Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Braukt prom nevar palikt

Dāvis Bertāns bijis rezultatīvākais spēlētājs Spānijas virslīgas čempionāta pirmajā kārtā, Kristaps Porziņģis kļuvis par vienu no Eiropas kausa izcīņas kārtas zvaigznēm, FIBA kausa ieguvējs Ojārs Siliņš izārstējis savainojumu un atgriežas laukumā — šos 2014. gada oktobra basketbola ziņu varoņus vieno ne tikai virsdivmetrinieku augumi un atrašanās potenciālo NBA spēlētāju topā. Visiem trim jaunajiem censoņiem kopīgs ir tas, ka Latvijā spēlējam viņi redzēti tikai visagrākajā jaunībā un izlašu sastāvos.

Itālija un Spānija, Lietuva un nu jau arī Čehija — latviešu basketbola talanti aizvien biežāk izmanto atvērtās pasaules iespējas un ļaujas slīpēšanai ārzemēs. Ar dažādām sekmēm — ievada teikumā minēti tikai paši veiksmīgākie piemēri, kaut netrūkst arī nepiepildīto cerību stāstu. "Sportā uz lielu mērķi var tikt pa dažādiem ceļiem, bet nav neviena tāda, kurā vēlamais rezultāts būtu garantēts par 100 procentiem," saka Artūrs Šēnhofs — direktors VEF Rīga sporta skolai, kas pati lūko iemīt savu taciņu uz basketbola meistarības augstākajām virsotnēm, lai basketbola sprīdīšiem piedāvātu alternatīvu laimes meklēšanai plašajā pasaulē.

LAIMES MEKLĒŠANA VAI PRAGMATISKA TĀLREDZĪBA

Pirmais Latvijas basketbola talantu fabriku mēģināja uzbūvēt Valdis Valters. Ātri sapratis, ka smagnējā sporta skolu sistēmā masveidīgu kvalitāti panākt nav iespējams, Ģenerālis izveidoja savrupu varas vertikāli (Valtera Basketbola skola—Jaunatnes basketbola līga—"Brocēni", vēlāk "Skonto"). Pa tās stāviem uz augšu rāpušies daudzi spēlētāji, kuri 21. gadsimta pirmajā desmitgadē veidoja valstsvienības kodolu, tomēr dažādu iemeslu dēļ (tai skaitā Valtera nespējas savas spožās idejas realizēt ilgtermiņā) varenā celtne drīz vien sabruka.

Vieta nepalika pavisam tukša. Attīstoties klubiem, savas rezervju sagatavošanas sistēmu veidojuši gan ventspilnieki, gan valmierieši, gan liepājnieki. Pēc Valtera impērijas sabrukšanas galvaspilsētā radušos vakuumu centās aizpildīt gan "Barons" un "ASK Rīga", gan basketbola akadēmija "Rīga", un "VEF Rīga" atjaunotāji vēl pirms komandas izveidošanas izsludināja jauno talantu laboratorijas manifestu. Visi minētie projekti tika sākti ar lielu enerģiju, un katram karogā var ierakstīt vismaz dažus veiksmes stāstus. Bet…

"No Žalgiris pārstāvjiem dzirdējām skaidras atbildes uz visiem jautājumiem. Latvijas klubu pārstāvju interese aprobežojās ar apjautāšanos: "Nu, ko domājat darīt turpmāk?" Ir dzirdētas labas idejas un koncepcijas, bet nav ilgtermiņā stabilu darbu, lai attīstītu jaunos spēlētājus, kuri izauguši no Jaunatnes līgas līmeņa un vecuma," tā 2010. gada vasarā treneris Arnis Vecvagars komentēja ģimenes kopīgi pieņemto lēmumu, ka tobrīd 17 gadus vecajam Latvijas junioru izlases saspēles vadītājam Kasparam Vecvagaram jāslēdz ilgtermiņa līgums ar Kauņas Žalgiris. Tajā pašā gadā viņa vienaudzis Ojārs Siliņš iekļāvās Itālijas virslīgas kluba Reggio Emilia Grissin Bon sistēmā, gadu vecākais Dāvis Bertāns devās uz Ļubļanas Olimpija, bet Kristaps Porziņģis uz U-16 izlases pirmo turnīru atbrauca no Spānijas. Var tikai zīlēt, cik pilnas būtu Arēnas tribīnes, ja, piemēram, jaunajos treknajos laikos 2011.—2014. gadā šie atraktīvie spēlētāji dotos laukumā zem Rīgas galvenās komandas karoga…

