Stājhokejisti uz ceļiem neslīgst
Stājhokejs joprojām ir uz grumbuļaina ledus. Lai gan vairākus gadu desmitus notiek pasaules čempionāti un dažādi starptautiski turnīri, sporta veida visaugstākajai latiņai — paralimpiskajām spēlēm — hokejisti ar ierobežotām spējām tā arī netiek pielaisti.
Viens no mūsu zināmākajiem stājhokejistiem, Andris Ulmanis, kurš jau 14 gadus sargā Latvijas izlases vārtus, stāsta, ka ir sarežģīti tikt pāri nospraustajai mērauklai — čempionātos jāspēlē astoņām valstīm, turklāt no četriem kontinentiem. Vistuvāk mērķim stājhokejs bija 2006. gadā, kad sarosījās arī Austrālijas hokejisti, taču kaut kādu iemeslu dēļ līdz dalībai pasaules čempionātā viņi tomēr netika.
Iemesls varētu būt tāds, ka stājhokejs ir visai dārgais sporta veids un ka nepietiek hokejistu (komandā jābūt 16—20 spēlētājiem), jo apgūt stājhokeju nav vienkārši — jāprot gan slidot, gan pārvaldīt hokeja tehniku, kas, piemēram, spēlētājam ar vienu roku prasa gan neticamas iemaņas, gan izdomu — piemēram, stipri satvert nūju.
Jaunas vēsmas nav gaidāmas, un arī pasaules čempionāts šogad nenotiks. Tā vietā seši mūsu stājhokejisti devušies uz Toronto, kur kopā ar mājiniekiem — kanādiešiem —, amerikāņiem un vairākiem Eiropas hokejistiem starptautiskās komandās startēs hokeja turnīrā Raelly Cup Toronto Canada.
Žurnāls Sports ar Latvijas stājhokeja izlases vīriem tikās Jelgavā, kur mūsu komanda vairākus gadus kopā ar veselajiem startē Zemgales amatieru hokeja līgas mix grupā. Vīri ar ierobežotām iespējām nepavisam nav peramie zēni, izcīnīta pat viena uzvara, bet vairākos mačos pretinieku pārsvars bijis minimāls.
JURISTA SPORTOTPRIEKS
Uzbrucējam Rihardam Sprincim, kuram ir iedzimtas roku anomālijas, gatavošanās spēlei ir atsevišķs un sarežģīts process. Taču Rihards, kurš ikdienā strādā par juristu — viņš ir ieguvis profesionālo maģistra grādu tiesību zinātnēs —, ātri un veikli tiek galā ar savu hokeja ekipējumu. Roku kustības viņam ir visai ierobežotas, tāpēc hokeja nūja cimdā tiek nostiprināta ar īpašu žņaugu, taču, redzot viņu laukumā, par to pat neiedomāsies — viņš ir ātrs, veikls un pretiniekiem bīstams.
Rihards ir teju 31 vienu gadu vecs. Mācījies parastā skolā, nekādas īpašas grūtības bērnībā nav izjutis, arī sportā bijis kopš bērna kājas. Hokeju spēlē jau 12 gadus. Pamēģināt hokeju uzaicināja sēdvolejbolisti, tad Rihards sazinājās ar Andri Ulmani, un tā arī viss sākās. Uzreiz iepatikās spēles dinamisms, ātrums. Pirms tam puisis nopietni nodarbojās ar triatlonu, startēja pat starptautiskās sacensībās, taču hokejs guva virsroku. Turklāt stājhokeja komandu Rihards uztver gandrīz kā ģimeni, jo pieredzējušākie vīri kopā spēlē jau gadiem. Dalība čempionātā uzlabojusi komandas meistarību — vīri nekad nepadodas, tādēļ var cīnīties ar veselajiem sportistiem.
Turklāt Rihards nav novērojis, ka pretinieki pret viņiem spēlētu saudzīgāk nekā pret veselajiem, varbūt vienīgi reizēs, kad vārtu starpība ir ļoti liela. Bet to stājhokejisti arī negaida, jo vārdi es nevaru un man ir grūti viņi vidū nav ierasti.
Protams, žēl, ka maz nāk jauni hokejisti un pamatsastāvs pamazām noveco. Būtu žēl, ja stājhokejs, kurā Latvija allaž bijusi labāko valstu vidū (2011. gadā latvieši kļuva par Eiropas čempioniem, pasaules čempionātā izcīnītas arī bronzas medaļas), apsīktu.
SPĒLĒJOŠAIS TRENERIS
Lai gan Latvijas izlasei ir treneri Aigars Bumbieris un Nikolajs Grebņovs, viņi ne vienmēr var būt kopā ar komandu. Tādēļ spēlējošā trenera lomu uzņemas viens no meistarīgākajiem hokejistiem — Oļegs Kameņevs, kurš ikdienā strādā par projektu vadītāju un kurš ir arī komandas kapteinis, tāpat arī Stājhokeja federācijas prezidents.
