Iešu uz visu banku

Martā dalību Rio paralimpiskajas spēlēs sev nodrošināja diska metēja Ingrīda Priede. „Izturēšu tos piecus treniņu mēnešus, jo man ir mērķis,” toreiz spītīgi apgalvoja Jelgavas sportiste, kuras ceļš uz spēlēm turpinās katru dienu septiņos no rīta.

„Es ļoti, ļoti gribēju uz Brazīliju,” par smago ceļu uz Rio spēlēm, kurā saauga nejauki celmi un gadījās klupieni un asaras, stāsta paralimpiskā diska metēja Ingrīda Priede. „Jau pagājušā gada pasaules čempionātā Dohā es cerēju kvalificēties, bet, par nožēlu, nesanāca. Mani diskvalificēja, jo trīs reizes netrāpīju laukumā un rezultāta nebija. Arī kādai ķīnietei bija līdzīgs liktenis. Bija ļoti sāpīgi, ka man nebūs iespējas aizbraukt uz Rio spēlēm, ko es tik ļoti gribēju. Tā bija milzīga neveiksme, lai gan biju labā formā un ļoti labi metu.

Tomēr trenere un citi sportisti mani nevis sabāra, bet mierināja, sakot — būs labi. Saņēmos, bija grūti, treniņos gāja kā pa celmiem, bet neatlaidīgi virzījos uz priekšu. Pirms sacensībām Arābu Emirātos man likās, ka galīgi neesmu gatava. Un pēkšņi pirmajā metienā „kā bliezu, tā bija”. Man tas raksturīgi, ka pirmais metiens ir visspēcīgākais, un tad ar katru nākamo rezultāts slīd zemāk. Pat iedomāties nevarat, kādas tās bija emocijas, kad izčibējusī ceļazīme uz Rio pēkšņi tomēr uzradās…”

Kas īsti notika pirms tam pasaules čempionātā Dohā? „Biju nepareizi nostājusies aplī,” skaidro paralimpiete. „Tagad mēs ar treneri Maiju Ukstiņu ļoti pie tā strādājam, lai jebkurā aplī es nostātos pareizi. Tālāk ir tikai jāuzlabo tehnika, ceru, ka nākamos piecus mēnešus izturēšu un būs labi. Iešu uz visu banku!” tik apņēmīga ir sportiste.

PUNKTS SLIMĪBAI

Ingrīdai pēc bērnībā piedzīvotās cerebrālās triekas ir kustību traucējumi. Pirmajā brīdī izskatās, ka viņa ir pilnīgi vesela, apgrūtinātas kustības var pamanīt tikai tad, kad viņa iet. „Mana slimība izpaužas kā ķermeņa kreisās puses vājums, muskuļiem trūkst spēka un elastības,” sportiste mēģina izskaidrot. „Parasti, kad esmu piekususi, eju klibojot, bet citādi cenšos iet, lai neko nevar manīt. Šis ķermeņa kreisās puses vājums diska mešanu neietekmē, jo ir nostiprināti muguras muskuļi, sportošana neļauj slimībai progresēt.”

Ingrīda sportā tika ievilkta jau internātskolas laikā. Tur viņu ieraudzīja skolotāja, kas vadīja ārstnieciskās fizkultūras stundas, un piedāvāja aiziet uz vienu nodarbību 1993. gadā dibinātajā invalīdu sporta un rehabilitācijas klubā Cerība. Sportiste aizgāja, iepatikās un līdz pat šai dienai trenējas. Klubu vada Ruta Kļaviņa, kas meklē iespējas saviem sportistiem piedalīties sacensībās. „Esam savulaik ar busiņiem un banānu kastēm braukuši uz starptautiskām sacensībām Nīderlandē, Čehijā, Beļģijā un citās valstīs,” stāsta Ingrīda. Kas tās par banānu kastēm? Viņa nosmejas, ka tās piemērotas, lai saliktu līdzņemamo pārtiku, jo parasti brauciens bijis divas dienas.

TRENIŅI KRŪMOS

„Kad 1994. gadā uz klubu atnāca trenere Maija Ukstiņa, skrēju 100 metrus, lēcu tālumā, metu šķēpu, grūdu lodi — piedalījos dažādās vieglatlētikas disciplīnās, bet ar katru gadu kaut kas sāka krist nost, kamēr paliku pie lodes un diska,” savas sporta gaitas atceras Ingrīda Priede. „Šobrīd trenējos tikai diska mešanā, jo manā veselības grupā diemžēl lodes grūšanas nav, lai gan es gribētu arī lodi grūst. Tomēr mana mīļākā vieglatlētikas disciplīna ir diska mešana, kas man patlaban veicas.”

