Prezidents gleznas rāmī
Nila Žuravļova nonākšana Latvijas Boksa federācijas prezidenta krēslā ir visnotaļ loģiska. Kopš 10 gadu vecuma trenējies boksā. Sākumā pie viena no pēdējā ceturtdaļgadsimta labākajiem treneriem Andreja Dolgova, vēlāk — pie ne mazāk lieliska bokseru audzinātāja Pētera Petrova. Ringā aizvadījis vairāk nekā 100 cīņas. Pēc tam kļuvis par tiesību zinātņu doktoru, zvērinātu advokātu.
Žuravļovs trenējies kopā ar tādiem zināmiem bokseriem kā Matjušenkovs, Lobakovs. Tas, ka dažam labam bokss vēlāk palīdzējis aiziet neceļos, notiek, pateicoties šā sporta veida specifikai. „Ar to vairāk nodarbojas puikas no ne tām labvēlīgākajām ģimenēm, kuriem reizēm ir vilinājums savu prasmi ātri vien parādīt uz ielas stūra. Nav noslēpums, ka pat biznesa attiecību skaidrošanā dūrei savulaik bija spēks, un tad tika atrasti arī bokseri, kuri bija gatavi šo darbu veikt. Nopelnīt varēja vairāk nekā ringā,” teic Nils Žuravļovs. „Tomēr tie ir izņēmumi un nevis likumsakarība. Bokss joprojām ir džentlmeņu sports. Ne velti referī ringā ir tauriņš. Puiši var sisties līdz asinīm, jo uzvara būs tikai vienam, taču pēc cīņas viņi ir draugi. Kādreiz iedibinātās tradīcijas boksā joprojām ir dzīvas, kaut arī sporta veids gadsimtu gaitā pamainījies.” Tagad boksā trenējas arī abi Nila dēli.
VISĀ LATVIJĀ
— Cik liela ir boksa saimniecība Latvijā?
— Mums ir 36 boksa klubi — lielākajās pilsētās Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Ventspilī, Jelgavā, Jūrmalā, arī Olainē. Nupat nodibināti četri jauni klubi — Priekuļos, Bauskā, Ķekavā un Auseklītis Rīgā. Gadā notiek vairāk nekā 50 sacensību. Sākot no Latvijas čempionāta un Rīga Open, kas kādreiz bija Knīša kausa izcīņa, un beidzot ar daudzām mazāka mēroga sacensībām — Jelgava Open, Purvinska kauss Daugavpilī, Olaines kauss, Ozolnieku kauss, Roviča kauss Jūrmalā. Šogad pēc daugavpiliešu iniciatīvas tika sarīkots labs turnīrs Jēkabpilī, kur vēl nav boksa sekcijas. Varbūt būs.
— Kur darbs rit vissekmīgāk?
— Labas tradīcijas ir Daugavpilī, un arī tagad tur ir vairāki perspektīvi jaunie — Ritvars Šuļga, Edgars Koržeņevskis, Evanaders Servuts. Viņus trenē Vladislavs Sokolovs, kas pats bijis labs bokseris. To viņš māca arī saviem audzēkņiem, jo viņi cīnās ar galvu un visu necenšas atrisināt ar spēku. Īsts boksa fanātiķis ir Aleksandrs Knohs Jelgavā. Rīgā var izcelt Juriju Glazkovu, kura audzēknis Aleksejs Āboliņš nesenajā pasaules junioru čempionātā ieguva piekto vietu. Laba skola ir Olainē, kur savulaik pamatus ielika Māris Simsons. Diemžēl pēc viņa aiziešanas Lāčplēsis ir panīcis. Tagad tur trenē Konstantīns Versockis un Aleksandrs Ahmedovs. Jūrmalā Roviča tradīcijas turpina Jānis Naumovs. Labs treneris — Vladimirs Trusovs — bija Liepājā. Aizbrauca, un tagad tur viss nīkuļo. Tas tikai parāda, cik svarīga loma ir trenera personībai, lai ieinteresētu un aizrautu bērnus. Ceru, ka kopā ar pašvaldību varbūt izdosies atrast kādu jauno treneri, kas tur būtu gatavs strādāt un sevi parādīt. Vislabākie apstākļi treniņiem ir Ventspilī, kur olimpiskajam centram ir nopietns pašvaldības atbalsts.
