Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Zīles ozoliem

LOK prezidents Aldons
Vrubļevskis šopavasar Rucavā tradicionālajā olimpiešu kluba un Latvijas mežu
rīkotajā talkā iestādījis trīs ozolus, nodomājot, lai būtu katra kaluma
medaļai pa vienam. Tagad viņš smej: "Žēl, ka neiestādīju piecus vai sešus
ozolus!" – Tas nozīmē, ka
vismaz divas medaļas Pekinā palaistas garām?
– Tā varētu teikt. Ja
Vadims Vasiļevskis sasniegtu savu sezonas rezultātu un vēl mazliet pieliktu
klāt, tad teorētiski mums šķēpa mešanā varēja būt pat divas medaļas. Otru pistoles
dēļ pazaudēja Jeļena Rubļevska. Pēc tam vēl jāšanā iesildoties guva traumu…
Tikai uzzinot, ka Štrombergs kļuvis par čempionu, Jeļena tomēr nolēma startēt
piektajā disciplīnā – krosā, lai pierādītu, ka arī viņa spēj cīnīties līdz
galam.– Viktora
Ščerbatiha medaļa varēja būt citā krāsā!
– Tāds ir liktenis.
Divreiz vienā upē nevar iekāpt. Uz sudrabu cerību nebija, tikai uz zeltu.
Pievīla milzīgā vēlēšanās šo zeltu paņemt. Parasti Viktors uz visiem ar sportu
saistītajiem jautājumiem atbild: "To prasiet trenerim." Šajās spēlēs
pēc pirmā mēģinājuma grūšanā viņš ar treneri uzsāka diskusiju par nākamo
iespējamo svaru. Tā bija pirmā reize, kad viņš sacensībās diskutēja ar treneri
par šādu tēmu. Tā arī radās kļūda, nokavējot svara pieteikšanas laiku. Tas tikai
rāda, kādi nenozīmīgi sīkumi tik milzīgā nervu spriedzē kļūst būtiski. – It kā sīkumi
sagrāva arī Vadima Vasiļevska cerības…
– Gan sabiedrība no
viņa prasīja medaļu, gan viņš pats jau bija izteicies, ka nepieļauj citu domu,
kā vien kļūt par olimpisko čempionu šajās spēlēs. Viss kopā veidoja pārāk smagu
spiedienu. Acīmredzot divreiz nest karogu un divreiz izcīnīt medaļu nav lemts. – Kurš izvēlēja
viņu par karognesēju?
– Faktiski viņš pats,
to klusībā paužot savai trenerītei un komandas biedriem. Zinot, ka viņš vēlas
nest karogu un ka Vadima rezultāti ļauj cīnīties par zelta medaļu, nolēmām, ka
jādara viss, lai to veicinātu. Mēs nezinām, kāds sacensības scenārijs
izveidotos, ja Vadims nebūtu saaukstējies.

– Spēlēs piedalījās
204 valstis, medaļas izcīnīja 81. Latvija šajā sarakstā ir 45. vietā. Pirms
visām Baltijas valstīm, Zviedrijas, Grieķijas, Austrijas…

– Salīdzinot ar abām
iepriekšējām spēlēm, mēs esam apmēram turpat. Tomēr izcīnīto medaļu spožuma
ziņā, šīs Latvijai bijušas izcilākās spēles, jo komanda bija visstiprākā un
visjaunākā.

Pirmo reizi mūs pārstāvēja
arī sieviešu basketbola komanda, kas godam turējās pret vairākām
valstsvienībām. Gala rezultātā viņas ieņēma savu reālo vietu. Mēs labi zinām,
ka tā šobrīd vēl nav pasaules pirmā astotnieka komanda, bet tas nenozīmē, ka
Latvijas izlase līdz Londonas spēlēm par tādu nevar kļūt.

Mārtiņš Pļaviņš un
Aleksandrs Samoilovs, kuri šajās spēlēs bija jaunākie pludmales volejbolā,
kļuva par vienīgajiem, kuri spēja uzvarēt nākamos olimpiskos čempionus amerikāņus.
Pareizi Mārtiņš teica: "Pārējie savu līmeni var tikai noturēt, bet mēs
pieliekam."

Priecē, ka mums atkal ir
tenisists, kas var spēlēt tādā līmenī, ka Sinta Ozoliņa, kura spēlēm
kvalificējās, izpildot B normatīvu, ar Latvijas rekordu iekļuva finālā. Divdesmit
gadu vecumā tas ir super!

– Turpinot alfabeta
kārtībā, pirmā būtu airēšana…

– Daži teic, ka darbs
padarīts tikai par 50 procentiem, jo no divām distancēm finālā ieairēja tikai
vienā. Bet nevajag aizmirst, ka olimpiskās spēles ir īpašas sacensības.
Pusfinālā mūsu smaiļotāji startēja abās distancēs, un arī 1000 m finālā
noturējās godam, saņemot SOK prezidenta parakstītus diplomus, kādus pasniedz
visiem pirmo astoņu vietu ieguvējiem.

Miķelis Ežmalis abās
distancēs cīnījās pusfinālos. Gods un slava! Kurš vēl astoņpadsmit gadu vecumā
to var?! Skaidrs, ka viņš to varēs arvien labāk un labāk. Airētāja brieduma
gadi viņam vēl būs tikai pēc divām olimpiādēm. Bet Miķelis jau ir parādījis
sevi.