Ingrīda Priede katru gadu kopā ar citiem paralimpiešiem piedalās sacensībās Lietuvā. Sākumā Ingrīdai diska mešanā nav veicies, rīks nav lidojis, kā nākas. „Tad mēs ar treneri gājām uz krūmiem, koku izvēlējos par orientieri, cik augstu man jāmet, kā roka jātur, lai disks lidotu, kur vajadzīgs. Izmētājušās pa krūmiem, gājām atpakaļ. Dabūju pirmo vietu. Vēl tagad, ja ir kāds mežiņš tuvumā, kur var pamētāt, dodamies padarboties. Ja nevar ar disku, taisām imitāciju,” savas viltības atklāj diska metēja.

PASAULES REKORDS UN OLIMPISKĀ PIEREDZE

Visspožākais zelts, ko Ingrīda nekad neaizmirsīs, tika izcīnīts 2002. gada pasaules čempionātā Lillē, kur, uzvarot diska mešanā, viņa laboja pasaules rekordu. „Oi, tas bija baigi forši!” sportiste emocionāli atgriežas pagātnē. „Pirmais metiens — un uzreiz tik tālu! Toreiz pasaules čempionātā piedalījās 1100 sportistu no 80 pasaules valstīm. Diska metējas, ja pareizi atceros, bijām deviņas.”

Ingrīdai pirmās paralimpiskās spēles bija 2004. gadā Atēnās, kur piedalījās septiņi Latvijas vieglatlēti. Toreiz viņa lodes grūšanā ierindojās 6. vietā ar personisko rekordu 9,40 metri. Pēc nākamajām — 2008. gada — spēlēm Pekinā viņa bija mazliet sašļukusi, jo 15 vieglatlētu konkurencē izcīnīja 6. vietu, lai gan līdz goda pjedestālam pietrūka tikai nedaudz vairāk par pusmetru. Trenere Maija Ukstiņa atceras, ka pēc tam Ingrīda nav runājusi trīs dienas, tikai raudājusi.

„Atrados tribīnēs 30 metru attālumā no sektora, mēģināju dot norādījumus ar žestiem, bet situācijā, kad aiz muguras auro miljons ķīniešu, mani žesti nesasniedza Ingrīdu,” skaidro trenere, kura māca Ingrīdai, ka ir jāprot nolikt malā pagātni un jāgatavojas tiem startiem, kas būs nākotnē.

Cerība pierādīt sevi Londonas paralimpiskajās spēlēs Ingrīdai pat netika dota, jo viņas veselības grupā šajās spēlēs ne lodes grūšanā, ne diska mešanā sacensības nenotika. „Manai draudzenei Ivitai Strodei tagad tāda pati situācija ar Rio spēlēm, jo vienkārši viņas grupā nav paredzētas sacensības. Nebija ne Eiropas čempionātā, ne Dohā notikušajā pasaules čempionātā viņas grupa iekļauta,” ar nožēlu Ingrīda piemin šo mainīgo situāciju.

AGRIE RĪTI UN DOMU PIESLĒGŠANA

Ceļš uz Rio Ingrīdai Priedei katru dienu sākas pulksten septiņos ar treniņu. „Ja ir lietus, tad pusotru stundu darbojos trenažieru zālē, bet vienmēr kopā ar treneri Maiju Ukstiņu. Ja paliek vēl laiks, tad imitāciju taisām. Labā laikā arī sākam ar trenažieriem, iesildos un pēc tam dodamies uz laukumu mest disku. Pēc tam uz darbu. Sestdienās trenējos no deviņiem rītā līdz pusdienlaikam.” Liekas, cik var mest, vienreiz iemācies, un viss, bet Ingrīda saka — šī māka jāslīpē un jāslīpē, katrā treniņā tiek labotas kļūdas un strādāts tālāk. Jo ir daudzi metieni, kas neizdodas perfekti. Ingrīda atzīst, ka viņai jātrenējas regulāri. Viņa nevarot tā kā vieglatlēts Edgars Bergs, kurš aiziet un izdara, jo viņai esot grūtāk ar domu pieslēgšanu diskam. „Man visu laiku jātrenējas un jāmētā disks, jo man ātri aizmirstas kustības,” skaidro paralimpiete.

