Uzticības spēks
Sacensība ilga vairāk nekā pusotru mēnesi, tajā piedalījās 338 konkurenti, finālā iekļuva 20 — vienlīdz spēcīgi. Tāpēc Londonas olimpisko spēļu oficiālajam partnerim Samsung nebija viegli izvēlēties tos divus uzvarētājus, kuri būs Latvijas pārstāvji olimpiskās lāpas stafetē.
Īpašā pasākumā, kas risinājās Samsung olimpiskajā teltī Rīgā pie Latvijas Nacionālās operas, žūrija, kas iepriekš tikās ar visiem pretendentiem, pasludināja savu lēmumu. Par olimpiskajiem lāpnešiem kļuvuši Ieva Liepiņa un Aivars Čaklis.
„Katrs no pretendentiem savā ziņā ir unikāls,” vēlreiz uzsvēra Samsung korporatīvo komunikāciju vadītāja Iveta Bojāre. LOK prezidents Aldons
Vrubļevskis atzina, ka ir lepns par vēl divu biedru uzņemšanu olimpiskajā saimē. Visus pretendentus, kuri nav profesionāli sportisti, bet ar savu uzticību sportam piepildījuši visambiciozākos sapņus — piedalīties olimpiskajās spēlēs —, augstu novērtēja Eiropas čempione tāllēkšanā, Samsung olimpiskā sūtne Ineta Radēviča.
Fanu balsojumā Samsung mājaslapā no 20 finālistiem visvairāk balsu guva Agris Pikšens no Lielvārdes, kurš balvā saņēma jaunāko Galaxy Tab planšetdatoru.
Uz Londonas olimpisko spēļu lāpas stafeti no Baltijas dosies 10 lāpneši — seši tika izvēlēti konkursā, vēl četri tiks noteikti vēlāk.
MANIS IR VAIRĀK
„Tāds stāvoklis ar dzīvību nav savienojams,” pirms pieciem gadiem ārsti teica par Ievu Liepiņu. Tagad viņa atkal piedalās orientēšanās sacensībās, un nākamgad kādu brīdi Londonas spēļu olimpiskā uguns būs viņas rokās.
Viņas ikdiena paiet euroscript Baltic birojā, veicot tulces un redaktores pienākumus, pirms tam Ieva Liepiņa 10 gadus darbojusies profesijā, kas saistīta ar vides aizsardzību.
Ieva bilst, ka nekad neesot bijusi augstas klases sportiste, taču vienmēr paticis sevi fiziski izaicināt. Viņas sportiskā biogrāfija un arī dzīve strikti dalāma divās daļās — līdz 2006. gadam un no 2007. gada.
Ieva sportojusi un dejojusi vienmēr. Intereses bijušas dažādas. Visvairāk
saistījusi riteņbraukšana, orientēšanās sacensības, vēlāk aizrāvusies ar diennakts piedzīvojumu sacensībām. Tīkams darbs, divas meitas, līgavainis, sportošanas prieks un pārliecība par saviem spēkiem — likās, ka debesīs tumši mākoņi nemēdz būt. Tad 2006. gada augustā skaidrā dienas laikā uz tukšas šosejas smagā mašīna notrieca divus neaizsargātus riteņbraucējus. Ilze pamodās slimnīcā, draugs tur nogulēja 17 dienas un šajā dzīvē vairs neatgriezās.
Grūti atstāstīt, ko tobrīd juta 35 gadus vecā sportiskā sieviete, kura bija piekalta pie gultas, pieslēgta pie dažādiem vadiem un caurulītēm — bija salauzts un saplosīts viss, ko Dievs ielicis cilvēka ķermenī.
Ārsti darīja brīnumus. Ieva grib pateikt milzu paldies ārstam Oļegam Suhorukovam, Uģim Zariņam, Kasparam Rukam, kas maisu ar kauliem prata salikt pareizā secībā, kā arī pateikties visiem tuviniekiem par atbalstu. Par pašas nopelniem Ieva runā atturīgi — kad sapratusi, ka ceļš jāturpina, tad radies milzu spīts, apņēmība vismaz daļēji atgriezties pie tā, kas viņas dzīvi darīja krāšņāku pirms smagā negadījuma.
Ieva atceras, ka pēc 10 gultā pavadītām nedēļām viņa no jauna mācījās staigāt, vēlāk sēdās pie automašīnas stūres. Pirmais brauciens bija uz veikalu Gandrs, lai nopirktu… jaunu riteni. Pirmais pārbaudījums bija uz tā uzkāpt.
Jau nākamā gada pavasarī viņa piedalījās MTB riteņbraukšanas sacensībās, bet līdz finišam netika — braucamā pedāli salauza nomaldījies traktors.
Tas gan nesalauza Ievas apņēmību, un viņa atkal piedalās riteņbraukšanas un orientēšanās sacensībās, iet tālos pārgājienos, ik dienu vingro. Tie, kas nezina, viņā redz veselīgu sievieti, kas spēj tikt galā ar visai smagām fiziskām slodzēm. Tuvākie apbrīno, uzteic Ievas gribasspēku. Tikai pati Ieva zina, ka ķermenis nekad vairs nebūs tāds kā agrāk un ko prasa šāda fiziska piepūle. Iespējams, ka reizēm sāpes atvieglotu kāda spēcīga zāļu deva, taču Ieva līdz pēdējam nolēmusi sāpes remdēt vienīgi ar vingrojumu palīdzību.
Pat vairāk — Ieva pēc avārijas atklājusi sevī aicinājumu apciemot citus likteņa radiniekus. Iespējams, ka uzskatāms piemērs reizēm līdz vairāk nekā sanatorijas un medikamenti.
