Urbānie slēpotāji — skilluminati
Zināms, ka 19. gadsimta vidū Tēlemarkas provinces iedzīvotāji Norvēģijā uz slēpēm atļāvās pieveikt ne tikai kalnus un nogāzes, bet arī šķūnīšu jumtus. Lai nobraucienus padarītu vēl interesantākus, viņi tos izpušķoja ar dažādiem uzdevumiem. Piemēram, alus kausa iztukšošanu brauciena laikā, virsjakas novilkšanu un uzvilkšanu vai atbrīvošanos no rokudzelžiem. Patiesībā tie ir agrīnie frīstaila slēpošanas aizmetņi. Mēdz teikt, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Nudien.
RĪGAS BENDES
Pirms frīstaila slēpotāju apvienība Skilluminati pieņēma savu nedaudz provokatīvo nosaukumu. Zināms sabiedrības slānis puišus pazina kā Rīgas bendes. Tomēr viņi atzīst, ka ar šādu lokālu zīmolu pasaulē kā kaļķis tējkannā cilvēku prātos nenogulsnēsies.
Nē, nē, Skilluminati nav tādu mērķu, kā pakļaut pasauli un visu kontrolēt. Viņi drīzāk vēlas palikt neatšifrēti un turpināt darīt iesākto bez liekas ažiotāžas un starmešiem. "Cilvēki, kuri interesējas par frīstaila slēpošanu vai ir redzējuši kādu mūsu veidoto videofragmentu, mūs pazīs," saka viens no apvienības stūrakmeņiem Pauls Iklāvs. "Patiesība ir tāda, ka mēs esam diezgan skopi un neappludinām sabiedrību ar Skilluminati kultu," domu turpina Einārs Lansmanis. Jā, tas pats Lansmanis, kurš vēl pirms dažiem gadiem visus savus spēkus un enerģiju ziedoja izaugsmei kalnu slēpošanā, bet nelaimīgā sadursmē ar sniega moci salauza abas kājas un pamāja ardievas kalnu slēpotāja karjerai. Arī šodien uz mūsu sarunu Einārs ieradies, balstoties uz kruķiem, jo pirms mēneša Austrijā, lecot no ledāja, nenoturējis līdzsvaru.
Bet kas ir Skilluminati? Uz šo jautājumu gatavs atbildēt Pauls Iklāvs, topošais jaunais aktieris un frīstaila slēpošanas entuziasts. "Tā ir apvienība, kurā šobrīd darbojas septiņi frīstaila slēpotāji — Einārs Lansmanis, Emīls Ozoliņš, Edvards Lansmanis, Pauls Iklāvs, Reinis Stabiņš, Kaspars Ozoliņš un Ernests Cerbulis, no kuriem četri ir izbijuši slaloma slēpotāji. Uz ielas puiši parādījušies, pateicoties vienam no frīstaila slēpošanas pionieriem Latvijā — Kasparam Ozoliņam." Einārs Lansmanis vēl gan piebilst: "Nav jābūt pat sniegam, jo Skilluminati sākas tad, kad mēs visi esam satikušies. Tā pat var būt vasara, un tai obligāti nav jābūt slēpošanai."
TĀDS TĀDU ATROD
Emīls Ozoliņš ir jaunākais apvienības biedrs, viens no bijušajiem kalnu slēpotājiem. "Kādu laiku trenējos kalnu slēpošanā, tad pārkāpu uz snovbordu, bet, atkal pamēģinot slēpes, sapratu, ka man ideāls ir frīstails. Tāpēc, ka šis sporta veids Latvijā nav izplatīts, ar visiem tā pārstāvjiem iepazinos neilgā laikā," stāsta Emīls.
Einārs Lansmanis — apvienības veterāns kalnu slēpošanā — sācis trenēties 1992. gadā. "Prasmes kalnu slēpošanā asināju pie treneres Vitas Ikaunieces, bet 2005. gadā tiku pie savām pirmajām frīstaila slēpēm un turpināju treniņus divās frontēs." Pateicoties pamatiem, kurus ielikusi kalnu slēpošana, pirmie triki ar frīstaila slēpēm Eināram raizes nav sagādājuši. Viņš atceras, ka triku, kuru bija iedomājies galvā, itin labi spējis arī īstenot.
