No ilūzijām Berlīne 1936 līdz cerībām Belgrada/Rio 2016
Vēl tikai četras spēles, kurās jāizcīna vismaz trīs uzvaras — tik tuvu līdzdalībai olimpiskajā basketbola turnīrā Latvijas vīriešu valstsvienība nav bijusi kopš 1936. gada, kad atklātajos laukumos Berlīnē groza bumba debitēja olimpiskajā saimē. No 4. līdz 9. jūlijam Belgradā latvieši kvalifikācijas turnīrā Belgradā konkurēs ar Angolas, Čehijas, Japānas, Puertoriko un Serbijas izlasēm, cenšoties tikt pie vienīgās ceļazīmes uz Riodežaneiro spēlēm. Kā gājis līdz šim, ko varam sagaidīt Belgradā?
BERLĪNE ’36: NEPIEPILDĪTAIS SAPNIS
Olimpisko spēļu programmā basketbolu pirmo reizi iekļāva 1936. gadā, un debijas turnīrā Starptautiskā Basketbola federācija demokrātiski ļāva piedalīties visiem, kam vien bija vēlēšanās un līdzekļi ceļojumam uz Berlīni. Pieteicās 23 valstu komandas, bet divas — arī Eiropas vicečempione Spānijas izlase — laukumā neizgāja.
Piedalījās arī Eiropas čempione Latvijas valstsvienība, kuras izredžu vērtējums pirms turnīra svārstījās starp divām galējībām. Optimisti cerēja uz līdzvērtīgu cīņu pat ar basketbola dzimtenes ASV pārstāvjiem. Pesimisti sūrojās, ka trūkst objektīvas informācijas ne tikai par Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas, bet arī eksotiskās Āzijas — Filipīnu, Japānas un Ķīnas — komandu spēku, kā arī norādīja uz meistarīgā uzbrucēja Jāņa Lidmaņa trūkumu un valstsvienības galvenā trenera Valdemāra Baumaņa atstumšanu no komandas vadības.
Piepildījās sliktākais variants. Latvijas komanda pirmajā spēlē gan uzvarēja Urugvajas izlasi (20:17), bet otrajā kārtā zaudēja nākamajiem 2. vietas ieguvējiem — Kanādas basketbolistiem (23:34) — un trešajā spēlē piekāpās Polijas komandai (23:28). Noslēguma tabulā dalīta 15.—18. vieta…
1940. gadā XII olimpiādes spēles bija paredzētas netālajos Helsinkos. Latvijas basketbolisti atkal loloja nopietnus nodomus, un šoreiz cerībām bija ielikts stabilāks pamats. Pirmkārt, mūsu groza bumbas sūtņi jau bija viesojušies pieredzes un meistarības krāšanas vizītē ASV. Otrkārt, starptautiskā basketbola dzīve kļuva aizvien aktīvāka un Latvijas valstsvienība ar jauniem spēkiem ierindā regulāri bija pieveikusi visas Eiropas elites komandas. Treškārt, 1939. gada Eiropas meistarsacīkstēs Kauņā izcīnītajai otrajai vietai patiesībā bija pat augstāka vērtība nekā 1935. gadā iegūtajam čempionu kausam, jo latvieši laukumā bija apliecinājuši konkurētspēju ar ASV basketbola zinības apguvušajiem Lietuvas basketbolistiem, ieskaitot Berlīnes spēļu čempionu Pranu Lubinu.
Diemžēl Otrā pasaules kara sākums un Padomju Savienības iebrukums Somijā izjauca olimpiskos plānus. No 1952. līdz 1988. gadam Latvijas basketbolisti olimpiskajos laukumos varēja cīnīties tikai zem svešiem karogiem.
ZEM OLIMPA VISIEM VIETAS NEPIETIEK
Pirmajās pēckara spēlēs Londonā 1948. gadā, kur okupēto Baltijas valstu sportistiem līdzdalība jau bija liegta, tika sasniegts basketbola turnīra dalībnieku rekords — cīņā par olimpisko titulu devās visas 23 pieteiktās komandas.
