Ziemas ceļš uz Sočiem
Pieaug ātrumi garajā ziemas ceļā uz Sočiem. Faktiski jau sācies finiša spurts. Līdz XXII ziemas olimpisko spēļu atklāšanai palicis mazāk par 500 dienām. Pēc Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK)Ģenerālās asamblejas pārskata un vēlēšanu sesijas, kur virmoja asas kaislības, mainījusies Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) vadība. Tās valdes priekšsēdētājs tagad ir LOK viceprezidents Einars Fogelis. Vienlaikus viņš vada arī LOK ziemas sporta veidu komisiju.
Iepriekš Einars Fogelis vadīja LOK sporta komisiju, kas tagad sadalīta ziemas un vasaras olimpisko sporta veidu komisijās. „Toties darba lauks paplašinājies, pilnvaras palielinājušās,” norāda Fogelis. „Iepriekšējā komisija aktivizējās olimpisko spēļu sagatavošanas perioda nobeigumā, un tās svarīgākais uzdevums bija kopā ar federāciju pārstāvjiem sadalīt līdzekļus olimpiešu inventāra iegādei.
Tagad komisijās ar balsstiesībām darbojas tās federācijas, kuru atlēti iepriekšējos divos olimpiskajos ciklos piedalījušies spēlēs. Vasaras sporta veidos, kuru komisiju vada Kaspars Pone, tādas ir 13 federācijas, ziemas — piecas: Slēpošanas savienība, Slidošanas asociācija, Kamaniņu sporta federācija, Bobsleja un skeletona federācija, kā arī Biatlona federācija. Hokeja un kērlinga intereses pārstāvētas trešajā — LOK Sporta spēļu komisijā, kuru vada Jānis Mežeckis.”
Abu komisiju kompetencē ir arī LOV kritēriju uzlabošana. „Jau iepriekš, LOV pārstāvot kapitāldaļu turētāju LOK, man bija ideja ar federāciju pārstāvjiem izveidot īpašu LOV padomi, jo nenoliedzami federācijas ir mūsu galvenie akcionāri,” sniedzot interviju Sportam, stāsta Einars Fogelis. „Tā mēs ātrāk varētu atrast optimālus risinājumus sportistu un sporta veidu attīstības labā.
Slēdzot nākamos trīspusējos līgumus LOV — atlēts — federācija, tiks ļoti rūpīgi veikta vajadzīgā finansējuma analīze. Būs nepieciešami vismaz trīs avoti — LOV, federācija, pašvaldība vai olimpiskais centrs. Piemēram, Ventspils olimpiskais centrs jau gadiem dara svētīgu darbu, atbalstot savus sportistus. No zieminiekiem — daiļslidotājus un šorttrekistus. Jānostiprina un jāpaplašina līdzīga sadarbība. Bet mūsu galvenais partneris ir federācija. Neviena saruna nenotiek bez tās klātbūtnes un neviens lēmums netiek pieņemts bez tās akcepta.”
— Pirms LOK vēlēšanām kritiķi aktualizēja jautājumu par kalnu slēpotāja Kristapa Zvejnieka iekļaušanu LOV C sastāvā.
— Slēpošanas savienībai bija pietiekami argumenti, ar ko pamatot šī jaunā sportista izaugsmi. Vēl būdams, juniors slalomā ar 14 FIS punktiem (jo mazāk, jo labāk) viņš sasniedzis visu laiku augstāko līmeni kalnu slēpošanā, kur pasaules rangā ir vairāk nekā 5000 atlētu katrā disciplīnā. Šī atlēta iekļaušana C sastāvā bija kolektīvs visu triju LOV dibinātāju lēmums.
Diskutējam, kā turpmāk un arī vasaras sporta veidos vairāk atbalstīt šāda ranga sportistus. Iespējams, līdzīgi kā patlaban tiek īstenota Soču programma izveidosim vēl kādu atsevišķu papildu sastāvu, federācija saņems noteiktu naudas summu un pati varēs izlemt — tērēt to vienam, diviem vai trim atlētiem.
— Parādās nepieciešamība pēc kārtējiem kritērijiem!
