Varējuma simbols
Olimpisko spēļu atklāšanā
visas pasaules labākos sportistus sveic arī daudzu valstu vadītāji. Lai arī
kādas diskusijas ritēja par oficiālo personu līdzdalību neviennozīmīgi vērtētās
Ķīnas politikas dažādiem aspektiem, sportiskais princips tomēr guvis virsroku,
un pirmo personu pulkā ir arī mūsu valsts prezidents Valdis Zatlers. Īsi pirms
došanās uz Pekinu Valsts prezidents sniedza interviju Sportam.
– Jūsu pirmā saskarsme
ar sportu? Kādi bija nodomi, cik ilgi sportojāt?– Mans sporta veids jau kopš
bērnības ir basketbols. Ja godīgi, domas par profesionālo sportu man nekad nav
nākušas prātā, taču dzīvē ir bijušas daudzas situācijas, kurās tieši basketbola
laukumā gūtā pieredze ir palīdzējusi. Vispirms jau basketbols iemāca spēlēt komandā
– no vienas puses – visu spēles laiku rēķināties ar partneriem laukumā,
bet no otras – ieraudzīt īsto brīdi, kad iniciatīva ir jāuzņemas pašam.
Basketbols māca būt līderim un komandas spēlētājam vienlaikus. Tas noderējis
arī manā ārsta profesijā. Par basketbolu neesmu aizmirsis arī tagad. Reizēm
kopā ar dēlu uzspēlēju, bet, protams, viņam tagad sanāk krietni labāk. Lai gan
bija laiks, kad Kārlim mani apspēlēt nemaz nebija tik viegli.– Vai tagad atliek laika
arī citām sportiskām aktivitātēm?– Pirms astoņiem
gadiem Alpos pirmo reizi uzkāpu uz slaloma slēpēm, un kopš tā brīža zinu, ka
vismaz reizi gadā man kopā ar ģimeni ir jāaizbrauc uz kalniem, kur svaigais
gaiss un sportiskā atmosfēra dod neizmērojamu pozitīvo emociju kopumu, kas
pietiek visam gadam.
– Kāda nozīme ir
lielajam sportam, no prezidenta viedokļa raugoties?
– Domājot par lielo
sportu man kā ārstam jāsaka – esmu redzējis ne vien profesionālo sportistu
zvaigžņu stundas, bet arī bijis klāt brīžos, kad izšķiras kāda sportista
turpmākā dzīve. Kad zem jautājuma zīmes ir ne tikai cilvēka veselība, bet arī
visa sportista karjera.
Es zinu, cik smagi ir
šie brīži, un, lai tos raksturotu, īstos vārdus atrast būs grūti. To var tikai
sajust. Tāpēc es saku – lielais sports ir vienlaikus skaists un nežēlīgs. Mēs
lepojamies ar savu sportistu uzvarām, taču tikpat svarīgi ir valstij arī pēc
sportistu karjeras beigām neaizmirst par savām sporta leģendām. Vēl vairāk. Gribu
teikt – valsts pienākums ir turpināt rūpēties par saviem profesionālajiem
sportistiem, sniedzot viņiem zināmu medicīnisko un materiālo atbalstu. Šajā
kontekstā gribu uzteikt mūsu izcilās basketbolistes Uļjanas Semjonovas vadīto
Latvijas olimpiešu sociālo fondu, kas ir ļoti nozīmīgs daudziem bijušajiem
sportistiem.
Turklāt profesionālie
sportisti, kuri uzrādījuši augstus rezultātus starptautiskajā arēnā, visos
laikos bijuši arī jauniešu ideāli. Daudzi puikas savulaik gribēja un vēl tagad
grib spēlēt basketbolu kā Valters, Miglinieks un arī Biedriņš, bet katra jaunā
hokejista ideāls ir Balderis, Skrastiņš vai Irbe.