Jūtot, ka aizvien pieaugošo interesi vairs nebūs iespējams iekļaut sacensību kalendāra rāmī, FIBA nolēma ierobežot olimpiskā turnīra dalībnieku skaitu ar 16 komandām (kopš 1976. gada spēlē 12 vīriešu komandas, toties notiek arī sieviešu turnīri). Daļa vietu tradicionāli tika rezervētas rīkotājiem, kā arī iepriekšējo spēļu un pasaules čempionātu laureātiem. Citiem pretendentiem rīkoja īpašus kvalifikācijas turnīrus, kas sākotnēji risinājās īsi pirms olimpisko spēļu atklāšanas tajā pašā valstī.
1952. gadā 13 vienības cīnījās par sešām vietām. 1956. gadā Melburnā atlases sieta funkcijas veiksmīgi izpildīja lielais attālums — līdz Austrālijai nokļuva tikai 14 valstu izlases un īpašs kvalifikācijas turnīrs nebija vajadzīgs. Savukārt 1960. gadā piecas brīvās vietas pēdējā brīdī tika sadalītas 18 vienību turnīrā Boloņā.
CĪNĀS ARĪ LATVIEŠI
Latvijas basketbola valstsvienībai ceļš uz olimpiskajām spēlēm bija slēgts līdz pat neatkarības atgūšanai, savukārt Padomju Savienības izlases sastāvā iekļautie latviešu spēlētāji ilgu laiku bija pasargāti no kvalifikācijas cīņām, jo PSRS komandai kā daudzkārtējai Eiropas čempionei līdz pat 1980. gadam olimpiskā ceļazīme tika pasniegta uz šķīvīša ar zelta maliņu. Šajā laikā pa trim reizēm olimpiskās sudraba medaļas izcīnīja Maigonis Valdmanis, Jānis Krūmiņš un Valdis Muižnieks, pa reizei — Cezars Ozers un Juris Kalniņš.
Tomēr arī olimpiskie kvalifikācijas turnīri nepalika bez latviešu līdzdalības.
1960. gadā no 12. līdz 20. augustam Boloņā 18 komandas no visas pasaules cīnījās par piecām vietām Romas olimpisko spēļu turnīrā, un šajās sacensībās Austrālijas izlases sastāvā spēlēja Latvijā dzimušie Inga Freidenfelds un Juris Dancis (abi jau bija piedalījušies Melburnas olimpiskajās spēlēs), turklāt Ķenguru zemes komandu trenēja Ēriks Erkens. Latvieši savā komandā bija starp līderiem (Freidenfeldam vidēji spēlē 16, Dancim — 8,4 punkti), tiesa, Austrālijas izlase grupas turnīrā zaudēja visās četrās spēlēs, un vienīgajai uzvarai pār Sudānas komandu bija tikai prestiža vērtība.
1964. gadā Tokijas olimpisko ceļazīmju pretendenti tika sadalīti vairākos turnīros pēc ģeogrāfiskā principa. Jokohamā, kur spēlēja 10 komandas no Āzijas, Amerikas un Okeānijas, Austrālijas basketbolistiem veicās labāk nekā iepriekš — 2. vieta un tiesības piedalīties olimpiskajās spēlēs! Astoņu uzvaru izcīnīšanā roku pielika arī latvieši. Verners Linde vidēji spēlē guva 7 punktus, Miķelis Dancis (Jura brālis) — 3,6. Nedēļu pēc kvalifikācijas beigām startējušajā olimpiskajā turnīrā austrālieši izcīnīja 9. vietu (Lindem vidēji spēlē 4 punkti, Dancim — 1,2).
1968. gadā Meksikas pilsētā Monterejā cīņa par divām olimpiskajām ceļazīmēm devās tikai piecas komandas, un Austrālijas izlases sastāvā atkal bija Miķelis Dancis (vidēji spēlē 8,5 punkti) un Verners Linde (1). Šoreiz gan starts nebija sekmīgs — nācās atgriezties mājās ar četriem zaudējumiem.
