Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Sports — tā ir dzīve

Kā katru gadu, Latvijas Gada balvas sportā nominācijai Gada sporta skolotājs konkursu organizēja Izglītības un zinātnes ministrija. Šogad sešu labāko sporta skolotāju cīņas notika Rīgas 37. vidusskolā, kur izvēlējās trīs labākos sporta skolotājus, kas popularizējuši sporta skolotāja profesiju un apliecinājuši tās nozīmi jaunās paaudzes izglītošanas procesā.

Lielāko punktu skaitu ieguva Iveta Daude (Rīgas Valsts vācu ģimnāzija), Gatis Stepanovs (Balvu Amatniecības vidusskola) un Valērijs Kņaževs (Skrudalienas pamatskola).

Konkursa uzvarētājs tiks paziņots Latvijas Gada balvas sportā apbalvošanas pasākumā.

Visi skolotāji, kas tika nominēti titulam Gada sporta skolotājs, saņēma dāvanu — 400 latus sporta inventāra iegādei savai mācību iestādei.

 

Valērijs KŅAŽEVS

Sporta skolotājs

Dzimis: 1983. gada 19. jūnijā

Izglītība: Daugavpils 3. vidusskola, Daugavpils Universitāte

Sporta gaitas: trenējies svarcelšanā, vingrošanā

Darba gaitas: Skrudalienas pamatskolas sporta skolotājs, fitnesa, svarcelšanas treneris

Ģimenes stāvoklis: precējies, ir meita

Vaļasprieks: sporta dejas pārī ar sievu

 

Skrudalienas skola atrodas 17 km attālumā no Daugavpils uz Baltkrievijas pusi. Kaut arī ciems nav nekāds lielais (aptuveni 300 iedzīvotāju), sporta dzīve rit aktīvi. Kad Valērijs sāk uzskaitīt savas nodarbes, kļūst skaidrs, ka apkārtnes sportiskajiem ļaudīm ir paveicies — svarcelšana, vingrošana, fitnesa nodarbības un, protams, sporta stundas skolā.

— Kā iemācīt bērniem mīlēt sportu?

— Nekādas gudrības es neatklāšu — stāstīšu tēlaini. Tu atrodies kādā telpā, kas ir tavā pārziņā, un jaunietis ir jāaicina līdzi, jāiepazīstina ar tur valdošajiem noteikumiem, jāmeklē saskarsmes punkti. Paiet kāds laiciņš, jums rodas kontakts, un notiek brīnums — viņš pieņem sporta stundas kā neatņemamu mācību sastāvdaļu, nevis kā lieku piedevu.

— Ne visi bērni ir vienlīdz sportiski, taču sporta stundās jāpiedalās, ar uzdevumiem jātiek galā visiem? Vai reizēm nākas kādu arī piespiest?

— Vispirms cenšos panākt, lai bērni saprot, ka sports nav tikai hobijs vai obligāta nodarbība. Sports, kustības ir arī dzīves sastāvdaļa, kas dod jaunietim apjautu par savu varēšanu, veicina kustību aktivitāti, sagādā labsajūtu un pārliecību par saviem spēkiem. Protams, visiem nevar būt vienādi uzdevumi, tāpēc cenšos katram jaunietim atrast sev piemērotākos vingrinājumus, jo sports taču ir tik daudzpusīgs.

Neesmu sastapis tādus, kuriem neinteresētu pilnīgi nekas, kas saistīts ar fiziskām aktivitātēm.

Nedrīkst būt arī standarta pieeja. Standarts jāpiemēro bērnam, nevis otrādi.

Prieks, ka pēc kāda laiciņa var no bērniem saņemt pateicības vārdus, jo arī turpmākajā dzīvē daudzi mani bijušie skolēni palikuši uzticīgi fiziskajām nodarbībām. Daži pat trenējas nopietni un piedalās starptautiskās sacensībās.

— Kas liecina, ka sporta stunda ir izdevusies?

— Protams, dzīve, arī sporta stundas nav taisna līnija, no kuras nedrīkst novirzīties. Ja stunda pagājusi nemanot, visiem ir bijis interesanti, tad man ir prieks, ka bērniem ir bijis prieks. Esmu apmierināts, ja bērniem varēju sniegt to, ko viņi gribēja. Kopējs prieks vienmēr ir nozīmīgāks. Zināmā mērā sporta skolotājam gandarījuma sajūta daļēji ir algas vietā, jo tās, kā zināms, nav lielas.

