Lai dvēselei būtu, pie kā turēties

Neapšaubāmi, sportā amatieru ir daudzkārt vairāk nekā profesionāļu, bet kopš deviņdesmito gadu sākuma, kad olimpiskās spēles kļuva atvērtas arī tiem, kas ar sportu pelna naudu, šajā jomā treknākus akcentus iespējams likt uz citiem pasākumiem un citām organizācijām, kam arī ir cienījama vēsture. Šādus centienus apliecināja CSIT Pasaules strādājošo un amatieru sporta spēles, kuras šovasar Rīgā rīkoja Latvijas Tautas sporta asociācija (LTSA).

“Neatkarības laikā Latvijā vēl neviens nebija sarīkojis tādu mazo olimpiādi — gandrīz 4000 sportistu no 37 valstīm. Parādiet vēl kādu pasākumu, kurā kaut kas tamlīdzīgs būtu noticis!” sākot sarunu ar Sportu, palepojas LTSA prezidents Andris Bērziņš.

— Latvijas Tautas sporta asociācija nodibināta vēl pirms Latvijas pilnīgas neatkarības atgūšanas — 1991. gada 20. jūnijā.

— Tas bija laiks,kad vecā sistēma bruka un jaunā vēl tikai sāka veidoties. Nevienam nebija priekšstata, kā salikt akcentus. Tradicionālās prioritātes bija augsto sasniegumu jeb profesionālais sports un skolu jaunatnes sports. Tās pamatorganizācijas, kas sākumā bija mūsu asociācijā — Vārpa, Daugava, Dinamo —, cita pēc citas nomira. Tāmpar strādājošo jeb — pareizāk — amatieru sportu arī bija pārprasta filozofija — lai valsts mums dod naudu, tad mēs to attīstīsim.

Mūsu asociācija jau pašā sākumā definēja, ka finansējumu veidos trīs puses: cilvēka paša līdzdalība, kas ir ļoti svarīga, jo ne tikai palielina atbildību, bet arī disciplinē un reglamentē; darba devēji, kam svarīgs veselīgs darbinieku dzīvesveids un droši vien ir arī vēlme ar viņu panākumiem profilēties uz konkurentu fona; un trešais avots ir valsts, kas piedalās tajos procesos, kurus tā uzskata par svarīgākiem.

Kādu laiku biju labklājības ministrs un manā pārvaldībā bija arī veselības aprūpe. Mēs ļoti nopietni runājām par veselības veicināšanas programmas izveidi. Tā būtu programma, kas ar fiziskām aktivitātēm un sportu apsteigtu dažādas kaites un slimības, tādā veidā samazinot arī veselības aizsardzības budžetu. Cilvēks kļūtu aktīvāks, pozitīvāks, veselāks, ilgāk dzīvojošs un strādājošs.

Šāda jau 26 gadus ir arī mūsu Tautas sporta asociācijas filozofija. Esam biedri visās lielākajās pasaules organizācijās, kas nodarbojas ar amatieru sportu — Pasaules strādājošo un amatieru sporta konfederācijā (CSIT), kas dibināta 1913. gadā Beļģijā un ir visvecākā, Eiropas Kompāniju sporta federācijā (EFCS), Starptautiskajā sporta un kultūras asociācijā (ISCA), starptautiskajā asociācijā Sports visiem un Starptautiskajā nūjošanas asociācijā (INWA).

Tieši CSIT simtgadē sadūšojāmies pieteikties konkursam par tiesībām rīkot pasaules spēles. Rīgas pilsēta piekrita kļūt par sabiedroto, atbalstu sniedza arī Nacionālā sporta padome, un četru pilsētu konkurencē mēs uzvarējām. Starp citu, šajā izvēlē ļoti svarīgs ir kultūras pasākumu un tūrisma objektu piedāvājums. Spēļu dalībnieki ir pašpietiekamas personas, kas strādā, pelna naudu un brīvajā laikā nodarbojas ar sportu. Viņiem svarīgi, lai spēlēs gūtu jaunus iespaidus, ne tikai sacensību arēnās vien. Arī šajā ziņā mēs varējām piedāvāt interesantu programmu. Protams, daļa pēc mačiem gāja uz kafejnīcām un krodziņiem, bet bija arī tādi sportisti, kas apmeklēja muzejus, kultūras un mākslas pasākumus.