Austrālijas latviešu olimpiskajai epopejai bija turpinājums jau augstākā līmenī. 1976. gadā Monreālā Andris Blicavs palīdzēja komandai izcīnīt 8. vietu, vidēji spēlē gūstot 10,7 punktus, izcīnot piecas atlēkušās bumbas un izdarot 1,7 rezultatīvas piespēles. Savukārt 1988., 1992., 1996. un 2000. gadā olimpiskajās spēlēs Austrāliju pārstāvēja latvietes Ievas Kampes dēls Endrjū Vlahovs, kurš četros turnīros aizvadīja 30 spēles (vidēji laukumā nepilnas 19 minūtes, 6,5 punkti, 3,7 atlēkušās bumbas). Austrālieši trīs reizes apstājās soļa attālumā no pjedestāla, ierindojoties 4. vietā.
Savukārt 1980. gada pavasarī Šveicē savas mītnes zemes Zviedrijas izlases sastāvā par olimpisko ceļazīmi cīnījās Mārtiņš Teriņš, 7 spēlēs vidēji gūstot 8,4 punktus. Zviedri palika tikai 7. vietā, tomēr dažas nedēļas vēlāk noskaidrojās, ka olimpisko spēļu dalībnieku sarakstu pamatīgi izretinājis boikots — atteicās piedalīties ASV, Ķīnas, Puertoriko, Kanādas un Argentīnas izlases. Centieni aizstājējus atrast attiecīgajos kontinentos bija sekmīgi tikai daļēji, un galu galā olimpiskā duča piepildīšanai tika uzrunāti arī zviedri, kuri nolēma izdevību garām nelaist. Teriņa komandā gan nebija.
KAD UZVARĒTĀJI PALIEK BEZ CEĻAZĪMES
20. gadsimta pēdējās desmitgadēs Eiropā cīņa par olimpiskajām ceļazīmēm kļuva teju vai tikpat aizraujoša, cik Eiropas čempionāti.
Piemēram, 1976. gadā turnīrā Edinburgā Itālijas izlase negaidīti pieveica Eiropas čempionvienību Dienvidslāviju, savācot vienīgo biļeti uz Monreālu un piespiežot Krešimiru Čosiču & Co. cīnīties pēdējā brīža kvalifikācijā (šie piedzīvojumi gan neaizkavēja Dienvidslāvijas izlasi izcīnīt otro vietu olimpiskajā turnīrā, kamēr Itālijas komanda palika piektā).
1984. gada maija sākumā Padomju Savienības Olimpiskā komiteja valsts politiskās vadības spiediena ietekmē paziņoja, ka PSRS sportisti nepiedalīsies Losandželosas olimpiskajās spēlēs. Sportistiem tas bija šoks. Daudzi negribēja ticēt, cerēdami, ka tā ir tikai šantāža, lai no rīkotājiem izsistu labākus noteikumus. Šo cerību dzīvu uzturēja arī tas, ka turpinājās padomiešu līdzdalība starptautiskajās sacensībās, kurām bija olimpiskās kvalifikācijas statuss. Arī PSRS basketbola izlase devās uz Parīzi, kur 15. maijā 16 Eiropas komandas sāka cīņu par trim ceļazīmēm uz Losandželosas turnīru…
Atceras turnīra dalībnieks Valdis Valters:
„Uzdevumu izcīnīt pirmo vietu neviens nebija atcēlis.
Kādā es biju formā! Astoņdesmit pirmā gada līmenis — atkal dabūju labākā spēlētāja balvu. Spāņiem par iepriekšējā Eiropas čempionātā saņemto pērienu (EuroBasket 1983 pusfinālā PSRS—Spānija Valters nospēlēja neveiksmīgi. Sbornaja zaudēja, un galvenais treneris Aleksandrs Gomeļskis rīdzinieku nosauca par galveno vaininieku, kurš nav cienīgs spēlēt lielvalsts izlasē — G. K.) iemetu 31 punktu, un uzvarējām ar 119:92. Trešo vietu — Franciju — sasitām ar 124:99!
