Sports un pārkaršana
SPORTS AND OVERHEATING
Nowadays sports gyms are visited more and more often and various exercises for the perfection and maintenance of physical qualities are applied. Many people are dissatisfied with moderate loads, however, and wish to test their capabilities by participating in such mass sports competitions as running, skiing, bicycling, and swimming marathons. Human thermoregulation mechanisms can swiftly adjust to the load while training thus maintaining a constant core temperature, but this ability needs to be trained first. The article analyzes human body’s overheating mechanisms, symptoms and manifestations, as well as the application of various preventative steps against body overheat. The author emphasizes the “golden rule” of a successful start — regular all-year-round sports sessions. The sessions can vary in their capacity, type and other parameters, but the lifestyle should be rich in movements and physical activity throughout the whole life — in that case participating in mass sports competitions will not be anything extraordinary.
Mūsdienās arvien lielāks skaits dažādu vecumu cilvēku sāk aizdomāties gan par savu veselību, gan arī par savu fizisko kondīciju, ar pēdējo saprotot kaut vai savas iespējas brīvi kustēties un veikt ikdienas mājas un darba pienākumus. Biežāk tiek apmeklētas sporta zāles, pielietoti dažādi vingrinājumi fizisko īpašību pilnveidošanai un saglabāšanai. Ja slodzes pēc sava apjoma ir pietiekami lielas, tās veicina organisma aerobo spēju attīstību. Tās nereti tā arī tiek dēvētas — par aerobikas nodarbībām. Tomēr daudzi cilvēki neapmierinās tikai ar šādiem pasākumiem. Viņi vēlas savas spējas arī pārbaudīt, un to var ērti izdarīt tajās tautas sporta sacensībās, kuras visā pasaulē organizē kā masu startus supergarajās skriešanas un slēpošanas, tā arī riteņbraukšanas un peldēšanas sacensībās.
Ja kādreiz pirms šāda starta bija obligāti nepieciešama ārsta pārbaude, tagad par savu veselību atbild katrs dalībnieks pats. Orgāns, kurš sportā tiek visvairāk noslogots un kurā arī visbiežāk var rasties patoloģiskas pārmaiņas, ir sirds. Par tās treniņu un slimībām jau ir daudz rakstīts, tādēļ šoreiz pieskarsimies citai problēmai — ķermeņa temperatūrai, jo tā ir saistīta gan ar ķermeņa darbspējām, gan ar veselību.
Visas dzīvās radības tiek iedalītas divās lielās grupās: aukstasiņu un siltasiņu dzīvnieki. Pie pēdējiem pieder arī cilvēki. Aukstasiņu dzīvnieku ķermeņa temperatūra ir atkarīga no apkārtējās vides temperatūras, turklāt ķermeņa iekšējā temperatūra nosaka dzīvības procesu intensitāti, tajā skaitā arī fiziskās iespējas. Piemēram, vardītei, atrodoties zem ledus tikai pāris grādu siltā ūdenī un pašai arī esot ar šādu ķermeņa temperatūru, lēciens izdodas tikai knapu 10 centimetru attālumā, turpretī vasarā tā pati varde lec veselu metru.
Cilvēka ķermeņa temperatūra ir samērā konstanta. Šeit gan ir jārunā par divām dažādām temperatūrām. Āda un tuvākie zemādas audi tiek dēvēti par čaulu, un tās temperatūra ir gan atšķirīga dažādās ķermeņa vietās, gan arī mainīga, mainoties apkārtējās vides temperatūrai. Tā, piemēram, rokas un kājas, sevišķi to pirksti, ir gan vēsāki nekā vēdera vai muguras āda, gan arī tie ātrāk salst.
Citādi ir ar asinīm un iekšējiem orgāniem. Tos kopā mēdz saukt par ķermeņa kodolu, un tā temperatūra drīkst svārstīties tikai ļoti ierobežotos lielumos. Lai sarežģītas ķirurģiskās operācijas varētu veikt sekmīgāk, pacientu atdzesē. Tad dzīvības procesi norit lēnāk. Bet dzīvība saglabājas tikai līdz kodola temperatūrai +27 grādi. Operējot hipotermijā, slimnieks saņem īpašas zāles, tāpēc zemā temperatūra nerada saaukstēšanās briesmas. Citādi tas ir ikdienas dzīvē, kad, kodola temperatūrai krītoties, pazeminās organisma pretestības spējas un mikrobi tiek cauri gļotādu aizsargbarjerām, radot iesnas, angīnu, bronhītu, plaušu karsoni vai kādu citu tā saukto saaukstēšanās slimību. Cilvēkam norūdoties, viņa termoregulācijas mehānismi spēj ātri piemēroties un tādējādi saglabāt nemainīgu kodola temperatūru.