"2007. gadā piedalījos pasaules čempionātā kalnu slēpošanā, pēc tā frīstaila slēpes bija vien hobijs," atceras Lansmanis. Tomēr sekoja neveiksmīgā sadursme un traumas, kas pārvilka svītru kalnu slēpotāja karjerai.
Kā trešais savā atmiņu retrospekcijā dalās Pauls Iklāvs. "Tā kā man sniega dēli ģimene pirkt negrasījās, jo neticēja, ka es ar to nopietni nodarbošos, aizņēmos brāļa dēli un devos uz Žagarkalnu. Tur sastapu puspazīstamo Edvardu Lansmani un pilnīgi svešo Reini Stabiņu, kuri mani uzrunāja. Nākamajā gadā Kārlis Lūsis iedeva frīstaila slēpes, ar kurām guvu savu pirmo pieredzi, bet pēc tam pārkāpu Žagarkalnā iepazītā Reiņa Stabiņa dāvātajās slēpēs." Iemesls, kāpēc Pauls tik īsā laikā ir progresējis, viņaprāt, ir korifeja Reiņa klātbūtne. Tā ir milzīga atšķirība, vai trenējies un mācies no labākajiem, vai gūsti pieredzi ar sev līdzīgiem.
Strādājot pie pirmās filmas Manifesto, apvienībā rosījušies pieci entuziasti. Šogad pēc otrās filmas iznākšanas pievienojušies vēl divi. Puiši par nākotnes plāniem runā izvairīgi, arī gatavu filmu scenāriju nav. Einārs konstatē reālo situāciju: "Es esmu salauzis kāju, Pauls cītīgi studē, pārējie arī mācās, strādā vai spodrina savu karjeru kā mans brālis Eduards, kas slopstailā cenšas kvalificēties olimpiskajām spēlēm, turklāt Latvijā vēl jau nemaz nav uzsnidzis…"
GANDRĪZ GUMIJLĒKŠANA
"Tā kā mums nav gigantisku kalnu, iztiekam ar to, kas ir — arhitektūra un ielas," tā ir Eināra Lansmaņa atbilde uz jautājumu, kāpēc šo septiņu puišu pārgalvības aculiecinieki ir nejauši garāmgājēji, automašīnu vadītāji, sētnieki, policija un virkne citu ļaužu.
Kā tad īsti notiek šī ielu jeb urbānā frīstaila slēpošana? Iesākumā, runājot žargonā, tiek atrasts spots jeb vieta, kas atbilstu braucēju prasībām un drošībai. Tad izvēlēto vietu pielāgo braukšanai. Ja nepieciešams, tiek pierakts sniegs, lai pagarinātu nosēdienu vai pielāgotu vidi kāda trika izpildei. Tomēr puiši atzīst, ka Latvijā ir ļoti maz vietu, kur ieskrējienam nebūtu jāizmanto palīgierīces, nebūtu jārok sniegs vai kā citādi jāsagatavojas.
Paātrinājumu sportistiem nodrošina bandžijsjeb gumija, kuru atsien un kura tad, izmantojot vismaz trīs līdz četru vīru spēku, tiek atvilkta un nodota slēpotāja rokās, kas rada zibenīgu rāvienu. Tomēr gadās, ka šīs gumijas plīst, turklāt, lai to atvilku nepieciešami vairāki cilvēki, kas visu baudpilno nodarbi padara nomācoši mokošu. Tā vietā, lai stātos rindiņā uz pamestas fabrikas jumta, palēktos uz dzegas veidota sniega tramplīna un noslaidotu jeb noslīdētu pa margu, kura stiepjas pa trīspakāpju kāpnēm, puiši cīnās ar gumiju, kura nodrošina vien sīkus lēcienus. Lai rīkotos pārgalvīgāk un operatoram lieki nesaltu pirksti, ir jāizmanto vinča, kura nodrošina ātrumu 50 km/h. Šogad puišiem padomā ir būvēt pašiem savu jaudīgāku vinču, kura ļautu uzdrīkstēties līdz šim liegto.