Runā, ka tā bijusi visu laiku labākā Padomju Savienības izlase. Varbūt bija arī. Pamatsastāvā ceturtā numura pozīcijā Arvīds Sabonis — jau nobriedis meistars un vēl bez traumām, centrā — varenais Vladimirs Tkačenko. Plus trīs ātri ārējie — Sergejs Jovaiša, Rims Kurtinaitis un es. Uz maiņu nāca vīri, kuri jebkurā citā Eiropas izlasē būtu spēlējuši pamatsastāvā — Valdemārs Homičs, Heino Endens, Staņislavs Jerjomins, Sergejs Tarakanovs, Andrejs Lopatovs, Aleksandrs Belostennijs…
Losandželosā pretī būtu amerikāņu studentu Dream Team, kaut ko bijām dzirdējuši par Maiklu Džordanu, bet nebaidījāmies no viņiem. Būtu bijusi laba spēle…”
Olimpiskajā kvalifikācijā, ko padomju prese diplomātiski dēvēja par lielo starptautisko turnīru Parīzē deviņās uzvarētajās spēlēs PSRS izlase vidēji(!) guva 112 punktus (starp citu, trīspunktnieku vēl nebija), savā grozā ielaižot 80 (Valteram vidēji spēlē 14,7 punkti). Kaut cik līdzvērtīgi konkurenti bija tikai Spānijas basketbolisti (vidēji 104:89), kuri pēc divarpus mēnešiem Losandželosas spēlēs izcīnīja sudraba medaļas. Bet krievu vietā uz olimpisko turnīru aizbrauca 4. vietas ieguvēja Rietumvācijas vienība.
Četrus gadus vēlāk PSRS izlase, kurā spēlēja arī Igors Miglinieks, atkal pārliecinoši uzvarēja Eiropas kvalifikācijas turnīrā (vidēji spēlē 110:79; Migliniekam vidēji spēlē 4,4 punkti). Tomēr pārsvars svarīgākajās spēlēs ar Dienvidslāviju (86:83) un Grieķiju (82:77), kā arī pamatcentra Vladimira Tkačenko smagais savainojums izlases galveno treneri Aleksandru Gomeļski padarīja tramīgu. Līdz Seulas spēlēm atlikušajos mēnešos tika pieliktas milzīgas pūles, lai paātrinātu Arvīda Saboņa rehabilitāciju pēc Ahilleja cīpslas plīsuma dēļ izlaistās sezonas, un Gomeļska neatlaidību vainagoja olimpiskās zelta medaļas.
LATVIJA ATGRIEŽAS. BEZ LAURIEM
Padomju Savienības izlases sastāvā, kas 1988. gada 30. septembrī olimpiskā turnīra finālspēlē ar 76:63 uzvarēja Dienvidslāvijas komandu, spēlēja Lietuvas, Igaunijas, Krievijas, Ukrainas un Latvijas basketbolisti. Tas bija atvadu salūts lielvalsts komandai, kuras olimpiskajā rēķinā bija divreiz izcīnītās zelta medaļas, piecreiz iegūtais sudrabs un trīskāršā bronza. Maskavas politiski bankrotējušajam komunistiskās utopijas režīmam vairs nebija pa spēkam turēt paklausībā mentāli un ekonomiski atšķirīgās republikas. 1991. gada augusta puča izgāšanās pielika punktu PSRS vēsturei. Arī sportā.
