Mašīnā lejup no kalna

Vai autosports var būt absolūti zaļam dzīvesveidam atbilstošs? Var, ja brauc ar minikāriem! Nē, tikai nejauciet, — minikārs nav Mistera Bīna dzeltenā vabolīte. Minikārs ir autošasija ar riteņiem, bremzēm, sēdekli, bet bez… motora, kura pamatuzdevums ir veikli manevrēt iespējami lielākā ātrumā.

NEJAUŠĪBAS PĒC

Latvijā šis bezmotora autosports ienācis pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Par daudzām aiz dzelzs priekškara notiekošajām dīvainībām padomju cilvēks uzzināja no ārzemju preses, kas gan arī bija pieejama ierobežotā apjomā un galvenokārt tikai sociālistiskajās valstīs drukāta. Tā notika arī šajā gadījumā. Par minikāru Juris Majors un viņa audzēknis Konstantīns Haldins uzzināja čehu žurnālā Svet Motoru.

Juris Majors, kurš šobrīd vada minikāru pulciņu Rīgas Jauno tehniķu centrā (pirms tam Rīgas jauno tehniķu stacija — RJTS), iespaidojoties no čehu žurnāliem, konstruējis republikā pirmo minikāru, izmantojot koka līstes. Astoņdesmitajos gados, pakļaujoties RJTS direktora Jura Arāja labvēlīgajam spiedienam, Majors uzbūvējis pirmo īsteno minikāru. „Direktors lūdza, lai vienu eksemplāru uztaisa Vissavienības tautas sasniegumu izstādei. Man ļoti negribējās, turklāt jāatzīst — minikārs mani maz interesēja. Tomēr rezultāts sanāca tīri glīts,” savus pirmos soļus vēlāko gadu kaislībā atminas Juris Majors. Lai nebūtu jānopūlas ar apaļajām caurulēm, Majors mašīniņu konstruējis no kantainajām.

Izstādē Majora būvētais minikārs izpelnījies apmeklētāju uzmanību, bet īpašu uzmanību šim neredzētajam agregātam pievērsis kāds preses pārstāvis. „Izstādē uzkūlās viens žurnālists, kurš nerimās dziedāt, cik mūsu eksponāts skaists un foršs, bet pats galvenais — ekoloģiski tīrs,” stāstu turpina Majors. Redakcija, kurā strādājis izstādē satiktais maskavietis, latviešiem izkārtojusi braucienu uz Čehiju, kur Majors un viņa kolēģi nodibinājuši ciešas draudzīgas attiecības ar čehu minikāru entuziastiem.

„Atmodas gados čehi atbrauca pie mums, bet pēc tam mūs uzaicināja uz Eiropas čempionātu Vācijā. Ar direktora Arāja gādību tikām pie pasažieru autobusa Latvija, kuram, lai ietaupītu, iemetinājām traktora degvielas bāku. Atceros, Vācijā ieripojām ar pēdējām degvielas lāsēm,” stāsta Majors. „Pirms starta pēc garā, nogurdinošā ceļa paspējām ieskriet dušā, bet, iznākot no tās, mūs pārsteidza divi lieli alus kausi, kas bija burtiski piebāzti ar visdažādāko valstu valūtu. Tā bija mūsu ceļa maize mājup.”

SAVS EIROPAS ČEMPIONS

Eiropā šo autosporta paveidu dēvē par Speed Down (no angļu valodas — ātri lejup). Sacensības notiek deviņās klasēs. Latvijā populāri ir četru klašu minikāri (garums līdz 2300 mm, platums līdz 1200 mm, vismaz 8 collu pneimatiskie riteņi), kartkāri, kuriem izmanto kartinga šasiju, un karrioli — visām to detaļām, izņemot skrūves, gultņus, riepas un asis, jābūt no koka. Interesanti, ka šo koka mašīnu vada divi piloti — viens stūrē, bet otrs darbojas ap bremzēm.

Speed downsacensību būtība ir brauciens no kalna. Minimālais Eiropas čempionāta nobrauciena garums Eiropas čempionātos ir 1500 metri, bet Juris Majors atceras sacensības Slovākijā, kurās trase stiepusies 5200 metru lejup. Bīstamākās vietas norobežotas ar siena ķīpām, un minikāristi startē pa vienam. Ņemot vērā, ka braucamie ir bez motora, katra lieka bremzēšana vai nepareizi izbraukta trajektorija ietekmē rezultātu. Parasti notiek divi braucieni un rezultātus vai nu summē, vai vērtē labāko no tiem.

Bez Eiropas čempionātiem, kuros, pateicoties RJTC un vecāku atbalstam, cenšas piedalīties Majora audzēkņi, notiek arī Latvijas čempionāts un dažas citas sacensības, kurās aktīvi cīnās Konstantīna Haldina audzēkņi. Latvijā populārs ir minikāru slaloms, jo nobraucieni mums pārāk īsi.