MARĶĒŠANA UN TALISMANS MAKŠĶERĒŠANAI

Intensīvi treniņi, pēc kuriem vēl jādodas uz darbu — vai tas nav par grūtu? „Nestrādāt es nevaru, jo nav tik daudz līdzekļu, lai varētu izdzīvot bez darba,” skaidro sportiste. „Pašreiz strādāju par produktu marķētāju. Darbs nav no vieglajiem, bet mana fiziskā forma, pateicoties treniņiem atļauj 8 stundas, kājas stāvot, paveikt šo darbu.”

Vaicāta par atpūtas brīžiem Ingrīda Priede atsmej, ka slinkojot, jo viņa esot „slinkuma pods”. Tad sāk atcerēties, ka ne vienmēr: „Brīvajā laikā aizbraucu līdz jūrai, vasarā patīk sauļoties pludmalē. Bieži dodos makšķerēt kopā ar savu otru pusīti. Makšķerēšana man padodas pavāji, spininga vizuļi ķeras, bet es braucu draugam līdzi kā talismans. Atpūšos, izbaudu dabu, pabraukājam ar laivu. Mana otrā pusīte nemaz neiebilst, ka skraidu uz treniņiem, tikai dzen, lai eju un vēl vairāk trenējos. Gribētos vairāk paceļot pa Latviju, bet tam nav laika,” stāsta diska metēja. Vai vajag laiku arī skaistumam? „Es nepiederu pie tām cacām, kas pucējas, mazliet uzkrāsoju skropstas, lūpas — un aiziet. Esmu sportiska būtne,” sevi vērtē Ingrīda Priede.

JĀATGŪST PAZAUDĒTAIS

Sportistes aktīvākie atbalstītāji ir tuvākie draugi un kaimiņi turpat dzīvesvietā. „Blakus kāpnēs dzīvo jauks padzīvojis pārītis, kas vienmēr apjautājas, kā man iet. Sieva ir nūjotāja, un vīrs no rītiem iet viņai līdzi. Viņi ir tik forši, seko man līdzi, prasa, kad būs nākamās sacensības, un pēc tam vai nu apsveic, vai mierina.

Nekāda jaukā neesmu, bet draugu man netrūkst, ir arī tādi, kuriem var prasīt palīdzību, ja ir kāds grūts brīdis. Milzīgu paldies gribu pateikt trenerei Maijai Ukstiņai par ieguldīto darbu tik ilgus gadus pacietīgi mani trenējot. Tāpat esmu pateicīga Rutai Kļaviņai, kura par mums rūpējas un daudz ko izkārto. Tas ir viņas panākums, ka šobrīd Zemgales Olimpiskajā centrā ir iespējams laukumā no rītiem trenēties. Jelgavas sporta servisa centrs mani daudz atbalsta, gribu teikt paldies Paralimpiskajai komitejai un visiem atbalstītājiem, kas man tic. Tagad galvenais ir satrenēties tā, lai varētu krietni uzlabot savu rezultātu.”

Ingrīda savu kādreizējo pasaules rekordu diska mešanā pazaudējusi — tas tagad pieder lietuvietei, kura — kā saka Ingrīda — uzmeta pasaules rekordu un aizgāja no sporta. „Gribētos to pārspēt! Man ir konkrēti mērķi paralimpiskajām spēlēm, bet neteikšu, citādi sasolīšu un būs kauns, ja nesanāks.”

Ingrīda PRIEDE

Paralimpiete, diska metēja

Dzimusi: 1981. gada 8. maijā Valgundē

Mācījusies: Jelgavas 4. vidusskolā, Jelgavas 1. sanatorijas internātskolā, Jūrmalas sociālās integrācijas valsts aģentūras koledžā

Darbs: DHL Latvia produktu marķētāja

Medicīnas grupa: F38

Lielākie sasniegumi sportā: pasaules čempione diska mešanā, pasaules rekordiste (2002. g.), piedalījusies Atēnu (2004. g.) un Pekinas (2008. g.) paralimpiskajās spēlēs, 3. vieta Eiropas čempionātā (2014. g.)

Ģimenes stāvoklis: ir draugs

Vaļasprieks: ceļošana