Latvija, Lietuva un Igaunija no Maskavas skāvieniem izkļuva pirmās. Jau 1991. gada 18. septembrī Baltijas valstu olimpiskās komitejas saņēma uzaicinājumus piedalīties 1992. gada olimpiskajās spēles. Tiesa, dažos sporta veidos, piemēram, sieviešu basketbolā, atlases karuselis jau griezās pilnā sparā, un baltietes fiziski vairs nepaguva tajā iekāpt. Toties vīriem bija paveicies — izšķirošās cīņas par biļetēm uz Barselonu vēl bija priekšā. Decembra sākumā pēc 52 gadu pārtraukuma Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vārdi atkal skanēja FIBA mītnē, kur 25 valstis tika sadalītas olimpiskā kvalifikācijas turnīra četrās grupās. Likteņa ironija — izlozei labpatikās vienā sekstetā kopā savest Lietuvu, Igauniju un tobrīd vēl pastāvošo Padomju Savienību…
Latvijas valstsvienības pretiniekos tika iedalīta 1991. gada Eiropas vicečempione Itālija un ceturtā labākā komanda — Francija —, stiprās Polijas un Izraēlas izlases, kā arī eksotiskie pretinieki no Šveices un Albānijas. Pirmais mērķis — jāieņem vismaz otrā vieta, lai finālturnīrā turpinātu cīņu par četrām ceļazīmēm uz Barselonu. „Grūti, bet nav neiespējami. Tikai kārtīgi jāsagatavojas,” atjaunojamās valstsvienības galvenā trenera amatā ieceltais Armands Krauliņš izlozes rezultātus komentēja lietišķi apņēmīgi, uzskaitīdams visu, kas būs nepieciešams — labākie spēlētāji, kvalitatīvs treniņprocess, nopietnas pārbaudes spēles…
Neatkarības atjaunošanas brīdī Latvijas vīriešu basketbols objektīvi nevarēja pretendēt uz tik augstu pozīciju Eiropā, kāda tika ieņemta trīsdesmito gadu beigās. Rīgas VEF komanda Padomju Savienības čempionātā bija turējusies aiz Krievijas, Ukrainas un Lietuvas klubiem. Līdzdalība Eiropas kausa izcīņā aprāvās jau pirmajās kārtās, atzīstot Grieķijas un Slovēnijas klubu pārsvaru. Latvijā bija daži starptautiskas klases ārējās līnijas spēlētāji un no Ukrainas atbraukuši meistarīgi centri, bet soliņš nebija garš, un komandai trūka kopā aizvadītu starptautisku cīņu pieredzes. Piedevām trenera Krauliņa ambiciozo gatavošanās plānu īstenošanai pilnā apmērā trūka naudas un organizatoriskās izveicības. Sociālisma ziedu laikos sportisti bija pieraduši pie visu vajadzību apmierināšanas, bet tirgus ekonomikas dzimšanas haosā nācās pierast dzīvot ekonomiskā režīmā. Lozungs Kaut pastalās, bet brīvā Latvijā! skanēja skaisti, bet ne visi bija gatavi tam sekot dzīvē.
Jo īpaši tie, kuriem bija pieejamas alternatīvas.
1991. gada 31. decembrī bija beigusi pastāvēt Padomju Savienība, un sporta arēnās sarkanais karogs ar sirpi un āmuru tika nolaists uz visiem laikiem. Taču dažos mēnešos līdz kārtējām olimpiskajām spēlēm nebija iespējams starptautiskajā sporta sistēmā iekļaut uzreiz 12 jaunas valstis, tāpēc uz dažiem mēnešiem tika akceptēta uz PSRS drupām izveidotā Neatkarīgo valstu savienības apvienotā komanda. Ar cēlu mērķi palīdzēt sportistiem, kuriem nav iespēju kļūt par olimpiešiem savas valsts komandas sastāvā.
Baltijas valstu basketbolistiem šāda dāvana nebija vajadzīga, jo iespējas tikt uz Barselonu bija. Lielas vai mazas — tas jau bija atkarīgs no pašu izveicības laukumā. Gan lietuvieši, gan igauņi uzaicinājumam pievienoties NVS basketbola komandai laipni, bet noteikti pateica — nē. Igors Miglinieks un Gundars Vētra piekrita, izraisot emociju vētru politisko pārmaiņu un ekonomiskās krīzes satracinātajā Latvijas sabiedrībā, kuras atskaņas palaikam uzvirmo vēl joprojām.
