Sports īsos svārkos
Viņu darbs sākas tad, kad arēnā atskan signāls un basketbolisti steidz sēsties uz soliņa, lai minūtes laikā atvilktu elpu un apspriestu taktiskos gājienus. Tad sākas sešdesmit sekunžu atskaite, kuras laikā viņām ar savu priekšnesumu jāuzceļ kājās publika. Viņas graciozi uzskrien laukumā, izdara savu darbu un tikpat graciozi noskrien. Viņām ir tieši sešdesmit mirkļi skatītāju priekšā. Bet pirms tam — neskaitāmas stundas sporta zālē, lai līdz pēdējam sīkumam noslīpētu katru figūru, pagriezienu un roku kustību. Tas ir čīrlīdings, un tās ir karsēju 60 darba sekundes.
EKSPORTPRECE NO AMERIKAS
Čīrlīdinga vēsture cieši saistīta ar Amerikas sporta un īpaši — ar komandu sporta veidu attīstību. Līdz ar pep club jeb uzmundrinājuma kluba rašanos 19. gadsimta beigās Prinstonas universitātē aizsākās jau vairāk nekā gadsimtu ilgais čīrlīdinga uzvaras gājiens pa visu pasauli.
Pep clubbija mūsdienu karsējkomandu priekštecis. Tā uzdevums bija radīt pacilātu un enerģisku noskaņu sporta laukumā, kā arī iedrošināt savu komandu uzvarai. Tas tika darīts, sēžot tribīnēs un uzmundrinājumā ieraujot teju visus skatītājus.
Šodien grūti iedomāties, ka čīrlīdings savos pirmsākumos radies kā vīriešu pienākums, ņemot vērā, ka mūsdienās karsējkomandās pārsvarā redzamas tikai meitenes. Tomēr pirmos 30 čīrlīdinga pastāvēšanas gadus karsējkomandās bija tikai puiši, kuru uzdevums bija ar skaļi izkliegtām rīmēm un saukļiem universitāšu futbola spēlēs panākt lielāku skatītāju atbalstu komandām.
Tomēr reizē ar Pirmā pasaules kara sākšanos un vīriešu iesaukšanu karadienestā, čīrlīdinga stafeti pārņēma sievietes. Vīriešiem atgriežoties no kara, daiļā dzimuma pārstāves atkal tika izslēgtas no karsējkomandām, jo sievietēm esot nepiedienīgi lēkāt pa laukumu un bļaustīties. Taču pēc Otrā pasaules kara, kura laikā Amerikas sievietes atkal bija iekarojušas vietas karsējkomandās, par viņu atgriešanos tribīnēs nevarēja būt runas. Šobrīd vīrieši čīrlīdingā ir minoritāte — karsējmeiteņu īpatsvars visā čīrlīdinga nozarē sasniedz jau 97 procentus.
MŪSU PIONIERI
Čīrlīdingam Latvijā šogad aprit divdesmit. Viktorija Graudiņa, čīrlīdinga eksperte mūsu zemē, stāsta, ka pirmā karsējkomanda Latvijā esot radusies 1993. gadā. Toreiz ar plašākai sabiedrībai vēl pavisam nepazīstamo karsēšanu Latvijas sporta līdzjutējus iepazīstināja basketbola kluba Lainers un Adidas karsējkomanda. „Toreiz liela iniciatīva piederēja kluba menedžerim Andrim Vanagam, kas basketbola sabiedrībā pazīstams kā Cvaņķis,” turpina Viktorija.
Vēlāk čīrlīdinga stafetes kociņš nonāca Aijas Paegles rokās, kurās jau atradās Amerikā uzkrātā čīrlīdinga bagāža. Viņa kopā ar Inesi Stalidzāni jaunās karsējas iepazīstināja ar īsto čīrlīdingu. Stāstīja, kā labāk partneri satvert, kā sagriezt, kā uzcelt — palīdzēja iemācīties pirmās nopietnās kustības un iestudēt priekšnesumus.
NE MUĻĶĪŠI, BET PREZIDENTI
Lai gan čīrlīdinga vēsture Latvijā ir pavisam neilga, šobrīd valstī ir jau aptuveni 20 karsējkomandas. Savas komandas ir lielākajām augstskolām, kā arī sporta klubiem. Popularitāte aug, tomēr līdz čīrlīdinga līmenim Amerikā, kur tas atpaliek tikai no futbola, vēl augt un augt.
Čīrlīdinga dzimtenē karsējkomanda ir teju katrā izglītības iestādē, sašūpojot pamatus stereotipam par karsēju zemo intelekta līmeni un apsēstību ar skaistumu. Šo aplamo uzskatu, ko Latvijā ienesusi populārā kultūra, satricina arī milzīgais augstskolu absolventu un slavenību — bijušo karsēju — skaits.