— Nav arī vairs kluba Brāļi. Ja ir, tad tikai formāli.
— Toties Arnis Ritenieks azartiski sācis darbu Ķekavā.
— Tad jau labie nekur nepazūd.
— To gan nevar apgalvot ne par treneriem, ne sportistiem. Pie mums, trenējot bokserus, par miljonāru nekļūsi (smejas). Tieši samaksa ir galvenais iemesls, kāpēc treneri aiziet. Ar sportistiem cita lieta. Bokss ir salīdzinoši lēts sporta veids. Ko treniņiem vajag — cimdus, krekliņu, biksītes, apavus un viss! Protams, es pārspīlēju, taču ar hokeju vai bobsleju nevar salīdzināt. Bokss parasti pievelk bērnus no sociāli sarežģītām ģimenēm. Tāpēc daudz kas ir treneru rokās. Taču ne ar visiem izdodas tikt galā. Pat ar lieliem talantiem.
— Spilgtākais piemērs laikam ir Luiss Murkšķis no Kauguriem.
— Noteikti. Atceros, cik labi viņš boksējās, kad Rīgā kļuva par Eiropas jauniešu čempionu. Taču narkotikas noveda aiz restēm. Kauguri šajā ziņā ir īpaša vieta — tur dzīvo daudz čigānu, un viņiem patīk bokss. Reiz aizbraucu uz vienu turnīru. Skolas zāle pilna ar skatītājiem, puse čigānu. Atmosfēra super. Taču tam līdzi nāk arī dažādi riski.
— Kā mēs izskatāmies Baltijas mērogā? Lietuvieši laikam ir priekšā, jo viņiem arī Londonā bija olimpiskā medaļa?
— Viņi mums ir kā piemērs, kam līdzināties, bet turēt līdzi nav viegli. Lietuvas boksam ir labāks valsts finansējums un arī lielāki cilvēku resursi. Bieži tiekamies dažāda mēroga un dažādu vecumu sacensībās, un ne vienmēr mēs guļam uz dēļiem. Nesen Igaunijā pārrunājām ideju atjaunot Baltijas valstu maču. Visi bijām par. Varbūt pat Somija varētu pievienoties. Tas būtu vēl viens labs turnīrs pieredzes gūšanai.
— Bet mūsu bokseri brauc pat uz sacensībām Habarovskā!
— Tur ir labs turnīrs. Viņi mums apmaksā ceļu no Maskavas līdz Habarovskai. Laikam jau neesam tik vāji, ka aicina uz turnīru, kam ir starptautiskā A klase. Reizēm ir pat 20 valstis, un Dmitrijs Gutmans šādā kompānijā izcīnīja pirmo vietu.
VĒL IR IZREDZES
— Latvijas boksam ir gana labas tradīcijas — Aloizs Tumiņš, Jānis Rovičs, Agris Šokolejs, Vladislavs Trepša. Diemžēl olimpiskajās spēlēs kopš 1996. gada, kad startēja Romāns Kukļins, mūsu pārstāvju nav bijis. Kādas izredzes ir būt pārstāvētiem Rio?
— Cerības vēl ir. Vislabākās tās ir ventspilniekam Nikolajam Grišuņinam, kas trenējas pie Sergeja Fetiskina. Galvenais ir nespert sānsoļus.
— Bet viņam nav Latvijas pases, lai gan bija olimpiskais kandidāts arī pirms četriem un vairāk gadiem.
— Šobrīd viņš ir nokārtojis eksāmenus, un vēl atlikušas dažas formalitātes. Taču, ja viņš kvalificēsies, domāju — šķēršļu startam nebūs. Grišuņins ir mūsu šobrīd titulētākais bokseris — četrpadsmitkārtējs Latvijas čempions, bijis Eiropas čempionātu medaļnieks. Visu laiku boksējies svarā līdz 91 kg, taču tur konkurence ir lielāka un iespēja kvalificēties mazāka. Pēdējā iespēja iegūt ceļazīmi būs maija beigās Baku, Grišuņins ir jūtami nodzinis svaru un startēs līdz 81 kg, kur pieci labākie tiks uz olimpiskajām spēlēm. Vēl Baku startēs Artjoms Ramlavs, Arturs Ahmetovs un Raitis Simovičs. Viņu izredzes ir mazākas, taču viss var notikt.