Atvadoties ļoti daudzi ar sajūsmu atzinās, ka neesot gaidījuši, ka Rīga būs tik interesanta pilsēta, un solījās braukt vēl — jau kā tūristi —, lai to apskatītu un izbaudītu bez steigas. Esam devuši pozitīvu pienesumu gan Latvijas tēlam, gan valsts budžetam. Spēļu laikā mūsu Facebook lapa sasniedza pusmiljonu skatījumu. Latvijas mērogiem tas ir dižs skaitlis.

— Kā izskaidrot to, ka CSIT dibināta pirms 104 gadiem, bet Rīgā notika tikai piektās Pasaules strādājošo un amatieru sporta spēles?

— Agrāk tika rīkotas Eiropas strādājošo spēles, tikai iepriekšējā CSIT prezidenta laikā tika nolemts ik otro gadu rīkot pasaules spēles. To laikā Rīgā piecpadsmit sporta veidos notika amatieru pasaules čempionāti — vieglatlētikā, futbolā, volejbolā, basketbolā, peldēšanā un vēl citos. Pirmo reizi arī jaunajā mamanet, kas gan pēc būtības ir Izraēlā radīta kustība jauno māmiņu iesaistei fiziskās aktivitātēs. Tajā ļauts piedalīties dzemdējušām sievietēm no 18 gadu vecuma vai nedzemdējušām — no 34 gadu vecuma. Pats sporta veids ir kečbols vai — latviski — ķerbumba, kas gan pārņem visas mamanet kustības nosaukumu. Lai arī mēs varētu piedalīties, pavasarī izveidojām savu komandu, kurā iesaistījām arī dažas bijušās Latvijas volejbola izlases spēlētājas, kas tagad jau ir vecmāmiņas. Un šīs pieredzējušās dāmas šādu iespēju novērtēja ar sajūsmu, atzīstot, ka šis sporta veids nepavisam nav tik vienkāršs, kā sākumā šķitis.

Lai gan šīs ir amatieru spēles, rezultāti bija augstvērtīgi. Piemēram, lai uzvarētu peldēšanā, bija jāmērķē uz Latvijas rekordiem. CSIT spēlēm ir cienījama vērtības apziņa, un daudzās valstīs tām nopietni gatavojas. Cīņas sportiski ir ļoti sīvas. Starp citu, CSIT ievēro arī antidopinga kodeksu, un Rīgas spēļu laikā tika veiktas divpadsmit dopinga kontroles.

— Kā CSIT nosaka, kas ir amatieri, kas — strādājošie?

— Spēlēs nedrīkst piedalīties neviens, kas iepriekšējos četros gados startējis nacionālajās izlasēs. Šajā ziņā volejbolā mums pat radās strīdīga situācija. Divas līderkomandas — Austrija un Igaunija — viena otrai pārmeta šā punkta pārkāpumu.

Termins strādājošais vairāk jāuztver kā sinonīms vārdam amatieris. Spēlēs var piedalīties arī bezdarbnieki, ja vien nenodarbojas ar profesionālo sportu un samaksā dalības naudu.

— Kā komplektējāt Latvijas komandu šādām sacensībām?

— Mums ir 70 juridiskie biedri — sporta klubi, uzņēmumi, arodbiedrības, pašvaldības. Piedalāmies vairāku starptautisku organizāciju rīkotajos pasākumos. Piemēram, katru gadu notiek Eiropas strādājošo sporta spēles. Mums ir arī savas iekšējās sacensības, zinām, ko kurš spēj. Šajās spēlēs no mūsējiem viskuplāk bija pārstāvēts Latvijas dzelzceļš.

— Kāda ir LTSA sadarbība ar nacionālajām sporta veidu federācijām?

