Liepājas brīnums
Pamazām pierodam, ka cilvēki ar visdažādākajiem veselības traucējumiem sekmīgi nodarbojas ar sportu un labākie startē starptautiskās sacensībās, paralimpiskās spēles ieskaitot. Tomēr ziņa, kas nāca no Liepājas, pat mums bija pārsteidzoša — jau vairākus gadus ar daiļslidošanu nodarbojas četrpadsmitgadīgais Deniss Kargins, kura medicīniskā diagnoze skarba — kopš dzimšanas bērnu cerebrālā trieka. Puisis ne tikai trenējas, bet jau ir piedalījies vairākās sacensībās un dažādos ledus šovos. Tiesa, šis sporta veids pagaidām nav iekļauts ziemas paralimpiskajās spēlēs, taču tīmeklī atrodamās ziņas vēsta, ka ar šo slidošanas veidu pasaulē nodarbojas daudzi, ir pat sportisti, kas slido ar abām kāju protēzēm. Cilvēku iespējas joprojām ir bezgalīgas.
Deniss piedzima ar skābekļa trūkumu (asfiksija), kas izraisīja runas, kustību, līdzsvara traucējumus. Bērnu cerebrālā trieka joprojām nav līdz galam izārstējama. Dažādas terapijas stāvokli var tikai uzlabot, bet ne likvidēt triekas sekas.
MUDINĀJUMS TRENEREI
Jaunais liepājnieks sākumā mācījās 8. vidusskolā — speciālajā klasē, taču tagad mācības turpina parastajā Liepājas 12. vidusskolas 8. klasē. Mācās labi. Atbild arī mutiski, taču pamatā raksta ar datoru un atbildes sūta pa e-pastu.
Deniss stāsta, ka par nodarbošanos ar sportu agrāk nebija iedomājies, taču pirms vairākiem gadiem, vērojot daiļslidošanas uzvedumu Liepājas ledus hallē, sapratis, ka šis sporta veids, par spīti visam, kļūs par viņa aizraušanos.
Māte Irina ar sāpēm sirdī par puiša ideju tikai nopūtās, jo skaidri apzinājās situācijas bezcerību — Denisam pat staigāšana, nerunājot nemaz par slidošanu, padevās ar grūtībām. Taču pēc neatlaidīgiem dēla lūgumiem māte nolēma vismaz parunāt ar treneri Olgu Smirnovu, kas brīvdienās brauca no Rīgas un trenēja Liepājas bērnus.
Irina atceras, ka pirmā reize uz ledus savā ziņā bija pārsteidzoša un šokējoša. Neraugoties uz primitīvajam slidām, Deniss noturējās uz ledus un pat īpaši nekrita. Katrā ziņā ne vairāk kā veselie iesācēji.
Trenere Olga šobrīd atzīstas, ka viņai nebija ne mazākās pārliecības, ka puisis ar šādu fizisko stāvokli varētu slidot. Tomēr roka necēlās jauno censoni atraidīt. Lai pamēģina, gan jau iegribai līdzīgā vēlme pāries.
Taču laiks rādīja, ka Denisa uzņēmība, kas reizēm atgādināja izmisīgu spītu, dod savus augļus. Deniss lika pieredzējušajai trenerei noticēt, ka ar milzīgu vēlēšanos un neatlaidīgu darbu viss ir iespējams. Trenere priecājās ne tikai par puiša noturēšanos uz ledus, bet arī par progresu un arvien sarežģītāku slidošanas elementu apgūšanu. Soli pa solim Deniss pārliecināja treneri, ka viņam jāuztic arvien sarežģītāki uzdevumi.
CITĀDĀKS, BET TĀDS PATS
Liels satraukums valdīja pērn, kad Deniss startēja savās pirmajās sacensībās, kur piedalījās visi jaunie Liepājas un citu pilsētu daiļslidotāji. Nav noslēpums, ka bērniem ar šādu diagnozi, uztraukums var sasaistīt jau tā nestabilo fizisko stāju. Taču nekas tamlīdzīgs nenotika, skatītāji viņu sveica, kājās stāvot, un Deniss pelnīja savus pirmos punktus sev speciāli izveidotajā kategorijā. Trenere atceras, ka tiesneši bija bezgala pārsteigti un viņiem bira pat aizkustinājuma asaras.
Deniss smej un stāsta, ka tā nebija viņa pirmā uzstāšanās publikas priekšā — viņš jau bija piedalījies daiļslidošanas grupas dažādajos svētku uzvedumos. Puisis tā arī pasaka, ka viņam ļoti patīk, ka publika viņam aplaudē, tāpat arī skaistās meitenes, kas slido kopā ar viņu. Tas liek vēl vairāk censties. Deniss teic, ka izjūtas slidojot ar vārdiem grūti aprakstīt — tas dod brīvību, pārliecību par savu varēšanu, par to, ka tu vari vairāk, nekā citi iedomājas. Uz jautājumu, kā viņu uztver pārējie, Deniss atbild, ka izsmieklu vai žēlošanu (varbūt vienīgi sākumā, kad puisis raisījis saprotamu izbrīnu) nekad nav dzirdējis vai jutis, pat otrādi — treniņu biedri viņu uztver tāpat kā pārējos, un tas iedrošina. Cilvēku ar īpašām vajadzībām sauklis —Man ir tiesības būt tādam, kāds esmu! — dzīvo.
KOPĪGS CEĻŠ
Māte šobrīd slavē savu uzdrošināšanos, jo dēls, kopš sācis nodarboties ar sportu, labāk un vairāk staigā, arī tekošāk runā, droši brauc ar divriteni. Neizpratnē bijusi pat Denisa ārste, kas nav spējusi noticēt puiša progresam, jo neko tamlīdzīgu nebija iedomājusies un savā praksē piedzīvojusi. Trenere uzsver, ka šis nedzirdētais eksperiments ir ārstu, vecāku, treneres un paša puiša kopējs sasniegums.
Paldies arī atbalstītājiem, ka puisim ir sagādājuši labas slidas (kāja gan aug un vecākiem nācās pirkt jaunas), ka neprasa maksu par nodarbībām. Tagad, kad Liepājas ledus halle piedzīvo grūtības, jo izdzisušas halles saimnieku — Liepājas Metalurga — krāsnis (arī Denisa tēvs Jevgeņijs palicis bez darba rūpnīcā), visi cer uz Liepājas domes palīdzīgu roku. Būtu žēl, ja simtiem jauno liepājnieku — viņu vidū arī Denisam — zustu iespējas trenēties tik ierastajā hallē.
Kas būs tālāk, to trenere baidās prognozēt, jo Deniss ir pierādījis, ka cilvēka iespējām nav robežu. Puisis tagad izpilda daudzus slidošanas elementus, kas pat veselajiem bērniem nepadodas bez grūtībām. Cer atkal startēt sacensībās.
Lielu iespaidu uz viņu atstāja fotoizstāde Liepājas Olimpiskajā centrā par paralimpiskajām spēlēm Londonā, kas parādīja, ka sportot augstā līmenī var visdažādākie dzīves likstu piemeklētie cilvēki. Denisa sapnis ir reiz klātienē redzēt paralimpiskās spēles.