— Ar federācijām patlaban tiek apspriesti gan stingrie jeb cietie kritēriji, gan arī tiek diskutēts, kā palīdzēt tiem sportistiem, kas cietuši neveiksmi, teiksim, tajās pašās Londonas olimpiskajās spēlēs un pašreizējām LOV prasībām vairs neatbilst. Ir ieguldīts milzīgs darbs, uzkrāta pieredze, bet potenciāls vēl nav izsmelts. Kā šos atlētus saglabāt lielajam sportam?
Visiem sporta veidiem ir kopīga viena problēma, kā sportistam, kas guvis panākumus junioru vecumā, palīdzēt sarežģītajā un dažos sporta veidos arī ilgajā pārejas periodā līdz sasniegumiem pieaugušo konkurencē. Mūsu sports zaudē ļoti daudzus talantus, kam pēc salīdzinoši bezrūpīgajiem vidusskolas laikiem jānostājas uz skarbās lielās dzīves sliekšņa. Palīdzēt šiem sportistiem ir viena no mūsu prioritātēm. Mēs nedrīkstam izniekot tos resursus, kas jau ieguldīti un atņemt sportistiem iespēju sevi pilnveidot tālāk. Zināmā mērā Kristapa Zvejnieka gadījums ir pilotprojekts, kā risināt šo problēmu. Domāju, ka izmaiņas LOV kritērijos visvairāk skars jaunatnes sastāvu. Jau tagad kritēriji aptver plašu sacensību spektru, Eiropas kausu izcīņu ieskaitot, kas ļauj pretendēt uz LOV atbalstu atlētiem, kas vēl nav sasnieguši pasaules top līmeni.
Olimpiskā medaļa visiem ir vienāda, bet olimpiskie sporta veida pēc konkurences tajos ir ļoti dažādi. Svarīgi, kāds potenciāls ir mūsu rīcībā, kāds ir paša sportista mērķis, ko viņš gatavs upurēt tā labad. Uz šī pamata veidojas sadarbība — atlēts — treneris — federācija — pašvaldība — LOV — sponsori — sportista individuālie atbalstītāji.
— Kad jaunie LOV kritēriji tiks akceptēti?
— Kritēriji tiek pieņemti četru gadu ciklam no vienām olimpiskajām spēlēm līdz nākamajām. Tagad darba kārtībā mums ir vasaras sastāvs. Tiek analizēta gatavošanās un tās rezultāti Londonas spēlēs, pētītas mūsu iespējas Rio. Federācijām ir vairākas idejas, kā šos kritērijus mainīt. Galvenā problēma ir C sastāvs un tā finansējums, kā arī treniņprocesa nodrošinājuma izlīdzinājums starp sastāviem. Piemēram, A sastāvā tas ir gandrīz divas reizes lielāks nekā B. Vēlams būtu, lai šie atlēti varētu trenēties, izmantojot līdzīgus resursus. A klases sportistam, lai ir lielāka stipendija un citi bonusi.
— Galīgos lēmumus LOV pieņem dibinātāji, starp kuriem federāciju nav?
— Jā, dibinātāji ir trīs — Latvijas Olimpiskā komiteja, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija un Izglītības un zinātnes ministrija. Lai arī balsu skaits katram ir atšķirīgs, līdz šim visi lēmumi pieņemti pēc konsensusa principa. Bet pamats dalībnieku sapulces lēmumiem ir projekts, kas iepriekš kopā ar federācijām tiek izstrādāts komisijā un kuru visas federācijas ir akceptējušas. Tas ir galvenais.
Tuvojoties olimpiskajām spēlēm, zināmai atlētu kategorijai iespējams saņemt olimpiskās Solidaritātes atbalstu. Ziemas sporta veidos šajā ciklā tie ir 1500 dolāri vienam atlētam mēnesī, sākot ar novembri līdz Soču spēlēm. Lai varētu pretendēt uz šiem līdzekļiem, sportistam jāatbilst vairākiem kritērijiem. Pats galvenais — jābūt pārliecībai, ka viņš spēs kvalificēties startam olimpiskajās spēlēs, to apliecinot ar regulāru un pietiekami kvalitatīvu līdzdalību starptautiskās sacensībās. Starp citu, olimpisko spēļu medaļnieki uz šo atbalstu pretendēt nevar.