Jura Majora audzēknis Andris Bricis C9 jeb kartkāru junioru klasē divus gadus pēc kārtas kļuvis par Eiropas čempionu. Lai gan konkurence nav bijusi liela, tas nemazina gandarījumu, jo Latvija nav kalnu lielvalsts. „Labākais kalns, kur varam trenēties, atrodas Priekuļos — biatlona trasē. Bet to nevar salīdzināt, piemēram, ar Čehiju, kur sacensības notiek uz divus kilometrus gara koplietošanas ceļa, turklāt serpentīni seko cits citam.”

„Šogad čempionātā Čehijā, kamēr pārējie pēc treniņiem kalna pakājē gatavoja vakariņas un atpūtās, Andris vēlreiz ar kājām izstaigāja trasi, safilmēja to un pirms gulētiešanas uzņemto videomateriālu izanalizēja. Otrajā dienā viņš nobrauca, nenospiedis bremzi ne reizi, tuvāko konkurentu apsteidzot par trīs sekundēm. Tas ir daudz,” priecājas Majors.

Noklausījies Majora kunga stāstu, jautāju, kāpēc, viņaprāt, Latvija, ņemot vērā lielo kalnu deficītu, spēj konkurēt starptautiskajās sacensībās. „Mēs taču esam dulli visās līnijās. Tehniskie sporti rit mūsu dzīslās. Bet runājot par braucējiem individuāli, jāteic, ka noteicošais ir patstāvība. Spēja pašam pieņemt lēmumus trasē. Treneris var stāstīt, ko grib. Viss tomēr atkarīgs no paša sportista.”

GULTNIS BEZ BERZES

Čehijā minikārus ražo rūpnieciski. Latvijā šos spēkratus būvē pašu spēkiem, pedagogu uzraudzībā un apmācībā. Ja esat nolēmis sava bērna uzmanību pievērst autosportam, bet nepietiek līdzekļu vai baidāties, ka bērnam varētu ātri apnikt, pamēģiniet minikāru. Pirmkārt, nebūs vajadzīgi ieguldījumi neskaitāmos tūkstošos, otrkārt, bērns no sešu gadu vecuma pats varēs piedalīties būvniecības procesā, tādā veidā apgūstot tehnikas pamatus, arī virpošanu, frēzēšanu, metināšanu un citus darbus. Pieredzējušie pulciņu vadītāji Juris Majors (Rīgas Jauno tehniķu centrs) un Konstantīns Haldins (bērnu un jauniešu centrs Daugmale) liek roku uz sirds, sakot, ka puiši (arī meitenes), kuri izgājuši visiem procesa etapiem, vēlāk dzīvē neatkarīgi no pamatprofesijas kaut daļēji, bet pratīs salabot savu automašīnu paši savām rokām.

Kamēr Haldina kungs atbild uz manis uzdotajiem jautājumiem, pie šaurās darbnīciņas durvīm jau ziņkārīgi pulcējas puikas, kuri uz Daugmali nāk pēc skolas. „Traki, tagad pat mazāko klašu skolēniem ir desmit stundas dienā,” stāsta pulciņa vadītājs Konstantīns Haldins, kurš, izvadājis mani pa pulciņiem atvēlētajām telpām, nosaka: „Pie mums jau nav tādu plašumu kā pie Majora.” Iespējams, vietas trūkuma dēļ daugmalieši nestartē kartkārā. Bet brauc minikārā, karrioli un kartingā.

Par tehnikas sagatavošanu runājot, jāpārfrāzē latviešu sakāmvārds, ka kamanas taisa vasarā, bet minikāru — ziemā. Noejot pagrabā, kur RJTS glabājas tehnika, Majors stāsta, ka labam minikāram ritenis bez apstājas griežas piecpadsmit minūtes. To pateicis, viņš iegriež vienu riteni. „Lai cerētu uz labiem rezultātiem, ir labi jāsagatavo tehnika. Bez teicamām bremzēm, ritošās daļas un vadāmības trasē nav ko darīt.” Šis ir tīras tehnikas un precizitātes sports, ko bērni var apgūt, apmeklējot pulciņus, izrādot interesi un strādājot garajos ziemas vakaros, lai vasarā, konkurējot trasē, gūtu gandarījumu. „Tā te pie mums izskatās,” vērdamies apkārt, nosaka 78 gadus vecais Juris Majors, kurš — kā viņš pats saka — ir palicis pēdējais no pirmā kartinga iesaukuma Padomju Savienībā un Latvijā. Man izejot no telpas, Majors nodzēš gaismu un aizslēdz aiz sevis durvis, atstājot riteni griežamies tumsā.

Autori: Ralfs Dravnieks