"Tusētāju paaudze pamazām noiet no distances, bet vietā nāk laimes meklētāju paaudze," vērtējumos allaž kategoriski skarbais Valdis Valters neslēpa skepsi par jauno spēlētāju izvēli, bez lielas šķirošanas akmeni metot abos virzienos. Gan klubiem — par nespēju izveidot talantiem pievilcīgu vidi, gan spēlētājiem un viņu padomdevējiem — par it kā aklu ļaušanos viltus praviešu solījumiem.

Sekojošie notikumi gan nav apstiprinājuši Ģenerāļa bažas. Minēto basketbolistu talanta īlens ārzemju maisā nav pazudis, visi jau nostiprinājuši gan pozīcijas, gan profesionālo reputāciju, visi devuši savu ieguldījumu dažāda līmeņa Latvijas izlašu panākumos un ir pamats cerēt, ka šai ziņā lielākais ieguldījums vēl priekšā.

Un tomēr — vai Latvijas basketbola sistēmas potenciāls aprobežojas tikai ar talantu pamanīšanu, pieteikšanu un eksportu neapstrādātu pusfabrikātu stadijā?

ĀRZEMJU MAIZES MĪKSTUMS UN GAROZA

— Kvalitatīvi treniņapstākļi.

— Augsta līmeņa treniņpartneri un pastāvīga speciālistu uzraudzība.

— Mērķtiecīgs individuālais darbs.

— Motivējoša vide — pret ārzemnieku prasības vienmēr ir ļoti augstas un atslābināties neviens neļaus.

— Sakārtota sadzīve, kas nenovērš domas no basketbola.

Tāds ir tradicionālais ārzemju variantu plusu uzskaitījums, parasti neakcentējot materiālo aspektu. Un vismaz pirmajos gados parasti nemaz nav, ko akcentēt, jo Eiropā talantiem superlīgumus agrā jaunībā piedāvā ļoti reti.

Pretējā svaru kausā paliek grūtības adaptēties svešajā vidē (faktiski visi, arī paši veiksmīgākie, atzīst, ka savu reizi nopietni apsvēruši iespēju mest plinti krūmos un braukt mājās), kā arī sportiskās neveiksmes, pret kurām apdrošināšanas polises nav — traumas, augstākajam lidojumam nepietiekams talanta vai darbaspēju limits, subjektīva nepaveikšanās ar treneri vai partneriem…

Negatīvo piemēru pietiek. Smagi savainojumi pamatīgi nobremzēja karjeru tādiem talantiem kā Aigaram Šķēlem un pirms dažiem gadiem arī Ernestam Kalvem. Pat Itālijas saulīte nespēja norūdīt 220 cm garā Pāvela Pastušeņas raksturu. Ārzemēs savu komandu tā arī neizdevās atrast Marekam Mejerim, kuram basketbola Dievs šūpulī ielicis, šķiet, visus talantus, izņemot gatavību tos likt lietā katrā mačā un katrā epizodē. Interesanti, ka Šķēlem un Mejerim iespēju karjerā atrast otro elpu šosezon piedāvājis VEF Rīga atjauninātais modelis — ja vajadzīga otrā un pat trešā iespēja, tādu, šķiet, loģiski sagaidīt no savējiem. Kaut arī sportā patriotisma principi darbojas ne vienmēr. Dažbrīd jāatceras vecais teiciens par pravieti, kas tiek cienīts visur, tikai ne savā tēvzemē.

PROFESIONĀĻI, STUDENTI UN AKADĒMIĶI

Jaunajiem basketbolistiem iespēja braukt uz ārzemēm ir vismaz pa trijiem ceļiem, no kuriem katram ir savi plusi un mīnusi.

