Ar augošu rosmi
Latvijas paralimpiešu vidū nav viegli izcelties — čempionu un medaļnieku mums netrūkst, tomēr atraktīvais sprinteris un tāllēcējs Edgars Kļaviņš ir licis par sevi runāt vēl kādā jomā. 2011. gadā viņš kļuva par Eiropas jauniešu čempionu, tad sekmīgi startēja 2012. gada paralimpiskajās spēlēs Londonā. Pirms gada tikai sekundes zibsnis pietrūka līdz ceļazīmei uz Rio, taču šis notikums bez viņa līdzdalības nepalika, jo Edgars kopā ar Māri Rīmeni Latvijas televīzijā komentēja paralimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju.
Šobrīd no aktīvā sporta Edgars pagājis maliņā, jo muskuļa trauma bija pārāk jūtama, taču viņa rosme sporta jomā tikai augusi. Jau trešo gadu Edgars Kļaviņš vada Latvijas Neredzīgo sporta savienību, strādā par vieglatlētikas treneri Ogres sporta centrā, ar lielu aizrautību vada mazo bērnu sporta grupas Noķer mani!,kuru ideju Edgars izauklējis savās sporta gaitās. Tagad šī sporta kustība, kurā iesaistās bērni no pusotra gadu vecuma (kopā ar vecākiem), darbojas jau piecās Latvijas pilsētās.
LAUKS, KAS JĀUZAR
Ar Edgaru tiekos kādā Mārupes bērnudārzā, kur viņš strādā ar mazajiem. Labā laikā ārā, citkārt telpās. Kļaviņš nenoliedz, ka šī viņa darbošanās pieņem arvien lielākus apjomus, taču uzsver, ka ļoti nozīmīgs viņam ir Latvijas Neredzīgo sporta savienības prezidenta amats.
Neredzīgie sportisti iedalās trijās grupās — vājredzīgie, praktiski neredzīgi un pavisam neredzīgie, kas sacensībās startē kopā ar pavadoņiem. Līdz šim mūsu lielākais šo sportistu panākums ir vieglatlēta Armanda Ližbovska izcīnītā bronzas medaļa 2000. gada paralimpiskajās spēlēs tāllēkšanā, kā arī karatista Kaspara Biezā starts Pekinas spēlēs (2008) un Edgara Kļaviņa — Londonā (2012).
Edgars startēja vājredzīgo grupā. Viņš tik labi piemērojies un prot sadzīvot ar to, ka daudzi pat neievēro Edgara atšķirību.
Neredzīgo un vājredzīgo sporta kustība Latvijā atgādina neuzartu lauku, kas gaida aktīvu rīcību. Prezidenta krēslā pavadītais laiks vēl ir pārāk īss, lai notiktu kardinālas pārmaiņas. Neredzīgo Latvijā nav mazums, taču aktīvi darbojas 200—300 sportistu. Tādu, kas varētu un gribētu sportot, noteikti ir daudz vairāk. Viņus apzināt un iesaistīt — tāds ir Edgara nodoms. Apgādāt ar informāciju rajonu sociālos dienestus, uzrunāt pēc iespējas vairāk iespējamos sportistus — tas Edgaram ir kārtējais izaicinājums. Iespējams, ka daudzi nemaz nezina par savām iespējām.
Tiesa, līdz paralimpiskajam pasaules līmenim pēdējos gados neviens, izņemot Kļaviņu, vairs nav ticis, kaut arī spējīgus pretendentus Edgars savā lauciņā redz. Vajadzīgs milzu darbs, treniņu apstākļi un finanses. Šobrīd visa ir par maz.
Prezidenta uzdevums ir sakārtot sacensību kalendāru, labi visu noorganizēt, jo sacensību nav maz — dažādos sporta veidos tādu ir ap 20. Nākamais solis ir saskatīt labākos, radīt viņiem piemērotus treniņu apstākļus.