1992. gada 17. jūnijā Latvijas delegācija uz olimpisko kvalifikācijas turnīru Spānijas pilsētā Granadā tika pavadīta bez ilūzijām. Vairāku potenciālo līderu trūkums, sabiedriskajā telpā nonākusī neapmierinātība ar komandas apgādes kvalitāti, nepārliecinoši aizvadītas pārbaudes spēles… Tomēr pirmajā oficiālajā cīņā tika pieveikta iepriekšējā Eiropas čempionāta septītā labākā komanda Polijas izlase (83:80), pēc tam gūti panākumi pār Albāniju (94:78) un Šveici (100:76). Pēc tam Latvijas komandai pietrūka spēlētāju resursu, lai turpinātu līderu iesākto ofensīvu mačā ar Izraēlu (12. minūtē 22:15, beigās 69:79) un nosargātu pārsvaru pret Franciju (33. minūtē 71:63, beigās — 84:90). Pēdējai spēlei ar Itāliju (83:112) pulveris bija palicis vienam pašam Igoram Meļņikam, kurš guva 36 punktus. Tas joprojām ir atjaunotās valstsvienības rekords. Iezīmējot kontekstu, tika uzsvērts, ka Meļņiks gadā nopelna apmēram 2500 dolārus, bet viņa pretspēlētājs Itālijas izlases centrs Stefano Ruskoni — 3 miljonus…
Kā Latvijas valstsvienība būtu nospēlējusi vislabākajā sastāvā — tas paliks noslēpums uz visiem laikiem. Ar ierindā esošajiem spēkiem Latvijas komanda turnīru pabeidza 4. vietā grupā. Atbilstību starptautiskai klasei bija apliecinājuši četri pieredzējušākie Latvijas komandas spēlētāji — Kārlis Muižnieks (28), Valdis Valters (35), Igors Meļņiks (30) un Andrejs Bondarenko (29). Citi atpalika. Pasaules vicečempions Andris Jēkabsons (31) Ungārijas klubā bija zaudējis lielu daļu jaudas, vidējās un jaunās paaudzes spēlētāji epizodiski varēja palīdzēt, taču līderu lomai vēl nebija gatavi. Vēl priekšā bija daudz darba visās jomās, lai nākamais starts starptautiskajās cīņās būtu veiksmīgāks.
Toties Lietuva jau baudīja augļus, kas iepriekš bija pierakstīti Padomju Savienībai — Seulas olimpisko spēļu čempioni Arvīds Sabonis, Šarūns Marčuļonis, Rims Kurtinaitis un Valdemārs Homičs kopā ar saviem partneriem sagrāva NVS komandu (116:79) un pārspēja arī izjukušās Dienvidslāvijas varenāko fragmentu Horvātijas izlasi (99:89), izcīnot pirmo vietu. Pusotru mēnesi vēlāk lietuvieši stāvēja uz olimpiskā goda pjedestāla trešā pakāpiena, līdzās čempioniem Dream Team un Horvātijas izlasei. Ceļazīme uz Barselonu tika arī NVS komandai un tās sastāvā spēlējušajiem Migliniekam un Vētram. Olimpiskajā turnīrā apvienotā komanda grupā gan revanšējās lietuviešiem, tomēr pie medaļām netika — pusfinālā zaudējums Horvātijai, bet bronzas spēlē neveiksme pret Lietuvu.
LĪKLOČU CEĻŠ LĪDZ OLIMPAM
Pēc Barselonas spēlēm starptautiskā basketbola kalendāra pārblīvētība piespieda FIBA vadību pārskatīt olimpisko dalībnieku atlases sistēmu, uz laiku atsakoties no īpašu kvalifikācijas turnīru rīkošanas. 1996., 2000. un 2004. gada ceļazīmes tika dalītas FIBA zonu čempionātos, katram no tiem atvēlot noteiktu kvotu. Taču 12 vietas olimpiskajā turnīrā starp kontinentiem un pasaules daļām nekādi nebija iespējams sadalīt tā, lai likvidētu visas šaubas par taisnīguma principu ievērošanas. Strīdi kļuva aizvien skaļāki, piespiežot FIBA ieviest jaukto atlases sistēmu.
Kopš 2008. gada zināms skaits vietu olimpiskajā turnīrā tiek piešķirts par nopelniem (rīkotājiem un Pasaules kausa ieguvējiem), daļa pienākas piecu zonu čempioniem, kā arī Amerikas un Eiropas vicečempioniem, bet trīs tiek sadalītas kvalifikācijas turnīrā, spēkiem samērojoties komandām no visas pasaules.