— Drīzumā gaidāms svarīgs starptautiskās federācijas AIBA kongress.
— Jā, Lozannā paredzēts ārkārtas kongress. Tagad tikai nosacīti var lietot apzīmējumu amatieru un profesionālais bokss. Amatieri var boksēties pagalmā. Pasaules boksa jumta organizācija joprojām ir AIBA, un tai jāmaina statūtu 13. punkts. Tas nozīmētu ļaut tiem, kuri piedalījušies profesionāļu cīņās, startēt olimpiskajās spēlēs — bet pēc AIBA noteikumiem. Tiesa, piemēram, WBC, kurā ir arī Mairis Briedis, ir paudusi viedokli, ka viņu ranga pirmais piecpadsmitnieks tāpat nedrīkstētu piedalīties.
Nezinu, vai nu uzskata, ka viņējie ir pārāk stipri, vai arī baidās zaudēt. Nevar noliegt, ka ir liela starpība boksēties 3 raundu vai 15 raundu mačā. Tāpat ir jāsakārto boksa struktūra un līgumu attiecības. Tagad pēc audzēkņa pārejas profesionāļu rindās viņa bijušais treneris paliek ar garu degunu. Ne jau visiem tā veicas kā Porziņģa trenerim! Nav taču izslēgts, ka tas pats Grišuņins drīz var izmēģināt spēkus profesionāļu ringā. Es arī nezinu, vai Briedis ir nokārtojis attiecības ar saviem agrākajiem treneriem. Jā, šeit viņš nesaņem miljonus, taču kārtībai ir jābūt, un viss jānokārto jau tad, kad bokseris maina statusu.
PAR DROŠU UN GODĪGU CĪŅU
—Pēdējā mēneša laikā Latvijas boksā un tā aizkulisēs ir gājis karsti. Es te domāju Maira Brieža cīņu ar Duradolu. Savu viedokli pauda pat Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētāja un deputāti.
— Gribētu atgādināt, ka politiķiem federāciju darbā iejaukties nevajadzētu, jo sekas var būt smagas. Līdz pat nacionālās federācijas diskvalifikācijai. Futbolā šādu skandālu nav trūcis.
Vispirms gribu apsveikt Mairi ar vēl vienu skaistu uzvaru. Cīņa nebija viegla, taču no ceturtā raunda Mairis lauza tās gaitu, boksējās ar galvu, beigās bija pārāks, jo izvēlējās pareizu taktiku. Sākumā laikam nedaudz nervozēja, jo lielais tribīņu atbalsts reizēm nāk ar blakusparādībām.
Lieta vienkārša — Latvijas Boksa federācija Latvijā ir jumta organizācija un atbild par visām boksa sacensībām. Kamēr viss ir labi, problēmu nav. Bet, ja nu pēkšņi kaut kas notiek, krusa birs arī pār mūsu galvām. Lai gan formāli tur pat neesam iesaistīti. Tā tas bija arī ar Brieža — Duradolu maču. Mums katrām sacensībām ir nolikums, kurā atrunāti visi sīkumi — no apbalvošanas līdz medicīniskajam personālam un tā kvalifikācijai. Kad prasīju viņiem parādīt nolikumu, tikai rokas vien noplātīja. Ne no kurienes uzradās Hačaturovs, kas it kā ir Brieža menedžeris un sevi dēvē par Al Siesta? Iet uz LOK, uz Saeimu. Kad prasu licenci, rāda to, kuru izdevusi Lietuvas Profesionālā boksa līga, bet virsū kāds Latvijas zīmogs latviešu valodā. Pilnīga fikcija. Anglijā kāds varbūt tai tic, bet es ne. Mums ir arī divas profesionālā boksa organizācijas, taču normāla kontakta ar tām viņiem nebija. Varbūt baidījās, ka būs jādalās ar naudu (smejas).
— Bet no kurienes viņi ņem naudu? TV translāciju pārdošana, reklāma? Varbūt totalizatori?