LATVIEŠU ŠAUDAUNS, LIETUVIEŠU GOLBOLS
Starptautiskajās sacensībās mūsējie pārāk daudz nepiedalās, jo trūkst nepieciešamās meistarības. Šobrīd tādā līmenī startē karatists Kaspars Biezais, kas jau cīnījās Pekinas paralimpiskajās spēlēs un vairāki šaudauna (nedaudz līdzīgs galda tenisam) spēlētāji. Tas gan nav paralimpiskais sporta veids. Domāts par riteņbraukšanu, iegādāti pirmie divi tandēmam paredzētie velosipēdi.
Sāpīga tēma Kļaviņam šķiet golbols, kurā sportisti sēdus pārvietojas 18×9 m lielā laukumā (kā volejbolā) un cenšas bumbu ar zvārguļiem iemest pretinieka vārtos. Pagaidām nevar nokomplektēt trīs līdz piecus līdzvērtīgus spēlētājus. Piemēri šai interesantajai spēlei nav tālu jāmeklē, jo kaimiņi lietuvieši Rio spēlēs kļuva par čempioniem. Komanda ir jāizveido! Edgars stāsta par plāniem tikties ar lietuviešiem un cer, ka viņi mums palīdzēs spert pirmos soļus šī sporta veida nopietnā apgūšanā. Savukārt viņi no mums var mācīties šaudauna iemaņas.
Liels notikums neredzīgajiem ir Baltijas valstu spēles, kur latvieši sīvi cīnās par pirmo vietu kopvērtējumā. Lietuvieši ir nedaudz pārāki, jo viņiem ir jūtamāks valsts atbalsts. Igauņi pagaidām atpaliek, jo viņi neredzīgos cenšas integrēt parastajās skolās un viņiem neveidojas tāds domubiedru kodols kā mums Strazdumuižā.
SAPŅOT UN TICĒT
Nekas nav vienkārši, un būtībā šis sabiedriskais pienākums aizņem pilnu darba dienu. Smags ir sporta telpu īres jautājums, jo labi saprotams, ka jebkuras zāles uzturēšana prasa līdzekļus, bet pilnu īres maksu bieži nevar atļauties. Paldies tiem, kas nāk neredzīgajiem pretī.
Bāze mūsējiem ir Strazdumuižas internātvidusskola, kas ir valsts aprūpē. Drīz būs arī stadions, kas ļaus darboties augstākā līmenī un, iespējams, atkal sagatavot dalībniekus paralimpiskajām spēlēm. Lai sasniegtu šo mērķi, vispirms jābūt lielai ticībai, ka es to varu! Vismaz Edgaram tāda ir — jau puikas gados ticējis, ka būšot liels sportists, ka vadīšot sporta dzīvi un būšot arī žurnālists. Pamazām sapņi piepildās. Pie žurnālistikas jāpieskaita paralimpisko spēļu komentēšanu Latvijas televīzijā. Tagad Edgars raksta grāmatu par bērnu iesaistīšanu sportošanā jau no pāris gadu vecuma.
Nav arī tā, ka Edgars sportā šobrīd neko nedara, trenējas gan vairāk prieka pēc. Nesen 5 000 metrus noskrējis 19 minūtēs, kas sprinterim un tāllēcējam ir gauži pieklājīgs rezultāts. Tiesa, par lielo sportu, kad treniņi bija vismaz sešas reizes nedēļā, vairs netiek domāts, iejūgtais vezums neļauj spēkus sadalīt. Muskuļa plīsums bija ne tikai fiziska trauma. Turklāt paralimpiskais sports attīstās tik strauji, ka uzvarēt var tikai nopietni, profesionāli sportisti. Edgars negrib būt pastarīša lomā.
NOĶER MANI!