— Ļoti laba. Būdami Latvijas Sporta federāciju padomes biedri, mēs saņemam metodisku un konsekventu atbalstu. Rīkojot CSIT spēles, slēdzām līgumus ar visām tām federācijām, kuru sporta veidi bija šā pasākuma programmā. Tās arī tehniski nodrošināja attiecīgo sacensību norisi.

— Ar sadarbību es vairāk domāju par amatiersportu. Jo sporta veidu federācijas jau arī to veicina. Velomaratoni, Stirnu buka skrējieni, pat vindsērfinga regates arī ir gan tautas sports, gan amatieru sports.

— Protams, protams. Un mēs esam patiesi gandarīti, ka mūsu sētā sēkla plaukst un zeļ. LTSA ir pilnvarota Latviju pārstāvēt attiecīgajās starptautiskajās amatiersporta organizācijās. Mēs visi saprotam, ka sporta piramīdai, kuras smailē ir profesionālais sports, jābūt kārtīgai, platai pamatnei. Mēs nekādā ziņā necenšamies uzurpēt tiesības uz visu tautas sportu vai visu amatieru sportu.

— Līdzīgi kā Olimpiskajai komitejai viens no LTSA galvenajiem uzdevumiem ir organizēt Latvijas līdzdalību attiecīgajās Eiropas un pasaules sacensībās?

— Ne tikai. Mums ir bezgala daudz savu čempionātu. Piemēram, ziemas čempionātā gluži sabiedriskā kārtā izspēlējam aptuveni 2000 maču vairākās sporta spēlēs.

— Ar sevišķām aktivitātēm LTSA izceļas nūjošanā.

— Mēs esam tie, kas nūjošanu uz Latviju atveda. Vispirms to atklājām sev, pēc tam uzaicinājām speciālistus no šā sporta veida dzimtenes — Somijas —, kas apmācīja pašvaldību deleģētus instruktorus, iestājāmies Starptautiskajā Nūjošanas federācijā, vēl vairāk — mūsu LTSA ģenerālsekretāre Gaļina Gorbatenkova kļuva par šīs organizācijas izpildkomitejas locekli. Viņa ir ideju pilna, īstena kustēšanās patriote. Pirms tam Gaļina bija CSIT Basketbola tehniskās komitejas vadītāja, tagad viņa ir arī Eiropas Kompāniju sporta federācijas (EFCS) viceprezidente.

— Lai mudinātu kustēties, jūs pat Finanšu ministrijā esot atslēguši liftus!?

— Ne tikai Finanšu, arī Satiksmes ministrijā un vēl daudzās citās iestādēs! Tā bija viena no mūsu aktivitātēm — Diena bez lifta. Tādā veidā un vēl citādi mudinām cilvēkus izkustināt kaulus, lai dvēselei būtu, pie kā turēties.

— Vēl jums ir populāri ģimeņu sporta festivāli, pludmales volejbols…

— Pirms vairākiem gadiem esam rīkojuši pat starptautisku bīčvoleja festivālu. Protams, amatieriem.

— Tātad Samoilovam/Šmēdiņam, aizejot pensijā, būs, kur uzspēlēt!

— Četrus gadus pēc pēdējās spēles profesionāļu turnīros — laipni lūgti! Bet viņiem būs diezgan nopietna konkurence.

— Vai LTSA ir kāds sakars ar tā dēvētajiem siseņiem — 1921. gadā Latvijas Sociāldemokrātu partijas dibināto Strādnieku sporta savienību (SSS), kuru vadīja pats Bruno Kalniņš. Starp citu, SSS piedalījās 1. strādnieku olimpiādē Frankfurtē, kur izcīnīja septiņas pirmās vietas.

— Tieša sakara nav. Bet savulaik mums biedros bija daudzas arodbiedrības, tagad to aptvērums Latvijā samazinājies līdz kādiem 10—12 procentiem, un arodbiedrības lielākoties vieno valsts uzņēmumos strādājošos.

