Pērtiķcilvēku kults
Ja Darvina teorijai par cilvēka rašanos no pērtiķa nepieciešami dzīvi pierādījumi mūsdienās, tad jāgriežas pie bolderingistiem, kas smaidot spēj karāties virs klints sienas virs mūsu galvām. Ja gribam zināt, kas ir bolderings, jārunā ar labāko šī kāpšanas sporta veida pārstāvi Latvijā Rolandu Ruģēnu.
VISPIELŪGTĀKĀS PROBLĒMAS
Kopš Latvijā pieejamas mākslīgās klinšu sienas, plašāku vietu zem mūsu saules iekarojis vēl viens sporta veids, kurš dalās vairākas disciplīnās. Piemēram, ātrumkāpšana ir relatīvi vieglu maršrutu pievārēšana iespējami īsākā laika posmā. Grūtā kāpšana atbilstoši nosaukumam ietver sarežģītus maršrutus, un tajā nereti uzvar tas, kurš augstāk tiek. Savukārt bolderings (boulder — klints bluķis, laukakmens, angļu val.) ir kāpšana ļoti grūtās, bet īsās trasēs līdz sešu metru augstumam. Turklāt tajās kāpējs dodas bez piekares sistēmas un bez drošināšanas virves.
Būtībā ar bolderingu jeb brīvo kāpšanu alpīnisms arī aizsākās. Lai atvieglotu nokļūšanu tur augšā, kur neviens vēl nav bijis, cilvēks izdomāja āķus, karabīnes un dažādas drošināšanas sistēmas. Uzskata, ka atgriešanās pie īstajām klinšu kāpēju vērtībām notika piecdesmitajos gados, kad amerikānis Džons Gilss lika pamatus mūsdienu bolderingam, kā pretslīdēšanas līdzekli izmantojot magnija karbonātu un demonstrējot, ka cilvēks, turoties tikai ar roku un kāju pirkstiem vien, spēj pārvietoties arī pa negatīvu klinšu sienu.
Bolderings paredz risināt problēmas, protams, ne to klasiskajā izpratnē. Par problēmu tiek saukts ceļš, ko izvēlas kāpējs, lai sasniegtu mērķi. Šis ceļš nereti sākas pavisam neierastās pozīcijās, piemēram, ar galvu uz leju. Turklāt ļoti iespējams, ka nāksies pārvietoties arī horizontāli zem sienas. Par vislielākajām problēmām pasaulē joprojām atzīti maršruti Fontenblo klintīs Francijā, Tisīno klintī Šveicē, kā arī Bišofa klintīs ASV. Savukārt iekštelpu kāpšanas trases ir pielāgojamas atbilstoši kāpēja vēlmēm un spējām.
MAZAS ČĪBAS, BIEZI MATRAČI
Bolderings neprasa īpašu ekipējumu, tikai — īpašu sagatavotību. Tā kā kāpšana notiek bez drošināšanas, tad sportistam nepieciešami vienīgi piemēroti apavi un biezi matrači. Bet par visu pēc kārtas.
Bolderingistu apavi atbilst trakākajām senās Ķīnas modes tendencēm, proti, sportistu kurpes ir pat par diviem trim izmēriem mazākas, nekā nepieciešams. Ja Ķīnā to darīja pavisam dīvainu apsvērumu dēļ, tad bolderingā tas vajadzīgs, lai fiksētu pēdu un pēc iespējas stabilāk noliktu kāju uz aizķerēm, kuras mēdz būt tikai pāris milimetrus platas. Ruģēns skaidro, ka kājai apavā nav jāstaigā, pretējā gadījumā atbalstīšanās būs ļoti apgrūtināta un, visticamāk, arī neveiksmīga. Turklāt apavu purngalā ir īpašs gumijas ieliktnis, kas ļauj sportistam turēties pat uz gandrīz plakanas sienas.
Pilnīgi bez drošināšanas tomēr bolderingā neiztiek. Šim nolūkam kalpo biezi matrači, kurus izliek zem maršruta. Lai gan pats Ruģēns pēc kāda kritiena starp drošinājuma matračiem salauzis abus papēžus un gultā pavadījis aptuveni pusgadu, viņš apgalvo, ka bolderingā traumatisms ir tikpat liels kā pastaigājoties pa ielu. Viegli mežģījumi un zilumi, kas rodas, nepārtraukti krītot, bolderingistu izpratnē traumas neskaitās.
SPĒKS PIRKSTOS
Uz pārlieku muskuļotiem vīriem, kuri ierodas izmēģināt savus spēkus bolderingā, Ruģēns skatās ar skepsi. Tas, ka kāds spēj cilāt smagus dzelžus, vēl nenozīmējot, ka, karājoties uz pāris milimetrus biezas aizķeres, resnie muskuļi palīdzēs celt augšup pašam savu svaru. Te nu nereti nākas vilties.
Viens no būtiskākajiem priekšnosacījumiem sekmīgam kāpienam ir spēcīga pirkstu muskulatūra, kā arī attīstīti augšdelmi, locītavas, saites un iekšējā muskulatūra. Bolderingistiem zināmi īpaši pirkstu treniņi, kā arī speciāls rīks ar dažādām aizķerēm, uz kurām jākarājas, lai pastaipītu pirkstus.