– Deniss Čerkovskis
modernajā pieccīņā?

– Sasniedza rezultātu,
uz kādu šobrīd bija spējīgs. Ar veiksmi varēja tikt mazliet augstāk par
vienpadsmito vietu, kas nav nemaz tik slikta.

– Džudo…

– Drusku pievīla.
Vismaz uz kādu uzvaru cerējām. Šoreiz nesanāca. Cerīgs izskatījās Borodavko.
Ņemot vērā viņa jaunību, šķiet, ka turpmāk viss būs kārtībā. Aiz viņa ir nākamā
džudistu paaudze. Londonā šis sporta veids varētu būt pārstāvēts vēl kuplāk.

– Afanasijs Kuzmins
šaušanā izcīnīja vietu augstāk nekā Atēnās!

– Ja esi bijis
olimpiskais čempions, tad trīspadsmitā vai četrpadsmitā vieta – nav liela
starpība. Katrā ziņā Afanasijs mīl savu sporta veidu, viņš spēja saņemties pēc
neveiksmes pirmajā dienā un cienīgi nostartēt otrajā.

– Vēl nav pieminētie
vieglatlēti…

– Skrējēji kaut kur
pārdega. Zundai pārāk garš ceļš bija līdz B normatīvam, divos mēnešos septiņās
sacensībās tiekties pēc šā nebūt ne zemā rezultāta nav viegli. Cepuri nost, ka
viņa tomēr to sasniedza. Tagad, sadarbojoties ar LOK, viņa kļuvusi par
Starptautiskās olimpiskās solidaritātes stipendiāti sporta menedžmenta un
mārketinga maģistra programmā. Ieva nekur no sporta nepazūd un ar savu centību
bija pelnījusi līdzdalību šajās spēlēs.

Es gribētu uzteikt Grabusti.
Tik apņēmīga jauna sieviete ar tik dzirkstīgām acīm solīja Latvijas
televīzijai, ka Londonā būs viņas spēles! Redzot, kā viņa iekļāvās mūsu
komandā, es viņai ticu.

– Ko teiksiet par
peldētājiem?

– Divi Latvijas
rekordi atkal krita. Tā nav liela pašu sportistu vaina, ka mūsu rekordi ir
patālu no pasaules labākajiem rezultātiem. Progress ir, un mēs ejam uz augšu.

– Riteņbraukšana
šosejā?

– Grupas braucienā
šosejā Raivis Belohvoščiks un Gatis Smukulis pirmās divas trīs stundas gādāja
par Latvijas vārda atpazīstamību, kas riteņbraukšanas pasaulē jau bija sācis
dzist. Smukuļa 68. vieta 23 gadu vecumā ir labs atspēriens viņa profesionālajai
karjerai. Varam tikai priecāties, ka no Smiltenes nācis vēl viens labs
riteņbraucējs.

– Aiz olimpiskā
bronzas laureāta Daiņa Ozola un LOK prezidenta?

– No Smiltenes nāk
divi LOK prezidenti – riteņbraucēji. Arī Roberts Plūme bija smiltenietis!

– Neveiksmīgais
starts distancē ar atsevišķo startu?

– Kļūda sagatavošanās
procesā. Kaut kas nebija pareizi aprēķināts ar aklimatizāciju.

– Lieki jautāt par
BMX braucēju vērtējumu…

– Visai komandai lieku
deviņi, Mārim Štrombergam – desmit. Bet es negribu noniecināt ne Ivo
Lakuča, ne Artūra Matisona ieguldījumu. Mēs visi redzējām, kā viņi cīnījās
priekšsacīkstēs un ceturtdaļfinālos. Artūrs pārdega, jo lietus dēļ sacensības
nākamajā dienā atcēla. Jā tās būtu beigušās, kā plānots, 21. augustā, iespējams
mums būtu divi finālisti, varbūt pat divas medaļas. Bet varbūt arī neviena.
Labāk nenodarboties ar šādu shēmu zīmēšanu.

Galvenais, ka viņi visi
trīs pierādīja, ka ir viena komanda, viena brigāde, viena ģimene, ka, tikai
kopīgi strādājot, var gūt tādus panākumus.

– Ja šajās spēlēs
Latvijas izcīnītās medaļas dala ar iedzīvotāju skaitu?

– Tad mēs esam starp
pasaules līderiem. Labāko sešniekā noteikti. Pirmā droši vien ir Īslande ar
handbola komandas izcīnīto sudraba medaļu, kuru saņēma arī mūsu Aleksandrs
Pētersons.

– Kā vērtējat šīs
spēles no organizatoriskā viedokļa?

– Vislabākās.
Mehānisms strādāja kā Šveices pulkstenis. Gigantisms un dzelzs disciplīna
drusku nomāca iespējamo sirsnību, draudzību no tiem pekiniešiem, kas bija ārpus
spēlēm. Šajā ziņā Atēnu spēles bija daudz mājīgākas.

Dainis CAUNE,

mūsu speciālkorespondents
Pekinā

Foto: Dainis Caune, Sports