— 1994. gadā izdotajā Latvijas sporta vēsturē vēl rakstīts, ka 1930. gadā strādnieku olimpiāde desmit sporta veidos ar septiņu valstu pārstāvniecību notikusi Rīgā, bet pēc gada Vīnē Latvija ierindojusies ceturtajā vietā aiz Austrijas, Vācijas un Somijas.

— Beidzoties Pirmajam pasaules karam, Versaļas miera līguma 13. pantā tika ierakstīti maģiski vārdi, ka konflikti un kari rodas tāpēc, ka darba ņēmēji ar darba devējiem un valdībām nespēj sastrādāties. Tātad visās jomās jāveicina savstarpēja sadarbība. Tā bija klasiska sociāldemokrātiska pieeja, kura daļēji saglabājusies Zviedrijā. Uz šīs ideoloģijas pamata tapa gan šīs sporta internacionāles, gan arī CSIT.

— Spēļu atklāšanas parādē Rīgā plīvoja arī Katalonijas karogs!

— Mēs viņiem oficiāli izsniedzām Spānijas karogu, bet viņiem līdzi bija savējais un uzrakstu Spain uz plāksnītes viņi aizlīmēja ar Catalonia. Mēs, kā cilvēki, kas nodarbojas ar sabiedriskām sporta aktivitātēm, politikā nejaucamies nekad un neko tajā nesaprotam…(Šķelmīgi smaida.) Starp citu, nākamās CSIT spēles notiks Katalonijā — Tortošā, kas atrodas netālu no Barselonas. Kad noslēgumā spēļu karogu nodevām CSIT prezidentam, kurš to tālāk pasniedza Tortošas mēram, fonā sāka skanēt Mārtiņa Brauna Saule, Pērkons, Daugava. Es nezinu, kāpēc dīdžejs bija izvēlējies tieši šo mūzikas gabalu, bet tā tas nejauši sakrita. (Smaida.) Un gaviles bija.

Andris BĒRZIŅŠ

Latvijas Tautas sporta asociācijas (LTSA) valdes priekšsēdētājs

Dzimis: 1951. gada 4. augustā Rīgā

Izglītība: LU Vēstures un filozofijas fakultāte, vēsturnieks, maģistrs

Sportā: kopš pamatskolas laikiem trenējies Ogres sporta skolā, vieglatlētikā (pirmais treneris Jānis Krivāns), vissekmīgāk — lodes grūšanā (7. v. Latvijas jauniešu ziemas čempionātā), nodarbojies ar atlētisko vingrošanu, tagad nūjo

Darba gaitas: skolotājs Ogres vakara maiņu vidusskolā, Ogres 32. pilsētas profesionāli tehniskās vidusskolas direktora vietnieks (1975.—1982. g.), Profesionāli tehniskās izglītības Valsts komitejas vecākais inspektors (1982.—1986. g.), Darba un sociālo jautājumu Valsts komitejas Darba tirgus un demogrāfisko procesu analīzes vienības vadītājs (1986.—1990. g.), LR Ekonomikas reformu ministrijas Labklājības departamenta direktora vietnieks (1990.—1992. g.), labklājības ministra vietnieks (1992.—1993. g.), darba lietu valsts ministrs (1993.—1994. g.), labklājības ministrs (1994.— 1995. g.), darba lietu valsts ministrs (1995.—1997. g.), Rīgas domes priekšsēdētājs (1997.—2000. g.), Ministru prezidents (2000.—2002. g.), individuālais komersants (2003.—2006. g.), Saeimas deputāts (LC), Ārlietu komisijas priekšsēdētājs (2006.—2010. g.), Saeimas deputāts (2010.—2011. g.), EK International Management Group eksperts Lībijā (2013.—2014. g.), holdinga kompānijas FELIX valdes konsultants (2011.—2014. g.), kopš 2012. g. oktobra biedrības Latvijas Ceļu būvētājs valdes priekšsēdētājs

Ģimenes stāvoklis: precējies, divi bērni, trīs mazbērni

Vaļasprieki: fotografēšana, mazbērnu audzināšana