KATRS GRIB LIDOT
Atsaucot atmiņā savus padsmitnieku gadus, kuri sakrita ar ekstrēmā sporta popularizēšanos Latvijā, prātā nāk pirmie īsie, nekvalitatīvie, no VHS kasetēm kopētie videofragmenti, kuros pārgalvīgi jaunieši, skanot ātrai mūzikai, ar bmx velosipēdiem trako pa pussagruvušām konstrukcijām un ļaužu pieblīvētām ielām Amerikā. Vēlāk sekoja skeitborda video. Uzņēmīgākie puiši trikus mācījās no videosižetiem un vēlāk tos atkārtoja dzīvē tik ilgi, līdz triks izdevās. Ekstrēmā sporta pasaulē daļu kultūras aizņem video filmēšana, tas palīdz gūt popularitāti un iespēju tikt pamanītiem sponsoru acīs.
Skilluminatipuiši sevi dēvē par entuziastiem, bet atbilde, kāpēc tapušas jau divas filmas, man ir skaidra pēc sarunas. Pirmkārt, tā ir daļa no kultūras, kuru viņi pārstāv, otrkārt, tas ir azarts, bet, treškārt, vairumā vietu, kur triks tiek izpildīts, tas izdodas tikai vienu no daudzajām mēģinājumu reizēm un vairs netiek atkārtots.
Noskatoties otrās filmas SKLMNTI reklāmrullīti, kadros parādās ne vien slēpotāji — tur redzami arī saniknoti vīri un sievas. Viens no tiem ir krieviski runājošs vīrietis ar ieroci, kurš puišus sākumā noturējis par krāsainā metāla zagļiem un tikai pēc laika pamanījis, ka sabiedētajiem jauniešiem pie kājām ir slēpes. Tomēr savu nepatiku un agresiju bieži vien neslēpj sētnieki, sargi un namu apsaimniekotāji, kas patriec puišus, neļaujot pabeigt iesākto darbu. Tās ir blaknes, ar kurām jārēķinās, izvēloties frīstaila slēpošanu betona džungļos. "Sniega parki ir speciāli radīti un pielāgoti, savukārt urbānajā vidē ir neierobežotas iespējas un risinājumi," atzīst Einārs Lansmanis. Tomēr, neskatoties uz grūtībām, 2013. gadā internacionālajā frīstaila filmu festivālā Insbrukā amatieru konkurencē puišu veidotā filma SKLMNTI kļuva par laureātu montāžas nominācijā.
Iemesli, kāpēc ar šo sporta veidu nenodarboties, ir neskaitāmi — zaudēts laiks, nepatikšanas, sāpīgi kritieni, pārrunas ar policiju, apgaismojums, vieta, nauda un tā tālāk, bet Einārs Lansmanis min vienu iemeslu, kurš atspēko visus iepriekš minētos: "Visi cilvēki grib lidot." Un to šī nodarbe sniedz. Lidojumu bez spārniem.
SKILLUMINATI
Dibināšanas gads 2011
Dalībnieki: nenoteikts sastāvs
Nodarbošanās: audiovizuālā māksla un sports
Sauklis: Dievs dod, Dievs ņem
Sasniegumi:
– pirmā latviešu freeski filma Manifesto pirmizrādi piedzīvoja 2012. gada 28. septembrī k/t K-Suns divos seansos, aptuveni 500 skatītāju
– dokumentālās slēpošanas filmas SKLMNTI pirmizrāde Kino Citadele 2013. gada 20. septembrī, filmu izrādīja piecas nedēļas, un to noskatījās 1287 skatītāji
– SKLMNTInominācijas IF3 (International Freeski Film Festival): labākā amatieru kategorijā, gada filma amatieru kategorijā, žūrijas simpātija; IF3 balva SKLMNTI filmai par labāko montāžu amatieru kategorijā; dalība WFF (Whisler Film Festival).
Ralfs Dravnieks