Kodola augšējā temperatūra nedrīkst pārsniegt +42 grādus. Ja kodols uzkarst vēl vairāk, sākas neatgriezeniski olbaltumvielu denaturizācijas procesi, kuri atgādina olas uzcepšanu uz pannas.
Nelielas svārstības kodola temperatūrā apmēram viena grāda robežās notiek diennakts laikā. Visaugstākā tā ir pēcpusdienā, viszemākā — agrajās rīta stundās. Atbilstoši tam arī cilvēka darbspējas diennakts laikā mainās. Pārlidojot vairākas laika joslas, šīs svārstības nav iespējams pārregulēt tik vienkārši kā pulksteņa rādītājus, un tās izraisa gan miega, gan darbspēju traucējumus. Tomēr izrādās, ka organisma darbspējas ir augstākas, ja vesela cilvēka kodola temperatūra tiek paaugstināta par diviem grādiem. To panāk iesildoties. Šādā kodola temperatūrā ātrāk norit nepieciešamās ķīmiskās reakcijas un aktīvāki kļūst tie fermenti, kuri paātrina šo reakciju norisi.
Kodola temperatūra nedrīkst paaugstināties vairāk nekā par pāris grādiem. Lai tas nenotiktu, ir jābūt saskaņotai termoregulācijas mehānismu darbībai. Kā notiek siltasiņu dzīvnieku pastāvīgās temperatūras uzturēšana? Šeit var saskatīt lielu līdzību ar komforta temperatūras uzturēšanu mūsu mājokļos. Aukstā laikā mēs kurinām krāsni, bet karstā — vēdinām telpas. Divi šādi mehānismi eksistē arī mūsu organismā. Siltums rodas, barības vielām oksidējoties. Oksidēties var gan ogļhidrāti, gan tauki un olbaltumvielas. Radusies enerģija tiek izmantota dažādiem dzīvības procesiem, tajā skaitā arī fiziskām kustībām, bet atbilstoši fizikas likumiem enerģija nekur nepazūd, tā tikai atkal un atkal pārvēršas par siltumu. Turklāt siltuma daudzums, kurš rodas sacensību laikā, var būt 10, bet labi trenētam cilvēkam — pat 20 reizes lielāks nekā miera stāvoklī. Arī automašīnas motors uzkarst, bet nepārkarst, ja kārtīgi strādā dzesēšanas sistēmas.
KĀ TIEK DZESĒTS MŪSU ORGANISMS?
Tas notiek vairākos veidos. Pirmkārt, siltumu mēs izstarojam, sasildot no attāluma tos priekšmetus, kuri ir vēsāki par mūsu ādu. Aukstās pagraba sienas rada aukstuma sajūtu. Otrkārt, siltumu var atdot kontakta ceļā, ja mūsu āda saskaras ar gaisu, ūdeni vai citām virsmām, kuru temperatūra ir zemāka par ādas temperatūru un kuras labi vada siltumu. Piemēram, labas siltuma vadīšanas spējas piemīt ūdenim. Gaiss slikti vada siltumu, tādēļ tas mūs spēcīgi dzesē tikai tad, ja atrodas kustībā, kā tas ir vēja pūsmā, vai ja mēs paši ātri pārvietojamies, piemēram, braucot ar motociklu.
Karstā laikā vai arī intensīvākā fiziskā slodzē no liekā siltuma iespējams atbrīvoties tikai svīstot. Ja no mūsu ādas nopil piliens sviedru, tas paņem niecīgu daudzumu siltuma. Bet, sviedriem iztvaikojot, katrs to mililitrs aiznes gandrīz 600 mazo kaloriju. Karstā laikā vai fiziskā slodzē svīšana ir svarīgākais ķermeņa siltuma atdošanas mehānisms.
Var jau arī mainīties siltuma atdošanas iespējas, izstarojot un kontakta ceļā atdodot enerģiju. Tas tad saistās ar ādā esošo asinsvadu diametra izmaiņām. Aukstumā mazās artērijiņas, no kurām izveidojas kapilāru tīkls ādā, sašaurinās. Āda kļūst bāla un vēsāka, jo siltās asinis caur dziļākajiem audiem atgriežas uz sirdi, nesasniedzot ķermeņa virsmu. Ja organismā siltuma ir par daudz, parādās ādas pilnasinība (hiperēmija), jo caur to plūst liels daudzums asiņu. Tomēr šādā veidā atdot lielāku siltuma daudzumu nav iespējams. To var panākt tikai ar svīšanu. Ar sviedriem organisms zaudē gan ūdeni, gan minerālsāļus. Tie abi ir mūsu organisma iekšējās vides svarīgi komponenti. Jebkura no ķīmiskajām reakcijām var notikt tikai šķīdumu veidā. Sāļu koncentrācija nodrošina šķīduma osmotisko spiedienu, kura lielumam ir izšķiroša nozīme visu mūsu organismu veidojošo šūnu vielmaiņas procesos. Svīstot tiek ne tikai zaudēts ūdens un sāļi, bet tiek izjauktas arī šo vielu normālās proporcijas, jo sāļu koncentrācija asinīs un sviedros nav identiska.