Bobsleja un skeletona federācijai šajā Solidaritātes programmā ir piecas vietas — Oskara Melbārža četrinieka ekipāža plus Tomass Dukurs. Kamaniņu sportā — Elīza Tīruma un Inārs Kivlenieks, biatlonā — Andrejs Rastorgujevs, ātrslidošanā — Haralds Silovs, kalnu slēpošanā — Kristaps Zvejnieks. Arī šo sportistu atlases principus mēs izstrādājām kopā ar federācijām. Vienojāmies arī, ka stipendija atlētam būs 400 dolāri, bet 1100 katru mēnesi varēs lietot treniņu procesa nodrošināšanai. Šis finansējums papildinās tos līdzekļus, ko atlēti jau saņem olimpiskajā vienībā.
— Pirmajā komisijas sēdē esot risinājušās karstas diskusijas…
— Tā bija nebeidzamā diskusija, cik kurš sporta veids pasaulē ir populārs un cik ar to nodarbojas. Bet mums Latvijā ir tradīcijas, ir konkrēta materiālā bāze un intelektuālais potenciāls, kas piedāvā treniņu iespējas. Mēs esam mantojuši Siguldas kamaniņu un bobsleja trasi, kas savulaik tika būvēta kā treniņcentrs lielvalsts izlasēm. Pie līdzīgas bāzes slēpošanā un biatlonā igauņi tika Otepē. Attiecīgi ziemas olimpiskajās spēlēs mums arī ir lielākie panākumi renes sportos, igauņiem — distanču slēpošanā.
Bet nekādi nav pieļaujama nolemtības sajūta pārējos sporta veidos. Mums ir tradīcijas arī biatlonā, kurā varbūt šobrīd nav tas raženākais periods, bet ir jāsaglabā mērķis un iespēja uz to virzīties, tad būs arī nākamais biatlona lieliskais četrinieks vai piecnieks. Sporta attīstībai katrā valstī raksturīga viļņveidīga kustība ar kāpumiem un kritumiem.
— Ja mums eksistētu stingri noteikts prioritāro sporta veidu saraksts, par ko iestājas daži radikāļi, tad mums nebūtu ne medaļu skeletonā, ne divkārtējā olimpiskā čempiona BMX, ne Londonas bronzas pludmales volejbolā, jo šie sporta veidi vēl pirms gadiem desmit tika uzskatīti par amatieru niekošanos, kam nekāds valsts atbalsts nepienākas.
— Viennozīmīgi nebūtu. LOV pamatprincips nav mūžu mūžos atbalstīt dažus izvēlētus sporta veidus, bet gan atbalstīt tos, kur ir talanti, kur ir motivācija, vēlme un kuri ar darbu jau pierādījuši, ka viņi var un grib šo augsto rezultātu sasniegt. Federācijām ļoti nopietni jāskatās, kas ir aiz viņu vadošajiem atlētiem. Vai tur ir talantīgi juniori un jaunieši, kas esošās iestrādnes būs gatavi izmantot tālāk un realizēt augstvērtīgā rezultātā pēc četriem, astoņiem gadiem. LOV pamatmērķis ir visaugstākie sasniegumi olimpiskajās spēlēs, pasaules un Eiropas čempionātos, Pasaules kausa izcīņā.
— Jūsu komisijas uzmanības lokā vajadzētu būt arī sporta bāzu attīstībai?
— Galvenās bāzu būvētājas ir pašvaldības. Ja tās paredzētas arī lielajam sportam un sacensību rīkošanai, tad projektēšanas stadijā aktīvi piedalās federācijas, palīdzot šos objektus veidot atbilstoši starptautiskajām prasībām.