Čīrlīdinga tradīcija pastāv arī tik prestižajā Jeila universitātē, kurā savulaik studējis arī ASV eksprezidents Džordžs Bušs. Jā, arī viņš bijis čīrlīdinga komandā. Un Bušs nav bijis vienīgais karsējs Amerikas prezidentu vēsturē.
„Latvijā ar prezidentiem karsējiem spēles laukumā lepoties nevaram. Toties savu roku čīrlīdinga attīstībā pielikušas vairākas sabiedrībā pazīstamas personības. To vidū arī TV personība Dagmāra Legante,” atklāj Viktorija Graudiņa.
Karsējkomandu sastāvs šodien ir raibs. Piemēram, Latvijas Universitātes karsējmeiteņu komandā, kas pērn triumfēja Zvaigžņu spēlē, ir gan juristes, gan žurnāliste, gan bankas darbiniece, gan arī ķīmijas skolotāja. „Ar intelektu viss kārtībā,” smīn Signe Sīpliņa, LU karsējmeiteņu komandas kapteine.
SAREŽĢĪTĀK, NEKĀ IZSKATĀS
Lai arī čīrlīdinga mūžs stiepjas jau teju 130 gadu garumā, vienošanās par to, vai tas atzīstams par sporta veidu, joprojām nav panākta. Un te nav runas par pasaules mērogu. Vienošanos panākt neizdodas pat čīrlīdinga dzimtenē Amerikā, kur katrā štatā viedoklis par čīrlīdinga piederību sportam ir atšķirīgs.
Veikli apelējot ar sporta definīciju, čīrlīdinga kā sporta pretinieki diskutē par tā neobjektivitāti, kas noteikti nevarot piemist īstam sporta veidam. „Bet kā tad ir ar vingrošanu, kur rezultātu nosaka žūrija, nevis taimers vai citāda ierīce?” jautā Viktorija Graudiņa. Čīrlīdings ir fiziski smags sports, kas prasa lielu spēku, izturību, uzticību un drosmi.
„Tā nav vienkārša dibenu kustināšana un skaista izskatīšanās, uzkrāsotas acis un nosauļotas sejas, tas ir smags darbs,” par savu nodarbošanos saka Signe. Ironiska attieksme nav brīnums. Čīrlīdings jeb karsējsports tiek visai pretrunīgi vērtēts. Iedvesmojoties no rietumvalstu kino, sabiedrības priekšstats par čīrlīdingu nav pārāk glaimojošs. „Tas nepārprotami ir skaisti. Taču — vai ir grūti laukuma vidū kratīt pušķus un ritmā kustināt dibenus?” pēc kārtējās LU basketbola komandas spēles smaidot vaicā skatītājs Oļegs.
Signe smejoties stāsta: „Valda viedoklis, ka meitenes iestājas karsējkomandā, lai tiktos ar basketbolistiem, labi izskatītos un vienkārši sauktos par karsējmeitenēm. Tas noteikti ir pavisam aplams pieņēmums,” viņa turpina. „Mēs trenējamies četras reizes nedēļā,” par noslogotību stāsta LU karsējmeiteņu komandas kapteine. Vajadzības gadījumā treniņi notiek arī biežāk — līdz brīdim, kad iecerētās kustības atstrādātas līdz perfektumam, un vēl ilgāk. Čīrlīdings nav hobijs. Tas ir dzīvesveids.
LIDOJUMS DIVU STĀVU AUGSTUMĀ
Pieci metri un 50 centimetri. Tas ir pasaules rekords, kas sasniegts trikā, kura laikā trīs vai vairāk figūru pamata veidotāji augšup izmet lidotāju. Tomēr vēl svarīgāk par izmetienu ir šo lidotāju saķert.
„Cilvēks nedrīkst pieskarties zemei,” stāsta Signe. Tas ir viens no galvenajiem nosacījumiem, kura pamatā ir uzticēšanās. Ir skaidrs, ka, izpildot sarežģītus trikus, izmetienus vai piramīdas, risks nokrist ir liels. Flaieri jeb lidotāju (cilvēku, kuru met gaisā) var nesaķert, viņš var izslīdēt no rokām, gūstot traumas. Tāpēc katram komandas dalībniekam ir jāspēj garantēt, ka jebkurā gadījumā viņš neļaus nokrist savam partnerim.
„Es zinu, kā ir, ja tevi nesaķer un tu krīti,” atceras Viktorija. Tad kļūst bail šo triku atkārtot vēlreiz. Un, ja būs bailes, nebūs rezultāta. No bailēm var izbēgt tikai tad, ja pilnīgi uzticies sev un partnerēm. Čīrlīdings ir komandu sporta veids, kur katra posma darbība ir nozīmīga rezultāta sasniegšanā.