Sāļu koncentrācija sviedros ir ap 0,5%, tātad ar vienu litru sviedru organisms zaudē piecus gramus minerālvielu, galvenokārt nātrija, kālija un hlora jonus. Tā kā ūdens zaudējums ir relatīvi lielāks, asiņu osmotiskais spiediens pieaug. Neskatoties uz sāļu deficītu, asinis ir par daudz sāļas. Skrienot maratonu, ik stundu izdalās ap 1,5 litriem sviedru. Ja apkārtējās vides temperatūra ir augsta un gaisa mitrums liels, svīšana var būt daudz intensīvāka. Vairāk sviedru zaudē sportisti ar lielāku ķermeņa masu. Karstā un mitrā laikā skrējējs ar sviedriem var zaudēt 6 līdz 10 litrus ūdens un 35 līdz 50 gramus sāļu. Ja organisms ir zaudējis 50 gramus sāļu, iestājas smags kolapss, kuru var sajaukt ar karstuma trieku, tikai šajā gadījumā ķermeņa kodola temperatūra nebūs paaugstināta. Tās lielumu var noteikt, mērot temperatūru taisnajā zarnā.
Vācijas sporta medicīnas speciālists profesors S.Izraels izdala trīs pārkaršanas izraisītus patoloģiskus stāvokļus:
► karstuma krampji;
► karstuma radīts darbspēju izsīkums;
► saules vai karstuma dūriens.
Karstuma krampji izpaužas skeleta muskuļu darbības traucējumos. Rodas sāpīgas, gribai nepakļautas muskuļu kontrakcijas, parasti visvairāk noslogotajās muskuļu grupās.
Ar jēdzienu „darbspēju izsīkums karstumā” nav domāts tas nogurums, kuru jebkurš cilvēks izjūt karstā laikā.
Ilgstoši turpinoties fiziskai slodzei, rodoties lielam ūdens un sāļu deficītam, „parādās” raksturīgi simptomi, kurus pēc to smaguma un bīstamības pakāpes iedala trīs stadijās:
1. Ja šķidruma zaudējums ir līdz 2% ķermeņa masas (apmēram 1,5 litri), izteiktu traucējumu nav, ir tikai neliela noguruma sajūta.
2. Ja šķidruma zaudējums ir līdz 6% ķermeņa masas (4,5 litri), rodas izteikts nogurums, vājums, krasi pazeminās darbspējas (3. zīmējums).
3. Ja šķidruma zaudējums pārsniedz 6% (4,5 litri un vairāk), iepriekš minētajām parādībām pievienojas asinsspiediena pazemināšanās (kolapss), pasliktinās uztvere un domāšana, rodas psihes un kustību koordinācijas traucējumi. Dzīvībai bīstama ir robeža, ja ūdens zudums tuvojas 8%.
Visbīstamākais no pārkaršanas radītajiem stāvokļiem ir saules dūriens, ja karstums ir pārāk spēcīgi iedarbojies uz galvu, vai siltuma dūriens, kurš ir radies kā vispārējas pārkaršanas sekas. Šajos gadījumos organisma funkciju traucējumu galvenais iemesls ir ķermeņa temperatūras pēkšņa paaugstināšanās. Karstuma dūriens tūlīt pēc traumām ir otrs biežāk sastopamais nāves cēlonis veseliem cilvēkiem sporta nodarbību laikā. Karstuma dūriena rašanos veicina straujas klimata pārmaiņas ar pēkšņu karsta laika iestāšanos, slikta trenētība, pārgurums, miega bads, atveseļošanās pēc infekcijas slimībām, bagātīga maltīte pirms slodzes un citi blakus faktori, tajā skaitā arī jau agrāk pārciesta pārkaršana un dopinga lietošana.