— Vai tiem, kuri trenējas kādā sporta skolā, nav garlaicīgi parastā sporta stundā?

— Man, iespējams, ir vieglāk, jo mazā skolā audzēkņu skaits stundās nav vairāk par desmit. Ar katru strādāju individuāli. Reizēm tiem, kas to var, dodu sarežģītākus vingrinājumus, citiem — piemērotus viņa varēšanai. Nevienam nav garlaicīgi.

— Tavuprāt, tu esi stingrs skolotājs?

— Esmu gan stingrs, gan cenšos būt taisnīgs un saprotošs. Interesanti, ka lielāka disciplīna ir jaunākajās klasītēs, vēlāk skolēnam ļauju lielāku brīvību, kas gan tā nedrīkst pārvērsties nekārtībās. Tā kā daudzi trenējas pie manis ārpus stundām, tad attiecības ir daudz saprotošākas un atvērtākas. Nedomāju, ka no manis kāds baidītos, drīzāk valda abpusēja cieņa.

— Vai skolēnu vidū ir arī galīgi sliņķi?

— Skaidrs, ka no visiem es čempionus neizveidošu. Tiem slinkākajiem cenšos atrast ko tādu, lai viņi kaut nedaudz, bet tomēr pievērstos sportiskām kustībām. Saprotu, ko no katra var prasīt, un reizēm vienkārša vingrinājuma izpilde kādam ir lielākas uzslavas vērta nekā pirmās klases sportista sniegums.

Pirmajā vietā es lieku abpusēju sapratni, nevis stingru pavēli. Neatceros, ka būtu kāds skolēns, ar kuru es nu nekādi netiktu galā. Tiesa, ar dažiem viegli neklājas, taču cenšos panākt, lai sporta nodarbības arī viņiem būtu kā viena no skolas ikdienas sastāvdaļām.

Vēlāk man lielāks prieks par tiem, kas trīsdesmit gados iet uz vingrošanu, nevis sešpadsmit gados cītīgi cilā stieni, bet pēc tam nedara neko.

— Kā pilnveido pats sevi?

— Pati dzīve, nodarbības skolā mani pilnveido. Kad pirms sešiem gadiem sāku strādāt par sporta skolotāju, man likās, ka zinu visu, pēc kāda laiciņa sapratu, ka neprotu neko. Tagad ir posms, kad sāku apzināties, ka tomēr kaut ko zinu un varu.

Es otrreiz turpinu mācības Daugavpils Universitātē — apgūstu vēl vienu profesiju, pats vēl turpinu trenēties svarcelšanā (kļuvu par Latvijas čempionu amatieriem), katru dienu strādāju Skaistuma salonā par fitnesa treneri.

— Vai bērniem ir interese par lielo sportu, vai viņi seko līdzi lielākajām starptautiskajām sacensībām?

— Protams. Sākumā mēģināju veikt aptaujas, visādi informēt — izgriezu fotogrāfijas, rakstus, bet tagad jaunieši paši to dara un ir informēti par visu, kas notiek Latvijas sportā. Mēs lepojamies ar Latviju, neatkarīgi no savas tautības.

— Vai pašvaldība interesējas par bērnu sporta aktivitātēm?

—Ļoti, kaut arī mūsu pagasts nav no pašiem bagātākajiem. Skolai tiek pirkts inventārs, iekārtota trenažieru zāle, ir labas telpas vingrošanai. Protams, esam reālisti un neprasām neiespējamo.

— Vai sports tavā dzīvē ir viss?

— Galvenais manā dzīvē ir pats cilvēks un fiziskās aktivitātes, kas saistītas ar to. Ja sieva neizdzīs no mājām, pēc otrreizējas Daugavpils Universitātes beigšanas vēl mēģināšu studēt medicīnu. Gribas, lai visi tie, kas saistīti ar mani, saņemtu vispusīgas zināšanas par sportu un fizisko kultūru. Tad dzīvē būs vieglāk.