Katrai valstij un
tautai ir vajadzīgi savi varoņi. Ir vajadzīgi cilvēki, kuri ir tepat līdzās un
kuri ar savu neatlaidīgo darbu ir sasnieguši ko vairāk. Tāpēc mūsu valstsvīru
uzdevums ir novērtēt šos sasniegumus un atbalstīt jauniešus, lai viņiem
patiešām tiktu dota iespēja līdzināties saviem elkiem.
Un te arī nonākam līdz
bērnu un jauniešu sportam – tam jābūt neatņemamai skolas ikdienas sastāvdaļai.
Radot bērnos interesi par sportu un dodot viņiem iespēju izpausties, mēs
patiesībā rūpējamies par savas tautas nākotni. Jau agros gados iemācam bērniem
komandas sajūtu un mācām viņiem novērtēt līdzspēlētājus, kā arī sekmējot
individuālo sporta veidu attīstību, iemācām bērniem patstāvību un prasmi
uzvarēt savu slinkumu vai negribēšanu. Es ticu, ka sports, gluži tāpat kā kopā
dziedāšana, dara mūs stiprākus kā tautu un pārliecinātākus par sevi kā indivīdus.
– Vai pats esat
piedzīvojis, ka mūsu valsti atpazīst pēc sportistu sasniegumiem?
– Nesen, pavadot uz
Pekinu mūsu basketbolistes, teicu, ka latvieši ir dziedātāju tauta un latvieši
ir arī basketbolistu tauta. Jūs taču zināt – reiz sešdesmitajos gados Rīgā
glabājās abi Eiropas basketbola klubu kausi, tā apliecinot, ka arī padomju
gados Latvijas basketbolam bija zināma kvalitātes zīme. Domāju, ka arī šogad
daudzi, izdzirdot vārdu Latvija,
atmiņā atsauks mūsu izlases meitenes – viņu pašaizliedzību un saliedētību, kā
komandai stājoties pretī un – gribu prognozēt – arī uzvarot daudz
titulētākas pretinieces.
Tāpat Latviju sporta
pasaulē pazīst, pateicoties mūsu Viktoram Ščerbatiham, Vadimam Vasiļevskim,
Ernestam Gulbim, Ivo Lakučam. Viņi, arī visi pārējie mūsu olimpiskās vienības
sportisti vairākkārt ir apliecinājuši – Latvija ir valsts, kurā izauguši īsti
olimpieši – sportisti, kuri par uzvaru gatavi cīnīties līdz galam. Latvija var
lepoties ar saviem sportistiem, un domāju – katrs no viņiem ir daudz
darījis, lai Latvijas vārds pasaulē būtu atpazīstamāks.
– Nebija viegli pieņemt
lēmumu braukt uz Pekinu?
– Pieņemot
lēmumu braukt uz olimpiādi, vispirms domāju par mūsu sportistiem, par
olimpiskajiem ideāliem – šo spēļu būtību. Mūsu sportisti aizvadītajos četros
gados ir daudz darījuši un trenējušies, sevi nesaudzējot, lai godam startētu
zem Latvijas karoga. Uzskatu, ka mans kā Valsts prezidenta pienākums ir būt
viņiem līdzās, atbalstīt un uzmundrināt, jo katram sportistam ir jājūt – viņa
valsts lepojas ar viņa panākumiem un tos novērtē.
Tāpēc tās
nedēļas laikā, kamēr būšu Pekinā, noteikti piedalīšos Latvijas karoga
pacelšanas svinīgajā ceremonijā olimpiskajā ciematā, apmeklēšu Latvijas vēstniecības
Ķīnā rīkotās izstādes Viena diena Latvijā
atklāšanu, kā arī no tribīnēm uzgavilēšu mūsu sportistiem brīdī, kad olimpisko
spēļu atklāšanas ceremonijā stadionā ienesīs Latvijas karogu.