Divi pirmie kvalifikācijas turnīri pārliecinoši apstiprināja, ka basketbolu vislabāk prot spēlēt Eiropā un mazliet arī Āfrikā. 2008. gadā Atēnās trīs ceļazīmes uz Pekinu izcīnīja Horvātijas, Grieķijas un Vācijas izlases. 2012. gadā Venecuēlas galvaspilsētā Karakasā veiksmīga roka bija Lietuvai, Krievijai un Nigērijai, kas pierādīja savu pārsvaru gan pār eiropiešiem (ar Grieķiju — 80:79), gan amerikāņiem (ar Dominikānas Republiku — 88:73).
Pērnvasar FIBA negaidīti palielināja kvalifikācijas turnīra dalībnieku skaitu no 12 līdz 18 vienībām, vienlaikus mainot arī izspēles sistēmu. Iepriekš visas pretendentes cīnījās vienā turnīrā, un kāroto mērķi sasniedza pirmo trīs vietu ieguvēji. Tagad dalībnieki sadalīti trijos sešniekos, un augustā uz Riodežaneiro varēs posties katras grupas uzvarētāji.
Pārmaiņas šoreiz nostrādāja Latvijas valstsvienības labā, jo Eiropai atvēlētais vietu skaits teju dubultojās un 8. vieta Eiropas čempionātā arī mūsu komandai atstāja vaļā durvis uz Rio 2016. Lai pa tām ieietu, jāizdara tāds nieks vien — Belgradas turnīrā jāuzvar vismaz trijās spēlēs no četrām, tai skaitā obligāti divās pēdējās — pusfinālā un finālā.
BELGRADA 2016: IESPĒJAMI SCENĀRIJI
Īsus formulējumus cienoši basketbola pazinēji Belgradas grupas galveno intrigu un Latvijas komandas izredzes izcīnīt pirmo vietu jau reducējuši līdz frāzei Belgradā jāuzvar Serbija, kas tulkojumā nozīmē — jāpaveic brīnums vai ko tamlīdzīgu. Taču — kā daudzos teorijā šķietami vienkāršos risinājumos — arī šajā basketbola dzīve var ieviest negaidītas korekcijas.
Kā zināms, Belgradas sešnieks pirmajā posmā ir sadalīts divos trijniekos, un trīs komandu miniturnīra specifika nedod iespēju kalkulēt izdevīgākos variantus. Vienkārši pirmajās divās apakšgrupas turnīra spēlēs ar Japānas (4. jūlijā plkst. 19 — pēc Latvijas laika) un Čehijas (5. jūlijā plkst. 22) izlasēm jāizcīna vismaz viena uzvara, turklāt jāsasniedz pozitīva gūto un zaudēto grozu bilance, lai pasargātu sevi no konkurentu sazvērestības savstarpējā spēlē trešdien, kad latvieši paši vairs nevarēs ietekmēt savu likteni. Ja minētais priekšnoteikums būs izpildīts, Latvijas komanda būs nodrošinājusi tiesības spēlēt pusfinālā, kur jau spēkā stāsies izslēgšanas turnīra likumi — katra spēle būs pastaiga pa mīnu lauku.
Pirmsturnīra pārspriedumos dominē viedoklis, ka latviešiem vajadzētu sākt ar pilnu jaudu — vispirms nobremzēt ātros japāņu un tad revanšēties čehiem par EuroBasket 2015 pēdējā spēlē piedzīvoto pazemojumu (70:97). Principā nekas nebūtu iebilstams. Spēku taupīšana nebūs aktuāla, jo pēc pirmajām divām spēlēm būs divas brīvdienas, bet taktiskās paslēpes spēlēt nebūs vērts, jo katram pretiniekam tik un tā vajadzēs atrast savu pieeja. Tomēr pirmo vietu apakšgrupā nevajadzētu izvirzīt par pašmērķi, jo neba turnīra pirmajās dienās izšķirsies ceļazīmes liktenis.