Oļegs hokejā ir desmit gadus. Pirms tam, lai gan ir problēma ar roku, gadus divdesmit nodarbojies arī ar klasisko hokeju (Oļegam ir 45 gadi). Trenējies kopā pat ar brāļiem Rēdlihiem, Sotnieku. Kad uzzinājis par stājhokeju, lāgā neesot ticējis, ka tāds hokejs arī pastāv. Komandā iejuties ātri. Sapratis, ka te ir vīri, kuri nekad nežēlojas, cīnās līdz pēdējam — it kā katra spēle būtu finālspēle. Starptautiskās sacensībās pārsteidzis visdažādākais spēlētāju fiziskais stāvoklis. Redzot viņus laukumā, pat nav iedomājies, ka kādam trūkst rokas, citam — plaukstas, tik ātri un veikli viņi spēlē.
Stājhokejs no parastā hokeja principiāli neatšķiras, vienīgi jāsaprot, ka veselajam iespēju ir daudz vairāk, bet stājhokejistiem jārēķinās ar ierobežotām iespējām laukumā, un no tām jāprot izspiest maksimumu.
Arī Oļegs ar nožēlu atzīst, ka uz hokeju nāk maz jauno. Vispirms vēlmei spēlēt pārbaudījumu uzliek slidotprasme, kura jāpilnveido nepārtraukti. Ja ienācējs jūt, ka šajā elementā viņš atpaliek, tad visa hokeja mīlestība parasti arī beidzas.
Tas nav vienkāršs process nekur pasaulē, tāpēc tā nopietni stājhokeju spēlē tikai ASV, Kanādā, Somijā, arī Krievijā un Latvijā. Gados, kad pasaules čempionāts nenotiek, latvieši bieži ciemojas pie somiem. Savulaik ziemeļu draugi bija krietni pārāki, bet pēdējā laikā spēku samērs ir izlīdzinājies un mūsējie vairākkārt somus pat pārspējuši.
VĪRS VĀRTOS
Andris Ulmanis ir plaši pazīstams paralimpiešu aprindās. Savulaik strādājis Paralimpiskajā komitejā, nodarbojies ar sēdvolejbolu. Ilgus gadus sargā Latvijas stājhokeja izlases vārtus, vienlaikus valstsvienībā uzņēmies gan sagādnieka, gan menedžera, gan cīņā saucēja lomu.
Stājhokejā Andris nonāca… darba pienākumu dēļ. 2005. gada septembrī kā Paralimpiskās komitejas darbinieks viņš ieradās Jelgavā, lai pavērotu stājhokeja paraugspēli, pat nedomājot par spēlēšanu. Viens no pasākuma rīkotājiem, Jānis Ozollapa, pēcspēles preses konferencē īsi paziņoja, ka mūsu stājhokeja komandai tagad būs atbilstošs vārtsargs — ar invaliditāti. Liels bija Andra pārsteigums, kad nosauca viņa vārdu. Jānis vienkārši zināja Andra sportisko dabu, arī to, ka bērnībā sētas mačos hokejā viņš vārtos jau bija stāvējis.
Tā sākās Andra gaitas stājhokejā, kas Latvijā tobrīd bija ienācis tikai pirms gada. Pamazām veidojās spēlētāju kodols, no kuriem daudzi uz ledus spēlē vēl joprojām. Par hokeja izplatību pasaulē, pēc Andra domām, lielāku atbildību vajadzētu uzņemties Starptautiskajai Stājhokeja federācijai, kas visai gausi domā par stājhokeja ģeogrāfisko izplatību. Andris tic, ka spēlētāji būtu daudzās pasaules valstīs, taču vajadzīga iniciatīva un federācijas atbalsts.
Turnīrs Kanādā, kur spēlēs sešas ASV un Kanādas komandas ar iesaistītajiem spēlētājiem no Eiropas, varbūt dos jaunu ierosmi stājhokeja virzībai augšup.
No Latvijas uz Kanādu dosies Andris Ulmanis, Oļegs Kameņevs, Rihards Sprincis, Uģis Cimmermanis, Kristaps Kalvītis un Salvis Lācis.
Bez palīdzīgas rokas tas nebūtu iespējams, tāpēc hokejisti ir pateicīgi atbalstītājiem — Latvijas dzelzceļam, Jelgavas domei, Paralimpiskajai komitejai un Latvijas Hokeja federācijai. Interesanti, ka pēc Artūra Irbes iesaistīšanās palīdzību spēlētāju izmitināšanā Toronto un hokeja nūju sagādē solījusi NHL arodbiedrība.
Tagad strauju augšupeju piedzīvo vēl viens hokeja paveids cilvēkiem ar invaliditāti — parahokejs, kur hokejisti atrodas uz īpašām kamaniņām. Šis sporta veids ir jau iekļauts paralimpisko spēļu programmā. Parahokejā dominē cilvēki ar amputētām kājām, jo, kompensējot to, viņiem ir ļoti spēcīgi attīstīta ķermeņa augšdaļa, īpaši rokas.
Arī Latvijā šim hokeja paveidam dota zaļā gaisma, un, izmantojot starptautisko Agitos foundation finansiālo atbalstu, mūsējie cer kvalificēties paralimpiskajām spēlēm 2026. gadā.
Laiks rādīs, kurš sporta veids uz ledus cilvēkiem ar ierobežotām iespējām gūs lielāku atzinību, arī atbalstu. Stājhokejisti padoties nedomā.