Kamaniņu sporta, kā arī Bobsleja un skeletona federācija ir izteikusi gatavību piedalīties Siguldas trases rekonstrukcijas projekta uzdevuma formulēšanā. Tas ir tikai loģiski, jo šīs federācijas to izmanto diendienā — gan treniņiem, gan visaugstākās raudzes sacensību rīkošanai. Atgādināšu, ka 2015. gadā Siguldā otro reizi notiks pasaules čempionāts kamaniņu sportā.
— Mums ir arī divi olimpiskie centri ziemas sporta veidos…
— Būtībā tie vēl ir tādā kā sākuma stadijā. Īstenais centrs, no kura nākušas arī mūsu vienīgās medaļas ziemas olimpiskajās spēlēs, ir Siguldas kamaniņu un bobsleja trase, kura ir nacionālā sporta bāze, pieder valstij un kuras tapšana par olimpisko centru ir nākotnes vīzija. Pagaidām olimpiskais centrs Sigulda ietver tikai kalnu slēpošanas trasi. Esam daudz diskutējuši, kā šis objekts attīstīsies tālāk.
Manuprāt, Siguldā olimpiskā centra asij jāgriežas ap kamaniņu un bobsleja trasi. Protams, tā sastāvā paliek arī tagadējā kalnu slēpošanas bāze, kuru vajadzētu papildināt, atjaunojot kādreiz tik populāro, blakus ledus renei esošo Pirtnieka trasi. Obligāti klāt jānāk vieglatlētikas manēžai vai vismaz slēgtajam celiņam, šāds projekts Siguldā jau eksistē, jābūvē mūsdienu prasībām atbilstoša trenažieru — mazāk fitnesa, vairāk svaru zāle, rehabilitācijas centrs. Tad tas tiešām būtu īsts ziemas olimpiskais centrs. Turklāt Sigulda, izmantojot ES struktūrfondu naudu, patlaban īsteno pārrobežu projektu, Laurenčos būvējot mākslīgi uzsaldējamu distanču slēpošanas trasi.
Tādējādi Siguldā būs pieejami vairāk nekā pieci olimpiskie ziemas sporta veidi — skeletons, kamanas, bobslejs, kalnu slēpošana, snovbords, distanču slēpošana… Pirtnieka trasē varētu atdzīvināt aizmirsto frīstaila slēpošanu, kurā mēs bijām pārstāvēti Albērvilas spēlēs. Starp citu, Siguldā un Ogrē entuziasti ir veikuši milzīgu darbu, Latvijā atjaunojot tramplīnlēkšanu. Izmantojot Starptautiskās Slēpošanas federācijas (FIS) atbalstu, jau vairākus gadus mūsu jaunie sportisti regulāri piedalās starptautiskās treniņnometnēs un sacensībās ārzemēs, un, lūk, pirmais rezultāts — nākamā gada sākumā Latvija pirmo reizi Eiropas Jaunatnes ziemas olimpiādē būs pārstāvēta arī tramplīnlēkšanā.
Trīs ziemas sporta veidu federācijas jau aktīvi darbojas Siguldā, ja vēl piesaistītu kādu vasaras… Iespējas ir, kaut vai tiem pašiem riteņbraucējiem Gaujas senlejas kāpumi jau sen ir saldais ēdiens. Sigulda jauniešus var nodrošināt ar izglītības iespējām, Laurenčos savulaik perfekti tika rekonstruēts skolas internāts, kas patlaban darbojas kā hostelis. Īstena olimpiskā centra vīzija kā uz paplātes!
Labs potenciāls ir Madonai, kuras pašvaldība veikusi fantastisku darbu, lai Smeceres sila bāzi, izbūvējot nopietnu infrastruktūru, attīstītu distanču slēpošanai, biatlonam, BMX un ne tikai. Šoziem tur notiks pasaules čempionāts ziemas orientēšanās sportā. Turpat pilsētā ir lielisks sporta nams, kas izmantojams sporta spēlēm.
