Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Trases automodelisms: risks un reakcija

Kurš puika gan bērnībā nav sapņojis Ziemassvētkos no čaukstošā papīra iztīt ar pulti vadāmu vilcieniņu, bet tā vietā saņēmis zeķes vai — labākajā gadījumā — puzli, kurā attēlots uz klints triumfā izslējies tīģeris. Bet ir puikas, kuri paši sev taisa vadāmas sacīkšu mašīniņas un ar tām kļūst par pasaules čempioniem. Tas iespējams arī tepat Latvijā.

Pasaulē automodelisma aizmetņi meklējami divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados. Iesākumā tie bija vilcieni, kuriem, motorizētiem braucamajiem parādoties arī uz ielām, sekoja automodeļi. „Slot Racingjeb trases automodelisms radies sešdesmitajos gados, un kopš tā laika kardināli nekas daudz nav mainījies,” stāsta Rīgas Bērnu un jauniešu centra (BJC) Daugmale trases automodelisma pulciņa vadītājs Jānis Raģe-Raģis. „Tikai ātrumi ir teju pat četrkāršojušies…”

Latvijā trases automodelisma vēsturi 1968. gadā sācis rakstīt Gunārs Dzenītis Rīgas Jauno tehniķu stacijā Revolūcijas ielā (tagadējā Matīsa iela), uzbūvējot pirmo trasi. Iesākumā spēkiem mērojušies tikai skolēni, bet, gadiem ritot un skolēniem skolu beidzot, attīstījies pieaugušo modelisms.

Pirms devos uz tikšanos ar Jāni, mazliet ielūkojos internetā, lai rastos priekšstats par sporta automodelismu, jo līdz šim biju saskāries tikai ar rotaļu trasītēm, uz kurām, lai arī ātrums nav liels, sacensība ir visai spraiga. Sporta disciplīna ir zibenīga. Pat piecdesmit metrus garu līkumotu trasi modelis veic aptuveni… pusotrā sekundē. Ticiet man, tas šķitīs iespaidīgi pat garlaikotam pesimistam!

ĀTRĀKIE AUTO PASAULĒ

Jānis skaidro, ka trases modelisms iedalās četrās apakšgrupās. Pirmā un ātrākā ir Wing Car (spārnu mašīnas)— šiem automodeļiem ir galvenokārt vertikāli spoileri jeb spārni, kuri dod savu artavu milzīgajam ātrumam. Ar šiem modeļiem Latvijā nebrauc. Spārnotajiem seko Scale Car jebmēroga modeļi, kuri ir prototipi, nevis kopijas. Šo modeļu primārais mērķis ir ātrums. Virsbūve sver aptuveni divus gramus, un, paņemot to rokā, secinu, ka tā ir veidota no kraukšķošas, plānas plastmasas.

Pērkot veļasmašīnu, noteikti esat pievērsuši uzmanību centrifūgas apgriezieniem. 1400 ir daudz. Mēroga modeļiem, ar kuriem trasē sacenšas Scale Racing pārstāvji, miniatūrs elektromotors minūtē veic 200 000 apgriezienu. Standarta 34 metrus garo un līkumoto trasi šāds modelis izbrauc aptuveni 2,5 sekundēs. Daļa no jums šobrīd, iespējams, brīnās, kad īsti parādās cilvēka meistarība. Jānis mazliet parēķina un atbild: „34 metrus garajā trasē ir astoņi līkumi, un ik pēc 0,3 sekundēm sportists nomet un uzdod gāzi.” Tas, protams, skan pavisam primitīvi, bet šis ir tas gadījums, kad bez pamēģināšanas nesaprast.

Pasaules čempionāts Scale Racing notiek četrās klasēs ar diviem dažādiem 1/24 un diviem atšķirīgiem 1/32 mēroga modeļiem. Production jeb standarta klasē visi brauc ar vienādiem dzelžiem, bet Eurosport klasē drīkst atraisīt savu tehnisko radošo domāšanu.

Trešā, ne mazāk populāra, apakšgrupa ir Model Car(modeļu mašīnas). Kā smejas Jānis — šīs jomas pārstāvji koncentrējas uz modeli, kamēr tas nebrauc. Šie 1/32 mēroga modeļi vairāk atgādina kaligrāfiskas rotaļlietas. Visai bieži tieši Model Car naudas izteiksmē spēj pārraut visas rekodru jostas. Dažas virsbūves ir ražotas ierobežotā skaitā, tādēļ to vērtība spēj sasniegt pat vairākus simtus dolāru. Radošākie prāti virsbūves būvē paši — sakausējot detaļas pat no dažādām bērnu rotaļlietām. Vīri, kuri aizraujas ar šiem modeļiem, apgalvo, ka te galvenais ir katra individuālā modeļa vēsture un leģenda. Tomēr šis nav sports. Trase ir daudz mazāka, to var novietot pat palielā viesistabā.

