētu, nostiprinātu pārliecību. Pirms Atlantas spēlēm man pat uz laivas bija uzraksts Going for Gold. Es nedomāju ne par sudrabu, ne par bronzu. Tikai par zeltu! Lai arī Seulas finālbraucienā pirms finiša no konkurentiem pat biju atrāvies, nevienu brīdi nejutos kā čempions. Pēdējos simt metros drīzāk uztraucos, kā aiz noguruma nejauši neizlaist airi no rokām. To, ka esmu kļuvis par olimpisko čempionu, apzinājos tikai kādas piecas minūtes pēc finiša.