Nedrīkst aizmirst arī par Cēsu olimpisko centru Priekuļos, kas līdz šim biatlonā un distanču slēpošanā bija labākā bāze. Teritoriālā reforma to atņēma lielajam un salīdzinoši turīgajam Cēsu rajonam, iedalot Priekuļiem un Cēsīm. Kā šis objekts attīstīsies tālāk, tas vispirms atkarīgs no pašvaldībām. Nebūtu slikti, ja šīm abām pievienotos vēl kāda, jo olimpiskā centra trases izmanto iedzīvotāji no plašas teritorijas.
— Ziemas olimpiskajās spēlēs Latvija var lepoties. Šķiet, pagaidām neesam startējuši tikai ziemeļu divcīņā, tramplīnlēkšanā un kērlingā?
— Arī iepriekšējās spēlēs Vankūverā no septiņām ziemas sporta veidu federācijām Latvija bija pārstāvēta sešās. Protams, jāņem vērā, ka Starptautiskā Slēpošanas federācija (FIS) apvieno ļoti daudzas un atšķirīgas disciplīnas. Atlicis vienīgi kērlings, kurā Latvijas entuziasti pēdējos gados paveikuši ļoti daudz. Par privātiem līdzekļiem Rīgā uzbūvēta ekselenta treniņu bāze, pie mums nākamgad notiks pasaules čempionāts dāmām, dodot iespēju arī mūsu komandai kvalificēties olimpiskajām spēlēm Sočos.
— Ja visiem viss izdodas, Sočos mums var būt lielākā komanda olimpisko spēļu vēsturē — ap 60 atlētiem! Vasaras spēlēs Londonā bija 45…
— Rozā brilles uz acīm likt nevajadzētu. Olimpiskais kvalifikācijas turnīrs hokejā būs ļoti smags. Zinot, kā tiek komplektēta Kazahstānas komanda, mums pēc spēka pretim nāks Krievijas otrā trešā izlase. Ļoti ceru, ka Nacionālā sporta padome premjera vadībā pavērsīs skatu uz Soču programmu. Jo vieniem pašiem bez valsts atbalsta mums būs grūti. Spēlētāju iesaistīšana izlasē, ekipējums, turnīra organizēšana — tam nepieciešamie līdzekļi nav mazi.
Ir beidzot skaidri un gaiši jāsaprot, lai varētu piedalīties olimpiskajās spēlēs, jātērē nopietni resursi. Turklāt visā pasaulē šis nepieciešamo līdzekļu apjoms ir vienāds neatkarīgi no tā, vai to dara Latvija, ASV, Ķīna vai Vācija. Ja gribam kādos sporta veidos būt konkurētspējīgi, mums jārealizē tāda pati, ja ne vēl izcilāka programma, kura visiem izmaksā līdzīgi. Mēs spēlējam starptautiskajā tirgū. Tas ir jāsaprot.
Mēs nedzīvojam uz citas planētas un atrauti no kopējās Eiropas ekonomiskās situācijas. Inventārs, sporta bāzu izmantošana mums izmaksā tikpat, cik Francijā, Šveicē vai Zviedrijā. Ja mēs gribam ar šo valstu labākajiem sportistiem konkurēt, mums nepieciešamas tādas pašas investīcijas. Vienkārši.
Einars FOGELIS
LOK viceprezidents, LOV vadītājs, Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas viceprezidents
Dzimis: 1960. gada 30. aprīlī Siguldā
Izglītība: absolvējis Siguldas 1. vidusskolu, Rīgas Politehnisko institūtu (tagad RTU), ieguvis sociālo zinātņu maģistra grādu LU
Sportā: trenējies kalnu slēpošanā, kopš 1992. gada LOK Izpildkomitejas loceklis, no 2004.—2012. gadam LOK ģenerālsekretārs, Latvijas olimpiskās delegācijas vadītājs piecās spēlēs
Darba pieredze: Sporta pils direktora vietnieks, valsts sporta komitejas Celtniecības direkcijas vecākais inženieris, Siguldas kamaniņu un bobsleja trases ekspluatācijas dienesta priekšnieks, galvenais inženieris, direktors, IzM Sporta pārvaldes vadītājs (līdz 2004.)
Ģimenes stāvoklis: divu dēlu tēvs
Vaļasprieki: literatūra, slēpošana, teniss, vindsērfings, riteņbraukšana