Pat pieņemot, ka otrajā apakšgrupā Serbijas izlase finišēs pirmā, nav pamata raustīties no tikšanās ar mājiniekiem jau pusfinālā. Iespējams, tieši otrādi. Pieredze liecina, ka ikviena turnīra galvenajiem favorītiem (bet pasaules vicečempioni un Eiropas čempionāta ceturtā labākā komanda Serbijas izlase tāda ir!) ceļš līdz finālam mēdz būt ļoti ērkšķains — spiež lielās atbildības nasta, zvaigznes vēl nav sadalījušas lomas utt. Hipotētiskajā pusfinālā Serbija—Latvija mājiniekiem būs, ko zaudēt, kamēr latvieši varēs tikai iegūt. Nebūtu sliktas izejas pozīcijas.
Taču nesteigsimies dalīt medījumu, kas vēl mīt Balkānu pakalnos. Pašiem vēl jāiekļūst vismaz pusfinālā, un vietu kārtība otrajā apakšgrupā — Serbija, Puertoriko un Angola — nepavisam vēl nav iecirsta Donavas klintīs. FIBA rangu tabulā gana augstas pozīcijas ieņemošajiem puertorikāņiem un angoliešiem netrūkst nedz atlētisma, nedz individuālās meistarības, nedz Pasaules kausa izcīņas spēļu pieredzes, tāpēc nebūtu prāta darbs novērtēt viņus par zemu. Jebkurā gadījumā pēdējie divi soļi Rio virziena būs smagi, lai kādas barjeras priekšā paliktu.
Patlaban — pusotru mēnesi pirms kvalifikācijas cīņu starta — par Latvijas valstsvienības izredzēm detalizēti runāt būtu stipri pāragri. Tik vien piebildīšu, ka Kristapa Porziņģa lēmums vasaru veltīt individuālajam darbam un ķermeņa nostiprināšanai Latvijas komandai laupījis dažu atraktīvu un efektīgu videoklipu, tomēr nepavisam nav ļoti būtiski samazinājis mūsu komandas izredzes. Tās tik un tā ir un paliek atkarīgas no ļoti daudzu faktoru mijiedarbības — kādā sportiskā formā un veselības stāvoklī būs valstsvienības motors un smadzenes — ārējās līnijas spēlētāji, cik pilnas būs enerģijas un motivācijas baterijas katram spēlētājam atsevišķi un visiem kopā, vai sezonas laikā daudzu spēlētāju karjeras attīstībā vērojamais progress konvertēsies valstsvienības kopīgās jaudas pieaugumā utt. Piedevām ir virkne apstākļu, kuri atrodas ārpus mūsu ietekmes — piemēram, pretinieku zvaigžņu stāvoklis pēc grūtās klubu sezonas, kas daudziem beigsies tikai jūnija vidū.
Latvija nav un nebūs Belgradas grupas favorīte, taču mūsu komandai ir pa spēkam sataisīt troksni. Pat ļoti lielu.
BASKETBOLS RIO 2016
Olimpiskais kvalifikācijas turnīrs
Belgradas grupa (4.—9. jūlijs):Angola (15. vieta FIBA rangu tabulā), Čehija (42.), Japāna (48.), Latvija (35.), Puertoriko (16.), Serbija (6.)
Manilas grupa (5.—10. jūlijs):Filipīnas, Francija, Jaunzēlande, Kanāda, Senegala, Turcija
Turīnas grupa (4.—9. jūlijs): Grieķija, Horvātija, Irāna, Itālija, Meksika, Tunisija
Katras grupas uzvarētāji kvalificējas olimpiskajām turnīram
OLIMPISKAIS TURNĪRS
6.—21. augusts
A grupa: ASV, Austrālija, Ķīna, Venecuēla, divas komandas no kvalifikācijas (izloze notiks pēc kvalifikācijas turnīra beigām)
B grupa:Argentīna, Brazīlija, Lietuva, Nigērija, Spānija, viena komanda no kvalifikācijas
Pa četrām labākajām spēlēs ceturtdaļfinālā