Ceturtie ir tā dēvētie Plafitiar mēroga attiecību 1/24. Šie modeļi ir kā starpposms starp Scale Car un Model Car. Arī šajā apakšgrupā notiek dažādas spēkošanās, tostarp pasaules čempionātos.

TŪNINGS UN TEHNIKA

Es pagrozu Jāņa pasniegto automodeli rokās un prātoju, ka nekāds baigais tūnings jau te nesanāk… „Gluži pretēji — tūnings ir ļoti nopietns!” mani pārtrauc Jānis Raģe-Raģis, „vīri sēž un strādā gadiem, lai panāktu ideālo rezultātu.” Plika automašīnas šasija kaut kādā mērā atgādina pulksteņa mehānismu. Arī tai ir sīkas, nesaprotamas un kustīgas detaļas, kuru nozīmi bez zināšanām ir grūti izprast. „Šasija, kuru turi rokās, ir ražota Baltkrievijā. Tā vērpjas, staigā, lokās, cilājas. Tā ir ļoti advancēta,” skaidro pasniedzējs. Nereti gadās, ka modelis ar ātrumu piecdesmit kilometri stundā noraujas no trases. Rezultātā mašīnīte var pat tikt sasista lupatu lēveros pret sienu. Bet visbiežāk modeļi saskrienas trasē, vienam izraujoties no slota un aizšķērsojot vietu uz blakus celiņa.

Lai kontrolētu sacensību, mačos pie trases dežurē tehniskais personāls, kurš paceļ un novieto atpakaļ no trases izlidojušos modeļus, bet nereti sacensība tiek apturēta pilnībā, līdz visi modeļi ir atgriezušies ierindā. „Modeļus no reālajām mašīnām nekas daudz neatšķir. Tāpat ir testi, taktikas, konstrukcijas, noslēpumi un treniņi,” smej Jānis.

„Uz katrām sacensībām es braucu ar trīs dažādiem modeļiem katrā klasē. Trases ir ļoti atšķirīgas, arī temperatūras mēdz atšķirties, tāpēc ir jāmaina riepas. Tāpat jāpielāgo motoriņi,” atklāj Jānis Raģe-Raģis. Pasaules čempionātā katrs modelis jānodrošina vismaz ar trīs motoriņiem, ja gadās tikt līdz finālam, tad iepriekš darbinātos der nomainīt. „Salīdzinot ar citiem tehniskajiem sporta veidiem, automodelisms ir sporta veids katra kabatai. Scale Car virsbūve internetā maksā vien trīs eiro, bet motoriņa cenas svārstās no astoņiem līdz divsimt eiro.” Jānis pasmaida un piebilst: „Nav garantijas, ka dārgais motors atnesīs uzvaru, jo viss ir atkarīgs no tehniskajām kombinācijām.”

CEĻŠ UZ KOLORĪTU SPĒLĪTI

Ilggadējais BJC pasniedzējs stāsta, ka Latvijā ar automodelismu nodarbojas simtiem puiku un arī pa kādai meitenei. „Bērniem tiek piedāvāta visai kolorīta spēlīte — lieli ātrumi, azarts un sadursmes. Bet, lai pie šīs rotaļas tiktu, ir jāiemācās zāģēt, virpot, krāsot, slīpēt, urbt, lodēt, prast atrast un izmantot informāciju.”

Jānis pastiepjas un no piekrauta plaukta izvelk spīdīgu metāla šasiju: „Lūk, šo ir veidojis zēns, kurš mācās trešajā klasē. Puikam pulciņā iedod metāla plāksni, kuru pašam ir jāprot apstrādāt.” Pulciņu apmeklējot pat tik mazi bērni, kuriem darbmācība skolā vēl nav sākusies, tāpēc vajadzīgās iemaņas viņi apgūst Daugmalē, lai radītu braucošu un bieži vien pat konkurējošu modeli.

Latvijā bērnu vidū sevišķi populāra ir Latvijas skolēnu sacensība, kurā pēc nolikuma ļauts piedalīties tikai ar pašgatavotām šasijām. Un, runājot Jāņa vārdiem, skolotājiem ir jāliek zobi ķīlā, ka bērns darbu veicis pats — bez skolotāja vai vecāku palīdzības.