Pirmkārt, profesionālo klubu sistēmas Eiropā (vēlams basketbola tradīcijām bagātā valstī), kas ietver gan jauniešu komandas un fārmklubus, gan iespējas tikt izīrētam kādam mazāk turīgam klubam. Pa šo taciņu pasaulē gājuši gan visi četri piesauktie izcilnieki, gan Rūjienas—Valmieras basketbola saimniecības audzēkņi Rolands Šmits un Rinalds Mālmanis, kuri nu jau iedzīvojušies Spānijā. Noteikumi un perspektīvas ir skaidrākas nekā citos variantos. Tiesa, risks arī lielāks — liekot visu uz sportista karjeras veidošanas kārts, B variantam spēku īsti nepaliek. Ko darīt tad, ja nepaveicas vai talanta izrādās pārāk maz?

Otrkārt, ASV augstskolas. Lai arī ažiotāža ap studējošajiem basketbolistiem vairs nav tik skaļa kā pirms gadiem 15, formula izglītība plus sports savu aktualitāti nav zaudējusi. Amerikā ar basketbolistu stipendijām patlaban mācās savi divi desmiti Latvijas puišu un meiteņu, starp kuriem ir arī, piemēram, Eiropas junioru čempionātu medaļnieki Edmunds Dukulis un Andris Misters. Ko Amerikā pavadītais laiks būs devis vai ņēmis viņiem kā basketbolistiem, lūkosim, kad studijas būs beigušās. Kā šosezon BK Valmiera sastāvā varam novērtēt 215 cm garā Dāvja Rozīša meistarību — nav superzvaigzne, bet Aldaris LBL līmenī ir vērā ņemams spēks.

Tiesa, laiki, kad ASV augstskolu izglītību ieguvušos basketbola bakalaurus Eiropas superklubi sagaidīja atplestām rokām un biezām bankas čeku grāmatiņām, šķiet, pagājuši uz neatgriešanos. Kopš leģionāru limitu totālās mīkstināšanas Eiropa ir pilna ar augstas klases profesionāļiem no citām pasaules daļām, tāpēc konkurence par vietu pie pusdienu galda ir ļoti asa. Nepietiek veikli tikt pie avansa — tas jāatpelna ar stabilu sniegumu laukumā vai arī jāatbrīvo vieta nākamajam censonim. Šo tēzi diemžēl ilustrējusi potenciālās zelta rokas Nr. 2 Riharda Kuksika karjeras attīstība Eiropā, ko turklāt sarežģīja veselības likstas. Jācer, talantīgajam spēlētājam pietiks apņēmības izkļūt no lejupejošās spirāles, bet jaunajiem sekotājiem ir vērts ielāgot, cik svarīgi ir karjeru attīstīt pa augšupejošu līkni, nesteidzoties uzreiz ķert pie visaugstākajiem plauktiem.

Treškārt, Eiropā modē nākuši dažādi projekti, kuru karogos rakstītas pareizas lietas par jauno basketbolistu izaugsmes veicināšanu un sporta ciešo sasaisti ar izglītību, bet reālais iznākums ir neprognozējami individuāls un atkarīgs no daudzu apstākļu mijiedarbības. Piemēram, pirms dažiem gadiem ar aktīvām PR akcijām izreklamētās Kanāriju basketbola akadēmijas augļi līdz šim īsti nav pamanāmi — vai nu studenti bijuši nepietiekami talantīgi, vai profesori pārāk neprofesionāli. Bet varbūt vienkārši laiks bijis par īsu un raža vēl briest?

"Visiem ceļiem var atrast gan labus, gan sliktus piemērus, tāpēc neuzņemšos kategoriski kādu ieteikt vai noraidīt. Ja talantu nesabojā, viņš agri vai vēlu izsitīsies, un būs ļoti pārdroši teikt, ka tas noticis tikai tāpēc, ka, redz, viņu trenēja X vai savainojumu ārstēja Y. Tāpēc mūsu mērķis nav kādu apkarot vai pārvilināt savā pusē. Vienkārši cenšamies organizēt savu darbu tā, lai saviem audzēkņiem dotu pēc iespējas vairāk — saskaņā ar savu izpratni," VEF Rīga sporta skolas direktors Artūrs Šēnhofs norāda uz basketbola iespēju daudzveidību.