DEJOJAM UN METAM, KUR TIK VARAM…
„Latvijas publika ir diezgan kūtra,” stāstot par līdzjutējiem, skaidro Signe. Ar vienkāršām dejām ir par maz, lai pietiekami uzkurinātu publiku. Tāpēc jāmeklē arvien jauni veidi, kā piesaistīt skatītāju uzmanību. Triki un piramīdas — ar to Latvijas sporta fani vēl nav izlutināti, un katra sarežģītāka figūra, ko izpilda karsējas, publikā rada lielu sajūsmu. Tādēļ karsējkomandas savos nepilnu minūti garajos priekšnesumos cenšas ieviest gan oriģinālas kustības, gan piramīdas, gan meiteņu celšanu un mešanu. „Mēs meitenes metam dažādos virzienos un pozīcijās — kur tik varam, tur metam,” ķiķinot turpina Signe.
Čīrlīdinga koncepts pēc būtības dejas apvieno ar sarežģītiem vingrošanas un akrobātikas elementiem. Jau sen karsēšana nav tikai publikas uzkurināšana un saukļu izkliegšana.
Čīrlīdingā, tāpat kā futbolā, basketbolā vai hokejā, katram sportistam ir noteikta loma. Futbolā ir vārtsargs, uzbrucējs, aizsargs un pussargs, bet čīrlīdingā ir sešas pozīcijas. Vēl stanti, piramīdas un triki. Čīrlīdinga rokasgrāmatās uzskaitīti aptuveni 40 dažādi triki. Triku nosaukumi, piemēram, skaistā meitene, arabeska, lieliskais, ir diametrāli pretēji to izpildījumu sarežģītībai. Un jāsaka vēlreiz — ne viss ir tik viegli, kā izskatās.
SACENSĪBAS IR, BŪS ARĪ ČEMPIONES
Viktorija Graudiņa, 27 gadus veca jauniete ar smalku miesasbūvi, cenšas pārveidot Latvijas čīrlīdingu. Viņa stāsta, ka Latvijā ir attīstījies tikai tā sauktais side cheering — karsēšanas veids, ar kura palīdzību sporta spēļu laikā tiek uzkurināta publika. Viņa vēlas panākt, lai mūsu pašu karsēji ieinteresējas arī par otrā čīrlīdinga veidu — konkurējošo. Tieši tas vairāk atbilst sporta jēdzienam.
Konkurējošā čīrlīdingā karsējkomandas trenējas, lai sacenstos savā starpā. Amerikā tādēļ ir izveidotas vairākas organizācijas, kas rīko daudzas dažādu līmeņu sacīkstes. Latvijā šādu sacensību nav daudz. Ir Zvaigžņu spēle, karsēju komandu sacensības, Baltijas čīrlīdinga sacensības. Tomēr arī šīs sacīkstes tikai attālināti atgādina sacensības Amerikā, kur komandu priekšnesumi sastāv galvenokārt no sarežģītiem trikiem un kombinācijām. Latvijā, šķiet, vairāk vērtē pēc publikas reakcijas, nevis skrupulozi skaitot punktus, piebilst Viktorija.
Par čīrlīdinga sacensību daudzumu Amerikā sūdzēties nevarētu. Tas pat ir diezgan prestiži. Tāpēc ar katru gadu organizāciju, kas uz saviem pleciem vēlas uzlikt cildeno galvenās čīrlīdinga asociācijas nastu, kļūst arvien vairāk. „Katra čīrlīdinga organizācija, kuru ir ļoti daudz, rīko savus nacionālos konkursus, apbalvo valstī labāko karsējkomandu. Un kā tad var noteikt labāko komandu, ja valstī nav vienotu karsēju sacensību nacionālā līmenī?” spriež Viktorija.
FILMĀS MELO
Amerikāņu kino karsējmeitenes ikdienā staigā formastērpos. Tā ir viņu atšķirības zīme un pierādījums piederībai īpašo cilvēku grupai. Uz jautājumu, vai arī reālajā dzīvē Amerikā karsējmeitenes uz mācībām nāk formastērpos, Viktorija iepleš acis un saka: „Par to trenere mums sadotu pa mizu!”
Arī man līdz šim pilsētas ielās nav izdevies sastapt karsējmeiteni formastērpā. Arī universitātes telpās ne. Varbūt vienkārši nav paveicies. Bet varbūt tā ir zīme, ka dzīvē viss tiešām nav tā, kā rādīts filmās par karsējmeitenēm īsos svārkos.
Anastasija Tetarenko