Karstuma dūriens var radīt neatgriezeniskas izmaiņas parenhimatozajos orgānos, visbiežāk sirdī un virsnieru garozā, kā arī aknās un nierēs. Acs sklēra un āda var kļūt dzeltenas. Lai gan ir vispārēja organisma dehidratācija, var sākties smadzeņu tūska. Saules dūriena vispārējās pazīmes ir tādas pašas kā pārmērīga noguruma gadījumā. Parādās kustību koordinācijas traucējumi, zūd orientācija. Tādēļ sportists pēkšņi var sākt skriet pretējā virzienā. Raksturīgas ir galvassāpes, reibonis, vemšana. Sirdsdarbība un elpošana paātrinās, arteriālais asinsspiediens krītas.
Jo ātrāk sportistam tiek sniegta pirmā palīdzība, jo lielākas ir cerības uz izveseļošanos. Pirmais un svarīgākais noteikums — sportists vairs nedrīkst turpināt darbu, vienalga, cik īss attālums ir palicis līdz distances beigām. Ir jādod daudz dzert. Ja sportists ir bezsamaņā, viņš mehāniski jāatdzesē. Parasti cietušais samaņu atgūst, kad ķermeņa temperatūra pazeminās līdz 39 grādiem.
Dehidratācija apgrūtina arī nieru darbību. Turklāt fiziska darba laikā radusies asins pārdale samazina asins plūsmu caur nierēm, bet pastiprinātā olbaltumvielu sabrukšana paaugstina slāpekli saturošo indīgo vielu koncentrāciju asinīs, kas savukārt uzliek papildu slodzi aknām un nierēm. Lai no šādām nepatikšanām varētu izvairīties, profilaktiski pasākumi jāveic kā sacensību organizētājiem, tā arī pašiem sportistiem. Garo gabalu skriešanas, soļošanas un braukšanas sacensībām piemērotākais gadalaiks ir pavasara vai, it īpaši rudens mēneši, kad vairums cilvēku vasaru ir pavadījuši fiziski aktīvāk nekā ziemu. Ja tomēr pasākums norit vasarā, starts ir organizējams agrā priekšpusdienā vai vēlā pēcpusdienā, lai dalībnieki neatrastos distancē dienas karstākajās stundās.
Organizatoriem ir jānodrošina pietiekamā skaitā arī barošanas, precīzāk izsakoties, dzirdīšanas punkti. Tiem jāatrodas vienam no otra tādā attālumā, lai sportists dzeramo varētu saņemt ik pēc katrām aptuveni 15 minūtēm. Vēlamais šķidruma daudzums ir 250 mililitru. Uz katru ūdens litru, gatavojot šo dzeramo, jāpievieno trīs grami vārāmās sāls.
GATAVOJOTIES SACENSĪBĀM
Pirmkārt, sportistam ir jābūt paškritiskam un, pirms pieteikties sacensībām, jāizvērtē savs sagatavotības līmenis. Praksē diezgan precīzs ir izrādījies šāds aprēķins: sportists sacensībās labi spēj pieveikt trīs reizes garāku gabalu nekā pēdējo divu mēnešu laikā viņš ir veicis ik dienas.
Piemēram, lai veiksmīgi noskrietu 42 kilometrus garo maratona distanci, ikdienā jāskrien 42 km : 3 = 14 km. Šis skaitlis ir vidējais lielums. Vienu dienu var skriet vairāk, citu — mazāk, bet kopā divu mēnešu laikā ir jānoskrien 14 km x 60.
Otrkārt, pirms sacensībām divas vai trīs dienas ir veltāmas atpūtai. Turklāt ēdienam šajā laikā jābūt viegli sagremojamam, bagātam ar lielmolekulāriem ogļhidrātiem un pietiekamu daudzumu šķidruma. Šāds ēdiens jāuzņem arī pāris stundu pirms starta. Saulainā laikā jālieto gaiša, plāna galvassega.
Ja sacensības notiek citā reģionā, kur klimats ir karstāks vai ar lielāku gaisa mitrumu nekā pastāvīgajā dzīves vietā, vēlams aklimatizēties, ierodoties sacensību vietā agrāk. Ja tomēr sacensību laikā parādās pārmērīga noguruma sajūta vai citi veselības traucējumi, nav jācenšas par katru cenu distanci pabeigt. Reizēm jau izstājas arī augstas klases un labi pazīstami sportisti.
Tomēr pirmais un tāpēc zelta likums ir viens — regulāras visu gadu notiekošas sporta nodarbības. Tās var mainīties pēc sava apjoma, nodarbību veida un citiem parametriem, bet dzīvesveidam visu mūžu ir jābūt kustībām bagātam, fiziski aktīvam. Tad piedalīšanās masu sacensībās nebūs nekas ārkārtējs.
Edgars BRĒMANIS