Kopš šī gada Edgars strādā par bērnu treneri Ogres sporta centrā un sadarbojas ar šķēpmetēju treneri Ināru Aperāni. Pie Edgara nāk paši mazākie, un pēc laika abi speciālisti nospriež, vai bērns vairāk piemērots lēkšanas un skriešanas sporta veidiem vai mešanu disciplīnām. Edgars skriešanu un lēkšanu sporta veidos trenē arī pieaugušos.
Taču Kļaviņa galvenā aizrautība ir sporta kustība Noķer mani!, kas ar katru gadu vēršas plašumā. Šobrīd ir bērnu treniņu grupas Ogrē, Mārupē, Rīgā, Tukumā, Cēsīs… Grupu skaits noteikti augs, jo vecāku interese ir liela.
Sākās viss it kā nejauši, Edgars bija izdomājis, ka interesants varētu būt darbs ar pašiem mazākajiem, līdz ar viņu pirmajiem soļiem sportā. Izsūtījis milzums daudz piedāvājumu, viņš saņēma interesantu darba piedāvājumu no Mārupes bērnudārza m’ Kripatiņas, kur arī sāka īstenoties Edgara nodomi.
Edgars uzskata, ka bērniem šādā vecumā nav jādomā par rezultātiem, izcīnītām vietām vai par kāda konkrēta sporta veida dominanti. Sports vispirms ir spēle! Visu laiku jādomā par jauniem vingrinājumiem, lai bērniem ne uz mirkli nekļūtu garlaicīgi. Nodarbībās jābūt labestīgai gaisotnei, kas veicina bērna pašapziņas veidošanos, vairo ticību savām spējām. Protams, sports attīsta koordināciju, dod fiziskas iemaņas, uzlabo veselību.
Nodarbībās Edgars pats darbojas visiem līdzi, un reizēm mugura esot slapja. Edgars ļoti piedomā, lai treniņos valdītu draudzīga gaisotne, viens otru uzmundrinātu, nevis censtos negodīgi pārspēt. Ne vienmēr iet viegli, reizēm no kāda bērna jāšķiras, jo viņam grūti iesaistīties Edgara un bērnu kopīgi radītajā gaisotnē. Vecākiem jāpaskaidro, ka viņu bērnam būs labāk pie cita trenera, kuram varbūt ir citi principi. Ir gadījumi, ka notiek pretējais un vecāki pamet iepriekšējo nodarbību vietu un ved bērnus pie Kļaviņa. Interesanti, ka Edgars šādā vecumā neatzīst trenera un audzēkņa attiecības, viņi ir draugi, kas kopā sporto. Edgars vienkārši ir vecāks, tāpēc viņš vairāk jāklausa. Bet visam ir robežas, un mazie nodarbību sākumā mēģina tās uztaustīt. Reizēm draudzība pārtrūkst, bet Edgars to uzskata par pašsaprotamu, jo bērni, tāpat kā pieaugušie, ir ļoti dažādi.
Bērni visu ļoti ātri uztver, un attīstība ir acīmredzama. Reizēm pat pārņem vai skaudība, kad mazs meitēns tik pareizi liek solīti, kas pašam trenerim prasījis piecus smagus darba gadus, un arī tad nav izdevies tik labi…
Edgars KĻAVIŅŠ
Latvijas Neredzīgo savienības prezidents, treneris, paralimpietis
Dzimis: 1991. gada 19. septembrī Ogrē
Izglītība: Strazdumuižas internātvidusskola, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte
Sporta gaitas: džudo, vieglatlētika (treneris Uldis Kurzemnieks)
Lielākie sasniegumi sportā: Eiropas jauniešu paralimpiskais čempions tāllēkšanā, vicečempions 100 m sprintā (2011), paralimpiskajās spēlēs Londonā (2012) — 13. vieta tāllēkšanā, 18. vieta 200 m
Darba gaitas: vieglatlētikas treneris Ogres sporta centrā, bērnu sporta kustības Noķer mani! vadītājs un treneris
Ģimenes stāvoklis: neprecējies, ir draudzene
Vaļasprieki: literatūra, sporta aktivitātes, fantazēšana