— Nemāku teikt. Taču nauda tajā katlā ir. Un gribu apgalvot, ka ne vienu brīdi uz to neesam pretendējuši. Mēs tikai esam par drošu vidi sacensību laikā. Lai sportistiem būtu kvalificētas medicīniskās pārbaudes pirms cīņām un palīdzība, ja nepieciešama, cīņu laikā, lai būtu licencēti tiesneši, treneri. Iepriekšējās reizēs ne viss bija tā, kā vajag. Boksa pasaule nezina tādu treneri Kleinu, taču tā ir Brieža izvēle, un mēs tur nejaucamies. Varam tikai pabrīnīties.
— Galu galā cīņa notika, Mairis Briedis uzvarēja, un visi bija laimīgi.
— Tā var teikt. Lielā mērā pateicoties tam, ka pēdējā brīdī tikai izveidota biedrība Latvijas Profesionālā boksa komisija, kas pārņēma mača rīkošanu, galvenā cīņa aizritēja ļoti labā līmenī. Es pieļauju, ka Hačaturovs ilgu laiku maldināja tos cilvēkus, kas tagad bija izveidojuši šo biedrību. Labi, ka visu izdevās saglābt, jo daudzi organizatoriskie sīkumi tika atrisināti pašā pēdējā dienā. Uz dažām nepilnībām vērsu arī cīņas supervaizera no Vācijas uzmanību. Viņš arī pielika savu roku, lai neviens nevarētu apstrīdēt mača leģitimitāti. Visur bija klāt arī WBC Latvijas organizācijas pārstāvis Andrejs Ahmedovs, kas nozīmē, ka arī šajā ziņā kompromisi tika panākti.
Kas attiecas uz pārējām cīņām, tādu, šķiet, bija deviņas, ne viss gāja gludi. Bija vesela virkne pārkāpumu, un par tiem informēšu augstākstāvošas boksa organizācijas.
— Šī un iepriekšējās Maira Brieža uzvaras noteikti vairos boksa popularitāti Latvijā, arī latviešu vidū.
— Noteikti. Tāpēc arī mēs bijām par to, lai mačs notiek, tikai atbilstoši visām prasībām. Minēšu Priekuļu piemēru. Pirms kāda laika kāds puisis no turienes interesējās, kas vajadzīgs, lai izveidotu klubu. Sniedzām padomu. Tad klubs bija jāuzņem par biedru LBF. Tas notika valdes sēdē. Teicu, lai uz to ierodas kāds pārstāvis. Jau pusstundu pirms sēdes gaitenī mīņājas kādi septiņi braši jaunekļi. Izrādās — visi no Priekuļiem un visus interesē, lai arī Priekuļu klubs būtu LBF.
— Jūs esat federācijas prezidents. Aktīvi darbojaties biznesā. Vai hobijiem arī atliek laika?
— Cilvēks nedzīvo tikai no maizes vien. Turklāt man tā sakritis, ka darbs un hobijs iet roku rokā. No tēva mantoju monētu, dažādu apbalvojumu kolekciju. Arī gleznas, un pats ar to visu esmu aizrāvies. Šobrīd prioritāte ir gleznas. Patīk Eduards Kalniņš, Herberts Siliņš, Leo Kokle, Laimdots Mūrnieks, bet ir arī vecmeistaru darbi. Ir arī divu krievu gleznotāju — Sergeja Vinogradova un Bogdana Beļska darbi. Viņi no PSRS atmuka uz Latviju un šeit turpināja strādāt. Skatoties mākslas darbus, tu pats kļūsti labāks un attīri sevi no sliktā. Man tas ļoti palīdz. Līdz ar to varu pilnvērtīgi darboties gan biznesā, gan vadīt federāciju.
Nils ŽURAVĻOVS
Latvijas Boksa federācijas prezidents, zvērināts advokāts
Dzimis: 1962. gada 16. jūnijā Rīgā
Izglītība: LU Juridiskā fakultāte, tiesību zinātņu doktors
Sportā nodarbojies ar boksu, ringā aizvadījis vairāk nekā 100 cīņas
Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Irina, divu meitu un divu dēlu tēvs
Hobijs: kolekcionēšana (gleznas, monētas, apbalvojumi, nozīmītes)
