Paldies, skolotāj!
Kā katru gadu, Latvijas Gada balvas sportā nominācijai Gada sporta skolotājs konkursu organizēja Izglītības un zinātnes ministrija. Šogad sešu labāko sporta skolotāju cīņas notika Rīgas 37. vidusskolā, kur izvēlējās trīs labākos sporta skolotājus, kas popularizējuši sporta skolotāja profesiju un apliecinājuši tās nozīmi jaunās paaudzes izglītošanas procesā.
Lielāko punktu skaitu ieguva Iveta Daude (Rīgas Valsts vācu ģimnāzija), Gatis Stepanovs (Balvu Amatniecības vidusskola) un Valērijs Kņaževs (Skrudalienas pamatskola).
Konkursa uzvarētājs tiks paziņots Latvijas Gada balvas sportā apbalvošanas pasākumā.
Visi skolotāji, kas tika nominēti titulam Gada sporta skolotājs, saņēma dāvanu — 400 latus sporta inventāra iegādei savai mācību iestādei.
Iveta DAUDE
Sporta skolotāja
Dzimusi: 1960. gada 17. janvārī Rīgā
Izglītība: Rīgas 3. vidusskola, Rīgas 25. vidusskola, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija — sporta pedagogs
Darba gaitas: Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas sporta skolotāja
Darba pieredze: sporta biedrības Vārpa instruktore metodiķe, sporta kluba Bruģabumba izpildirektore, Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas sporta skolotāja (12 gadus)
Sporta aktivitātes: burāšana, vindsērfings. 3. vieta vindsērfingā PSRS kausa izcīņā 1989. gadā, 3. vieta vindsērfingā 2012. gada vasaras olimpiādē
Vaļasprieki: kalnu slēpošana, darbs dārzā
Ģimenes stāvoklis: divi dēli (28 un 31 gads), trīs mazdēli, ir draugs
— Kā var iemācīt bērniem mīlēt sportu?
— Tikai pašai rādot priekšzīmi — tad arī viss notiek! Pati nodarbojos ar kalnu slēpošanu, tāpēc aicinu bērnus braukt līdzi slēpot, braucu ar velosipēdu un mudinu arī viņus nodarboties ar riteņbraukšanu. Sporta stundās cenšos skolnieces iedvesmot, lai viņām patiktu konkrētais sporta veids. Vadu sporta stundas tikai meitenēm no 7. līdz 12. klasei. Mums stunda notiek kopā — divas 7. klases, divas 8. klases.
— Kāds ir jūsu īpašais paņēmiens, kā bērnus rosināt aktivitātēm?
— Es strādāju ar dažādām metodēm, un stundās arī ir liela sporta veidu daudzveidība. Izdomāju interesantas rotaļas, stafetes, jo galvenais ir skolēnus aizraut. Pie manis nav tā — atnāk uz stundu un saka: „Atkal tas basketbols!” Mums stundās ir gan badmintons, gan frisbijs, gan nūjošana. Viņi ir izkustējušies, fiziski noguruši, pēc nodarbībām ir uzlabojusies pašsajūta.
Vadu arī volejbola un futbola pulciņus, reizi divās nedēļās rīkoju bērniem kalnu slēpošanas braucienus un snovbordu un vedu uz kalniem arī bērnus. Gadās, ka viņi pēc tam māca slēpot vecākiem.
Galvenais mūsu zirdziņš ir Latvijas Jaunatnes ziemas olimpiāde, kas notiek Ērgļos. Katru gadu mēs tajā piedalāmies un jau trešo gadu pēc kārtas saņemam milzīgu torti, jo aizvedam no Rīgas visvairāk bērnu — ierodamies Ērgļos ar 55 bērniem, turklāt vairāk nekā desmitā daļa kāpj arī uz pjedestāla.
— Kad jūs sev sakāt — šī stunda man izdevās! Kas par to liecina?
— Kad bērni pēc stundas pienāk pie manis un saka: „Paldies, skolotāj, šodien bija tik jauki, tik interesanti.” Tas mani tā paceļ spārnos, ka esmu gatava arī internetā meklēt jaunas idejas, stundu sižetiņus, lai tikai bērniem atkal kaut kas jauks tiktu.
— Kā tiekat galā ar skolas sportistiem, kas reizēm sporta stundās ir augstprātīgi, jo prot vairāk nekā citi?
— Pavisam vienkārši — sportisti man vienmēr ir bakus, es viņus iesaistu darbā. Piemēram, basketbolistei pasaku: „Tu šodien nopelnīsi augstu vērtējumu, ja iemācīsi trijām meitenēm pareizu roku darbību metieniem grozā.” Viņas darbojas ar tādu azartu!