Tajās galva var apreibt pat dzīves pieredzējušiem cilvēkiem, kur nu vēl tīņiem, kam ausīs skan pirmo aplausu dārdi. "Atslēgas figūra ir un paliek treneris. Viņam jāspēj ne tikai iemācīt pareizi driblēt un mest, bet arī jāorientējas modernā basketbola konjunktūrā un jāiegūst pietiekama autoritāte, lai sarežģītas izvēles brīdī gan jaunais spēlētājs, gan viņa vecāki ieklausītos trenerī, nevis nelūgtos padomdevējos, kuri ap talantiem spieto ļoti aktīvi," uzsver Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs Edgars Šneps.

PRECEDENTA SPĒKS

To, ka precedentam un personīgajām attiecībām ir milzīgs spēks, apstiprina arī Latvijas U-16 izlases līdera basketbola skolas Rīga/DSN audzēkņa Artūra Strautiņa došanās uz Itāliju nākamajā dienā pēc sudraba medaļu izcīnīšanas Eiropas kadetu čempionātā. Pirms dažiem gadiem pa šādu ceļu pasaulē devās cits Rīgas/DSN audzēknis Ojārs Siliņš, un notikumu attīstība — koleģiāli un solīdi sakārtotās attiecības starp aģentūru, Itālijas klubu un sporta skolu, pašam basketbolistam nodrošinātie apstākļi un acīmredzamais progress — bijusi labākā reklāma iesaistītajiem personāžiem. Katrā ziņā Strautiņu ģimene citus variantus nemaz nav meklējusi — kāpēc riskēt mesties nezināmajā, ja zināmais ir gana kvalitatīvs?

Lai pārliecinātu piesardzīgos, šaubīgos un skeptiski noskaņotos, ikvienai sevi cienošai jauno basketbolistu sagatavošanas sistēmai nepieciešami pārliecinoši pozitīvie piemēri. BK Ventspils šajos nolūkos izmanto stāstu par Jāņa Strēlnieka pacietīgo ceļu līdz Eirolīgai, basketbola akadēmiju Rīga reprezentē Jānis Timma. Arī 2012. gadā dibinātajai VEF Rīga sporta skolai var saskatīt savas priekšplāna personības, piemēram, Anžejs Pasečniks, tomēr skolas direktors Šēnhofs nesteidz spraust spalvas pie savas cepures. "VEF skolas pirmā komanda izveidojusies, mehāniski pārņemot trenera Nikolaja Mazura sagatavoto grupu no BJBS Rīga, tāpēc par īpašu pievienoto vērtību runāt esot pāragri. Deviņdesmit piektie nu jau devušies lielajā dzīvē — kurš saglabājot saikni ar VEF Rīgu (Anžejs Pasešniks, arī Dāvis Geks un Kristaps Pļavnieks), kurš izvēloties meklēt laimi ārzemēs (Ivars Žvīgurs Francijas virslīgas klubā, vairāki puiši domājot par mācībām ASV). No malas var šķist, ka kārtējā perspektīvo spēlētāju komanda izčākstējusi, taču patiesībā atbirums ceļā no talantīga spēlētāja statusa līdz īstam meistaram Latvijā neesot lielāks kā vidēji Eiropā. Vienkārši mums katrs perspektīvais spēlētājs ātri nonāk uzmanības centrā, tāpēc talanta neizšķilšanās tiek uztverta īpaši sāpīgi. Patiesībā, ja no katra metiena viens spēlētājs sasniegs valstsvienībai tuvu līmeni un vēl daži spēlēs LBL, misija būs atzīstama par veiksmīgu.

VEF SKOLANE TIKAI VEFAM

VEF skolaspublisko tēlu patlaban veido 1998./1999. gadā dzimušie puiši, kuri spēlē LBL 2. divīzijā. Divus gadus jaunākie sezonas laikā piedalās piecos sešos Ziemeļeiropas jaunatnes līgas posmos vai kādā citā starptautiskā turnīrā un nedēļas nogalēs regulāri sabrauc Rīgā uz koptreniņiem, bet pārējo laiku pavada savās skolās un sporta skolās — Kuldīgā, Saldū, Jēkabpilī, Jelgavā, Talsos, Cēsīs, Balvos un Rīgā (maksimāli ievērot pirmo treneru intereses — šai ziņā darbojas ļoti strikts VEF skolas dibinātāja un galvenā labvēļa Armanda Garkāna uzstādījums). Pāragri raut puišus ārā no ierastās vides neesot vērts, bet, kad 9. klase absolvēta, talants nav ierūsējis un basketbola apetīte nav pārgājusi, ir vērts spēlei pievērsties nopietnākā režīmā.