PASAULES ČEMPIONĀTS LIMBAŽOS

Šoruden oktobra sākumā Limbažos risināsies pasaules čempionāts Scale Car konkurencē. Starp citu, mūsu automodelisti nebūs pirmo reizi ar pīpi uz jumta, jo 1998. gadā Rīga uzņēma pasaules labākos slotkāristus Motormuzejā. Lai drīkstētu rīkot čempionātu, ir jāievēro kāds pavisam būtisks noteikums — trasei ir jāatbilst nolikumam un līdzās tai vienā pilsētā nedrīkst būt kāda cita. Šeit nu mūsējiem radušās nelielas galvassāpes, jo Rīgā, Jelgavā, Bauskā, Valmierā, Kocēnos, Bērzainē, Mazsalacā, Ventspilī, Saldū trases jau ir. Tāpēc nācās meklēt pilsētu, kurā būvēt trasi un kurai par to būtu interese.

Drīz Limbažu trasei apritēs gads. Milzum daudz darba tās tapšanā ir ieguldījis Jānis Raģe-Raģis. Viņš stāsta, ka ilgu laiku nav izdevies atrast vajadzīgo summu, lai trasi paceltu, bet, pateicoties Limbažu un Igaunijas pilsētas Sindi pašvaldībām, noslēgts pārrobežu līgums un, piesaistot Eiropas fondu naudu, pie modernām un jaunām trasēm tika abas sadraudzības pilsētas. Tagad mazie limbažnieki brauc pie igauņiem, bet igauņi pie mums. Tuvākais pārbaudījums Lemiseles trasei gaidāms maijā — Ziemeļeiropas čempionāts, kurā piedalīsies igauņi, lietuvieši, zviedri, somi, jaunzēlandieši un, protams, latvieši.

Ņemot vērā mežonīgos ātrumus, rodas jautājums, kā tiek fiksēts rezultāts un kā vispār nosaka uzvarētāju? Jānis skaidro, ka sendienās, kad modelis trases distanci veicis aptuveni desmit sekundēs, meitenes ar pildspalvām un lapiņām rokā, sēdot trases malā, vilkušas strīpiņas. Kurš visvairāk strīpiņu salasījis, tas visvairāk apļu arī nobraucis un sacensību uzvarējis. Mūsdienās, kad piecdesmitmetrīgu trasi modelis izbrauc pusotrā sekundē, talkā tiek ņemts dators, kurš pieslēgts trasei.

Jānis Raģe-Raģis, kurš pats trīs reizes ir kļuvis par pasaules vicečempionu, liek cerības uz šo gadu. „Varbūt beidzot paveiksies,” viņš spriež. Čempionāts ilgs deviņas dienas. Vienu dienu treniņi, bet atlikušās astoņas — oficiālās sacensības. Septiņas dienas pirms čempionāta trasei ir jābūt atvērtai, lai ar to varētu iepazīties tuvāku un tālāku valstu sportisti.

„Kvalifikācijas shēma ir gaužām vienkārša,” skaidro Jānis. „Piemēram, klasē pieteikti 100 sportisti. Vispirms katrs brauc viens pats pa trases vidējo celiņu vienu minūti. Pēc rezultātiem braucējus sadala pa grupām — ātrākie kopā, lēnākie kopā. Pēc tam startē astoņas reizes pa trim minūtēm un cīnās par pirmajām 24 vietām. Ir pilnīgi vienalga, vai iebrauc pirmais vai divdesmit ceturtais. Tu esi pusfinālā,” turpina Jānis. „Tad pusstundu remontē modeļus, stājies uz starta un brauc astoņas reizes pa četrām minūtēm. Finālā tiekas astoņi labākie — kur astotajam ir visas iespējas kļūt par pirmo un otrādi.”

Ja izdodas iekļūt finālā, tad sacensību var uzskatīt par ļoti veiksmīgu. Par otrajām un trešajām vietām pasaulē varam nesūdzēties, bet zelta mūsu kontā vēl trūkst. Kāpēc latviešiem ir tik labi rezultāti? Tāpēc, ka mēs šā sporta dobīti rušinām jau teju četrdesmit gadus, mums ir milzum daudz zināšanu, turklāt mēs bieži braucam ārpus Latvijas, lai iepazītu citu valstu trases un pieredzi.

Autori: Ralfs Dravnieks