Ieva atzīstas, ka par iespējām pieteikties lāpnešu misijai neko neesot zinājusi. Sākumā pat neesot gribējusi ticēt māsai, kas viņu pieteica konkursam, ka olimpisko lāpu nest uztic arī vienkāršiem mirstīgajiem. Domājusi, ka šāds gods tiek tikai čempioniem un rekordistiem.
Par lielu godu viņa uzskatījusi iespēju piedalīties lāpnešu konkursa noslēgumā. Ieradusies agrāk un turpat Operas skvēriņā no kļavu lapām sapinusi savdabīgu ziedu buķeti, ar ko sveikt divus uzvarētājus, un pat nenojautusi, ka viens no tiem pienāksies viņai pašai.
Ieva ir pateicīga žūrijai, vērtētājiem, kas taustāmu rezultātu un sasniegumu īpašnieku vidū ir atraduši un uzteikuši viņu, kurai viss nācis nedaudz citādāk,
daudz smagāk.
Ieva rezumē: „Pēc visa, kas ar mani ir noticis, vienkārši manis ir vairāk.”
MŪŽA BALVA
Aivars Čaklis ir Zūru pamatskolas sporta skolotājs. Lai gan šī ir 58 gadus vecā mundrā vīra pirmā un vienīgā darba vieta, viņu zina daudz tālāk par mazo pagastu. Pasaulē dodas viņa skolēni, un arī viņš velti nesēž mājās.
Jau skolas gados Zlēkās Aivars esot izlēmis savu dzīvi saistīt ar sportu. Vispirms pats aizrāvies ar visdažādākajiem sporta veidiem — vieglatlētiku, sporta spēlēm, slēpošanu. Īsu brīdi pat pabijis Murjāņu internātskolā, taču ātri sapratis, ka visaugstākajiem mērķiem trūkst vajadzīgie dotumi, un vidusskolu beidzis Ugālē.
Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā, kur vajadzējis izvēlēties specializāciju, Aivars nolēmis, ka būs slēpotājs. Vēlākās bezsniega ziemas Kurzemē gan likušas ātri pārorientēties.
Tā sagadījies, ka dzimtajā pusē Zūru pamatskolā tolaik bijusi brīva vieta, un Aivars sāka strādāt par sporta skolotāju. Bijis sporta darba organizators, trenējis vieglatlētus. Arī šobrīd viņš strādā Ventspils novada sporta skolā par vieglatlētikas treneri.
Aivars vienmēr sportojis arī pats. Skrējis garos gabalus — neesot izlaidis nevienu gadu tradicionālajā skrējienā Apkārt Vīlandes ezeram. Arī pēdējos gadus piedalās Rīgas un Valmieras pusmaratonos. Joprojām skolotājs spēlē basketbolu un reizēm jaunajiem ir ko pamācīties, jo sporta spēles viņu interesējušas vienmēr.
Aivars jauniešu sportotprieku vērtējis daudzu gadu garumā un atzīst, ka aina nemaz neesot tik bēdīga, kā dažkārt liekoties. Sportotgribētāji esot bijuši vienmēr un viņa pusē jauno sportistu skaits esot tāds pats kā agrāk. Tiesa, sava nodeva ir jaunajām tehnoloģijām, dažādām mūsdienu izklaidēm, kas prasa jauniešu uzmanību un laiku. Aivars norāda, ka savulaik jauniešiem (vismaz laukos) bijis vairāk darba pašu saimniecībās un sports dažkārt bijis labs iemesls, kā no tiem izvairīties.
Skolotājs un treneris vienīgi pamanījis, ka šobrīd retāk viņa grupās trāpās patiesi talantīgi audzēkņu, agrāk tādi bijuši vai katru gadu. Toties kopējais fiziskās sagatavotības līmenis liekoties pat augstāks.
Aivars domā, ka vēlme nodarboties ar sportu nezudīs nekad, jo tā ir lieliska iespēja rūdīt raksturu, rūpēties par savu fizisko sagatavotību. Iespējams, ka mazāk būs augstākās klases sportistu, jo to sagatavošana mūsdienās prasa milzu līdzekļus, taču vēlēšanās uzvarēt vismaz savas skolas, pilsētas, rajona sacensībās būs vienmēr.
Par olimpiskā lāpneša titulu Aivars ir mazliet apmulsis un sākumā neesot spējis tam noticēt, jo licies, ka citu pretendentu nopelni ir krietni lielāki. Ideja piedalīties konkursā radusies dēlam, kurš sākumā pats gribējis izmēģināt spēkus, taču atbaidījušas nepieciešamās formalitātes. Tad pieteicis tēvu — paņēmis bildi no Vīlandes skrējiena (toreiz Aivaram bijušas problēmas ar kāju, un bildē viņš bijis ar kruķiem, kurus dēls veikli nogriezis nost), un aizsūtījis organizatoriem. Tēvs par to uzzinājis tikai tad, kad 20 finālisti aicināti uz Rīgu. Pat negribējis braukt, jo tieši todien skolā bērniem bijis jāskrien kross, tomēr nevēlējies konkursa rīkotājus pievilt un aizbraucis.
Kad nosaukts viņa kā uzvarētāja vārds, tad elpa aizrāvusies kā lēcienā no tramplīna. Tagad, kad puķes novītušas un visu var rāmi prātā pārcilāt, tad liekas, ka tā ticis novērtēts viņa darbs, sporta mīlestība un nemitīgais kustību prieks mūža garumā.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