"Lieliski apstākļi treniņiem — olimpiskajā sporta centrā pa rokai ir ne tikai basketbola zāle, bet arī trenažieri un peldbaseins. Netālu skola ar sportistus saprotošu un vienlaikus prasīgu vadību — starp citu, esam fiksējuši nepārprotamu saistību starp sekmēm skolā un sniegumu laukumā. Iespēja trenēties kopā ar līdzvērtīgiem partneriem visās pozīcijās. Kvalitatīvas spēles gan Latvijā — LBL 2. divīzijas turnīrā, gan arī turnīros ārzemēs. Katrā nodarbībā piedalās vismaz divi basketbola treneri un fiziskās sagatavotības speciāliste, par kuru kvalifikāciju mēs nešaubāmies. Katram spēlētājam nodrošināta individuāla pieeja, ņemot vērā vajadzības un mērķus. Ekipējums, ēdināšana, medicīniskais nodrošinājums — viss kā LBL komandā," Artūrs Šēnhofs uzskaita skolas piedāvātos apstākļus, kuru nodrošināšanai nepieciešams LBL virslīgas kluba līmeņa budžets (protams, neieskaitot algas). Un tūlīt atzīst, ka, uzrunājot trīs potenciāli perspektīvus U-16 izlases spēlētājus, šovasar piedzīvots zaudējums ar 0:3. Proti, visi atteikušies. Kristers Zoriks gan tikšot iesaistīts talkā uz jauniešu Eirolīgas turnīru, bet puisis nopietni domājot par studijām ASV. Tāpat kā vēl daži Eiropas vicečempioni. VEF skolas sistēmā darbojas tikai Rodions Kurucs, Nikolajs Zotovs un Toms Upe, kuri tajā iekļāvušies jau pērn vai aizpērn.

Vaicāts par skepses iemesliem, Šēnhofs atzīst, ka dažos gadījumos nostrādā subjektīvas antipātijas, citos neizdodas vienoties par līguma nosacījumiem, bet jāņem vērā, ka VEF skolas piedāvājums ir tikai viens no tiem, kas sasniedz talantīgāko basketbolistu ausis. "Konkurence palīdz augt," direktors šajā apstāklī traģēdiju nesaskata, atkārtojot tēzi par dažādajiem ceļiem uz mērķi, no kuriem neviens nav pilnīgi nepareizs.

Starp citu, direktors kategoriski noraida aizdomas, ka talantīgāko spēlētāju ceļš no VEF skolas varot vest tikai un vienīgi uz VEF Rīgu — tā esot tikai pirmā piedāvātā iespēja, nevis obligāts pienākums. Ja lielklubu kāds spēlētājs nopietni interesējot, viņam piedāvā līgumu, bet tā parakstīšana vai neparakstīšana neietekmējot puiša statusu skolā.

"Mums nav mērķis sapulcēt 12 labākos Latvijas basketbolistus attiecīgajā vecuma grupā. Katrā komandā un kolektīvā vajadzīgi ne tikai līderi. Skolas budžets ir pietiekami liels, taču no mūsu galvenā atbalstītāja Armanda Garkāna puses ir dots nepārprotams uzstādījums — šis nav biznesa projekts, kam ar laiku sevi jāatpelna. Protams, negribam pieļaut situāciju, ka uz mūsu rēķina pelna kāds cits. Labi strādājot, ceram izveidot sistēmu, lai ienākumi par izaudzinātajiem spēlētājiem nodrošinātu iespēju strādāt ar nākamo paaudzi. Bet tas ir nākotnes jautājums. Mums tikai trešā sezona — esam pašā ceļa sākumā."