Ja runājam par
sportistu startiem, lielāko uzmanību veltīšu Latvijas sieviešu basketbola
izlasei un būšu klāt mūsu meiteņu nozīmīgākajās spēlēs un treniņos, klātienē
noskatīšos Latvijas-Krievijas, Latvijas-Baltkrievijas un Latvijas-Brazīlijas
spēles. Tāpat esmu iecerējis tikties ar Vsevolodu Zeļoniju, kurš startēs
olimpiskajā džudo turnīrā, un Raivi Belohvoščiku, kurš piedalīsies
riteņbraukšanas grupas braucienā. Man plānotas tikšanās arī ar tiem
sportistiem, kuri olimpiādē piedalās pirmo reizi, piemēram, noteikti noskatīšos
Latvijas tenisista Ernesta Gulbja pirmo spēli, kā arī tikšos ar BMX komandas
dalībniekiem.
– Kuriem
sportistiem vēl jutīsiet līdzi?
– Es noteikti jutīšu līdzi
katram mūsu olimpieša startam un, ja ne klātienē, tad domās būšu kopā ar
viņiem. Šī olimpiāde Latvijai ir unikāla – mums būs lielākā sportistu
delegācija atjaunotās Latvijas vēsturē un pirmo reizi vasaras olimpiskajās
spēlēs Latvija būs pārstāvēta arī komandu sportā. Tas ir izcils mūsu sportistu
sasniegums, par ko man tiešām ir liels prieks.
– Sports un politika…
– Vienmēr esmu bijis
olimpiskās kustības piekritējs un atbalstījis olimpiskās kustības pamatideju – veicināt
saprašanos starp tautām un valstīm. Ja runājam par olimpisko kustību un
politiku, gribu atgādināt, ka olimpiāžu organizatori vienmēr ir centušies
pasargāt olimpiskās spēles no politikas. Dažreiz šie centieni cietuši neveiksmi
un valstis – kā valdības, tā sportisti – olimpiādi ir boikotējušas. Kā zinām,
politisko problēmu risināšanai tas nav palīdzējis. Savukārt daudziem
sportistiem šāds boikots nozīmēja nepiepildītus sapņus par olimpiskajām
medaļām.
1896. gadā
atjaunojot olimpisko kustību, Pjēram de Kubertēnam olimpiskās spēles nebija
tikai sporta sacensības – ar spēļu un olimpiskās kustības palīdzību viņš
vēlējās popularizēt humānās un morālās vērtības, veicināt veselas, fiziski,
garīgi un tikumiski attīstītas personības veidošanos. Šī kustība joprojām ir
dzīva, jo tā nav politiska un tās laikā tiek pārtraukti kari. Olimpiskās spēles
ir solidaritātes un miera svētki, ar mērķi sekmēt dialogu starp tautām.
Lai atceramies
šķēpmetēju Inesi Jaunzemi, kura startēja olimpiādē zem PSRS karoga. Arī tad
mūsu sirdīs Jaunzeme bija un arī šobrīd paliek latviešu sportiste. Vai,
piemēram, leģendāro Jāni Daliņu. Viņš visos laikos ir bijis latviešu
vieglatlētu varējuma simbols.
– Vai mazajai Latvijai
nav par daudz sporta veidu un visos – lielas ambīcijas?
– Es domāju, ka sporta
veidu nekad nevar būt par daudz. Tieši daudzveidība un iespējas bērniem
izmēģināt spēkus dažādos sporta veidos ļauj katram atrast to piemērotāko – ļauj
treneriem izkopt jauno atlētu talantus un starp daudzajiem sportot gribētājiem
atrast nākamos olimpiskos čempionus. Un cilvēciski tas ir tik saprotami, ka
katram sportistam neatkarīgi no disciplīnas, kurā viņš startē, gribas sasniegt
augstākos rezultātus – gribas izcīnīt medaļu vai uzstādīt valsts vai personisko
rekordu. Turklāt latvieši vienmēr un visos laikos ir pierādījuši, ka savus
ambiciozos un sākumā šķietami nepiepildāmos mērķus vislabāk prot īstenot tieši
olimpiskajās spēlēs. Tā ir īpaša gaisotne, kuru sajūtot, katram gribas būt
labākajam. Tas ir svarīgi, jo, atgriežoties mājās, katrs no viņiem daudz darīs
sava sporta veida popularizēšanā un būs piemērs, pēc kura tiekties jauniešiem.