Visi zina, ka tā skolniece ir laba konkrētā sporta veidā, bet reizēm šai meitenei ne tik spoži veicas vingrošanā vai vieglatlētikā. Tad es atkal labu vingrotāju lieku pie darba: „Vai pamācīsi tai meitenei, redzi, cik viņai grūti taisīt svecīti…” Labie sportisti paši zina, ka stundā viņiem uzreiz tiks dots kāds uzdevums un viņi varēs man palīdzēt. Pašlaik sportā ir ļoti laba vērtēšanas sistēma ar punktiem, kas ļauj par katru labi izdarītu darbu pielikt kādu punktu. Tā punktus pelna manas sportistes — mācot citus.
— Ko darāt ar nepaklausīgiem dauzoņām un lielajiem sliņķiem?
— Parunājamies. Starpbrīdī pasaucu malā, izrunājos. „Annij, nu paskaties sarakstā — te tev kaut kas notika, šai dienā tu nebiji, kas tev šodien ir?” Galā tiekam. Nevingrotāju man vispār nav, izņemot tos bērnus, kuri ir slimi. Tāpat man arī apalītes dara visu, reizēm pat piebremzēju, lai viņas mierīgāk sporto. Piemēram, ja grūti kūleni pārmest, jo tuklums traucē vai mugura sāp, lai dara ko citu.
— Kas skolotājas darbā sagādā gandarījumu?
— Bērni. Mums ir atgriezeniska saite — es ar viņiem darbojos, viņi mani iepriecina, pienākot un pasakot, ka tā stunda bijusi superīga. Es ar prieku eju uz darbu. Astoņus gadus pēc kārtas esmu nominēta titulam Rīgas sakarīgākā skolotāja, tas ir īpašs gandarījumus, jo paši bērni jau ir balsojuši par mani. Pagājušajā gadā es ieguvu pirmo vietu.
Vēl ir prieks par tām meitenēm, kuras ir lielajā sportā. Tas gan nav mans darbs, mans uzdevums skolā ikdienā radīt viņām labu atmosfēru, jo līdz tādam līmenim viņas tikušas, pateicoties saviem treneriem. Tādas ir basketbolistes Liene Priede, Ieva Jansone, Madara Gulbe, kas spēlē Amerikā. Šeit, Latvijā, dzīvo badmintoniste Zane Mētra un basketboliste Zane Teilāne.
— Kā pilnveidojat sevi?
— Esmu ļoti aizņemta, jo ļoti daudz laika prasa gatavošanās stundām. Es piedalos visos iespējamajos kursos, kur var kaut ko uzzināt. Rīgā sporta skolotājiem tiek piedāvāti pārdomāti un ļoti kvalitatīvi kursi. Piemēram, tikko bijām pie cienījamā Latvijas badmintonista Šēfera kunga, viņš rādīja mums ļoti interesantas nodarbības. Nesen bija uzaicināts lektors no Nīderlandes, kurš stāstīja, kā organizēt nodarbības ar lecamauklām. Rīgas sporta pedagogiem to visu rīko Rīgas Izglītības un informatīvi metodiskais centrs.
— Vai jūtama saikne starp skolēnu sporta stundām un Latvijas atlētu startiem pasaules čempionātos, Pasaules kausa izcīņā, olimpiskajās spēlēs?
— Decembra sākumā, kad mūsu florbolisti spēlēja pasaules čempionātā, katra stunda sākās, izrunājot iepriekšējās dienas spēles, jo mūsu skolā daudzi bērni spēlē florbolu un visam seko līdzi. Gan priecājamies, gan bēdājamies un pārspriežam spēles. Parasti zināšanas par sportu un mūsējo startiem pārbaudu, kad mācāmies par konkrētiem sporta veidiem, piemēram, par basketbolu, volejbolu, hokeju.
— Kā sadarbojaties ar pašvaldību?
— Galvenais atbalstītājs ir skolas vadība, mums ir ļoti labs skolas pedagogu kolektīvs. Mans tiešais darbs ir vadīt stundas. Tomēr, kad bērni izsaka vēlēšanos, piesaku viņus gan Nordea Rīgas maratonā, gan krosos, gan citos pilsētas sporta pasākumos.
— Kādas ir jūsu aizraušanās ārpus sporta?
— Nesportiska atpūta ir tikai tad, kad darbojos pa dārzu vai ziemas vakaros, kad sēžu pie televizora un adu. Tie ir brīži, kad nododos mājas sajūtai, atslēdzos no ikdienas. Vēl reizēm auklēju kādu no saviem trīs mazdēliem, diviem ir trīs mēneši, trešajam — divi gadi. Atpūšos ļoti aktīvi, jo esmu kalnu slēpotāja, dzīvojos pa Riekstukalnu, ikdienā pa Rīgu braukāju ar velosipēdu — braucu pie mammas uz Juglu ar riteni, vakaros galda tenisu uzspēlēju, vasarā sērfoju.