Arī kājas jātrenē specifiski. Tieši kāju spēks ir virzības pamatā. Uzskats, ka kustība galvenokārt notiek, pateicoties rokām, kas pievelk ķermeni, neesot patiess. "Ķermeņa svaru uz priekšu virza kājas, bet rokas pēc 20—30 pievilcieniem nogurs," norāda Ruģēns.
Ar kājām maršrutā tiek izpildīti arī lēcieni. Jautāts par to, kā šādās situācijās var veikt lēcienu, Ruģēns nosaka: "Tāpat kā uz grīdas." Atsperoties pret centimetru platu aizķeri, sportists var palēkties pat augstāk par metru. Tad sekundes desmitdaļā ir jānoreaģē un jāpagūst ieriktēt pirksti kādā aizķeres vietā, pretējā gadījumā kritiens garantēts.
VIRZIENU ĢEOGRĀFIJA
Kāpšana taisni augšup vienmēr ir sarežģītāka nekā zigzagkustība. Tāpēc maršruta izvēle galvenokārt atkarīga no sportista fiziskās sagatavotības.
Mākslīgajā sienā aizķeres un izbīdījumi nereti tiek izkārtoti, atdarinot kādu reālu klinšu sienu. Šis izkārtojums tiek bieži mainīts, tādējādi kāpinot sarežģītības pakāpi, kā arī trenējot maršruta izvēli. Ar spēku un veikliem pirkstiem bolderingā esot par maz. Nepieciešama loģika un spēja domāt vairākus gājienus uz priekšu, ir pārliecināts Ruģēns. "Uz sienas ir vairākas aizķeres, un ir jāizdomā, kā tās paņemt, kā aizķerties, kā pagriezties, kā paņemt nākamo un kur likt kāju," kāpšanas procedūru raksturo Rolands, uzsverot, ka ar darbību plānošanu visbiežāk labāk veicas šahistiem un datoriķiem, kuri ikdienā saskaras ar kopsakarību meklēšanu un rīcības plānu izstrādi.
Tāpēc Ruģēns priecājas, ja pie viņa uz bolderinga klubu Falkors nāk šādu nozaru cilvēki.
Rolands Ruģēns regulāri piedalās bolderinga sacensībās ārpus Latvijas — tepat dalība sacīkstēs viņam ir liegta. Esot par labu. Arī Ruģēna audzēkņi Latvijā ir labākie sava vecuma grupās, un arī jaunie zirnekļcilvēki iesaistās starptautiskajā konkurencē. Tur ejot grūti, bet tikai tā notiek attīstība.
Pasaules reitingā Ruģēns ir 14. vietā, bet ambīciju ir daudz, tiek tēmēts uz pasaules bolderinga pirmo trijnieku. Pašlaik to aizņem vācietis, krievs un francūzis. Kāpēju aktivitātes koordinē Starptautiskā Sporta kāpšanas federācija, kas cīnās arī par sava sporta veida iekļaušanu olimpisko spēļu programmā. Par izredzēm bolderingisti ir diezgan pārliecināti — šo sporta veidu, kas mūsdienās nebūt nav dārgs un kļuvis plaši pieejams, praktizē visos kontinentos.
UN ARĪ VANŠU TILTS…
Rolands Ruģēns uzskata, ka būtiski ir praktizēt visus trīs kāpšanas sporta veidus, tādējādi attīstot visas muskuļu grupas un spējas, kas nepieciešamas gan bolderingā, gan, teiksim, ātrumkāpšanā.
Ar urbāno kāpšanu, kas paredz dažādu ēku fasāžu šturmēšanu, Latvijā nodarboties nav viegli, jo neesot kur. Turklāt šis kāpšanas veids atzīstams par huligānismu. Tomēr tas nav traucējis Latvijas bolderingistiem to darīt pat Ķemeru sanatorijā. Tomēr arī huligānu statuss atsevišķus boulderistus neattur no pārgalvīgām un dīvainām rīcībām. 2006. gadā Vanšu tiltā uzrāpies kāds jauneklis, kurš tur nolēmis svinēt savu vārda dienu. Jā, šis jaunais vīrietis bija viens no Latvijas bolderingistiem.
Kopumā urbānā kāpšana Latvijā ir visai nepieejama, jo tai piemērotās vietās darbojas apsardze un videonovērošana. Tomēr Ruģēns smejoties nosaka: " Ja ziņās nākas dzirdēt, ka kāds kaut kur uzkāpis un dīvaini uzvedies, tad tas varētu būt kāds bolderingists." Tas esot dzīvesveids, bez tā nevarot.
„Tomēr nereti šāda dzīvesveida piekritējiem no dzīves nākas šķirties mīļākās nodarbes laikā,” skumji atzīst Ruģēns. Viņš ir pārliecināts, ka ar tādu scenāriju agrāk vai vēlāk beigsies jebkura pārgalvīga kāpšana bez drošinājuma vairāku desmitu metru augstumā.
„Bolderingistiem nākas samierināties arī ar to, ka nereti pat ģimenes locekļi nesaprot viņu darbības jēgu,” prāto Ruģēns. "Viņiem nav skaidrs, kāds prieks ir kāpelēt pa sienām un klintīm, kāds prieks ir braukt uz kalniem un bez komforta dzīvot vairākas nedēļas," atzīst Rolands Ruģēns, atkal un atkal atkārtojot nodrāzto frāzi par dzīvesveidu.
Autori: Anastasija Tetarenko