Un ziniet, šādu labu piemēru – sportisko un cilvēcisko ideālu – nevienai
valstij nekad nevar būt par daudz.
Sports attīsta cilvēkā
īpašību izdarīt vairāk, nekā spēj. Un pat tiem, kuri kopš dzimšanas ir fiziski
vāji attīstīti, piemēram, tāds koriģējošs sporta veids kā peldēšana veido
stāju, palīdz justies labākam, veiklākam. Sports skolā ir svarīgs, lai mūsu
jaunā paaudze augtu ne tikai garīgi, bet arī fiziski vesela.
– Kā valstij jāpalīdz
sportam?
– Manuprāt, valstij
vispirms jārūpējas, lai katrā skolā bērniem būtu iespēja nodarboties ar sportu –
lai skolai būtu gan sava sporta zāle, gan skolotāji, kuri rūpējas par savu
audzēkņu vispārējo fizisko sagatavotību. Tāpat jādod iespēja bērniem un
jauniešiem apmeklēt sporta nodarbības ārpus stundu laika, lai jaunieši varētu
izvēlēties, kurš sporta veids viņiem padodas vislabāk. Un te es saredzu gan
pašvaldību, gan valsts atbildību rūpēties, lai katras ģimenes atvase varētu
sevi pilnveidot sporta zālē.
Par profesionālo
sportu – es domāju, ka valstij tās iespēju robežās ir jāpalīdz mūsu
profesionālajiem sportistiem sagatavoties nozīmīgākajiem startiem. Piemēram,
gatavojoties olimpiskajām spēlēm, nevienam olimpiskās komandas dalībniekam
nevajadzētu sūdzēties par naudas trūkumu sporta nometnei vai citām sadzīviskām
problēmām.
– Jūsu novēlējumi
gaviļniekiem un tiem, kuri pie medaļām netiks…
– Tiem,
kuri šajās spēlēs iegūs olimpiskās medaļas vai uzstādīs personiskos rekordus
gribu teikt, ka nenoliedzami būsit sasnieguši vienu no augstākajiem punktiem
savā sportista karjerā. Piedalīties olimpiskajās spēlēs ir liels gods, taču
iegūt medaļu nozīmē vēl kaut ko vairāk. Taču tas uzliek arī pienākumu – tagad visā pasaulē, it sevišķi vietās, kur
Latvijas vārds mazāk zināms, jūs vērtēs kā Latvijas pārstāvjus, un par mūsu
tautu spriedīs, raugoties uz jums. Tā ir liela atbildība un es novēlu jums
visiem godam un olimpisko ideālu un ētikas principu garā nest olimpiskā
medaļnieka titulu arī turpmāk un neapstāties pie sasniegtā!
Savukārt
tiem, kuriem vēl šoreiz neizdevās parādīt olimpisko spēļu čempionu cienīgus
rezultātus, novēlu atcerēties, ka olimpiskās medaļas katrā disciplīnā ir tikai
trīs un, protams, tās iegūst tikai labākie no labākajiem. Tomēr, lai jūsu
entuziasmu un sportisko degsmi nemazina fakts, ka šoreiz jūs nebijāt viņu vidū.
Lai uzrādītais rezultāts kalpo par stimulu jaunam sporta darba cēlienam, lai
jūs un jūsu treneri izdarītu atbilstošus secinājumus, rūpīgi izanalizētu
notikušo un tad atrastu veidu, kā uzlabot savu sniegumu.
Pat, ja šī
ir bijusi vienīgā iespēja piedalīties olimpiskajās spēlēs, es esmu
pārliecināts, ka, neskatoties uz to, ka mājās atgriežaties bez apbalvojumiem,
jūs esat guvuši neaizmirstamu pieredzi un piedzīvojuši daudz pozitīvi
emocionālu brīžu, kas paliks atmiņā uz visu mūžu! Turklāt katram Latvijas patriotam
uzvilkt savas valsts olimpisko sporta formu Latvijas Republikas karoga krāsās
ir kas īpašs. Arī tas ir sava veida apbalvojums par jau sasniegto.
Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS
Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports
