Vankūvera sudraba spīdumā
Olimpiskā uguns Vankūverā
nodzisusi, medaļas saskaitītas, analīžu un pārdomu laiks vēl priekšā, taču
neviens nenoliegs, ka Latvija guvusi līdz šim lielākos panākumus, kopš
startējam zem sava karoga. Ekspresintervija ar olimpisko spēļu aculiecinieku,
Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentu Aldonu Vrubļevski.
– Salīdzinot ar pirmsspēļu prognozēm
un Vankūverā paveikto, vai iecerētais izpildīts?
–
Spēlēm gatavojāmies rūpīgi un uz Vankūveru aizvedām iespējami lielāko sastāvu –
58 sportistus. Kā jau rakstīju olimpiskajā bukletā – pieredzes un jaunības sakausējumu.
Mūsu biatlonistam Ilmāram Bricim un kamaniņu braucējai Annai Orlovai šīs bija
jau sestās, daudziem tās bija pirmās un, cerams, ne pēdējās spēles. Jāteic, ka
mūsu komanda kopumā ir visai jauna – gan skeletonisti, gan bobslejisti, gan slēpotāji,
arī šorttrekists Haralds Silovs var startēt vēl ne vienā vien olimpiādē.
Klusībā
cerēju, ka mums kāda medaļa būs, vienīgi vairījos nosaukt sporta veidu, jo
iespējas bija vairākas. Patīkams pārsteigums bija brāļu Šicu sudrabs, tikpat
vērts ir arī Martina Dukura veikums. Protams, žēl, ka Martinam līdz zeltam tikai
tāds nieks vien pietrūka, tāpat kā brālim Tomasam Dukuram līdz bronzai.
Domāju,
ja bobslejistam Jānim Miņinam vispirms nebūtu problēmas ar veselību, pēc tam –
ar divreizēju kritienu treniņbraucienos, medaļu skaits būtu lielāks, bet
jebkurā gadījumā par diviem vicečempionu tituliem esam gandarīti.
Cīnījās
visi, arī paši jaunākie. Grūti ko pārmest, piemēram, kalnu slēpotājam Mārupes
skolniekam Kristapam Zvejniekam, kurš sarežģītajā slaloma trasē izcīnīja 37. vietu.
Tāpat slēpotājam, īstenam amatierim Jānim Paipalam, kurš smagajā trasē atdeva
visus spēkus. Gribu atgādināt, ka olimpiskajā komandā tūristu nav un nevar būt,
kvalifikācijas sacensībās katrs pats izcīnīja tiesības startēt spēlēs.
Olimpiskās spēles tomēr ir pasaules labāko sportistu forums, un tajās
piedalīties ir katra sportista sapnis. Nav pelnīti arī hokejistiem adresētie
pārmetumi, jo viņi sacentās ar tiešām pasaules labākajiem hokejistiem, un pēdējā
spēlē mums mata tiesas pietrūka līdz ceturtdaļfinālam.
– Ja runājam par Vankūveras
olimpiskajām spēlēm kopumā, kāpēc neskanēja spārnotais teiciens – tās ir līdz
šim labākās spēles?
–
Tas jau bija iepriekšējā prezidenta Huana Antonio Samaranča sauklis, tagadējais –
Žaks Roge – nekad tā nav teicis. Man ir iespējas salīdzināt, jo šīs man
bija jau vienpadsmitās (vasaras un ziemas kopā skaitot) olimpiskās spēles. Es
pilnīgu piekrītu prezidentam, ka šīs bija izcilas un ļoti draudzīgas spēles. Ja
nebūtu traģiskā sākuma, kad bojā gāja gruzīnu kamaniņu braucējs Nodars
Kumaritašvili, viss būtu nevainojumi, pat par spīti nelabvēlīgajiem laika
apstākļiem.
Iespējams,
ka nedaudz askētiski bija sportistu dzīves apstākļi, taču nevainojamā sacensību
organizācija, kvalitatīvais tiesnešu darbs, precīzā transporta kustība un viss
pārējais kopumā ļāva sportistiem censties sasniegt savus labākos rezultātus.
Īsti
neizprotu krievu hokejistus, kuri sūdzējās par sliktu pārtiku. Nedomāju, ka
nebija izvēles iespējas, jo sportistu ēdnīcā vienmēr bija pietiekami plašs
visdažādāko ēdienu piedāvājums – gaļa, zivis, vista, bagātīgas piedevas,
mērces. Protams, ka tā nebija itāliešu virtuve kā Turīnā, kur ēšana ir kulta
statusā. Iespējams, ka sportistiem olimpiskajā ciematā pietrūka saunu,
istabiņās nebija televizoru, bet tie bija koplietošanas telpās, taču savējiem
mēs nodrošinājām bezmaksas internetu, tā ka sakari ar ārpasauli nepārtrūka.
Sacensību
norisi neapšaubāmi ietekmēja kanādiešu miers, godīgums, precīza pakļaušanās
noteikumiem. Pats pirmo reizi biju Kanādā, un jāteic, ka tik likumu paklausīgu
tautu vēl nebiju redzējis. Interesanti, ka Vankūverā ir vislielākā ķīniešu
kopiena Ziemeļamerikā, taču tādi vārdi kā ķīnietis, īrs vai nēģeris tur nekad
neatskanēja – mēs esam kanādieši, neatkarīgi no ādas krāsas un ticības. Daudzas
tautas var mācīties no kanādiešiem.
– Kā lielajā tautu kopainā
izskatījās mūsu delegācija?
–
Lieliski. Mūsu tērpi, par kuriem tika lauzts tik daudz šķēpu pašu mājās, guva
vispārēju atzinību par savu gaumīgumu, praktiskumu, nacionālajiem motīviem.
Domāju, ka arī televīzijā tas bija labi pamanāms un mūs ar citiem sajaukt
nevarēja. Apmierināti ar tērpiem bija arī paši sportisti, kuriem, varbūt
gribējās kādu praktisku niansi – piemēram, lieku kabatu. Nākamreiz par to padomāsim.
Sarunā
ar kolēģiem no Lielbritānijas Olimpiskās komitejas noskaidrojām, ka angļiem 52
sportistu apģērbšana un aizvešana uz spēlēm izmaksājusi aptuveni 4,2 miljonus,
bet mums (58 sportisti) – ap 1 miljonu latu. Turklāt mums bija divas
medaļas, bet viņiem tikai viena – zelts skeletonā sievietēm. Tā ka nevarētu teikt,
ka neesam praktiski un pietiekami taupīgi.
– Jau spēļu noslēgumā
izskanēja apgalvojumi, ka vairāki sportisti pēc olimpiādes grasās beigt savas
sporta gaitas. Vai tas nevājinās mūsu izredzes nākotnē?
–
Lēmumus pieņem paši sportisti, jo viņiem pašiem jāvērtē savas iespējas un
izredzes turpināt sportot augstā līmenī. Turklāt šīs ziņas parasti nonāk
atklātībā ar žurnālistu starpniecību, kuri paši bieži vien visādi iztulko
sportistu teikto. Nedomāju, ka daudzi beigs sportot, jo – atkārtoju – lielais
vairums vēl ir gados ļoti jauni.
Jebkurā
gadījumā nedomāju, ka sportot prieks Latvijā apsīks, jo mūsu princips ir – katrs,
kurš izcīnījis tiesības startēt olimpiskajās spēlēs, uz turieni arī aizbrauks. Vilinājums
ir pietiekams, lai nežēlotu sevi treniņos un sacensībās, un ne vienmēr visu
nosaka materiālā ieinteresētība.
Protams,
ziemas sporta veidu pārstāvjiem ir jārēķinās, ka nākamajos divos gados viņiem
nebūs priekšroka, jo tagad mums dienas kārtībā ir Londonas olimpiskās spēles,
tomēr nedomāju, ka sportistiem tāpēc būtu jābeidz savas gaitas sportā. Turklāt
medaļniekiem un vairākiem citiem augstas klases sportistiem ir izdevies iekļūt
Latvijas Olimpiskajā vienībā, kura materiāli gādā par saviem sportistiem. Par
jaunajiem un perspektīvākajiem vairāk jārūpējas sporta veidu federācijām.
– Vankūverā bieži izskanēja
arī Soču vārds – nākamo olimpisko ziemas spēļu norises vieta. Vai Soču spēles
būs labākās?
–
Nezinu, ko teiks nākamais SOK prezidents, jo Žaka Roges laiks drīz beigsies,
taču nešaubos, ka tāda lielvalsts kā Krievija spēs sarīkot krāšņas spēles. Tas
vien, ka olimpisko spēļu rīkošanai tiek pieņemti speciāli valdības likumi,
liecina, ka nauda un citu resursi netiks taupīti. Cita lieta, ka pēc nesekmīgā
starta Vankūverā viņiem būs lielas problēmas četru gadu laikā izveidot spēcīgu
komandu, jo sekmīgi startēt savās mājās ir katras olimpisko spēļu rīkotājvalsts
goda lieta. Tagad pat kanādieši sasniedza olimpisko rekordu zelta medaļu ziņā –
14 augstākā kaluma balvas. Bet krievi ir krievi, ticu, ka viņiem izdosies.
– Latvijas sporta draugiem ir
reta iespēja redzēt mūsu olimpiešus Latvijas II ziemas olimpiādē. Vai visi
izies uz starta?
–
Zinu, ka daži biatlonisti šajā laikā dosies uz citām sacensībām, taču lielais
vairums startēs – kaut vai brāļi Šici un bobslejisti. Liels paldies Siguldai,
kura apņēmās šajos nepavisam ne vieglajos laikos sarīkot tik grandiozus sporta
svētku, kuri risināsies Vankūveras sudraba atspīdumā.
Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS
